Ar tukšām kabatām ceļā uz Ameriku
„Atceros spožo sauli un silto pavasari, tur viss ziedēja. Kabatās gan svilpoja vējš un biju mazliet satraucies,” Arvis bija nokļuvis ziedonī starp betona milzeņiem, tālu prom no mājām Amerikas Savienotajās Valstīs. Ko darīt tālāk?
Kate Katrīne Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk
Foto: No privātā arhīva
Šobrīd Arvis Kalniņš ir pieaudzis un uz viņa pleciem gulstas atbildība par ģimeni un darbu. Vīrietis gadu gaitā iekopis savu ideālo dzīvesvietu – gaišu šūnakmens māju ar oranžu dakstiņu jumtu, ko ieskauj Abavas senlejas plašās pļavas un meži. Oranžo jumtiņu, braucot garām, var labi saskatīt no šosejas posmā Sabile – Talsi. Taču jaunībā viņa vēnās ritēja kāre pēc piedzīvojumiem. Laikam Arvim bija jāizbauda jaunības garša, lai pēcāk nostabilizētos dzīvē. Un kāpēc, lai šī jaunības trakulība nebūtu pusotrs gads viņā pasaules malā?
1996. gada aprīlī Arvis iekāpa lidmašīnā, kas no Rīgas ar pārsēšanos Čehijā nogādāja viņu Ņūarkā, Ņūdžersijas pilsētā uz rietumiem no Ņujorkas. Jāpiebilst, ka tajā laikā bieži nenācās dzirdēt stāstus par 18 gadus veciem jauniešiem, kuri pilnīgi vieni paši aizceļo tik tālu prom no mājām. Arvim ierastās lauku takas nomainīja lielceļi; vietējos bērzus, kas auga ik uz stūra, – palmas. Pilsētas burzma, milzīga čala un debesskrāpji, kas krasi kontrastēja ar dabu – plašu un nepieradinātu, no milzīgiem kanjoniem, mežu ieskautiem kalniem un lejām līdz kristālziliem ezeriem un jūrām, kas saplūst ar debesīm.
Tomēr Arvis atzīst, ka sirdī vienmēr būs lauku zēns: „Nepatīk pilsētas. Ja būtu izvēle, kur jādzīvo – Ņujorkā vai Sibīrijā, drošvien izvēlētos Sibīriju.”
Arvis vēl nebija ieguvis vidējo izglītību, līdzekļu arī nebija daudz, turpbraucot kabatā viņam bijuši tikai 20 dolāri un ne mazākā nojausma, ko darīt tālāk. Arī biļeti viņam palīdzēja iegādāties tētis. Valodu Arvis vēl neprata, tādēļ radās ne mazums pārpratumu valodas barjeras dēļ, kas teju aprāva ceļojumu pašos pamatos. Taču, pateicoties nejauši satiktai meitenei, kas palīdzēja atrast pareizo lidmašīnu, viņš tomēr sasniedza galamērķi.
Foto: No privātā arhīva
Naudas trūkums nekādā ziņā neapstādināja jaunieti, jo, būdams lauku zēns, viņš nebaidījās no darba. Tālajā zemē viņš izmēģināja dažādas darba vietas – jaunietis pabija cūku fermā, sporta zirgu audzētavā, kā arī divās saimniecībās, kurās audzēja dažādus dārzeņus, ogas un labību. Protams, ja bija darbs, bija arī izklaides. Visspilgtāk Arvja atmiņā iesēdies piedzīvojums ar Tomasu – jaunieti no Šveices. Abi aiz saimnieka muguras paņēma jauno „Chevrolet Suburban” džipu un 5 dienu laikā izbraukāja 3 štatus. Pēc šī gājiena saimnieks pāris nedēļas nerunāja ar jauniešiem.
Runājot par piedzīvoto ar jaunajiem draugiem, Arvis nosmej: „Pa lielam tajos gados baigās bremzes nebija.”
Par mājām ik nedēļu atgādināja vēstules no ģimenes un draugiem, sazvanīties gan izdevās reti 7 – 9 stundu laika starpības un lielo cenu dēļ. Kā norāda Arvis, vēstuļu apmaiņai bija savs šarms: „Kad uzraksti vēstuli, aizsūti un zini, ka tev būs atpakaļ tikai pēc nedēļas.” Viena no lietām, pēc kuras viņš ilgojās visvairāk, bija mammas gatavotā kartupeļu biezputra, kas bija pirmā darāmo darbu sarakstā, atgriežoties mājās.
Foto: No privātā arhīva
Mājās Arvis atgriezās sausā, taču apkrāvies ar dāvanām un pilns jaunu iespaudu un emociju. Mērķis bija sasniegts – pirmais ceļojums, stāsti par piedzīvojumiem tālajā zemē, jauni draugi un valodas iemaņas. Viņš uzreiz ķērās pie savas dzīves nostabilizēšanas – ieguva izglītību un sāka strādāt par ugunsdzēsēju. Lai gan kontakti no Amerikas jau sen zuduši, domas par šo vietu joprojām viņu nav pametušas, tomēr pusotrs gads nebija pietiekami, lai visu redzētu, piedzīvotu, sajustu. Neskatoties uz to, ka šodien šāds solis nešķistu tik radikāls, Arvis iesaka visiem jauniešiem ceļot, ja ir vēlme un iespēja: „Droši vien, ka jebkuram vajag dzīvē kādu piedzīvojumu un kāpēc, lai tas piedzīvojums nebūtu šāds?”
