1x lietojamais apģērbs - īslaicīgs prieks tev, ilga cīņa planētai

Vismaz reizi sezonā nākas atvadīties no apģērba, kas skapī aizņem vietu un krāj putekļus. Kleita, kas agrāk bija mīļa, savu laiku jau ir nokalpojusi. Par šauru, par vecu, jau vecmodīga. Bet kur tai jānonāk? Kur tā izdarīs vismazāko ļaunumu? Vai ļaunumu var nodarīt viena nieka kleitiņa?

Margarita Sēkliņa, Inquisitio

Žurnāla pilnā versija pieejama šeit!              Inquisitio Nr.8 rakstu autori ir RSU studiju programmas “Žurnālistika” studenti – Rūta Reinsone, Margarita Sēkliņa, Evita Januškeviča, Megija Neimane, Kerija Broka, Ieva Cepliša, Elizabete Ronija Dreimane;  RSU Studentu medijs “Skaļāk” -Šarlote Ivanova, Madara Iverta, Una Eglīte;  Eiropas Žurnālistikas observatorija (RSU Komunikācijas fakultāte, EJO pārstāve Latvijā) un Olīvija Samnika.

Tekstila un modes industrija ir viena no piesārņojošākajām nozarēm pasaulē, ierindojoties otrajā vietā uzreiz aiz naftas ražošanas – tā apgalvo gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve, gan atkritumu apsaimniekotāju “Eco Baltia vide” un “Latvijas Zaļais punkts” pārstāvji, taču datus, kas to apstiprina, atrast nav iespējams. Taču, lai kurā vietā pasaules piesārņojuma sarakstā tekstila atkritumi atrastos, viens ir skaidrs – to ir daudz, un to apjoms pieaug.

Kas ir ātrā mode? Ātrā mode ir lēts, ne īpaši kvalitatīvs, sintētisks, aktuāls apģērbs, kas ražots ātram patēriņam un tam, lai cilvēki pirktu vairāk un biežāk.

Kādēļ? Lai arī citām produktu grupām cenas ir kāpušas, modes industrija šai ziņā ir gājusi lēnāku ceļu. Apģērbs kļūst arvien pieejamāks, jo cenas, salīdzinot ar citām patēriņa precēm, paliek nemainīgi zemas. Pēc “Euromonitor” veiktās stratēģiskās tirgus izpētes datiem, ik gadu saražotā apģērba skaits kopš 2000. gada ir gandrīz dubultojies. Tāpat ir pieaugusi cilvēku pirktspēja. Šis ir bijis ātrās modes uzplaukuma laiks. Saīsinot apģērba ražošanas ilgumu, izmantojot nekvalitatīvas izejvielas, lētas ķimikālijas un mazapmaksātu darbaspēku, ir iespējams pavisam īsā laikā nodrošināt veikalus ar jaunām apģērbu kolekcijām.

Foto: depositphotos.com

Tagad - sarkana kleita, vēlāk - atkritumi?

“Euromonitor” lēš, ka trīs no pieciem 2018. gadā izgatavotajiem apģērba gabaliem nonāks atkritumu poligonā. Eiropas Savienībā ik gadu tiek saražots vairāk nekā 2,5 miljardi tonnu atkritumu. Pašlaik Eiropas Savienība uzstāda jaunus zaļos mērķus atkritumu apsaimniekošanā, lai veicinātu pāreju uz ilgtspējīgāku modeli, kas pazīstams kā aprites ekonomika.

Kas ir aprites ekonomika? Tā ir jau esošu materiālu un produktu atkārtota izmantošana un labošana, lai pagarinātu produktu aprites ciklu.

Pēc “Global Fashion Agenda” datiem, aptuveni 30 % apģērba eiropieša skapī stāv nelietoti. Galvenie faktori, kas veicina cilvēku pirktspēju un vēlmi iegādāties vairāk, pat tad, ja tas nav nepieciešams, ir ātrā mode, cenu pieejamība un atlaides.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/851, ar ko groza Direktīvu 2008/98 par atkritumiem, nosaka, ka līdz 2035. gadam Eiropas Savienības dalībvalstu poligonos varēs uzglabāt tikai 10 % atkritumu. Šobrīd Latvijas poligonos nonāk aptuveni 60 % visu atkritumu, un atkritumu daudzuma procentuālā mazināšanās ir pavisam neliela. “Tas ir ļoti izaicinošs, bet iespējams mērķis. Iesākumā jādomā, kā mēs varam attīstīt otrreizēju pārstrādi un atkārtotu izmantošanu. Prioritāte ir atkritumu apjoma pieauguma novēršana – ko varam darīt, lai atkritumi vispār nerodas,” saka Natālija Cudečka-Puriņa, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides kvalitātes un atkritumu apsaimniekošanas nodaļas vadītāja.

Augstais mērķis ir viens no iemesliem, kādēļ Eiropas Savienība pieņēma lēmumu virzīt prasību dalībvalstīm līdz 2025. gadam izveidot dalītās tekstila vākšanas infrastruktūru. Agrāk nebija iespējas nodot tekstilu ārpus atkritumu poligoniem vai nešķirotajiem atkritumiem. Ļoti daudz nevajadzīga apģērba nonāca atkritumu konteineros un izgāztuvē. Latvijā aptuveni 3 % no poligonā esošajiem atkritumiem ir tekstilizstrādājumi. Var šķist maz, ja neņem vērā, ka, pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem, kopējais radītais sadzīves atkritumu daudzums Latvijā 2020. gadā mājsaimniecībās bija 908 960,5481 tonnas.

2020. gadā sadzīves atkritumos nonāca 83 tonnas apģērba, no kurām pārstrādātas vai reģenerētas gandrīz 20 tonnas, savukārt poligonos apglabātas 63 tonnas. Vislielākais daudzums apģērba – 42,89 tonnas – apglabāts ZAAO poligonā “Daibe”, SIA “Vidusdaugavas SPAAO” noglabātas 13,14 tonnas drēbju, “Getliņi” apglabājuši 6,21 tonnas.

Tekstila šķirošana Latvijā

Atkritumu apsaimniekotāji “Latvijas Zaļais punkts” un “Eco Baltia vide” 2019. gadā īstenoja pilotprojektu, lai izpētītu, kādas ir iespējas tekstila šķirošanas infrastruktūrai Latvijā. Sākotnēji Rīgā un Pierīgā tika novietoti 20 konteineri, kur iedzīvotāji varēja nodot apģērbu, gultasveļu, segas, somas, apavus un jostas.

Jau sākumā iedzīvotāju aktivitāte bijusi ļoti liela. Šogad uzstādīti 118 tekstila nodošanas konteineru. “Latvijas Zaļais punkts” pārstāve Alise Zvaigzne saka, ka ļoti būtiski ir palielinājies to cilvēku skaits, kuri grib šķirot tekstilu un dara to regulāri: “Agrāk Rīgā esošie 20 konteineri tika piepildīti pāris dienu laikā, savukārt šobrīd Liepājā mums nācās uzstādīt pat otru konteineru blakus jau esošajam, taču tāpat tos nepieciešams izvest katru dienu.” Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir pieņēmusi lēmumu, ka tekstila šķirošanu Latvijā varētu uzsākt jau no 2023. gada – būt priekšā Eiropas Savienības valstīm un ieviest to pirmajiem.

Ja konteineru atrašanās vietu meklē kartē, tajā tiek atzīmēti vien 78 konteineri, kaut gan dati liecina, ka to ir 118. Lielākā daļa konteineru atrodas Latvijas vidusdaļā: Rīgā un Pierīgā – 35, Vidzemē – 30, Zemgalē – 4 (3 no tiem atrodas Jelgavā), Kurzemē – 8 (3 no tiem Liepājā), savukārt Latgalē vienīgais konteiners ir Daugavpilī. Tas nozīmē, ka, lai arī konteineru skaits ir liels, tie ir pieejami vien reģionu centru un lielo pilsētu iedzīvotājiem. Vissliktākā infrastruktūra šobrīd ir Latgalē.

Tekstila šķirošanas iespējas 

PET pudeles nonāk pārstrādē rūpnīcā, kur tās tiek sasmalcinātas un kļūst par jaunām izejvielām, kuras ražotāji var iepirkt un ražot no tām citas lietas. Alise Zvaigzne stāsta, ka tekstila pārstrāde ir sarežģītāka: “Mēs meklējām tālākas aprites iespējas, taču tekstila pārstrāde ir diezgan dārga un mazattīstīta visā pasaulē. Tekstilšķiedras ir ļoti dažādas. Tā ir liela problēma, jo tās var būt sintētiskas, var būt dabīgas, tādēļ to pārstrāde ir atšķirīga.”

Vislabākā pārstrādei ir dabīgā šķiedra – kokvilna, lins –, jo tās sastāvs un izcelsme ir skaidra. Šobrīd pārstrādei uz rūpnīcām tiek nosūtīts tikai dabīgās šķiedras tekstils. Latvijā tekstilu nepārstrādā, taču šķiedra tiek nogādāta uz rūpnīcām reģionos. Tur šķiedru sasmalcina, un pēc tam to var izmantot mīksto mēbeļu vai auto krēslu pildīšanā.

“Europages” dati vēsta, ka Eiropā (piemēram, Francijā, Čehijā, Vācijā un Zviedrijā) darbojas ap 480 tekstila pārstrādes un šķirošanas uzņēmumu. Zviedrija ir pioniere inovatīvu tekstila atkārtotas izmantošanas veidu izmantošanā, piemēram, elektrības un siltuma ražošanā. Latvijas Vides aizsardzības fonda pētījumā minēts, ka 2017. gadā no tekstila atkritumiem Zviedrijā tika apsildīts aptuveni miljons dzīvokļu, ar elektrību nodrošināti 680 000 māju. Kopumā šīs iekārtas spēj sadedzināt 6,6 miljonus tonnu atkritumu gadā. Savukārt Francijā tekstila šķirošanas infrastruktūra ir ļoti attīstīta – uzņēmumi piedāvā nevajadzīgo tekstilu savākt pat pie namdurvīm, kā arī ir plaši pieejami dažādi nodošanas punkti un konteineri.

Otra tekstilizstrādājumu atkārtotās aprites iespēja ir valkāšana. Valkāšanai derīgie tekstila izstrādājumi tiek nogādāti uz speciāli izveidotu šķirošanas filiāli Tukumā. Viss konteineros atstātais saturs nonāk tur, un darbinieki tos sašķiro aptuveni 30 frakcijās – pēc sezonalitātes, veida, krāsas, apģērba valkātāja dzimuma, vecuma un citiem parametriem. Tālāk tekstils tiek nosūtīts uz attīstības valstīm, piemēram, Āfriku, kur nonāk atkārtotā apritē. Daļa tekstila nonāk poligonā, jo tas ir sabojāts un to nevar izmantot otrreizējai pārstrādei.

Daudz par daudz 

Veikalā H&M gada laikā apritē nonāk 16 apģērbu kolekcijas, Zara piedāvā aptuveni 24 kolekciju gadā. Jaunumi veikalos ierodas katru nedēļu, pat dienu. Latvijā populāri ir Polijas zemo cenu veikali, piemēram, Sinsay, House, Reserved un citi. Tas, kas netiek pārdots kolekcijas sezonas laikā, vēlāk tiek nocenots uz 50 % un pat 70 %, kas it kā atbrīvo veikalu no apģērba, taču padara to arī pieejamāku ātrās modes vajadzībām.

Kā vienu no apģērba pārstrādes iespējām vairāki veikali, piemēram H&M, piedāvā nodot nevajadzīgo apģērbu un apmaiņā saņemt kuponu ar atlaidi nākamajam pirkumam. Arī tas sākotnēji var šķist kā risinājums ātrās modes problēmām, jo nevajadzīgais apģērbs nenonāk poligonā. Taču tas motivē pircēju atkal izdarīt jaunu pirkumu, kas vēlāk, visticamāk, nonāks nevajadzīgo lietu kastē.

Organizācija “Greenpeace” lēš, ka ik gadu pasaules iedzīvotāji ātrās modes dēļ zaudē pat 500 miljardus dolāru. Apģērbu par viszemāko cenu uzskata par gandrīz vienreizlietojamu, tādēļ ka tas tiek izmests jau pēc septiņām vai astoņām nēsāšanas reizēm, jo tam ir slikta kvalitāte vai arī ir iegādāti jauni apģērba gabali.

Lietoto apģērbu atkārtota izmantošana nav slikta ideja, jo apģērbi tiek nodoti atkārtotā apritē. Taču second hand apģērbu veikali Latvijā ieved lielu daudzumu tekstila no citām valstīm. Viena no lielākajām importētājām ir Lielbritānija. Pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas datiem, 2019. gadā Latvijā tika ievestas 8273 tonnas lietoto apģērbu, kas ir aptuveni 4,32 kg uz vienu iedzīvotāju. “Līdz ar tirgū jau esošo Latvijā ienāk vēl papildu tekstils. Tas nozīmē papildu atkritumus poligonā. Tā ir skarba patiesība: mums šķiet, ka notiek atkārtotā izmantošana un tā atbilst zaļajai domāšanai, bet patiesībā tā ir citu valstu atkritumu otrreizēja apstrāde,” saka Alise Zvaigzne.

Vienreizlietojamā kleita 

Pēc “Water Footprint” datiem, modes industrija ir viena no lielākajām ūdens patērētājām. Apģērbu ražošanas, krāsošanas un apstrādes procesā tiek izmantots liels ūdens daudzums – uz 1 tonnu apģērba vajadzīgas aptuveni 200 tonnas ūdens. Lai iegūtu 1 kilogramu kokvilnas auduma, ir nepieciešami aptuveni 20 000 litri ūdens.

Tā kā ātrās modes ražošanas uzņēmumi lielākoties atrodas attīstības valstīs, kur ūdens ir ierobežots resurss, tas rada papildu spiedienu, kam var būt ekoloģiskas sekas – teritoriju izžūšana un tīra ūdens trūkums. Piemēram, organizācija “Water.org” pauž, ka 2021. gadā 91 miljonam Indijas iedzīvotāju nebija pieejams dzeramais ūdens un 85 % šo cilvēku vajadzību pēc ūdens varētu nosegt tas, kuru izmanto kokvilnas audzēšanai valstī.

Tā kā ātrās modes ražošanas uzņēmumi lielākoties atrodas attīstības valstīs, kur ūdens ir ierobežots resurss, tas rada papildu spiedienu, kam var būt ekoloģiskas sekas – teritoriju izžūšana un tīra ūdens trūkums.

Lēts apģērbs un vides apdraudējums iet roku rokā. Izvēloties lētas ražošanas metodes, toksiskās ķīmiskās vielas nonāk vidē un ietekmē arī strādniekus, kas apģērbu industrijā strādā par pavisam mazu algu. Uz apģērbu birkām visbiežāk varam redzēt Made in China, Bangladesh, Pakistan, Indonesia – tās ir lielākās apģērbu eksportēšanas valstis, kuras ražotājiem ir izdevīgas lētā darbaspēka dēļ.

Tā kā modes izstrādājumu ražošanā nav nepieciešams kvalificēts darbaspēks, ļoti bieži modes uzņēmumos tiek nodarbināti bērni. Starptautiskās Darba organizācijas (International Labour Organization) dati liecina, ka tekstila industrijā tiek nodarbināti 170 miljoni jeb 11 % bērnu visā pasaulē. Visbiežāk tas notiek Ēģiptē, Indijā, Bangladešā, Ķīnā un Taizemē. Piemēram, Indijā pastāv Sumungali shēma – jaunas meitenes, kas dzīvo nabadzīgās ģimenēs, tiek nosūtītas uz darbu tekstilrūpnīcā pat uz vairākiem gadiem, lai papildinātu ģimenes ienākumus.

1951. gadā amerikāņu ķīmiskā fabrika “DuPont” pirmo reizi pārdeva poliesteru – sintētisku audumu, kura popularitāte ar gadiem ir tikai augusi. Tas ir lēts, viegli kombinējams ar citām šķiedrām un uzlabots, lai vizuāli izskatītos ļoti līdzīgs kokvilnas audumam. Poliesters ir galvenais ātrās modes uzplaukuma cēlonis, jo ir ļoti lēts. To, tāpat kā citas sintētiskās šķiedras, ražo no plastmasas, tāpēc tas bioloģiski nenoārdās un tā sadalīšanās var ilgt līdz pat 200 gadiem. Mūsu drēbju skapī pat 70 % apģērba ir ražoti no šī sintētiskā auduma.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU Komunikācijas fakultātes dekāne prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: depositphotos.com