Motocikliste Sabīne Koklačova: Apprecēt sevi un doties mūža ceļojumā
Laura Jēkabsone, Monta Konovalova, Antra Zuce un Anete Grandava, Studentu medijs Skaļāk
Sabīne Koklačova, daudzpusīga dzīves entuziaste, ir cieši pārliecināta, ka mērķtiecīga vēlme meklēt jaunas aizraušanās ir fascinējošas dzīves esence. Dzīvojot ar pārliecību, ka galvenais ir iziet no savas komforta zonas, viņa spēj iedvesmot daudz citu sieviešu gan Latvijā, gan ārpus tās.
Foto: Antra Zuce
Dizaina pētniece, radošā uzņēmēja, bloga “Gads bez iepirkšanās” autore, motociklu un ceļojumu entuziaste – kā tu pati sevi vēlētos dēvēt visatbilstošāk?
Ir ļoti grūti sevi ielikt kādos noteiktos rāmjos, jo nav iespējams visu laiku būt kaut kam vienam. Esmu nemitīgi mainīga. Viss notiek tādos kā periodos – vienā mirklī viena lieta interesē vairāk, jau nākamajā – kāda cita. Man visu laiku ir nepieciešams atrast jaunas aizraušanās, citādi dzīve paliek garlaicīga.
2017. gads bija gads, kad Tu atteicies no lietām, bez kurām daudzi nevarētu iedomāties savu dzīvi. Kas Tevi iedvesmoja par labu šim lēmumam?
Tas viss īstenībā sākās kā joks. Ziemassvētku vakarā ar režisoru Matīsu Spaili sarunājāmies pie vīna glāzes, un es izteicos, ka varētu gadu neiepirkties. Viņš smejoties ieteica, ka es pat sev drēbes varētu šūt. Man šķiet, ka 2017. gada 1. janvārī ievietoju Facebook foto, pāris dienas vēlāk izveidoju arī blogu. Neilgā laikā ieguvu jau aptuveni 2500 sekotāju, un skaitlis tikai auga. Sapratu, ka nav variantu - šī lieta ir kļuvusi nopietna. Neskaitot no shopping, pievērsos arī zero-waste konceptam, centos dzīvot draudzīgāk videi. No kaut kā atsakoties, gribas to vēl jo vairāk, līdz ar to, 2017. gadam beidzoties, ieslēdzās apgrieztā psiholoģija, un gada laikā sanāca iepirkties vairāk nekā nepieciešams. Tagad, kad iziets cauri abiem posmiem, mantas sanāk mest ārā visvairāk, patiešām esmu sākusi pieturēties pie minimālisma. Blogu tik aktīvi vairs nelietoju, tas vairāk paliek mirkļa iedvesmai. Esmu priecīga, ka no manis spēj iedvesmoties daudz citu sieviešu.
Šogad Tu veici braucienu ar motociklu apkārt Eiropai. Kā braucieni ietekmēja tavu ikdienu?
Ceļojot patiesi esmu iemācījusies ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Nakšņošanai cenšos atrast lētas, bet ērtas viesnīcas tipa istabiņas, ar autostāvvietu blakus, protams. Motociklam ir signalizācija, tā ka par to nav jāuztraucas. Facebook esmu grupā, kas domāta motociklistiem. Sākotnēji daļu ceļa braucu viena, bet vēlāk man pievienojās vēl pāris cilvēku. Diennakts tumšajā laikā pa nezināmām vietām vienmēr ir drošāk braukt ar vēl kādu, var arī kopā apskatīt pilsētu. Runājot par mūziku, braucieniem ar motociklu man ir izveidota īpaša playliste – tajā var atrast īstu motobraucēju klasiku.
Foto no personīgā arhīva
Savā blogā "A year without shopping" rakstīji par to, kā apprecēt pašai sevi un aizvest dzīves lielākajā piedzīvojumā - ar moci pa Eiropu. Kas pamudināja doties šajā ceļojumā?
Agrāk ļoti vēlējos apceļot pasauli, taču likās, ka tas obligāti jādara kopā ar kādu. Pienāca šis pavasaris, izšķīros no drauga, uznāca kreņķi. Nolēmu pārkāpt pāri savām robežām un jautāju sev: "Vai es to varu izdarīt?". Tā nu arī nospļāvos, nopirku sev dārgu gredzenu, uzsēdos uz motocikla un aizbraucu, bet bijušais draugs novēlēja man laimīgu ceļu. Motocikls ļauj braukt, kur acis rāda. Esmu apbraukājusi Latviju, Lietuvu, Poliju, Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Horvātiju, Melnkalni, Albāniju, Grieķiju - tas viss 19 dienu laikā. Otrajā reizē devos uz Itāliju.
Tā nu arī nospļāvos, nopirku sev dārgu gredzenu, uzsēdos uz motocikla un aizbraucu, bet bijušais draugs novēlēja man laimīgu ceļu.
Ar kādiem izaicinājumiem nācās saskarties šī ceļojuma laikā?
Iekļauties satiksmē noteikti ir viens no grūtākajiem aspektiem – blakus esošas 5-6 joslas, serpentīni. Esmu waze braucēja, ja nevaru to izmantot, var iestāties pat neliela panika. Ceļojot vienai, ir riskanti braukt pa nezināmām un mazapdzīvotām vietām. Ja notiktu negadījums, es varētu pacelt motociklu, taču, gūstot traumu, viss būtu pavisam citādāk. Braucot ar motociklu, nemitīgi pastāv riska izjūta. Ar motociklu braukt ir 17 reizes bīstamāk, nekā ar mašīnu, taču emocijas arī ir pavisam citas. Kamēr braucu, smagais un biezais ādas tērps tik ļoti netraucē, kā tas ir apstājoties, sevišķi, ja ir +30°C. Parasti, ejot aplūkot apskates objektus, to visu novelku, taču Grieķijā es ar visām ādām aizgāju pārgājienā kalnos. Braucot lielā ātrumā, iespējams pat gūt zilumus no kukaiņiem, kuriem nākas uztriekties brauciena laikā.
Pastāsti par spilgtākajām atziņām, kas izveidojušās pēc šī piedzīvojuma!
Tā bija tāda kā kārtējā robeža, ko es saviem spēkiem pārvarēju, lai arī man tas likās gandrīz neiespējami. Galvenais ir sākt darīt un daudz neiespringt. Var braukt pa Latviju, taču no citām valstīm nav jābaidās – tā ir tā pati virzīšanās uz priekšu, tikai katru reizi paliekot citā vietā.
Pašam sev ir jāliek saprast, ka viss, kas notiek, notiek tā, kā tam jānotiek. Motocikls vienmēr aizvedīs tur, kur cilvēkam ir jānonāk.
Vai Tev ir nācies saskarties ar stereotipiem, vērstiem pret sievietēm-motociklistēm?
Es nepazīstu nevienu sievieti no Latvijas, kas, tāpat kā es, viena pati ceļotu ar motociklu. Zinu vairākas meitenes no citām valstīm, kas ar šo nodarbojas – irāniete, austrāliete, kas pašlaik apceļo Āfriku. Daudzi vīrieši manu aizraušanos uzskatu par varoņdarbu. Motobraucēji vīrieši parasti vēlas satikt meitenes, kuras arī interesē motocikli, bet, tā kā mūsu ir daudz mazāk nekā vīriešu, tas parasti izvēršas diezgan interesanti. Visizplatītākais stereotips, ar ko esmu saskārusies – sieviete uz motocikla ir seksīga. Nezinu gan, kāpēc, jo pēc braukšanas ar motociklu visi ir sasvīduši un nesmaržo nemaz tik labi. Dzīvē nav kā Instagram – neviena meitene nebrauc īsos šortiņos, un no tā nekādā gadījumā nevajadzētu mācīties, jo tas ir ļoti bīstami - visas esam ar aizsargdrēbēm un ekipējumu. Nekad arī nedrīkst kāpt uz motocikla, ja nav pārliecības par savām vai otra cilvēka spējām.
Foto no personīgā arhīva
Vai motocikli Tavā sirdī jau sen aizņem nozīmīgu vietu? Kā sākās aizraušanās ar šo dzīvesveidu?
Mana mamma jau 16 gadu vecumā brauca ar motociklu, arī mans vecvectēvs ar to aizrāvās, viņam, šķiet, motoreļļa bija asinīs. Atradu viņa pierakstus, kuros ir aprakstīts ceļš līdz Gruzijai, omei sēžot blakusvāģi. Tajā laikā dienā nevarēja nobraukt 1000 kilometru, kā tas ir tagad, tāpēc viņi brauca pa simtiņam. Sākotnēji es par motocikliem pat nedomāju, arī, sākot braukt, nesapratu, kā visu apgūšu. Nevarēju sevi iedomāties šajā lomā. A year without shopping gadā salauzu kāju, tā bija ļoti smaga trauma ar lūzumiem trīs vietās. Likās, ka nevarēšu vairs darīt tik daudz lietu, kas patīk, taču viens draugs ieteica motociklus. Bija ļoti bail, jo esmu maziņa, bet motocikls ir smags un milzīgs. Tā bija kā sevis pārvarēšana, un tiesības es ieguvu pagājušā gada vasarā. Atceros, kā pirmajā braukšanas reizē lija lietus, bet man bija smaids līdz ausīm, jo sapratu, ka šis ir man. Ļoti bieži vakaros nobraucu 200-300 kilometru, nedēļas nogalēs pat 1000 kilometru. Tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez šīs aizraušanās, un tas viss paliek aizvien trakāk un interesantāk. Man šķita, ka pazīstu sevi, taču, nodzīvojot 30 gadus, mana dzīve šīs aizraušanās dēļ ir apgriezusies kājām gaisā.
Atceros, kā pirmajā braukšanas reizē lija lietus, bet man bija smaids līdz ausīm, jo sapratu, ka šis ir man.
Kura ar motociklu apceļotā valsts visvairāk ir palikusi atmiņā?
Horvātija un Albānija ir ārprātīgi skaistas. Arī Grieķijas plašumi un kalni ir kas neaizmirstams. Viss cits nobāl to sajūtu priekšā, kuras var gūt, ceļojot ar motociklu – tas ir citādāk un īpašāk.
Foto no personīgā arhīva
Pastāsti par nākotnes plāniem, saistītiem ar šo aizraušanos!
Esmu jau ieplānojusi vairākus ceļojumus - ir vēlme apceļot Gruziju, Turciju, kā arī gar visu Viduseiropu aizbraukt līdz Portugālei, Spānijai, Marokai. Protams, gribas izbraukāt arī Skandināviju. Runājot par ASV, nesen ar vienu draugu bija saruna par to, kā viņam tur gājis, un uzskatu, ka vienreiz dzīvē tas ir jāizdara, ņemot sev līdzi Harley-Davidson vai Indian, kas ir amerikāņu brendi. Tā kā esmu izbraukājusi Latviju un nesen apceļoju lielāko daļu Eiropas, sāku izmēģināt savus spēkus trasē, kas man ir pavisam kas jauns – arī tur vēlos attīstīt savas spējas. Gribu iemācīties braukt arī ar motokrosa motociklu. Katram motobraucējam ir sapnis par jaunu motociklu – man tāds ir jau par diviem.
Nevajag skriet sev pašam pa priekšu – vispirms ir jāiemācās apstāties un nobremzēt, nevis uzņemt lielu ātrumu.
Kādus vārdus Tu vēlētos veltīt citām sievietēm-motociklistēm, lai motivētu sapņu sasniegšanai?
Tām meitenēm, kas brauc ar motocikliem, vajag braukt vēl vairāk. Nav jābaidās braukt pa trasi, jo tās nav sacensības, bet gan mācīšanās braukt pareizi un izjust motociklu. Nevajag skriet sev pašam pa priekšu – vispirms ir jāiemācās apstāties un nobremzēt, nevis uzņemt lielu ātrumu. Galvenais ir iziet no savas komforta zonas. Sākumā man bija ļoti bail kāpt uz motocikla, vēloties cīnīties ar šīm bailēm, darīju to visu laiku. Protams, man ir bail joprojām – ar vienu no maniem motocikliem pirmajā ātrumā var sasniegt 150 kilometru, pavisam – 300 kilometru. Pati nezinu, vai kādreiz varēšu braukt tik ātri. Braucot pa trasi, parasti aizlīmējam ciet ātruma rādītājus, lai varētu braukt, vadoties pēc izjūtām, nevis stresa. Ir jābūt ļoti stabilam prātam, lai spētu savaldīt šo zvēru. Varētu teikt, ka esmu atkarīga no adrenalīna, ko man saka arī apkārtējie. Esmu pazīstama ar daudziem Latvijā atpazīstamiem motobraucējiem, piemēram, Valdi Melderi, Paulu Timrotu, un pat viņi nezina nevienu, kas brauktu tik daudz, cik es – pusotrā sezonā esmu nobraukusi 45 000 kilometru.
