Aleksandrs – divu krastu vienotājs

"Esat trīs no sešiem miljoniem Baltijas valstu iedzīvotāju," saku Aleksandram Kondratovičam, kad pietauvojamies Pārgaujas krastā. Ņiprais kungs attrauc, ka tik smagu atbildības nastu nejūt, tomēr neparastajā darbā viņš visaugstāk vērtē sarunas ar cilvēkiem. Kā nu ne, Līgatnes pārceltuve saved kopā ne tikai divus Gaujas krastus, bet arī strādniekus, pavārus, aktierus un tūristus. 

Mariss Priekulis, Studentu medijs Skaļāk

Novadā gan virmo bažas par tālāko pārceltuves likteni. Ar jaunu sparu Cēsu novada pašvaldības gaiteņos uzjundījis plāns par tilta celšanu tieši blakus pārceltuvei. Tāpēc Aleksandrs vaicā, vai arī turpmāk iedzīvotāji un tūristi labprāt šķirsies no dažiem eiro, lai dotos braucienā ar unikālo peldlīdzekli?

Pārfrāzējot populāro "Labvēlīgā Tipa" dziesmu par 10. tramvaju, divu pontonu mirdzumā esošā pārceltuve ir vienīgais ar roku spēku darbināmais prāmis Latvijā un pat visā Baltijā. Ar upes straumes palīdzību pārceltuvi vada Aleksandrs un viņa kolēģi – Linards un Kārlis.

Pārceltuve prot pārsteigt

Tiesa, visus trīs aroda brāļus vienlaikus uz pārceltuves nesastapt. Pārceltuves darbināšanai pietiek ar viena vīra roku spēku un Gaujas ašo straumi – tā pārceltuvi dzen no viena krasta uz otru, bet pārcēlājs koriģē prāmja kustības virzienu un ātrumu. Uzmetot vien aci, pārceltuves mehānisms šķiet viegls un saprotams, taču patiesībā ir ļoti atbildīgs un ar daudzām smalkām niansēm, skaidro Aleksandrs. Piemēram, automašīnu uz dēļu klāja ir jānovieto konkrētā vietā. Citādi pārceltuves sīkstā metāla virve, kura savieno abus krastus un notur prāmi vienā līnijā, iegrauzīsies spēkrata vējstiklā vai sānā.

Līgatnes pārceltuve "padodas" 2021. gada februāra paliem un ledus sanesumiem (ekrānuzņēmums no Egila Kurpnieka videoklipa vietnē "YouTube")

Drīz vien domās aizklīstam dažnedažādos piedzīvojumos, kas piemeklējuši koka prāmi. Tā 2021. gada 28. februāra pievakarē bangojošie Gaujas palu ūdeņi un ledus krāvumi pārceltuvi kā skaliņu aiznesa pārdesmit metrus Siguldas virzienā no Pārgaujas krasta piestātnes. Aleksandrs zina stāstīt, ka negadījumu varēja novērst, ja prāmi pietauvotu pretējā – Līgatnes – krastā. Tas atrodas upes līkuma iekšmalā, līdz ar to – tur straume mazāka.

Tā 2021. gada 28. februāra pievakarē bangojošie Gaujas palu ūdeņi un ledus krāvumi pārceltuvi kā skaliņu aiznesa pārdesmit metrus Siguldas virzienā no Pārgaujas krasta piestātnes.

Te pēkšņi Līgatnes krastā klusi pieripo pelēka automašīna. Mēs dodam kursu no Pārgaujas uz Līgatni, lai pārceltu Janas vadīto spēkratu. 

Viņa pārceltuvi izmanto diezgan reti, bet novērtē prāmja ērtumu. "Strādāju Cēsīs, dzīvoju Ieriķos, un man ražotne ir Straupē. Tieši ir izdevīgi ar pārceltuvi, jo citādāk jābrauc caur Cēsīm un jāmet līkums". Jana stāsta, ka pārceltuve "ir ātrākais ceļš, un tomēr ekskluzīvi – no rītiem ir ļoti skaisti skati!"

Vestas kā volgas, tā gaziks un traktors

Aleksandrs jau 51 gadu sevi lepni sauc par līgatnieti. Tepat Gaujas lokos uzaudzis, pārcēlāja spoži oranžo jaku ir uzvilcis pēc vairāk nekā trīsdesmit gadu pārtraukuma. Viņam ir divas meitas un dēls, kurš darbīgajās vasarās nāk tētim palīgā. Brīvajā laikā Aleksandrs pie pārceltuves izvelk kādu sapalu, kā arī šad un tad piedalās zolītes turnīrā.

Kā pats smej, no pārceltuves nekur tālu neizdevās tikt – šos gadus viņš bija pasažiera statusā, jo itin bieži cēlās no Līgatnes uz Pārgauju, kur viņš rūpējās par mežiem. Pusaugu Aleksandrs pirmo reizi pārcēlāja darbā nokļuva 1989. gadā. Turpmākajos trīs gados pārceltuve bijusi kā laika dzirnas starp okupēto un brīvo Latviju, starp štātīgiem Rīgas uzņēmumu kungiem volgās un vietējiem strādniekiem.

Pārceltuve darbojas starp diviem Gaujas krastiem – vienā atrodas Līgatne, kur 200 gadus strādāja papīrfabrika, kas 2024. gadā atjaunota ar nelielu ražošanas jaudu. Otrā krastā ir Pārgauja, kur dzīvoja daudzi fabrikas strādnieki. Turklāt Pārgaujas skaisto skatu un mierpilnās dabas dēļ daudzi Rīgas uzņēmumi padomju laikā izveidoja atpūtas nometnes un vasaras mājas. Tā nu pārceltuve savienoja šķietami nesavienojamo – sūro papīrfabrikas darba dunu ar šikiem īpašumiem otrpus Gaujai.

Caur pārcēlāju rokām arīdzan mītas vairākas valūtas. 90. gadu sākumā samaksa par pārcelšanos sākusies ar frāzi "Kā kungs vēlas?". Vienu reizi Aleksandrs saņēmis 200 repšikus, citā reizē – šnaba pudeli, kas pat kalpoja par samaksu braucienam turp un atpakaļ. Lai gan šobrīd prāmja kravnesība iegrožota līdz piecām tonnām, Aleksandrs atminas, ka pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem pārceltuves dēļi burtiskā nozīmē turējuši apkārtnes ekonomiku. Pāri Gaujai celta ar govs mēsliem līdz ūkai piekrauta kravas automašīna GAZ-51, bet traktors MTZ 82 celts ar četriem kubiem malkas piekabē.

Lai gan šobrīd prāmja kravnesība iegrožota līdz piecām tonnām, Aleksandrs atminas, ka pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem pārceltuves dēļi burtiskā nozīmē turējuši apkārtnes ekonomiku.

Aizaugušus džungļus pārvērst mežā

Spraigajā 1991. gadā Aleksandra un pārceltuves ceļi šķīrušies. Drauga uzrunāts, līgatnietis sāka ņemties pa mežiem. "Vairāk esmu gandarīts, ka citi uzzina par manu mežstrādnieka profesiju. Pārcēlājs – tur pieredze nav tik daudz vajadzīga, vairāk prāts un spēks," secina Aleksandrs. Viņš pārcēlāja profesijā atgriezies pirms pusotra gada. Drīz atlabis aizvietotais kolēģis, bet Aleksandrs pārliecināja priekšnieku, ka vēlas turpināt darbu. Vīrietis uz prāmja strādā četras dienas mēnesī, lai dotu atelpu pārējiem pārcēlājiem. Pārējā laikā Aleksandrs ir tuvākos un tālākos mežos. Viņš lepojas ar labu zāģi, pieredzi un arī izdomu: "Esmu daiļmākslinieks – no aizaugušiem džungļiem uztaisu mežu!"

"Man patīk šis darbs, jo var ar cilvēkiem parunāties! Es i kurzemniekus saticis, i igauņus, citus ārzemniekus… makšķerniekus, mežiniekus, aktierus…" Aleksandrs priecājas, ka nozīmīgo pārvietošanās līdzekli iecienījuši arī sabiedrībā zināmi cilvēki. No tiem visregulārāk pārceltuvi izmanto pavārs Ēriks Dreibants, lai no mājām Pārgaujā nokļūtu viņa vadītajā restorānā “Pavāru māja” Līgatnē. Uz pārceltuves manīts arī pavārs Elmārs Tannis, dabas pētnieks Māris Olte. Lai izvairītos no aizvadītās vasaras vērienīgajiem remontdarbu sastrēgumiem Siguldā, prāmja pakalpojumus izmantojis aktieris Gundars Āboltiņš.

No tiem visregulārāk pārceltuvi izmanto pavārs Ēriks Dreibants, lai no mājām Pārgaujā nokļūtu viņa vadītajā restorānā “Pavāru māja” Līgatnē. Uz pārceltuves manīts arī pavārs Elmārs Tannis, dabas pētnieks Māris Olte.

Aleksandrs uzsver, ka vasaras ir viskarstākās pārcēlāja darbā. It īpaši tad, kad Līgatnē norit svētki un citi sarīkojumi. Ir gadījies, ka visu dienu jākursē no viena Gaujas krasta uz otru. Labi, ja paspēj ko paēst un izdzert visu kafijas krūzi, nevis tikai pusi no tās.

Tāpēc Aleksandru sarūgtina līdzcilvēki, kuri pārmet par to, ka jāmaksā par pārceltuves izmantošanu. "Man bija gadījums, ka pie meitenēm čaļi ar laivām atbraukuši. Viņus atved arī Waze uz Pārgauju. Viņi saka – cik jāmaksā? Es saku – pieci eiro. – Pieci eiro?!" pārsteigumā izsaukušies puiši.

Vai pagātne atgriezīsies nākotnē?

Patlaban neskaidrību rada Cēsu novada pašvaldības iecere blakus Līgatnes pārceltuvei būvēt tiltu pār Gauju. Cēsu novada pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs (JV) rakstiski atbildēja, ka dome nākamgad varētu pieņemt lēmumu Līgatnē pār Gauju izvietot jau gatavu tiltu. Šobrīd noskatīts pagaidu tilts, kuru izmantoja Salacas tilta būvniecības laikā Salacgrīvā.

Cēsu novada pašvaldības priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs (JV) rakstiski atbildēja, ka dome nākamgad varētu pieņemt lēmumu Līgatnē pār Gauju izvietot jau gatavu tiltu.

Līgatnes pārceltuve un apkārt esošais Gaujas Nacionālais parks ir Dabas aizsardzības pārvaldes paspārnē. Iestādes pārstāve Ilze Reinika pauda, ka "tilta būvniecība ir pašvaldības pārziņā", tāpēc pārvaldei nav ziņu par Cēsu novada pašvaldības plāniem.

Aleksandrs ir skeptisks par šādu pašvaldības ideju. Viņš uzskata, ka tā apdraudētu vēsturiskās pārceltuves pastāvēšanu. Tomēr jauna tilta būvniecība nozīmētu, ka Līgatnē pēc vairāk nekā 70 gadu pārtraukuma atkal būtu tilts pār Gauju. Līgatnē tilts pār garo upi bijis ātrāk nekā kaimiņu pilsētās – Siguldā un Cēsīs.

Līgatnes novadpētniece un topošās grāmatas "Kā es pazīstu Līgatni" autore Rasma Vanaga noskaidrojusi, ka pirmais tilts Līgatnē bijis jau pēc 1629. gada, kad zviedri Vidzemē nostiprinājušies pastāvīgi. R. Vanaga apkopojusi arī Līgatnes vēsturnieka Aivara Baloža uzzināto, ka pirmais Līgatnes – Gaujas kroga tilts uzbūvēts 19. gs. beigās un pastāvējis līdz 1919. gada 24. maija pēcpusdienā lielinieki atkāpjoties to aplējuši ar petroleju, aizdedzinājuši un tas nodedzis.

Līgatnes – Gaujas kroga pirmais tilts, kas kalpoja no 1898. gada līdz 1919. gadam (Līgatnes fotoarhīvs, R. Vanagas kolekcija) 

Otrais Līgatnes – Gaujas kroga tilts atklāts jau neatkarīgā Latvijā, 1924. gada 10. oktobrī. Vēsturnieks A. Balodis noskaidrojis, ka pirms tilta pie stabiem bijušas piestiprinātas plāksnes ar uzrakstu "BRAUKT SOĻOS", lai saudzētu tiltu un uzturētu satiksmes drošību. 1941. gada 3. jūlijā atkāpjoties tiltu nodedzināja Sarkanā armija.

Līgatnes – Gaujas kroga otrais tilts, ko atklāja 1924. gada 10. oktobrī (Līgatnes fotoarhīvs, R. Vanagas kolekcija) 

Vācu okupācijas laikā ap 20 metriem lejpus nodegušā tilta uzbūvējuši tā saukto Pagaidu tiltu, kuru gan vācu armija atkāpjoties 1944. gada 23. septembra vakarā saspridzināja. Tā darīta lielā steigā, tāpēc tiltu atjaunoja Līgatnes papīrfabrika un to atklāja jau padomju okupācijā, 1945. gada novembrī. Pēcāk tiltu ar rokas granātām spridzinājuši Pārgaujas "mežabrāļi", kuriem nav patikusi ērtā satiksme pār tiltu, raksta A. Balodis. Bojājumi bija nelieli, bet 1949. gadā tiltu "iznesa" pavasara ledus iešanā.

Pagaidām pārcēlājs Aleksandrs ir drošs par Līgatnes pārceltuves stabilo pozīciju gan reģiona tūrisma piedāvājumā, gan pavisam praktiskā nozīmē – valsts ceļu tīklā. "Pats galvenais – būt cilvēcīgiem," aicina pārcēlājs Aleksandrs.