Trīs kāpņutelpu attālumā no mafijas bosa

Roberts Šteinbergs ilgu laiku strādājis LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” (turpmāk – AP), kur piedalījies dažādos eksperimentos, darbojoties aizsegā (undercover). Tagad viņš strādā pie sava raidījuma par narkotikām. Viens no skaļākajiem AP sižetiem bijis 2019. gada operācija “Centrāltirgus cigarešu mafija”, kuras laikā Roberts iefiltrējies mafijā un kļuvis par cigarešu točkas bosa Tigrana labo roku. 

Jūlija Bite, Studentu medijs Skaļāk

Foto: TVNET/Jānis Škapars

Kā Jūs nonācāt žurnālistikā?

Es sāku kā students, un visu laiku dzīvoju ar pilnu pārliecību, ka būšu sporta žurnālists, jo man tas ļoti padevās un patika, un sporta laukā orientējos ļoti brīvi. Bet tad ieraudzīju, ka raidījumam “Aizliegtais paņēmiens” iznāca sērijas ar Bistro “Frics”, kur viņi rīkoja undercover eksperimentu. Man tas likās nenormāli forši. Bija prakses laiks, un es nolēmu, ka neiešu uz sporta žurnālistiku, bet pamēģināšu AP. Tā es tur nonācu, pierādīju sevi un paliku uz četriem gadiem. Kopš 2020. gada janvāra vairs AP neesmu – veidoju pats savu raidījumu, kas varētu iznākt rudenī. Pēc kontrabandas aizgāju projām.

Kāpēc aizgājāt?

Visās profesijās, visās jomās ir kaut kādi griesti, ko tu vari sasniegt. Manā gadījumā nezināju, kur vēl varētu iefiltrēties kā undercover žurnālists, lai pārspētu šo. Tad sapratu, ka negribu sev pēc pieciem gadiem pārmest un runāt par to, cik forši bija, kad es iefiltrējos pie kontrabandistiem. Sapratu, ka jāmēģina kaut kas cits, nedaudz augstākā līmenī nekā esmu darījis līdz šim.

Vai Jums ir kāds paraugcilvēks?

Ir ļoti daudz kolēģu, kuri to dara profesionāli, bet tā, lai būtu kaut kas viens, kas man būtu nenormāla autoritāte – īsti nē. Visiem ir lietas, ko viņi dara labi, un, protams, ir arī savas kļūdas. Ja mēs runājam par underground, tad noteikti tas ir Hanters Tomsons. Ja runājam par Latviju, tad, protams, man lielākā saskarsme bijusi ar Gunti Bojāru. Par viņu kā par vadītāju un žurnālistu es varu teikt tikai to labāko. Viņš ir ļoti gudrs, pieredzējis, un ļoti gudri plāno darbus uz priekšu – tieši tāpēc viņam regulāri sanāk labi rezultāti.

Kāpēc kļuvāt par pētniecisko žurnālistu?

Godīgi sakot, man patika action – tas, ko es varēju darīt tieši aizsegā. Man ir augsta riska profils – kā cilvēkiem, kuriem patīk izjust adrenalīnu, risku, turklāt tas bija veids, kā varēju pelnīt naudu. Nosacīti, dažreiz varbūt pārkāpjot likumu, bet, ja mani kāds pieķertu, tad man būtu attaisnojums, ka to daru sabiedrības interesēs. Protams, pētnieciskā žurnālistika žurnālistikas vidē skaitās ļoti prestiža un augsta, un tas bija tāds bonuss, bet tas noteikti nebija noteicošais faktors.

Kas ir pētnieciskās žurnālistikas funkcijas un uzdevumi?

Pētnieciskajai žurnālistikai ir ļoti daudz uzdevumu, un funkcijas patiesībā ir demokrātijas pamatā. Žurnālisti ir visu laiku vienā skrējienā, un viņiem ir jāatrod kaut kas jauns, kas ir noticis, kas ir arī ļoti nepieciešams demokrātijā. Savukārt, pētnieciskajiem žurnālistiem ir jānoķer ziņas, jaunumi, aktualitātes, kurās, iespējams, vajag nedaudz vairāk iedziļināties. Un tie var būt visdažādākie. Tas var būt stāsts par iepirkumiem, kuros bija iespējama korupcija, tas var būt stāsts par, piemēram, Covid-19 algoritmiem, kādi ir izsniegti slimnīcām un vai tādi vispār ir izsniegti. Pētnieciskā žurnālistika uzrauga to, lai skaļākie notikumi, kas notiek, plus mīnus būtu kārtībā. 

Savā ziņā tā pilda arī sargsuņa lomu, jo, iespējams, kāds kādreiz ko sliktu neizdara tieši tāpēc, ka viņš baidās, ka to varētu uzzināt pētnieciskie žurnālisti, viņi to varētu atrakt, un par to varētu sākt runāt. 

Sargsuņa loma pavisam noteikti ir viena no galvenajām lietām, kas pētnieciskajai žurnālistikai ir jādara, un, protams, tas ir informēt sabiedrību, analizēt dažādus procesus, iedot plašāku skatu uz dažādām tēmām, kas sākumā varbūt nešķiet tik dziļas.

Kā redzat pats savus lielos mērķus šajā jomā?

Es neteiktu, ka ļoti domāju par super-mega-mērķiem. Nu, man protams ir izvirzīti mērķi, šobrīd tas ir uztaisīt labā kvalitātē savu raidījumu, ko pirmo reizi producēju, veidoju, rakstu pats, un tas ir pietiekami liels izaicinājums. Arī vadīt komandu man ir jauns izaicinājums. 

Undercover vidē jutos daudz komfortablāk, jo zināju, kā samelot, zināju, kā cilvēkiem acis aizmālēt, kā likt viņiem man noticēt un tā tālāk.

Protams, šajā gadījumā man ir īsais mērķis – uztaisīt sakarīgas kvalitātes produktu, kas varētu konkurēt arī ar citiem. Respektīvi, kas ir pietiekami augstas kvalitātes, kas nav galīgs iesācēju variants, bet pārspēj citus produktus – vai tas ir filmēšanas tehnikas ziņā, vai tas ir informācijas ziņā. Tā kā daru to pirmo reizi, es tomēr esmu piesardzīgs, un man galvenais to ir izdarīt sakarīgi, lai pašam pēc tam nav kauns.

Atklāsiet, kas par raidījumu?

Varu ieskicēt, kaut gan nevienam īpaši neesmu to teicis. Detaļās neiedziļināšos, jo vēl ir scenāriji, filmēšana un daudz kas priekšā. Īsumā, tas būs raidījums par narkotikām – legālajām un nelegālajām, ar cilvēkiem, kas tirgo, kas lieto, kas pieņem lēmumus, par valstu politikām, kā skatās uz narkotikām citas valstis, kā skatāmies mēs. Tur būs analītika, un tur būs žurnālistika, bet es teikšu tā: tā nebūs gluži tradicionāla žurnālistika, kādu mēs esam pieraduši redzēt. Tas būs arī viss, ko pagaidām gribētu par to pateikt.

Tas skan drosmīgi...

Jā, tā ir. Nav tā, ka kāds baigi šaubītos, vai man ir problēmas ar drosmi. To esmu pietiekami pierādījis. 

Par drosmi runājot – Jūs nebaidāties, bet tomēr, vai tiešām nekad nav bijis bail ne par sevi, ne par saviem tuviniekiem?

Tuvākos radiniekus un tuvākos cilvēkus esmu pietiekami labi instruējis – ko darīt, ja kaut kas notiek vai ja ir kādas aizdomas. Tā kā man tuvie cilvēki arī ir apķērīgi, gudri, es domāju, viņi arī spētu tikt ar to galā. Līdz ar to ikdienā nemostos ar domu, ka es no kaut kā baidos. Ja notiks, tad problēma ir jārisina, bet līdz tam, es šobrīd esmu izdarījis visu, lai varētu dzīvot ar mierīgu sirdi. Protams, tuviniekiem citam vairāk, citam mazāk patīk tas, ko daru, bet viņi saprot, ka tā ir mana profesija, un ka šajā gadījumā viņi, iespējams, ir iesaistīti tikai tāpēc, ka ir mani radinieki. 

Nav tā, ka tagad kāds ies un griezīs rīkles radiniekiem. Tie cilvēki nav tik traki. Viņi ļoti labi izsver riskus, un to varēja redzēt sistēmā, kādu viņi bija izveidojuši, lai mazinātu riskus katrā solī. 

Līdz ar to viņiem jāsaiet galīgi sviestā, lai kaut ko tādu varētu izdarīt, jo, nu, galu galā viņi visi tur ir ierobežots skaits cilvēku, un viņus atrast, ja vajag, iespējams, nav tik grūti. Nerunāju par pašu augšgalu, bet par izpildītājiem. Un, galu galā tas, ko viņi iegūtu no atriebības? Viņi iegūtu to, ka ir atriebušies, bet nekādu materiālu labumu vai ko citu viņi nedabūtu. Domāju, ka viņi ir pietiekami gudri, lai nedarītu kaut ko tik stulbu.

Kā izglītojaties, ko pašlaik darāt savas profesionālās izglītības uzlabošanai?

Es vasarā pabeidzu maģistrantūru – tas ir tāds akadēmiskais stuff (materiāls). Ikdienā strādāju tieši šajā jomā un tā ir attīstība, bet paralēli tam es skatos viskaut kādus online (tiešsaistes) kursus, lekcijas, kas ir saistīts par un ap manu darbu, vai, piemēram, narkotiku tematu. Bet tas var būt ļoti plaši – tas var būt par tehnikām, kā filmēt, var būt, piemēram, lekcijas, ko skatījos no FIB, tā saucamā “Negotiator”, kurš pierunā, piemēram, teroristus, lai viņi padodas, un tehnikas paturēsi galvā, lai nepieciešamības gadījumā to varētu izmantot. Tā kā tagad esmu pabeidzis universitāti, man ir nedaudz vairāk brīvā laika nekā tas bija iepriekš. Mēģinu arī reizi nedēļā vai divās noskatīties kādu kursu, kas man dod labumu vai nu privātajā, vai profesionālajā dzīvē. 

Jo cilvēks jau ir visu laiku par kaut kādu attīstību – intelektuālu, fizisku.

Varbūt varat nosaukt kādu piemēru?

Jā, piemēram, tagad skatījos scenāriju rakstīšanu dokumentālajām filmām. Tas ir vairāk nākotnei, lai saprastu, kā tas viss tiek konstruēts. Skatījos FIB “Negotiator”, kur stāsta par tehnikām, kā tev jāmaina balss intonācijas, kādi vārdi tev jāizvēlas, kā ar vārdiem tu vari izdarīt tā, lai cilvēks justos, ka viņš tev ir nedaudz parādā un tev varētu palīdzēt. Tādas lietas, kas ir tīri komunikācijas zinātne. Jā, es uzskatu, ka vajadzēja šādus negotiator (starpnieka) trikus likt arī universitāšu programmās, jo tie ir nenormāli interesanti.

Kā Jūs meklējat jaunas tēmas saviem sižetiem?

Pārsvarā redzu tās apkārt. Nu, ja mēs runājam par AP, tur tiešām ir tā, ka liela daļa tēmu tiek izgudrotas pirms tam, un tad ir kāda daļa tēmu, kas tiek atrastas - aktualitātes, kas uzpeld augšā un tu saproti – yes, šis ir jāizmeklē vairāk. Ja runājam par tagadni, man nav baigi daudz jādomā, man ir narkotiku tēma, un tas lauks Latvijā vispār nav aptverts. Ne zinātniski, ne no cilvēka aspekta nav aptverts pietiekami normālā līmenī, kādā vismaz es to vēlētos. Tāpēc tagad cenšos situāciju labot. Es skatos pēc pieprasījuma un piedāvājuma, pēc statistikas. Bet nebūt nav vienmēr jāskatās tikai pēc statistikas. Ja tu dabū superīgus cilvēkus ar nenormāli foršiem cilvēkstāstiem, un, ja tu tici, ka vari izstāstīt stāstu tā, ka citiem tas liekas interesants, tad tas tev ir jādara.

Kā atrodat šos cilvēkus? Kā atrodat avotus, ar kuriem strādāt?

Avotu atrašana ir katra žurnālista ziņā, bet, protams, galvenā lieta ir komunicēšana ar citiem, plašs paziņu loks, un ir jāpārliecina cilvēki, ka viņi tev var uzticēties un var tev pastāstīt. Tad šie cilvēki, ja satiks tevi nākamreiz, paši izstāstīs un ieteiks tev tematus, par kuriem tu vari uztaisīt nenormāli foršu stāstu, bet viņi varbūt paši neapzināsies, ka tie ir labi temati.

Ko darāt, ja avoti izvairās, nedrīkst runāt, melo?

Nevar jau pielikt pistoli pie galvas un teikt, lai stāsta. Tev ir jāmāk verbāli viņus pārliecināt. Ja nesanāk, tu vari mēģināt izveidot ilgtermiņa stratēģiju, lai cilvēku tomēr pārliecinātu, bet, ja cilvēks negrib stāstīt, visdrīzāk, ka vienā dienā nesanāks viņu pārliecināt. Es negribu teikt, ka visi gadījumi ir vienādi, bet, protams, ir jābūt pašam ieinteresētam to izstāstīt – kaut vai savus novērojumus. Tu vari viņam piedāvāt anonimitāti vai konfidencialitāti par to, ka tu nestāstīsi, kas ir avots. Piemēram, narkotiku gadījumā tas ir ļoti aktuāli, jo visi, kas kaut ko stāsta, uztraucas, ka viņus atpazīs un asociēs ar nelegālu darbību, kas Latvijā tiek ļoti stigmatizēta visos līmeņos – vai tā ir marihuāna, ripas vai heroīns – viss tiek stigmatizēts no ļoti daudzu sabiedrības locekļu puses. Līdz ar to viņi par to uztraucas. Es saku: “Mēs varam taisīt to visu anonīmi, mēs varam mainīt balsi, tevi neatpazīs, bet man ir svarīgi, lai tu to pastāsti”. Vai arī gluži vienkārši: “Mēs tevi neliksim iekšā sižetā, pastāsti man, lai es zinu, lai es varu citādāk to izstāstīt skatītājiem”.

Kādā veidā tikāt iekšā šajā narkotiku tēmā? Iefiltrējāties?

Nē, šajā gadījumā es darīju pilnīgi pretēji. Veicu pilnīgu transformāciju no undercover uz atklāto – es eju pie viņiem un saku, jā, esmu tas un tas, esmu bijis undercover, bet tagad neesmu, es jūs nefilmēju. 

Neteiktu, ka man tas ir mīnuss, bet tā ir pagātnes bagāža, kas man ir jāvelk kādu laiku līdzi, un man cilvēki ir jāpārliecina vairāk, nekā iespējams kādam citam žurnālistam, tieši tāpēc, ka iepriekš esmu to darījis slepus, bet tagad vienkārši atnāku un pasaku – es esmu tas un tas, es gribu pastāstīt par to un to, un es gribu dzirdēt tavu stāstu.

Kā pārbaudāt iegūtās informācijas patiesumu?

Ja mēs runājam par narkotikām, mani interesē vairāk viņu cilvēkstāsti, pieredzes. Es neatrodu kaut kādu anonīmu džeku uz ielas, kas man pasaka kādus baigos faktus, un tad tos faktus publicēju kā patiesību. Man ir speciāls cilvēks, kas pietiekami nopietni strādā, lai atrastu un meklētu informāciju dažādos zinātniskos rakstos, zinātniskās publikācijās, grāmatās – visur, kas skaitās akadēmisks, zinātniski pierādīts. 

Es nejautāju cilvēkam ne ķīmisko sastāvu, ne par lietošanas riskiem, es viņam jautāju vairāk par to, kā viņš tur nonāca, kas bija viņa stāsts, kāpēc viņš, piemēram, sāka lietot, vai kā viņš jūtas, kad lieto. 

Tā nav ļoti pārbaudāma informācija. Protams, tā ir subjektīva lieta, kas var atšķirties cilvēkiem, bet nav tā, ka, ja viņš nejutās tā, kā ir rakstīts grāmatā, tas nozīmē, ka viņš melo. Īpaši par narkotikām – tās ir vielas, kuras neviens nekontrolē, un tur ir ļoti daudz variāciju. Piemēram, medikamentiem lietošanas instrukcijā ir ķīmiskais sastāvs, un to stingri uzrauga, lai to nemainītu. Savukārt, nelegālu narkotiku gadījumā – tas ir pilnīgi brīvs tirgus. Es varu paņemt kilogramu kokaīna, uztaisīt no tiem trīs kilogramus kokaīna, iejaucot tur miltu pulveri, cukuru un vēl amfetamīnu pa virsu vai ko tādu. Šajā gadījumā tas, kas ir grāmatās, ne vienmēr reprezentē realitāti. Nē, nu arī grāmatās ir rakstīts, ka visa šī vielu jaukšana priekš lielākas peļņas notiek, bet ir svarīgi uzklausīt šos cilvēkstāstus, jo mūsdienās pagaidām to neviens baigi nedara. Un mēs nemaz nezinām situāciju Latvijā, jo statistika, kas mums ir pieejama, ir super ierobežota. Tur ir kaut kādas lietas, kas ir labi, un ir vēl vairāk lietas, kas ir ne tik labi, vismaz no šībrīža skatpunkta, vismaz pagaidām ir radies iespaids, ka tādās varas struktūrās un oficiālās statistikās mums ir ļoti maza nojausma par to, kas notiek uz ielām. Mums ir nojausma par to, kādas kravas mēs konfiscējam, bet, ja skatāmies, ko cilvēki lieto – tur nav lielas saprašanas. To var saprast tikai pēc ilga laika, kad jau ir pienākušas sekas.

Protams, ir jādabū vismaz divi savstarpēji neatkarīgi, nesaistīti avoti. Tad ir dažādi veidi, kā pārliecināties par patiesumu. Daudz lietu var atrast dokumentācijā – gan oficiālajos, gan nepublicētajos dokumentos, kurus pēc pieprasījuma var dabūt, statistikās var mēģināt par kaut ko pārliecināties, kaut vai, vai cilvēks saka pareizus statistikas datus un vai viņam ir pareiza izpratne par to. 

Protams, viens no veidiem, kā var pārliecināties par nelegālām lietām, ir eksperiments, jo kontrabandā  mums varēja pateikt jebkurš jebkādu ciparu, un mēs to nevaram nekā pārbaudīt bez eksperimenta. Eksperimentā es redzu – tiešām, tirgo 80 blokus dienā, vidējā cena 21 eiro, piemēram, vidējais ietirgojums ir tāds un tāds.

Ekrānšāviņš no LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens"

Nebija sajūta, ka Jūs pielaiž tam visam klāt tik dziļi, cik viņi to vēlējās?

Nē, viņi mani pielaida krietni dziļāk, nekā viņi vēlējās, es esmu pilnīgi pārliecināts par to. Par to man nav vispār nekādu šaubu.

Kā rūpējaties par to, lai nepārkāptu likumu?

Šajā gadījumā es pārkāpu likumu, un diezgan konkrēti, bet par to bija informēta policija, līdz ar to viss bija plus mīnus kārtībā. Es nekādā veidā neaicinu pārkāpt likumu, bet dažos gadījumos, lai lietas noskaidrotu, nekas cits neatliek. Tev jāmēģina darīt tā, lai, piemēram, tu nepārkāptu krimināllikumu, kas ir krietni spēcīgāks. Ja nu kas, tev piešķir tikai administratīvo sodu. Pirmā lieta ir, ka tev jāzina likums, ja tu zini likumu, tu arī zini, kā to pārkāpt, tad tu vari arī meklēt apkārtceļus, kā to nepārkāpt vai pārkāpt ar vainu mīkstinošiem apstākļiem.

Ekrānšāviņš no LTV raidījuma "Aizliegtais paņēmiens"

Vai ir kāda aizsardzība?

Man? Nē. Protams, man ir cilvēki, kam piezvanīt situācijā X, bet tā, ka man kāds sekotu pakaļ un skatītos, lai man viss ir labi, protams, ka nē. Es arī negribētu, lai man kāds seko pakaļ un skatās, vai man viss ir labi. Katrs stāsts, katrs sižets ir ar lielākiem vai mazākiem riskiem, un es neteiktu, ka žurnālististisks stāsts, kur stāstīts, piemēram, par vardarbību ģimenē un vīru-varmāku, vai sievu-varmāku, un viens no cilvēkiem tur ir agresīvs, es negribētu teikt, ka es esot kontrabandā, biju vairāk apdraudēts nekā tas cilvēks, kas stāstīja par ģimeni, kurā ir vardarbīgas attiecības un kur tas agresors varētu gribēt atriebties. Tur nav baigā atšķirība. Labi, tā bija organizētā noziedzība, bet es gribētu teikt, ka viņi pat ir vairāk prognozējami nekā tāds varmāka, kura ikdiena ir mainījusies un kuru, kā viņš pats domā, nomelnos televīzijā vai rakstā – tāds varētu gribēt atriebties, un kāda tur ir aizsardzība? Tu vari uzrakstīt iesniegumu policijai. Tīri, lai policija ir informēta. Bet vairāk ko? Baigi jau tu neko nevari izdarīt.

Par profesionālo ētiku: kādas ētikas problēmas esat konstatējis?

Zini, es nebūšu īstais cilvēks, ar kuru runāt par ētiku, jo galu galā tas viss, ko es darīju četrus gadus AP, nav ētiski. Nav ētiski izlikties par citu un runāt, un melot, kas tu esi, tāpēc nejūtos kompetents runāt par ētiku. Bet, ētikas sakarā vienmēr jāskatās, vai izdarītais nes kādu labumu, un tas labums atsver, kā tu esi to izdarījis, kā tu to esi panācis. Ja sasniegtais mērķis attaisno metodes, okay, go for it (labi, dari to!). Vienalga, kā. Ja sasniegtais mērķis neattaisno metodes, tad droši vien to nevajadzētu darīt, bet to lai katrs izlemj pats.

Kādas bija sajūtas, kad iznāca sižets “Cigarešu mafija”?

Man bija patīkamas sajūtas. Patīkamas galvenokārt tāpēc, ka beidzot biju ārā no turienes. Man bija piegriezies vienā brīdī, bet nu, tas ir ar visiem garajiem gabaliem, ka tie tev sāk apnikt pēc kāda laika. Bet es biju apmierināts ar darbu, man bija prieks, ka tas viss ir beidzies un ir iznācis sižets - forši, smuki safilmēts, salīdzinoši daudz kas atklāts.

Kādā intervijā lasīju, ka Robertam, kurš tirgo cigaretes, bija sava leģenda – viņš ir ne no Rīgas, māte tirgo Polijas apģērbu un tas ir kā tāds ģimenes bizness. Vai nācās spēlēt citu lomu arī rakstura ziņā? Vai arī bijāt tas pats Roberts, kas esat reālajā dzīvē?

Aizsegā tev vienmēr ir jābūt savai leģendai un savam tēlam, it īpaši, ja tu to dari ilgtermiņā – piemēram, manā gadījumā tie bija pāris mēneši, tad tev ir jābūt pietiekami saprotamai leģendai. Kas tu esi, ko tu dari, un arī kāds tu esi. Problēma rodas brīdī, kad tev viss ir jāatceras un jāatbild tā, kā tev būtu jāatbild. Līdz ar to tas, ko es daru un biju darījis visu šo laiku, strādājot aizsegā – es šo leģendu mēģinu savīt ar patiesiem notikumiem, ar kuriem es varu visu atcerēties. Piemēram, es biju aizsegā Nīderlandē. Kontrabandistiem stāstīju, ka biju Nīderlandē, lai pārvadātu narkotikas. Pateicoties tam, ka Nīderlandes daļa bija patiesa, man bija diezgan vienkārši tādas lietas atcerēties. Ja mēs runājam par raksturu – arī, pavisam noteikti, rakstura īpašības bija tādas, kas ir manī iekšā vairāk vai mazāk. Es varu būt nekaunīgs, ikdienā es cenšos nebūt nepieklājīgs, bet kopsummā mani neuztrauc tas, kā es izskatīšos. Tirgū tā bija ļoti laba rakstura īpašība, ka tu tāds ašs staigā apkārt un dari savas darīšanas. Tas ļoti labi tur iederējās. Daļēji, protams, tās bija īpašības, ko es atklāju, bet lielāko daļu īpašību es neatklāju, tajā brīdī biju tāds tirgus Roberts, nevis es pats.

Kā šis stāsts Jūs ietekmēja?

Es sapratu, ka viena cilvēka drosmīgais lēmums var ļoti, ļoti daudz, ko mainīt. Viena lieta, kas man noteikti likās interesanta – wow, šito nevarēja izdarīt tik daudzi, bet es to izdarīju. Tas ir ļoti forši! Es droši vien paliku nedaudz nobriedušāks un sāku uz daudzām lietām skatīties nopietnāk. Vēl es sapratu un kārtējo reizi pārliecinājos, ka ar drosmīgiem lēmumiem tu vari izdarīt ļoti daudz. Tas deva man arī saprašanu, ka es varu veidot arī pats savu raidījumu – tas arī ir drosmīgs lēmums, pāriet no tik pieredzējušas komandas uz darbošanos vienatnē, ņemot vērā to, ka esmu salīdzinoši jauns. Tas man iedeva ticību sev pašam.

Jums ļoti ātri izdevās iefiltrēties un pat kļūt par bosa labo roku. Kāpēc tieši Jums izdevās tik ļoti satuvināties ar bosu Tigranu? Kādas rakstura īpašības palīdzēja to izdarīt?

Tas faktors patiesībā bija haļava (nejaušība), jo viņš dzīvoja man trīs kāpņutelpu attālumā. Līdz ar to viņš man zvanīja agri no rīta, viņš man zvanīja divpadsmitos naktī, lai es atnāku palīdzēt viņam sakrāmēt cigaretes mašīnā nākamajai dienai. Visu laiku biju viņam blakus, un viņš juta, ka varu palīdzēt ne tikai tirgū, kā pārējie, bet arī ārpus tirgus. Varu palīdzēt sakrāmēt pat cigarešu kravas tajos maisos nolādētajos. Tāpēc viņš uzskatīja, ka mani var paņemt līdzi arī iekraut. Bet to, ka es dzīvošu viņam trīs kāpņutelpu attālumā, nevarēja aprēķināt. Tā bija tīrākā veiksme. Kā tas izmantots tālāk – tas jau bija vairāk darbs.

Pēc tā visa vairs nebijāt viņu saticis?

Nē, uzreiz no turienes pārvācos. Negribētu uz vienas ielas ar viņu dzīvot. Droši vien, nekas nebūtu, bet labāk, lai nezina, kur esmu un ko daru.

Foto: TVNET/Jānis Škapars

Kā vērtējat pētnieciskās žurnālistikas līmeni Latvijā?

Es teiktu, tas, kas mums ir, ir labā līmenī. Tagad beidzot tā parādās dažādās formās – audio, video, rakstveida. Kopsummā, ja skatāmies uz Baltijas līmeni, vismaz cik esmu runājis ar lietuviešu un igauņu kolēģiem – mēs pēdējos gados esam ļoti aktīvi. Protams, ir divi raidījumi, kas ir bijuši jau daudzus gadus, un kas joprojām tur savu līmeni un darbojas, un atklāj lietas. Tad ir arī tāda daudzveidība, ko ievieš AP ar undercover. Tad ir Re:Baltica, kas taisa īpaši labus starptautiskus projektus, ko nez kāpēc televīzijas žurnālisti pagaidām izmanto salīdzinoši reti. Tajā pašā laikā es teiktu, ka vēl ir, kur pielikt. Viena no tādām lietām ir, piemēram, pasniegšana, lai piesaistītu lielāku auditoriju. Zinu, ka citi tam nepiekritīs un teiks, ka nevajag domāt par pasniegšanu, vajag domāt par saturu un faktiem, bet arī faktus var pasniegt dažādi. Tam nav obligāti jābūt vienam formātam.

Interviju veidojusi Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Žurnālistika" studente Jūlija Bite, izstrādājot bakalaura darbu “Radošais darbs - Interviju sērija ar pētnieciskajiem žurnālistiem”.