Skip to main content

Kā top logs uz realitāti

Raksti
Sarunas

Viktors Demidovs, Studentu medijs Skaļāk

Uzraugs, kurš vienlaikus ir galvenais žurnālista palīgs, nerealizētā plāna reanimatologs un ugunsdzēsējs – tā var raksturot Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta producentes Rudītes Spakovskas profesiju, jo nereti nākas strauji mainīt izplānoto un būvēt jaunu logu uz realitāti. Kāda ir ikdiena ziņu laboratorijā, un kā izskatās ziņu aisberga neredzamā daļa?

1_Rudīte Spakovska_autore Lelde Kurka.jpgFoto: Lelde Kurka

Kā tas ir – pārvaldīt Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta darbību? Cik tas ir atbildīgi?

Pārvaldīt tas ir stipri teikts. Vairāk – organizēt dienas darbu. Protams, tas ir ļoti atbildīgi. Turklāt vairākos līmeņos. Atbildīgi pret skatītāju – Latvijas sabiedrību –, jo lēmumi, ko pieņemu dienas gaitā, vakarā rezultējas ziņu raidījumos. Savukārt tie – kaut kādās sabiedrības izmaiņās. Man ir atbildība pret kolēģiem, jo no manas darba kvalitātes ir atkarīgs viņu darbs, respektīvi, kā viņi varēs strādāt un vai paspēs visu nepieciešamo izdarīt.

 

Kādā veidā sadalāt darba pienākumus darbinieku vidū? Piemēram, kurš korespondents veidos ziņu par kādu konkrētu notikumu?

To ietekmē vairāki faktori. Svarīga ir resursu pieejamība, respektīvi, kuri korespondenti konkrētajā dienā strādā, un vai viņiem iepriekš šī diena nav bijusi saplānota. Otrs faktors – neskatoties uz to, ka mums ikviens žurnālists var taisīt par jebkuru tēmu, ir tēmas, kuras cilvēks labāk pārzina un viņam ir lielāka kompetence tajā. Nav veiksmīgi sūtīt, piemēram, uz ielu intervijām žurnālistu, kuram tās nepadodas. Ar laiku es jau iepazinu katra žurnālista stiprās un vājās puses. Tad attiecīgi arī rīkojos.

Ja kaut kas nav izdevies, tu nedrīksti tērēt laiku raganu medībām. Ātri jāizdomā alternatīvs rīcības plāns.

Kādām rakstura īpašībām ir jāpiemīt Ziņu dienesta producentam, piemēram, lai kādā darba situācijā žurnālistam palīdzētu, iespējams, būt tā kā vecāka lomā?

Neesmu paternālisma piekritēja. Ļoti uzticos tiem cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Producentam ir jāpiemīt spējai skatīt lauku, tas ir, redzēt lielo notikumu kontekstu. Ir jāpieņem lēmums gan par ķirbju izstādi, gan par mediķu protestiem, gan par IKP izmaiņām. Ja žurnālists nāk un stāsta par jomu, kurā neesmu eksperte, un pamato savus argumentus, es viņam uzticos. Producentam ir svarīga arī stresa noturība. Neviens plāns neiztur sadursmi ar realitāti. Jebkas var notikt, un jābūt gatavam, ka ļoti strauji plāni būs jāmaina. Vēl viena būtiska īpašība ir spēt saskatīt aiz kokiem mežu. Ja kaut kas nav izdevies, tu nedrīksti tērēt laiku raganu medībām. Ātri jāizdomā alternatīvs rīcības plāns.

 

Kā izvēlaties, par kuriem dienas notikumiem veidot ziņas? Notikumu pasaulē taču ir ļoti daudz.

Jā, notikumu tik tiešām ir daudz! Šajos gadījumos darbojas vārtu sargāšanas teorijas funkcija. Sabiedriskajā medijā mēs strādājam visai sabiedrībai. Veids, kā izvēlos par ko stāstīt, ir notikuma ietekme. Tas nav viegli, jo bieži vien notikumi nav seksīgi – kaut kādas likuma izmaiņas, kas nesīs ietekmi pēc diviem gadiem. Tev ir pienākums par tiem stāstīt.

Bieži vien notikumi nav seksīgi – kaut kādas likuma izmaiņas, kas nesīs ietekmi pēc diviem gadiem. Tev ir pienākums par tiem stāstīt.

Principā tu skaties uz dienas notikumiem un izvērtē, cik cilvēkiem tas ir būtiski un cik svarīgi no mūsu sabiedrības izaugsmes vai izmaiņu viedokļa. Reizēm notikumi skar nelielu cilvēku grupu, bet informācija ir svarīga visiem. Vēl viens veids, kā izvēlos ziņu, ir de profundis, respektīvi, vai cilvēks ir apdalītā varas situācijā un vai viņam sabiedriski sociālajās attiecībās ir vājāka pozīcija – bezdarbnieki, dažādas minoritātes, cilvēki ar zemākiem ienākumiem. Manuprāt, šī ir sabiedriskā medija atbildība – runāt par sistemātiskajām problēmām.

 

Jūs iepriekš strādājāt laikrakstā “Dienas Bizness” un Latvijas Radio. Kā tur iegūtā pieredze palīdzēja šajā darbā?

Laikrakstā tu iegūsti iemaņas par informācijas vizuālo prezentēšanu – kas strādā, kā veidot tekstu un kā to uztver ar aci. Laikraksta pieredze palīdz arī īsi izteikties, jo laikrakstos ir stingri ierobežota vieta. Savukārt radio iegūtā pieredze ir runātā valoda. Tā nopietni atšķiras no preses valodas. Komercmediji man iedeva organizatoriskos un ētiskos standartus. Radio ir vieta, kur iemācījos, kā strādā sabiedriskais medijs. Tas ir liels solis pāriet no biznesa preses uz sabiedrisko mediju. Tas ir pilnīgi cits fokuss.

 

 Kā spējat savaldīt emocijas stresa situācijās?

To jau jāprasa maniem padotajiem, vai spēju sevi savaldīt. Vissvarīgāk sevi ir kontrolēt, lai netiek sodīti nevainīgie. Piemēram, ja žurnālists ir pieļāvis kļūdu, tu centies sevi savaldīt. Kaut kas aiziet pa ķīseli, bet tu tik un tā valdies. Ir jākontrolē sevi, lai kāds, kurš atnāk ar nebūtisku problēmu, nedabū neproporcionālu devu. Mana pieredze medijos ir tāda, ka šīs situācijas ir neizbēgamas. Darbs ir dinamisks. Ja tu visu laiku sevi savaldīsi, 40 gados nomirsi no infarkta. Šīm emocijām ir jāiznāk kaut kur ārā. Bet man otram noteikti ir jāatvainojas un jāargumentē, kāpēc tā notika.

Necenties visu kontrolēt!

Vai Jums ir kādi darba pienākumi, kas nepatīk?

Nepatīk haoss. Kā producentam man ir samērā zema haosa noturība. Patīk saplānot, bet neiet pie sirds, kad nepieciešams strauji pārplānot. Šis amats ir par kontroli. Tu kontrolē procesus līdz tam, kad tie pārvēršas produktā. Nepatīk, ja ir kādi procesi, kurus nekontrolēju un tos nesaprotu. Vēlos visu līdz sīkumiem pārdomāt un sagatavot rezerves variantus. Tā ir darba daļa, kas man ir visgrūtākā un par kuru man ir vislielākais stress.

 

Noslēdzot interviju, ko varat ieteikt jauniem redaktoriem un producentiem?

Necenties visu kontrolēt. Uzticies cilvēkiem. Un nav jēgas sevi sist par kaut kādām kļūdām. Būs rītdiena un tu darīsi labāk. Protams, kļūdas ir jāizanalizē, bet nevajag sevi mocīt. Darbs ir stresains, tāpēc sargā sevi!