Luīze Lote Āboltiņa: Žurnālista acīm ir jādeg

Luīze Lote Āboltiņa ir TVNET žurnāliste. 2021. gadā saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvu nominācijā “Gada jaunais žurnālists”. Viņa aktīvi pievēršas tādām tēmām kā emocionālā veselība un vardarbība. Viens no veikumiem ir interviju sēriju cikls “Upura cīņa”. Luīze redz, ka darbs nes augļus un dod iespēju ietekmēt procesus. Viņai ir liels gods būt žurnālistei. 

Agnija Reiniece, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Agnija Reiniece

Kāpēc tieši žurnālistika un ko tev nozīmē būt žurnālistei?

10. klasē izdomāju, ka man patīk lasīt un rakstīt, biju paspīdējusi daudzās latviešu valodas olimpiādēs, patika radoši izpausties un interesēja viss apkārt notiekošais. Sāku interesēties par žurnālistiku, un sapratu, ka ir jāiet šis ceļš. Būt žurnālistei man nozīmē būt atbildīgai par informāciju Latvijas mediju telpā. Es to saucu par mediju “dīķi”, un tas patiesībā ir ļoti maziņš. Tiem, kas tajā strādā, ir jāizjūt ļoti liela atbildība par to, ko publicējam, kādas tēmas dienaskārtībā ieviešam. Man ir gods būt žurnālistei. 

Tu savā profesionālajā darbībā pievērsies tādiem tematiem kā vārdarbība un emocionālā veselība. Kādi ir iemesli, kas Tev lika pievērsties šai tematikai?

Man ļoti patīk intervēt cilvēkus, patīk sarunāties. Cilvēkstāsti ir ļoti svarīgi, jo nevar visu laiku medijos runāt tikai par procesiem. Ir nepieciešamas arī sāpīgās tēmas no īstiem cilvēkiem, kuri mums staigā garām, un mēs nemaz nevaram iedomāties, kādu stāstu viņš nes. Ir bijis posms karjerā, kur pārklājas abas tematikas, jo viss vienmēr sākas ar sarunām un cilvēkiem. Abi temati nav unikāli, par tiem var runāt un rakstīt pirms gada, tagad, pēc gada, arī pēc 20 gadiem, jo gan mentālā veselība, gan vardarbība ir sāpīgie zemūdens akmeņi, kurus nevar uzreiz ikdienā ieraudzīt. Tiesībsargājošās iestādes ne vienmēr var visiem palīdzēt. Un te iesaistās žurnālisti, kuri ik pa laikam šo ieceļ mediju dienaskārtībā.

Tu veidoji interviju sērijas “Upuru Cīņā”. Tur, protams, ir diezgan smags materiāls. Vai bija emocionāli grūti veidot šos stāstus, klausīties šajās pieredzēs?

Tēmas un stāsti bija baisi, brīžiem pretīgi. Zinu, ka daudzi cilvēki to nevarētu uzklausīt. Man palīdzēja tas, kā darbojās manas smadzenes. Distancējos no tā, ko dzirdēju, tajā pašā laikā sev atkārtoju, ka esmu tā, kas palīdz šīm sievietēm un vīriešiem. Bija daudz cilvēku, kas nebija gājuši pie psihologa vai psihiatra un runājuši par savām problēmām. Viņi piekrita atnākt pie manis atklāt savu stāstu, un es jutu ļoti lielu atbildību pret viņiem. Visas savas emocijas ieguldīju darbā, lai videomateriāli un intervijas izskatītos pēc iespējas reālāk un nonāktu pie pēc iespējas vairāk cilvēkiem, lai viņi saprastu, cik vardarbība patiesībā ir liela problēma.

Vai bija sajūta, ka par to pietiekami nerunā?

Jā, jo patiesībā tad, kad man bija videointerviju cikls Upura cīņa, mēs to izlaidām un vienlaicīgi bija Covid-19 pandēmija. Tā jau gāja uz beigām un saasināja tādas lietas kā mentālā veselība sabiedrībā, vardarbība ģimenē. Tā kā mediju ir tik daudz, cik nu viņu ir, visaktuālākais, kas bija dienaskārtībā, bija Covid – cilvēki gribēja par to lasīt. Lai atšķaidītu ikdienu, bija vērts pievērsties sekām.

Kas ir sliktākā pieredze žurnālistikā?

Komentāri ziņu portālos un lasītāju privātās vēstules. Ir tāds termins “Delfu lasītājs/komentētājs”. Šie cilvēki atrod žurnālista privātos e-pastus, un viņiem ir ļoti būtiski pateikt un izlikt to žulti, ko, viņuprāt, tu esi izdarījis nepareizi. Tie ir momenti, kad nolaižas rokas. Priekš kam tad es to daru? Andai Rožukalnei pirms laika bija pētījums par portālu komentētājiem Latvijā. Tur viņa atklāja, ka tā ir vismazākā daļiņa no lasītājiem. Es to vienmēr paturu prātā. Protams, ir bijuši gadījumi, kad atsaka interviju, neatnāk uz interviju, noignorē, bet tā ir tāda ikdienas sastāvdaļa. Ja nelaiž pa durvīm iekšā, kāp pa logu. Tādi draudi, kas būtu aizgājuši līdz tiesai, man nav bijuši. Bet ir bijuši draudi par stāstiem, kas bija Upura cīņā, kur cilvēki anonīmi runāja par ciešanu no emocionālās vardarbības. Tas izraisīja nebijušu rezonansi, jo kā tas var būt, ka es varu rakstīt par varmākām. Tās abas reizes saņēmu ļoti daudz neapmierinātu cilvēku e-pastus ar necenzētiem vārdiem, kā es vispār atļāvos kaut ko tādu darīt. Vēl nav bijis tā, ka būtu jāmeklē policijas palīdzība. 

Uzreiz momentā nevar palīdzēt visai Latvijai, bet pietiek ar vienu cilvēku, un tas jau ir super, ja kāds tevis radīto ir pamanījis un iedvesmojies. 

No pozitīvās puses - kas ir foršākā pieredze, lielākais gandarījums?

Ja patīk darbs, patīk rakstīt un patīk savs kolektīvs, tad viss liekas forši. Komandai, kādā esi, ir ļoti liela nozīme. Vislabākā pieredze, kas nāk prātā, ir saistīta ar videosērijām Upura cīņa. Viena sieviete aizgāja uz policiju, un atklāja savu pieredzi. Sievietes atgadījums bija noticis pirms kādiem padsmit gadiem, un videosērijas viņu iedvesmoja doties un meklēt palīdzību. Sāka kriminālprocesu un vainīgajam piesprieda sodu. Tas bija mirklis, kas man parādīja – jā, es redzu savam darbam vēl lielāku jēgu, redzu darba augļus un varu kaut ko ietekmēt. Ar to ir jārēķinās – uzreiz momentā nevar palīdzēt visai Latvijai, bet pietiek ar vienu cilvēku, kam tu vari palīdzēt, un tas jau ir super, ja kāds tevis radīto ir pamanījis un iedvesmojies.

Pieminēji, ka tev ir ļoti saspringts grafiks. Vai atliek pietiekami daudz laika atpūtai?

Kopš 1. jūnija vairs neesmu tikai žurnāliste. Tagad esmu arī TVNET izklaides un sporta nodaļas vadītāja, līdz ar to mans grafiks ir daudz saspringtāks, jo man ir nosacījums, ka gribu turpināt rakstīt kā žurnāliste, tāpēc darba ir krietni vairāk. Ir jāmāk pateikt nē projektiem, jo dienā ir tik stundu, cik ir. Protams, ne vienmēr man izdodas, bet sevi ir jāsaudzē, un es to mācos darīt.

Kas palīdz neizdegt?

Robežu vilkšana starp darba dzīvi un īsto dzīvi, darba laika ievērošana. Palīdz, ka brīvdienas piepildu ar darbībām un hobijiem. Jāizbauda, ka vairs nav ierobežojumu kultūras aktivitātēm – var apmeklēt teātri, kino, koncertus. Brīvajā laikā ir vienkārši jādzīvo, lai arī cik maz vai daudz tas būtu. Vēl viena svarīga lieta ir laika veltīšana ģimenei un draugiem, jo žurnālistika var apēst visu tavu laiku. Var ļoti vienkārši un ātri iedzīvoties izdegšanā, tāpēc īpaši jaunajiem žurnālistiem pašā startā es iesaku vilkt skaidras, sarkanas robežas starp darba laiku un brīvo laiku.

Ko tu dari brīvajā laikā, kad neraksti?

Mani hobiji atšķiras no laikapstākļiem. Viens no aktīvā dzīvesveida hobijiem ir riteņbraukšana. Būšana svaigā gaisā palīdz izvēdināt galvu no studijām vai darba. Vēl noteikti ceļošana pa Latviju un Eiropu, to neizdodas izdarīt tik bieži, bet iesaku visiem izrauties ārpus ikdienas vides. Arī teātra, koncertu apmeklēšana, noteikti grāmatu lasīšana, kas palīdz attīstīt valodu un arī atslēgt domas no ikdienas. Es neesmu izņēmums no visiem pārējiem, grūti jau ir paņemt grāmatu rokās un noturēt uzmanību. Kad tas izdodas, tad ir tā vērts!

Uz ko tu tiecies? Tavs lielais un mazais sapnis!

Ir tā, ka sapņi piepildās tad, kad par tiem skaļi nerunā, tāpēc arī šoreiz es neko konkrētu nepateikšu. Bez maziem sapņiem ir ļoti grūti nonākt līdz tam lielajam sapnim, jo lielo sapni var piepildīt tikai un vienīgi ar mērķtiecīgu darbu un daudz maziem sapnīšiem. Principā tā ir sava veida plānošana. Plāni man ir lieli un tie ir ilgtermiņā, bet kādi tie būs... Nu, es ceru, ka tu kādu dienu par tiem uzzināsi! Pagaidām, lai tie paliek pie manis.

No kā smelies iedvesmu?

Noteikti no ārzemju medijiem un kolēģiem. Ļoti daudz ikdienā patērēju ārvalstu medijus. Visi lielākie – BBC, CNA, Fox News, The NewYork Times. Tur var ļoti daudz ko ieraudzīt, kas arī Latvijā varētu likties saistošs. Var arī smelties idejas, kā kādu tematu var pagriezt, kā viņi to ir izdarījuši. Visātrāk iedvesmu var iegūt, skatoties, kas notiek ārpus robežām, jo, victicamāk, tas, kas strādā viņiem, strādās arī mums.

Otra lieta ir sarunas ar cilvēkiem. Kaut vai neliels sazvans ar kādu no paziņām par jebkādu tematu prātā saslēdz idejas. Tā žurnālistiem ir – viņi var saslēgt un redzēt vienu tematu daudz plašāk nekā to redz kāds cits. Un tā arī nonāk pie raksta idejas, ko novest līdz galam.

Par ko, tavuprāt, sabiedrībā pietiekami nerunā?

Tas, kā sabiedrība redz ziņu portālus, ir viens, un tas, kāda ir tā patiesā virtuve, tas ir pavisam kas cits, jo lielākā daļa tematu, kas sabiedrībā ir aktuāli, tie vienmēr tiek apskatīti. Nav tāda maza tematiņa, kas varētu šķist par mazu un “aij, šim mēs nepieskarsimies”, tā nav. Temats, par ko maz tiek runāts, ir sabiedrības kritiskā domāšana un medijpratība, kas īpaši ir izgaismojusies šobrīd un pēdējo trīs gadu laikā, kopš Covid pandēmijas. Tas ir absurds, cik nenormāli tika polarizēta sabiedrība, jo ir tik daudz cilvēku, kuri tic viltus ziņām, kuri nemāk pārbaudīt avotus, kuri pat neiedomājas pārbaudīt. Tādus medijus kā TVNET, Apollo, Delfi uzskata par valdības kliķi. Te bišķin ir iesakņojusies stigma un ir nozīmīga problēma, – varbūt izglītības sistēmā vajadzētu ieviest kritiskās domāšanas stundu. Esmu domājusi par to, kā lai uzlabo medijpratību sabiedrībā, bet tas ir ilgstošs processs un tas nav viena cilvēka uzdevums. Es ceru, ka pēc kāda laika būs uzlabojumi, un viltus ziņas tik ļoti nešķels sabiedrību.

Varbūt ir kaut kas, par ko liekas, ka runā pārāk daudz? Teju vai - nu cik var malt vienu un to pašu...

Izklaides lauciņā ir bijuši personāži, kuri aprakstīti vai intervēti pārāk daudz, bet, kur ir pieprasījums, tur arī ir saturs. Cilvēkiem tas interesē. Man personīgi nē, tā ir par daudzām lietām. Sabiedrība jau nosaka mediju dienas kārtību, grozies kā gribi.

Izlaiduma dienā svēti apsolījos nekad dzīvē nestrādāt žurnālistikā, bet ceļi atveda atpakaļ.

Kad vēl tikai studēji, vai māca šaubas par to, vai žurnālistika tiešām ir tas, ko gribi, vai arī biji pilnīgi pārliecināta, ka ir?

Es otrajā kursā gribēju iet prom no studijām. Gandrīz arī aizgāju, bet beigās paliku, jo vecāki uzdeva būtisku jautājumu: “Bet ko tad tu darīsi?”. Un uz to atbildes man nebija, līdz ar to saņēmos un turpināju savas studijas, ko pabeidzu ar ļoti labām atzīmēm. Pēc bakalaura uzreiz negāju strādāt žurnālistikā. Izlaiduma dienā svēti apsolīju, ka es nekad dzīvē nestrādāšu žurnālistikā, bet kaut kā ceļi atveda atpakaļ. Šaubas bija daudz, jo pirmā saskaršanās ar to, ka kāds intervijas labo ar kritiku gan praksē, gan skolā, nebija viegla. Tagad jau es redzu īsto dzīvi. Redaktors ne vienmēr pieņem visus darbus, ko viņam iesniedz. Tas radīja tādu realitāti, ka uzreiz nemaz nemetos žurnālistikā. Bet te nu es esmu!

Kas ir tās īpašības, kas tev palīdz žurnālistikā?

Noteikti tas ir analītisks prāts. Es neko nelaižu caur sevi, vienmēr mēģinu ieturēt veselīgu distance gan emocijās, gan arī citās lietās. Arī tas, ka esmu zinātkāra, man pašai interesē ļoti daudz un dažādi temati, patīk rakt informāciju. Protams, arī empātija, jo neviena problēma nav par mazu.

Ko nozīmē būt labam žurnālistam?

Ir jābūt godīgam un tādam, kas ieklausās un spēj atspoguļot visu pušu viedokļus, neuzspiež savas domas. Labam žurnālistam ir jābūt viedokļu līderim, bet ne tādā ziņā, kā tas ir mūsdienās, kad tas mijas ar influenceriem. Labam žurnālistam jābūt klātesošam, viņa darbs nedrīkst apstāties. Tās ir galvenās lietas.

 Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki, kuri nekad 'pat nebija runājuši ar psihologu par to, izvēlējās piedalīties šādās intervijās?

Pati reālākā atbilde bija tāda, ka psihoterapeits ir dārgs pakalpojums, un rindas uz valsts apmaksātu psihologu ir ļoti garas. Un otrs – tā viņu trauma bija notikusi bērnībā vai ļoti agrā jaunībā, un cilvēki uzskatīja, ka viņi, atklājot savu stāstu, varēs palīdzēt pārējiem nepieļaut viņu kļūdas un iet runāt par savu pieredzi.

Vai ikviens var būt žurnālists?

Nē, noteikti nē. Žurnālistika ir patiesībā vairāk kā dzīvesveids. Es tagad eju pretrunā ar sevi, jo iepriekš runāju par darba laiku un robežu novilkšanu, bet esmu mazliet jau apbružājusies nozarē, un zinu, cik tas ir nozīmīgi. Katrs nevar būt žurnālists, jo žurnālisti ir apveltīti ar ļoti lielu atbildību par to, ko un kā viņi pasaka, ko un kā izdara, kā viņi aiznes kāda cilvēka stāstu tālāk. Tajā pašā laikā ir atkarīgs, vai cilvēks ir ziņu žurnālists vai izklaides žurnālists, tāpat ir jābūt klātesošam, lai kurā apakškategorijā esi. Jābūt klāt lielajiem notikumiem. Sanāk arī ziedot savu brīvo laiku, ziedot kādu sen gaidītu tikšanos darba dēļ. Žurnālistam ir jādeg acīm par to, ko viņš dara. Žurnālisti ir suga. Tā ir cilvēku suga, un ikviens noteikti nevar būt žurnālists. Vai ir nepieciešama žurnālistu izglītība, par to mēs varam pastrīdēties! Es pazīstu arī ļoti daudz žurnālistu, kuriem ir cita izglītība, un viņi ir savas nozares speciālisti. Protams, ka augstākā izglītība žurnālistikā iedod vismaz kaut kādus pamatus tālākam ceļam.

Žurnālisti ir suga. Tā ir cilvēku suga, un ikviens noteikti nevar būt žurnālists. 

Kad pabeidzi studijas, cik grūti vai viegli bija atrast darbavietu? Kas palīdzēja?

Kad pabeidzu studijas, biju nosolījusies nestrādāt žurnālistikā, jo biju izdegusi, rakstot bakalaura darbu, un man bija radies priekšstats, ka žurnālistikā nevar īsti normāli nopelnīt. Es aizgāju strādāt projektu vadībā. Tur nostrādāju kādus divus gadus un piedzīvoju pavisam īstu izdegšanu, jo sapratu, ka man nesanāk parastais biroja darbs. Paņēmu lielu profesionālu pauzi, ko var saukt par bezdarbniekiem, un, meklējot darbu, pamanīju sludinājumu ziņu aģentūrā LETA, kuram pieteicos. LETĀ gan es netiku, bet es tiku blakus kabinetā Apollo strādāt par ziņu redaktoru. Vai tas bija grūti vai viegli tikt līdz tam darbam? Es gribētu teikt, ka man paveicās, jo tagad ir mazliet citi laiki. Žurnālistikā es nokļuvu tādā parastā ceļā. Nē, man nebija nekādi kontakti vai kādas iesildītas vietiņas. Pati nācu un centos sevi pierādīt.

Ja tu satiksi kādu, kuram žurnālistu darbs liekas tāds kā grāmatās vai filmās, tu man noteikti pasaki, kurš tas ir! Tā realitāte ir krasi atšķirīga. 

Žurnālista profesija ļoti bieži ir atainota dažādās filmās, grāmatās, lugās. Nereti liekas, ka tā tiek romantizēta. Pirms vēl sāki strādāt kā žurnāliste, vai biji iztēlojusies žurnālistiku citādu? Vai arī tavas ekspektācijas bija tuvu realitātei? 

Noteikti savādāku. Noteikti! Simtprocentīgi savādāku! Filmas un grāmatas ļoti romantizē žurnālistu profesiju. Protams, žurnālista profesija nav tik skaista. Mans lielākais izbrīns, saskaroties ar realitāti, bija tāds, ka – nē, tu nevari rakstīt par to, ko tu gribi, tev ir komanda. Jā, tas, ko uzraksti, ne vienmēr tiks lasīts. Jā, ir arī jāraksta par to, par ko neesi sajūsmā, bet tas ir svarīgi sabiedrībai un tādi ir redakcionālie nolikumi. Ja satiksi kādu, kuram žurnālistu darbs liekas tāds, kā grāmatās vai filmās, tu man noteikti pasaki, kurš tas ir! Tā realitāte ir krasi atšķirīga, bet saprotu, kāpēc filmu un grāmatu galvenie varoņi ir žurnālisti, jo žurnālisti ir citādāki, grozies kā gribi. Viņi ir cilvēki ar lielām darba spējām, un ar ļoti interesantiem dzīvesstāstiem apakšā. Realitāte vienmēr ir realitāte.