Skip to main content

Likteņa spēlētājs Rvīns Varde

Raksti
Sarunas

Anna Zālīte, Nameda Zelle, Studentu medijs Skaļāk

Viņš ir cilvēks – pārsteigums. Tā pats sevi definē dažādu radošo jomu pārstāvis Rvīns Varde. Viņš ir žurnāla “Rīgas Laiks” autors un šifrētājs, publicējas tādos populāros izdevumos kā “Benji Knewman” un interneta žurnālā “Satori”. Nesen laidis klajā savu grāmatu “Kas te notiek”, kurā apkopojis dokumentālās īsprozas skices, bet brīvajā laikā viņš nodarbojas ar putnu fotografēšanu.

ervins_rokas.jpg

Jūsu pirmā grāmata sastāv no īsiem tekstiem - novērojumiem un atmiņām. Kā Jūs zināt, kuras lietas ir vērts pierakstīt?

Es nezinu. Tiešām nezinu. Saliku kopā gabalus, kas varētu interesēt, kas varētu būt saprotami, un atlasīju tos, kas man pašam patīk, un tā arī bija visa izvēle.

 

Vai ir kāda īpaša vieta, kur pierakstāt šos notikumus un atziņas?

Šeit [Brīvības ielas kafejnīca “Cafeine”] pāris gadu esmu nosēdējis -  tieši šajā krēslā, - bet nē, tas notiek spontāni, tramvajā, jebkur. Tas ir atkarīgs no manis, nevis no atrašanās vietas, - visur var kaut ko sadzirdēt vai ieraudzīt, - galvenais ir spēja novērot.

 

Kas Jūs pamudināja šos tekstus apvienot vienā kopumā un izdot grāmatu?

Drīzāk tas, ka es sapratu, ka tas ir veids, kā tekstam sasniegt lasītāju. Sapratu, ka cilvēkiem to vajag un, ka viņiem tas ir saprotams veids. Lai nonāktu pie lasītāja vajag publicēties, to es arī izdarīju.

Lai nonāktu pie lasītāja vajag publicēties, to es arī izdarīju.

Jūs tiekat uzskatīts par jaunās absurda literatūras pārstāvi, kas tā tāda ir?

Teiksim tā, ir dažādi veidi, kā var radīt lasītājā neizpratni un kaut kā viņam iebelzt pa galvu. Viens no tiem veidiem ir absurds, tas ir diezgan universāls. Tas parasti neatstāj vienaldzīgu arī nepatīkot.  Tas ir normāli, ka nepatīk, kad cilvēks nesaprot, kas te rakstīts un kāpēc viņam tas jālasa.

IMG_6335.JPG

Kā tas ir – pēkšņi nokļūt publikas uzmanības centrā?

Diezgan grūti to izturēt. Negribu par to sūdzēties, jo tas būtu smieklīgi, bet sajūtas ir diezgan līdzīgas turbulencei.

 

Bet tas ir nepatīkami?

Tas ir nogurdinoši un apnicīgi, un uz tiem pašiem jautājumiem vajag atbildēt desmit reižu – par sodāmību, par grāmatu, par ko es domāju un par ko citi domā. Tas ir diezgan vienmuļi, un vēl šis notikums rada iespaidu, ka kaut kas ir mainījies, bet nav, jo tu jau arī vakar tāds biji, bet nevienu tas neinteresēja. Tagad pēkšņi visus interesē! Kontrasts ir dīvains.  Ir arī pozitīvas blaknes, nevar jau teikt, ka ir slikti.

 

Vai ir kādi darbi vai autori, kas Jūs iespaidoja veidojot savu grāmatu?

Domāju, ka viņi ir tālu pagātnē. Kad cilvēks veidojas, viņš kaut ko lasa, tad paiet daudz, daudz gadu, un viņš to kaut kā atgremo un nezina pats kurā brīdī, kā kas viņu ir ietekmējis. Ja es sākšu saukt uzvārdus, tas nebūs interesanti. Protams, ir aizguvumi, un mēs jau tikai esam kaut kāds substrāts. Recenzijās min Harmsu [Daniils Harmss], domāju, ka tas ir diezgan pareizs novērojums.

Kad cilvēks veidojas, viņš kaut ko lasa, tad paiet daudz, daudz gadu, un viņš to kaut kā atgremo un nezina pats kurā brīdī, kā kas viņu ir ietekmējis.

Varbūt Jums ir nepieciešama kāda aura vai apstākļi, lai Jūs radītu?

Kā teica [mākslas kurators] Kaspars Vanags, labākā mūsdienu iedvesma ir deadline 1. Bet, protams, ka ir nepieciešami apstākļi, taču uz to nevar ieciklēties, būt atkarīgam no apstākļiem ir diezgan bēdīgi.  Ir stāvokļi un omas, kuros tas nenotiek raiti, maigi izsakoties. Vispār rakstīšana ir grūta lieta, un dzīve arī, tāpēc gaidīt apstākļus nedrīkst. Jā, ir kaut kādi sīkumiņi. Zinu pat vienu rakstnieku, kurš iziet no rīta ārā no mājas, apiet ap kvartālu, atnāk atpakaļ un tad sāk rakstīt, jo viņam ir sajūta, ka viņš ir izgājis ārā un pamainījis kaut ko. Es saprotu, par ko tas ir. Domāju, ka visi cilvēki, kas mēģinājuši kaut ko darīt, apstiprinās, ka ir vajadzīgs rituāls.

 

Žurnālā "Rīgas Laiks" Jums ir sleja "Vardes saraksts", vai tas ir kādā veidā saistīts ar jūsu uzvārdu?

Nu, ja, vistiešākajā! Otra versija bija ‘’Vardnīca’’, bet tas kaut kā neaizgāja.

 

Tāpēc grāmatā arī ir redzamas vairākas ilustrācija ar vardēm?

Jā, mēs domājām, kā to grāmatu padarīt jautrāku, tad ienāca prātā, ka zvaigznīšu vietā vajadzētu vardes. Mākslinieks Ernests Kļaviņš atsūtīja kādas divdesmit piecas vardes, un es no tām izvēlējos piecas, tas viss notika ļoti nopietni.

 

Latvijas Radio 3 raidījumā "Mana mūzika" minējāt, ka aizraujaties ar putnu bildēšanu, kāpēc tieši ar putniem?

Šis ir tas ir klasiskais jautājumus, uz kuru esmu atbildējis tūkstoš reižu. Es nezinu atbildi. Varu racionāli minēt vairākus iemeslus, kāpēc, bet vienalga tā nav atbilde. Viens no iemesliem varētu būt azarts - atrast putnu un pietuvoties tam. Otrs - tu viņam nekad netiec klāt. Trešais - tā ir arī atpūta. Bet tas neko neizskaidro, jo tā ir vienkārši apsēstība. Biju saticis vienu tādu pašu apsēsto, mēs runājām tikai par putniem. Viņš ikdienā taisa skursteņus, bet pirms darba laika brauc uz Garkalni piesiet vistu, lai nobildētu piekūnu. Viņam reāli ir aizgājis ciet. Tā ir apsēstība, kas progresē. Ir tāds dabas fotogrāfs Andris Eglītis, viņš nu jau ir gados. Viņš nobildēja lūšus, kas pārojas. Lūsi vispār ieraudzīt var ārkārtīgi reti. Par to viņam jāuzceļ piemineklis. Eglītim kādā intervijā pajautāja, vai viņš ir ģimenes cilvēks, un viņš teica : “ Nu, laikam  nē! Ja mēs kaut kur aizbraucam, es vienkārši sāku fotografēt’’. To var saprast, es neesmu varbūt tik traks, bet tā ir apsēstība, ir iracionāli doties kaut kur, sēdēt veselu dienu slēpnī. Tas varētu būt kas līdzīgs makšķerēšanai, tikai nav upuru.

 

Vai ir vajadzīgas speciālas zināšanas, lai fotografētu putnus un citus dzīvniekus?

Pilnīgi noteikti! Cilvēki domā, ja ir liels kameras objektīvs, tad caur mājas logu var nofotografēt pilnīgi visu. Tas ir ļoti maldīgi.  Tehnika ir kādi trīsdesmit procenti no šī visa, pārējais, bez šaubām, ir iemaņas un zināšanas. Ar dzīvniekiem ir grūtāk, jo viņiem ir oža, arī putniem ir, bet ļoti vāja. Protams, ka vajag zināt, kad un ko tu nobildē. Viena meitene, kas tikko sāka bildēt putnus, atsūtīja pīli un prasīja, kas tas ir. Es teicu, ka tā ir pīle un viņa man pajautāja: “Vai tad?” Viņa cerēja, ka tas būs pelikāns. Bet galvenais netraucēt putnam, ja viņš ligzdo. Jebkurā gadījumā putns no tevis baidās, paniski baidās, turklāt pamatoti. Lai neizjauktu līdzsvaru, nenobiedētu lieku reizi, nepieciešamas fundamentālas zināšanas. Ja kāds pienāk klāt pie ligzdas, tad vārnas un žagatas, kas noskatās šajā procesā - viņas vienmēr ar ziņkāri skatās, ko dara cilvēks - var izsekot tam, ka tur ir ligzda, un apēst olas. Tā tiešām notiek! Esmu pat dzirdējis, ka fotogrāfs, pametot ligzdu, apčurā apkārtni, lai lapsas nenāktu. Vēl ir jāzina, kā putnam pielavīties klāt. Ja uzmanīgi uz putnu skatās, tad jau redz, cik ļoti viņš ir nobijies, vai viņš ir gatavs aizlidot. Pēc tam vajag iet nevis taisni virsū, bet aplinkus. Pirms sāku fotografēt, izlasīju tādu frāzi: “Ja jūs gribat bildēt putnus, noskaņojieties uz neveiksmēm.” Tā tiešām ir. Tad baterija beidzas, tad putns aizlido, tad tumšs, tad viņš pagriežas. Beigu beigās man nāk prātā Kenedija teiciens: “Victory has a thousand fathers, but defeat is an orphan.”2 Un tas ir par to, ka viss beigās ir skaisti. Cilvēki ierauga bildē dzeni, bet kā to dzeni dabūt, tas viss paliek neatklāts. Tas ir normāli, katrā lietā ir tāda straume. Būt morāli stipram ir laba īpašība, jo neviļas tie, kas necer.

Pirms sāku fotografēt, izlasīju tādu frāzi: “Ja jūs gribat bildēt putnus, noskaņojieties uz neveiksmēm.”

Jums bez fotografēšanas un rakstīšanas ir vēl ļoti daudz nodarbošanās, bet kā Jūs nokļuvāt tieši pie interviju šifrēšanas?

Jā, nodarbošanās man tiešām ir ļoti daudz. Pat nesaprotu, kas es vispār esmu. Brodskim bija tāds dzejolis, kurš sākās ar rindiņu: “Es vienmēr teicu, ka liktenis ir spēle.” Un, acīmredzot, es to iemiesoju. Tā ir nejaušība. Bija sludinājums, es atsaucos un izrādījās, ka atbilstu šim amatam. Man ir labas krievu valodas zināšanas, un te tās noderēja. Visas intervijas krievu valodā, kas ir žurnālā, iet caur mani. Es tās klausos, pārrakstu vārds vārdā. Gan kā smejas, gan kā ilgi domā, zvana telefons, pienāk oficiante, es to visu rakstu un tad īsinu, reducēju līdz piedienīgam izskatam. Izrādās, ka tas ir ilgāk nekā šķiet. Vienas stundas intervijas atšifrēšana vārds vārdā aizņem sešas stundas laika. Tas tiešām ir  darbietilpīgs process, it sevišķi tas, ka reizēm nevar sadzirdēt, vai slikti runā, vai min uzvārdus, kurus es nezinu. Reizēm tam ir arī dīvainas blaknes, piemēram, bija intervija ar kādu dzejnieku, un pēkšņi sāka spēlēt orķestris, un es vispār neko nedzirdēju, pilnīgi neko. Tas ir smags darbs, bet esmu pieradis. Tādā ziņā esmu diezgan izturīgs, pacietīgs un mani ir grūti nokaitināt, bet var, ja ļoti cenšas.

ervins_.jpg

Minējāt, ka Jums ir labas krievu valodas zināšanas, vai ir plānots rakstīt darbus arī svešvalodās?

Gribētu, ka tulkotājs to izdara manā vietā. Tam pašam Brodskim esejas angļu valodā līdz galam tomēr nesanāca, ja var tā teikt, lai gan viņš labi zināja valodu. Man nav tāda vilinājuma. Šķiet, ka neizjūtu valodu tādā griezumā, lai varētu ar to tik labi spēlēties, kā ar latviešu valodu.

Plānu nav, jo nevar jau neko ieplānot. Var, bet es tam neticu. Es plūstu pret savu gribu.

Kādi ir Jūsu tālākie mērķi, kurā no lauciņiem vēlaties vairāk darboties un attīstīties?

Pārsteigt, tas ir mans otrais vārds! Bet mērķu man nav. Es zinu, ka grāmata ir sanākusi, jo notiek virzība, notiek rezonanse, redzu, ka vajag turpināt. Rakstu "Satori", un zinu, ka tas turpināsies, ja būšu dzīvs, un tas arī viss. Plānu nav, jo nevar jau neko ieplānot. Var, bet es tam neticu. Es plūstu pret savu gribu.


1 Deadline - nodošanas termiņa beigas.

2 Victory has a thousand fathers, but defeat is an orphan - Uzvarai ir tūkstoš tēvu, bet sakāve ir bārenis.

Rvīna Vardes grāmatas “Kas te notiek” atvēršana