Izgriezt daļiņu realitātes
Emīls Pakārklis ir iPhone Photography School idejas autors un izveidotājs. Tagad veiksmīgais un ienesīgais uzņēmums savu darbību sāka 2012. gadā, kad Emīlam fotografēšana bija knapā hobija līmenī un viņš, sēžot kopmītnēs, prātoja par mārketingu. Augot biznesam, auga arī viņa profesionalitāte. Šobrīd viņš uzņem elegantas fotogrāfijas ar autentisku šarmu. Kā viss aizsākās?
Agnija Reiniece, studentu medijs "Skaļāk"
Foto no personīgā arhīva
Kā atceries to brīdi dzīvē, kad sāki fotografēt un saprati, ka tev tas patīk?
Tas sākās reizē ar interesi par biznesu. Izveidoju iPhone Photography School, vēl neesot fotogrāfs, bet likās, ka būtu ļoti interesanti to iemācīties. Daudzus gadus bija tāds sapnis un doma, cik tas būtu labi. Nebija fotoaparāta, nebiju to darījis. Tiku pie iPhone 4 S. Toreiz tas bija pirmais iPhone ar izteikti labu kameru. Tā bija pirmā reize, kad man bija kamera. Zināju, ka gribu pelnīt naudu internetā, un padoms, ko cilvēki deva, – jātaisa projekts par kaut ko, kas pašam patīk, lai ir prieks. Man ļoti patika iPhone, vispār Apple tehnoloģija. Bija interese fotografēt. Vienreiz biju uzņēmis fantastiskas bildes – tas bija kalnos, slēpojot. Bija gandrīz saulriets, slēpot varēja virs mākoņiem – neticami skaisti. Tā reize manī atstāja iespaidu. Man bija čupa ar bildēm, un es ļoti priecājos par tām. Zināju, ka ar gadiem iPhone kļūs populārāki un būs iespēja attīstīt fotografēšanu. Tā palēnām nostiprinājās lēmums mērķtiecīgi sākt darīt.
Kad tas bija?
Sāku tikai ap divdesmit gadiem. Visvairāk fotografēju ainavas. Cilvēki fotografē to, kas pašiem interesē un ainavas man ir sirdij tuvas – patīk izbaudīt dabu. Salīdzinoši nesen sāku izaicinājumu – pievērsos portretiem. Pirms tam vairāk ainavas, pilsētvide, street photography [red. ielu fotogrāfija] – biju diezgan labi iemācījies. Bet ar portretiem vienmēr bija mazliet neērti – kā es iešu un ko es teikšu? Tā jau patiesībā ir māksla komunicēt ar cilvēku – likt viņam justies ērti. Protams, ir tehniskās daļas – gaisma, lokācija, pozas, bet beigās tā ir māksla komunicēt. Izaicinājums bija apgūt žanru, no kura man bija visvairāk bail, kur nejutos ērti. Tagad tas ir iepaticies. Sociālajos medijos dalos ar portretiem, jo no visa uzņemtā daudzuma var izvēlēties tikai dažas bildes. Cilvēkiem patīk konsistence.
Ekrānuzņēmums no Emīla Instagram konta @emils.pakarklis
Kas tev patīk portretos?
Man patīk, ka tā ir komunikācija ir citu cilvēku. Esmu saticis interesantus cilvēkus, kurus citādi nebūtu iepazinis. Arī pats process ir citādāks – ar ainavu nevari komunicēt, vari to tikai izbaudīt. Runā, ka labākajās bildēs būs kaut kāds stāsts vai emocija. Ar cilvēku ir daudz vieglāk nodot šo emociju vai sajūtu, nekā ar dabas skatu. Ainavās mainīgie ir lokācija, kompozīcija un gaisma. Portretos klāt vēl nāk apģērbs, sejas izteiksme, kosmētika un tā tālāk. Un tas ir divu cilvēku kopprojekts. Vislabāk sanāk strādāt, kad arī otram cilvēkam ir sava vīzija – kā pozēt, kā skatīties. Ir vairāk, ar ko izpausties.
Kāds ir tavs fotogrāfa “rokraksts”?
Man tas vēl ir jāapgūst. Prieks, ka palēnām uzlabojas. Mana iedvesma ir vācu fotogrāfs Riko Reinholds. Viņš pats nav profesionālis, bet gan skolotājs ar hobiju, kurš pat negrib profesionāli to darīt, lai gan viņš ir ļoti talantīgs. Negrib to sabojāt. Mans stils ir mazliet iedvesmots no Reinholda, bet vēl to raksturo pēcapstrādes piegājiens – patīk izmantot oranžīgus un zaļus toņus. Tās ir krāsu kombinācijas, kas vienmēr labi strādā kopā. Klasika gan ir dzeltens-zils. Vai oranžs-zaļš. Respektīvi, sejas ir oranžīgākas, bet foni zaļganāki.
Nefotografēju studijā un nekādas gaismas nav līdzi – es vienkārši atnāku ar telefonu un meklēju lokācijas.
Ne vienmēr sanāk, bet cenšos bilžu sērijā ielikt kādu emociju. Noteikti varētu vēl radošāk fotografēt, bet svarīga ir arī atlase. Vidēji fotosesijā tiek uzņemtas 2000 bildes un no tām 10-15 publicēju. Jautājums – kuras izvēlēties? Es cenšos vienmēr parādīt cilvēku skaistu, lai cilvēkam pašam prieks. Ir gadījies kādu bildi izņemt, jo nepatīk.
Gribu, lai sejas izteiksmes un pozas ir interesantākas. Es vienmēr fotografēju vidē – parasti Vecrīgā. Meklēju gaismas, kas pateicīgi izgaismo cilvēku. Tas manām bildēm ir ļoti raksturīgs – liels uzsvars uz gaismu. Nefotografēju studijā un nekādas gaismas nav līdzi – es vienkārši atnāku ar telefonu un meklēju lokācijas. Visbiežāk meklēju gaismu, kas atspīd no sienas. Parasti sakombinēju tā, ka saule iespīd matos un pareizajās vietās izgaismo seju ar siltu gaismu.
Ekrānuzņēmums no Emīla Instagram konta @emils.pakarklis
Mazliet tāds retro stils…
Jā, parasti, kad es domāju, ko fotografēt un ja es cilvēku nepazīstu, paskatīšos Instagramā Meklēju kādu ar izteikti gaumīgu profilu. Protams, svarīgs arī vizuālais izskats, lai bildes būtu estētiski skaistas, bet nākamais – kā tajās bildēs cilvēks pats ģērbjas? Agrāk sūtīju moodboards [no angļu val. noskaņu kolāža] apģērbu, tad sapratu – kāds es tur apģērbu eksperts? Interesantāk būs, ja meitene pati izvēlēsies. Parasti bildes ir elegantā stilā. Kameras paliek arvien labākas – asākas, perfektākas. Bet asums uz cilvēka sejas nemaz tik labi neizskatās. Izceļ visu to, ko varbūt nevajadzētu izcelt. Man vairāk gribas, lai ir sajūta, ka fotogrāfijas būtu uzņemtas ar vecu filmu kameru. Ironija ir tā, ka tās ir uzņemtas ar dārgu iPhone un labu ekipējumu. Bildes vienkārši tiek padarītas mīkstākas, neasākas. Tas arī piedod retro izskatu.
Man vairāk gribas, lai ir sajūta, ka fotogrāfijas būtu uzņemtas ar vecu filmu kameru. Ironija ir tā, ka tās ir uzņemtas ar dārgu iPhone un labu ekipējumu.
Tagad fotografē tikai sievietes?
Nē, fotografēju arī ģimenes vai dabas skatus. Bet no tā izvēlos, ko likt publiskajā telpā. Mērķtiecīgās fotosesijās, kad divas stundas fotografēju, tad gan fotografēju tikai sievietes.
Kā izvēlies, ko fotografēt? Modeles vai meklē neprofesionāļus?
Ja sieviete ir modele ar pieredzi, tas ir izteikti vieglāk. Man ir bijušas reizes, kad atnāk meitene un saka “es nekad neesmu bildējusies”. Tas ir lielāks izaicinājums. Prieks teikt, ka nekad nav bijis tā, ka nesanāk – vienmēr ir sanācis. Ja cilvēks nodarbojas ar pozēšanu, studējis to, kādas sejas izteiksmes labāk izskatās, trenējas pie spoguļa un tā tālāk, tad reizēm man pašam rodas sajūta, ka tikai jāspiež poga. Tā, protams, nav. Sajūta mazliet gan tāda ir, ja strādā ar profesionāli – viņa jau visu zina un es tikai saku “nostājies šeit” un spiežu podziņu. Bet arī – es jau izvēlos vietu, gaismu, leņķi, kāda kamera. Nav tik vienkārši.
Ekrānuzņēmums no Emīla Instagram konta @emils.pakarklis
Tavs bizness radās kopmītņu istabiņā. Pastāsti par to laiku!
Mācījos Nīderlandē programmā, kas apvienoja ekonomiku, psiholoģiju un matemātiku. Bija interesanti, bet likās bezjēdzīgi un nebiju īpaši motivēts. Paralēli brīvajā laikā mēģināju mācīties par biznesu, mārketingu, kā pelnīt internetā. Bieži bija tā, ka istabas biedri tusē un dzer un es vienos naktī mācos interneta mārketingu. Fotografēšana tajā laikā bija izaicinājums, jo neko daudz par to nezināju. Uzdodos par ekspertu, bet tas viss bija pašam jāiemācās.
Jebkurš var iemācīties, kā lietot kameru, kompozīciju, gaismu, pozas. Beigās būs čupa ar bildēm un jāizvēlas viena. Lēmums ir jāsajūt.
Kā tev šķiet, vai ir vērts studēt fotografēšanu? Vai arī tas vienkārši ir talants – vai nu ir vai nu nav.
Mani kursi, ko pasniedzu, piemēram, ir paredzēti ikdienišķam lietotājam. Kā karjeras izvēli, vai vajag studēt... Es noteikti padomātu divreiz. Kā hobijs, par ko papriecāties, tas ir ļoti foršs. Lai ar to pelnītu? Ir, protams, cilvēki, kas pelna, bet, lai labi varētu dzīvot ar fotografēšanu – varbūt desmit cilvēki Latvijā to var izdarīt. Arī viņiem tas ir pagrūti un viņi ir ļoti talantīgi. Būtu forši, ja varētu pilnīgi jebkurš iemācīties, bet tā gluži nav. Ir jābūt nosliecei uz vizuālo – jābūt estētikas izpratnei. To var iemācīties, bet neizjūtot būs grūtāk. Jebkurš var iemācīties, kā lietot kameru, kompozīciju, gaismu, pozas. Beigās būs čupa ar bildēm un jāizvēlas viena. Lēmums ir jāsajūt. Tā ir kombinācija – var iemācīties, bet ir arī jābūt talantam.
Kā tu tagad vērtē fotogrāfiju – vairāk kā produktu vai kā mākslu?
Abi. Tas ir mans bizness. Bet man arī jāfotografē treniņam, lai es zinātu, kā katrs jaunais iPhone strādā, lai varētu izvērtēt saturu. Ir jātrenējas, lai zinātu, ko un kā darīt. Bet, ja runājam, par bilžu tehnikām, tā ir arī mana māksla. Vai es sevi sauktu par mākslinieku? Nē. Es tomēr esmu biznesa cilvēks ar radošu hobiju.
Kad fotografē, izlaid to caur sevi, caur sirdi?
Ja man būtu filmiņa ar 36 kadriem, un es gribētu, lai pieci no tiem ir skaisti, tad droši vien izlaistu visu caur sevi, caur sirdi. Bet, ja man ir neierobežots skaits, ko varu uzņemt, es vienkārši ļoti daudz bildēšu. Bieži veiksmīgākās bildes ir tādas, kur modele nemaz nepozē.
Kāds ir tavs vēstījums?
Īsti nav. Tad man būtu jātaisa konceptuālākas bildes. Tas ir kaut kas, ko gribētu apgūt. Man ir diezgan vienkāršas fotogrāfijas. Tie nav gluži studijas portreti, bet tā arī nav mākslas fotogrāfija. Nesāku ar vīziju, kuru detalizēti ievirzītu vēstījumā. Tas būtu interesants izaicinājums. Vairāk ir tā, ka, lūk, šeit ir cilvēks, kā es varu viņu visskaistāk nofotografēt?
Ekrānuzņēmums no iPhone Photography School mājaslapas
Iedvesmojies no tādiem fotogrāfiem, kas to dara?
Viņi mani iedvesmo, reizēm pameklēju Instagramā– ir kaut kādi kaķu video pa vidu, bet nav grūti tieši tur atrast iedvesmu. Uz izstādēm gan neeju. Ja esmu mākslas galerijā, tad apskatīšu fotogrāfiju, bet nav tā, ka tur meklētu iedvesmu.
Ieraudzīt vidi no jauna – citādāk, uzmanīgāk. Var staigāt pa Rīgu un justies kā tūrists. Uz visu skaties. Ikdienā ej nodurtu galvu, domā par kaut ko citu, nemaz nepamani, kas apkārt notiek. Bet, ja ir fokuss atrast kaut ko unikālu, tad atver acis pa īstam un redzi visu.
Ko fotografē ikdienā?
Kaut ko skaistu, neparastu. Fotogrāfija jau ir māksla atrast ikdienišķajā neparasto. To ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Ja es redzu unikālu gaismu vai perfektu kompozīciju, izvilkšu telefonu un nofotografēšu. Tas salīdzinoši reti notiek. Ja ļoti gribētu un uzdotu to sev kā uzdevumu, tad noteikti varētu atrast. Reti, bet šad tad speciāli eju un meklēju, un divas stundas pa pilsētu mērķtiecīgi fotografēju vietas vai momentus. Visas vietas, kas ir desmit reizes redzētas, kā es kaut ko jaunu varētu šeit parādīt?
Tas ir ļoti interesanti, jo ļauj ieraudzīt vidi no jauna – citādāk, uzmanīgāk. Var staigāt pa Rīgu un justies kā tūrists. Uz visu skaties. Ikdienā ej nodurtu galvu, domā par kaut ko citu, nemaz nepamani, kas apkārt notiek. Bet, ja ir fokuss atrast kaut ko unikālu, tad atver acis pa īstam un redzi visu. Svarīgi ir, ko iekļaut un ko neiekļaut fotogrāfijā. Ja aizbrauc uz ārzemēm, tad ir lielāka motivācija fotografēt, jo vietas ir jaunas un sanāk visu ieraudzīt pirmo reizi.
Reizēm domāju – skaists skats, bet ja nu es aizietu te un nokāptu tur, pakāptos mazliet augstāk? Tas piedod tādu kā azartu procesam.
Kā gadu laikā ir mainījusies tava attieksme pret fotografēšanu?
Agrāk tas bija veids, kā sevi pierādīt. Bet tas arī nav pazudis. Tas ir veids, kā izdzīvot vietu un būt aktīvam. Reizēm domāju – skaists skats, bet ja nu es aizietu te un nokāptu tur, pakāptos mazliet augstāk? Tas piedod tādu kā azartu procesam.
Cilvēki liek skaistas versijas savas dzīves labākajiem un interesantākajiem mirkļiem.
Kā tev šķiet, vai pasaule fotogrāfa acīm ir mazliet pat izkropļota – padarīta skaistāka vai neglītāka?
Es parasti to mēģinu padarīt skaistāku. Ir liela korelācija starp sociālajiem medijiem un mentālo veselību, sevišķi, jauniešu vidū. Cilvēki liek skaistas versijas savas dzīves labākajiem un interesantākajiem mirkļiem. Ja strādā un sēdi bēdīgs mājās, neliksi to medijos. Ja esi atvaļinājumā un notiek kaut kas foršs un interesants, tad gan ieliksi. Viss izskatās perfekti. Rodas tāda ilūzija. Neizbēgami salīdzini savu vidējo dzīvi ar kāda cita skaistākajiem momentiem. Tas nomāc.
Neglītu... tas tā mazliet nesmuki teikt. Katru jau var kaut kā skaisti parādīt. Cilvēki grib sevi redzēt un citiem parādīt sevi skaistu.
Gribētu fotografēt visu savu dzīvi?
Tas ir foršs hobijs. Domāju, ka varbūt video to visu pārņems, bet kaut vai dažas reizes gadā es gribētu to darīt visu dzīvi.
Fotogrāfijā cilvēks paņem visu realitāti un izgriež nelielu daļiņu no tās. Tas ir tavs lēmums, kas paliek iekšā un kas – ārpusē. Un tas ir ļoti svarīgs.
Ja tu man parādītu jebkuru savu fotogrāfiju, es droši vien teiktu – tā ir laba. Bet kā tu pats zini, ka fotogrāfija ir laba?
Tāda, kas patīk. Paskaties un patīk. Var jau skatīties tehnisko – kā ir izgaismota, kāda ir kompozīcija, vai ir asums pareizajā vietā – tas būtu tehniski labi. Tas nav tik svarīgi, kā tas vai patīk. Apskaties un redzi – vot, ir! Un tā ir laba bilde. Cilvēki Instagramā skrollē nenormālā ātrumā. Laba fotogrāfija būs tad, kad cilvēks apstāsies uz sekundi vai divām, lai apbrīnotu vai pavērotu, vai aizdomātos. Jābūt kaut kam, kas izceļas, lai nepaietu garām. Fotogrāfijā cilvēks paņem visu realitāti un izgriež nelielu daļiņu no tās. Tas ir tavs lēmums, kas paliek iekšā un kas – ārpusē. Un tas ir ļoti svarīgs.
