“Gaidām, kad Rinkēvičs atbrauks gostūs!”

Bebreniete Anita: “Man ir svarīgi, ka redzu filmu, aizeju gulēt un es negribu domāt par savu dzīvi.”

Anita ir aizrautīga bebreniete. Viņa labprāt patērē dažādus mediju – preses izdevumus, televīziju, radio. Viņas vēlme sekot aktualitātēm un filmu notikumiem šķiet dedzīga, kaut gan viņa atzīst: “Es jau jaunums par Bebreni nezinu. Tikai tikpat kā Anda pastāsta.” Anita dzīvo netālu no Bebrenes pagasta centra, bet Anda – Bebrenes pagasta centrā. Anda ir Anitas brāļa sieva, un viņa bieži brauc ciemos pie Anitas.

No kreisās puses: Anita un Anda

Bebrenes kultūras nams

Ģimenes svinību šķūnis “Lustūzis”

Bebrenes pagasta centrā:

Kādus medijus patērējat ikdienā?

Obligāti no rīta skatos ziņas. Ja pamostos pirms ziņām, es ieslēdzu TV3 [ red.“900 sekundes”, kas sākas pl. 06:25], jo neaiziet pirmās [red. LTV1 “Rīta Panorāma”, kas sākas pl. 06:30]. Varbūt man patīk TV3 tikai tāpēc, ka tur ir ātri sporta ziņu komentētāji. Es arī gribu dzirdēt, kas notiek. Man varbūt jānoklausās divas reizes viens un to pats, bet tad es varu aiziet uz virtuvi.

Man patīk arī filmas. Pa pirmo [red. LTV1] no rīta es skatos “Mīlas viesuli”, kamēr es iečukājos (sagatavojos dienai). Man ļoti patīk tie dabas skati, pļavas un ziedi. Точно (tāpat) kā pie mums. Pēc tam latviešu programmās var neko nemeklēt, jo tur vairs nekā nav mana vecuma cilvēkiem. Tad ir tāds kanāls, kur rāda krievu seriālus. Kādi tie ir, bet tie ir labi. Man patīk, ka es tos saprotu un tajos ir daudz kā līdzīga mūsu dzīvei. Piemēram, man ļoti patika “Сваты” (“Radi”). Diemžēl tur griež vienu un to pašu un reti gadās tādas filmas, ko vēl neesmu redzējusi, bet, kad filma sākas un es saprotu, ar ko tā beigsies, tas man neder. Kad rāda tās bārbijas un kenus, kuri tur izkrāsoti viens otram kaut ko tur.. Tas nav mans. Ir tādas filmas, kas piesaista, un es skatos. Ir arī latviešu filmas. Vecās filmas skatos. Jaunās – neteikšu, ka īpaši skatos. Piemēram, “Nemīlētie” – tas nav mans. “UgunsGrēku” es skatījos, bet vēlāk aizgāja pa pieskari.

Seriāli un filmas jūs patiesi interesē vai tie drīzāk ir laika kavēklis?

Man ir svarīgi, ka redzu filmu, aizeju gulēt un negribu domāt par savu dzīvi, īpaši, ja nevaru aizmigt. Tad es domāju: “Tā, tagad vēlreiz jāpārdomā tā filma! Ko es tur sapratu? Kas man patika?” Un ar to es izeju no situācijas, lai man nevajadzētu grozīt to, ko es daru nepareizi, ko es daru pareizi. Nu, tas ir pārdzīvojums, bet filmās un seriālos es jūtu daļēju saistību ar dzīvi vai to, kas var notikt.

Televīzija atšķirībā no grāmatām noteikti atvieglo vizuālo uztveri, kaut arī seriālu vēstījumi var šķist līdzīgi.

Jā, to ir vieglāk uztvert. Es kādreiz lasīju daudz grāmatu. Tagad es vairs nelasu, jo man ir akurāti jāpārlec tam visam “blablabla”. Piemēram, “Kapteiņa Granta bērnus” es varēju lasīt divas reizes. Viņi bija aprakstīti tā, ka man patika.

Jums ir pieejama viedtelevīzija, kā “Go3”?

Man it kā ir pieejams, bet par to maksā bērni. Man ir visas iespējas. Jūtūbītē (YouTube) ieejam, bet tur jau sen neesam bijuši. Tur ieslēdzam kādus mūzikas video. Man ir internets, dators, bet es neesmu nekur reģistrējusies.

Skatāties raidījumu “Degpunktā”?

Nē, bet reizēm ieslēdzu. Tad, kad man bija malkas apkure, es vienkārši neskatījos, jo, tiklīdz rādīja kādu sadegušu māju, es skrēju pārbaudīt un satraucos par to, kas man te ir. Smagas filmas es neskatos. Tās man neļauj gulēt. Varbūt vairs nav tas vecums, lai es to spētu pārdzīvot. Kara filmas, piemēram, “Dvēseļu puteni”, neesmu atļāvusies noskatīties, jo man ir bail no tā, ka nevarēšu gulēt, nespēšu tikt galā ar sevi, lai izdzīvotu to dzīvi. Es tikai drusku ieslēdzu to sākumu un saprotu – priekš kam man?

Esat skatījusies filmu “Pastkarte no Romas”, kurā galvenās lomas atveido Jānis Jarāns un Indra Burkovska?

Anita: Domāju, ka visdrīzāk neskatīšos, jo tā ir tuvu manai dzīves realitātei.

Anda: Šonedēļ abas skatījās LTV1 raidījumu “Pa straumei”, kurā rādīja Bebreni.

Anita: Bebrenes baznīca bija izcili skaista. Rādīja Andas, [ red. kādreizējās Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas jātnieku pulciņa vadītājas], zirgus, Bebrenes zirgkopi Raimondu.

Un dievkalpojumus skatāties?

Es neeju uz baznīcu, jo nevaru tur nomesties uz ceļiem. Mises slēdzu televizorā. Man gribas saņemt to svētību. Apbrīnoju baptistu mises, kur ir pilns ar jauniem cilvēkiem. Visi stāv un dzied tādas penteres. Šodien bija katoļu [red. dievkalpojuma tiešraide LTV1]. Nu, tik sērīgi..

Kādus preses izdevumus lasāt?

Anda man atved “Ievu”. Es viņai saku: “Ved prom!” es negribu tik garus murgojumus lasīt. Tagad man katru nedēļu ir “100 Labi Padomi”. Tur arī ir daudz teksta, bet tur ir īsi un konkrēti uzrakstīts. Tajā es izlasīju par aktiera Mārtiņa Vilsona lauku māju. Man ir arī “Ievas Padomu Avīze”. “Ievas Padomu Avīzē” ir “Privātās Dzīves” apraksts, ko es apskatos, un tad ir tādi interesanti notikumi, kas man varētu patikt. Dažkārt man atnes avīzi, kur man jālasa tas pats, ko es jau zinu.

Lasāt arī sensacionālus žurnālu rakstus?

Protams. Ir cilvēks, kurš mani interesē. Piemēram, par Raimondu Paulu, bija aprakstīti viņa pārdzīvojumi. Tāds cilvēks kā Pauls ir apbrīnojams. Viņam ir kaut kas attālināti interesants. Paula koncerts ir izveidots tā, ka to var skatīsies! Daugavpilī bija “Muzikālā banka” [red. Latvijas Radio 2 rīkotās rokmūzikas un popmūzikas dziesmu aptaujas balvas pasniegšanas ceremonija], par ko viena mana vecuma sieviete uzrakstīja: “Es vienīgā nobalsoju par to dziesmu, jo tā bija vienīgā, kurai es varēju saprast vārdus.” Varbūt es arī drusku slikti dzirdu, bet es uzgriežu skaļāk un nesaprotu, par ko viņa šļupst vai dzied. Nu, ja tu nesaproti, par ko viņa dzied.. Mūzikā man nav nekādas izpratnes.

Jums ir arī avīze "Augšdaugavas Novada Vēstis".

Anita: Es izlasu, lai nepalaistu garām, vai kāds mans brūtgāns jau ir nomiris. Tur sabildē kaut kādus notikumus, bet visi ir sveši. Tur ir arī tā pentere, ko politiķi nolēmuši.

Anda: Tā ir par brīvu. Es braucu uz Bebrenes kultūras namu un paņemu to.

Klausāties radio?

Principā Latvijas Radio 2. Kad neskatos televizoru, tad lielākoties skan radio, jo klusumu es īpaši nemīlu. Kad jūtu, ka esmu nogurusi, bet domāju, ka neaizmigšu, tad ieslēdzu. Naktī ir ļoti laba mūzika – tāda, kādu nespēlē pa dienu. Šorīt es biju ļoti vīlusies un nikna. Nu, nevienas dziesmas sirdij. Kad sāka strādāt Edgars Žunis, viņš tik forši izveidoja raidījumu. Pērkoņdārdus reizēm var klausīties, bet ne jau no rīta. Es domāju, ka vecie cilvēki no rīta slēdz radio, bet jaunie jau nekad neslēgs un neklausīsies, īpaši brīvdienās. Labi, es pieciestu Intaru Busuli – “Mana rīta kafija” un vēl tādas dziesmas, bet šorīt.. Es domāju – speciāli gaidīšu – vai būs kaut viena dziesma no vecajiem ansambļiem? Nu, varbūt bija viena Paula dziesma. Andreju Lihtenbergu ir grūti sagaidīt. Tā, kā viņš dzied, tāda dziedātāja vairs nebūs. Viņa jubilejā atskaņoja viņa dziesmas. Televīzijā viņš ir tikai vienā ierakstā. Nekur vairāk viņa nav. Piemēram, sirdsdziesmas vakardien nebija. Sirdsdziesma ir tāpēc, lai dziedātu. Aizbrauca un vāvuļoja pa kaut kādu pili. Etniskais ansamblis. Viņi varbūt spēlē labi. Viena dziesma, un pēc tam kaut kāds instrumentālais maršs. Un vijole “vīvīvī”. Un atkārto vēlreiz. Tas nav tas.. Viņiem bija solists. Kāpēc viņi nedziedāja? Nu, tā nebija mana sirdsdziesma.

Tie radio tagad ir tādi.. Man jau ir kāds trešais radio. Es nevaru uztēmēt uz to radio staciju. Tad čirkst, tad švirkst. Tiklīdz es izeju ārā, ak, Dievs! Nēsājies! Tad es lieku uz akmens, tad es pakaru. Tik maza uztveres zona! Un jau sāk dziedāt krieviski. Un nedod, Dievs, leitiski (lietuviski). Tiklīdz leitiski, tūlīt tek lietus. Man bija nopirkts viens izcils, skaists radio. Kādreiz, kad es strādāju firmā, mans šefs slēdza tikai pirmo programmu. Tur bija daži interesanti raidījumi. Latviešu dziesmas praktiski neskanēja.

Neizpaliek arī sarunas pa telefonu?

Mēs ar māsu runājam par daudz ko. Apspriežamies par filmās un seriālos redzēto, lasīto. Es aizmirstu kā kaut ko sataisīt.. Tas ir mūsu vecums. Reizēm viņa ir vienīgais cilvēks, ar kuru es dienā runāju, jo pati praktiski nevienam nezvanu. Man piezvana meita, atbrauc Anda. Brālis nav runātājs, bet šad tad viņam piezvanu. Tad reizēm dažas druškas (draudzenes). Vēl ir mātes brāļa sieva Anna. Viņa daudz ko pastāsta, zina daudz dziesmu. Es jau jaunums par Bebreni nezinu. Tikai tikpat kā Anda pastāsta.

Kopumā jūtaties informēta par aktualitātēm valstī?

Jā, es skatos arī Jāni Domburu (LTV1 diskusiju raidījumu “Kas notiek Latvijā?”) un vēl kaut ko. Viņš prasa skaidri un paceļ jautājumus. Tad es sanervozējos un nevaru gulēt.

Ja rāda par Ukrainu.. Tas jau man sāk bišķiņ piegriezties. Nav vairs vērts penterēt un runāt tukšas runas. Tagad ir arī tā, ka, ja atver muti par Ukrainu, tad neviens neko nedrīkst iebilst. Reizēm drusku обидна (aizskaroši) paliek, ka mūsu bērni varbūt staigā basām kājām.. Bet palīdzēt vajag. Es nedomāju, ka mēs esam tik bagāti. Izrādās, ka esam. Varbūt kādam cilvēkam palīdz. Nu, aizsūta zeķes. Es arī dzirdēju, ka no dzērājšoferiem konfiscētās automašīnas braukā pa Kijivu, ne jau pa karalauku. Nu, kāpēc gan ne? Tur ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri kara laikā grib dzīvot labi.

“Gaidām, kad Rinkēvičs atbrauks gostūs (ciemos)!”

Nogriežoties no autoceļa A13, kas ved līdz Grebņevai, devos uz Rancāniem, kur dzīvo Velta. Viņa ir zemnieku saimniecības “Silarāji” īpašniece - labsirdīga un no visas sirds atklāj patiku pret to, ar ko nodarbojas ikdienā. Pašlaik Velta nodarbojas ar gaļas un piena lopkopību: “Mums ir apmēram 113 liellopu.”

Šīs mājas ir Veltas dzimtā vieta. "Esmu arī dzīvojusi Rīgā, Stradiņos studējusi medicīnu. Pēc tam mana pirmā darba vieta bija Viļānos, pēc tam – Stružānos. Kopš 2005. gada atbraucu atpakaļ uz Rancāniem," stāsta Velta. Ikdienā sievieti interesē turku seriāli, ko rāda pēcpusdienā, un raidījumi par Anglijas mājām. Vakarā viņi skatās “Bez Tabu” un “Panorāma”. "Pulksten 18:00 nevaru skatīties “Dienas” ziņas, jo vēl strādāju klāvā (kūtī)," skaidro Velta. Viņai paticis seriāls “Ugunsgrēks”: "Tā teikt, “для души” (dvēselei)."

Veltu visvairāk interesē ar lauksaimniecību saistīti ziņu temati, piemēram, piena cenas un citi notikumi, kas varētu izmainīt ikdienu. Viņu uztrauc ziņas par tiešajiem maksājumiem, jo piena cenas katru gadu samazina. 

Velta atzīst, ka viņu īpaši neinteresē politiskās ziņas, taču pārdzīvo par Ukrainu. 

Kā galveno iemeslu, kāpēc neatliek laika grāmatām, Velta min brīvā laika trūkumu: "Agrāk pirku un lasīju ļoti daudz grāmatu. Var teikt, ka pašiem sadega bibliotēka – vienā mājā no mūsu māju kompleksa bija daudz grāmatu –, taču mājas nodega."

No kultūras un izklaides pasākumiem Velta apmeklējusi tautas muzikantu un danču saietu “O, bļaku!” Rogovkā, braukusi arī uz “GORU”,  “Smotra tiergu” Rogovkā. Veltas vīrs iesaucas: “Gaidām, kad Rinkēvičs atbrauks gostūs (ciemos)!” Viņa atzīst, ka neapmeklē dārgus pasākumus. 

Velta lasa arī vietējo avīzi “Rēzeknes Vēstis”, žurnālus “Kas Jauns” un “Lauku Māja”. Vīrs piebilst, ka viņiem ir Rancānu ziņas: “Aizejam pie kaimiņiem, kuri visu pastāsta”. Vasarā, kad ir jāravē dārzs, bet ir vēlme atpūsties istabā “jeļi var televizoru izslēgt”. Ģimene lieto arī sociālos medijus, kā Facebook, WhatsApp, Messenger, tomēr Velta atzīst: “Kā nedaudz palasu delfi.lv, tā drīz vien redzu – par saturu jāmaksā.”

Kopumā Velta jūtas pietiekami informēta par aktualitātēm valstī un neizjūt stresu par to, ka vajag sekot līdzi jaunumiem: “Dzīvojam normāli.” Ģimene labprāt komunicē ar kaimiņiem, “tikai – cik tad te to cilvēciņu palikuši. Nesen apmēram piecus kilometrus no mums viens jauns cilvēks nomira”.

Jolanta no Pušmucovas pagasta: “Kad izmet kaut ko, tad arī palasu.”

Jolantas dzimtā vieta ir Ludzas novada Pušmucovas pagasts, kas atrodas starp Ludzu un Kārsavu. Te viņa joprojām dzīvo. Pagastā nav daudz māju. Jolanta nenoliedz, ka lieto medijus, tomēr ģimenei pieejamo mediju daudzveidības trūkums un ikdienas rutīna rada nomāktu sajūtu.

Jolanta apguvusi grāmatvedību Malnavas koledžā, bet ikdienā strādā kokzāģētavā, kas pagaidām ir slēgta. Viņa uztur mājsaimniecību, audzē cūkas, graudus, kartupeļus, lielākoties pašu patēriņam. "Lopus uzturam mēs un vēl vieni kaimiņi netālu no mums. Varbūt ir vēl kādi cilvēki pagasta centrā, kuri tura lopus," stāsta Jolanta.

Jautāta par mediju lietojumu, Jolanta atzīst, ka pārsvarā lasa ziņas internetā, kā delfi.lv, tvnet.lv. "Kad izmet kaut ko, tad arī palasu," viņa nosaka. Informāciju par karu Ukrainā Jolanta neklausās, neņem galvā, lai gan dzīvo apmēram 18 kilometru attālumā no Krievijas. "Kas būs, tas būs. Tāpat neko neizdarīsi. Nu, mums nepaprasīs.. Vajag vai nevajag karot," stāsta Jolanta un atzīst, ka vairāk klausās Latvijas Radio 2 nekā skatās televīziju, filmas, savukārt, viņa skatās internetā. 

Agrāk Jolantas ģimene pastkastītē saņēmuši bezmaksas izdevumus, bet pašlaik veikalā pērk “Ludzas Zemi”, kas iznāk divas reizes nedēļā [red. kopš šī gada jūlija laikrakstu vairs neizdod]. Avīzi lasījusi māte, bet jaunie vairāk izmanto internetu.

Pušmucovas kultūras namā reti kaut kas notiek, stāsta Jolanta un piemin, ka: "Gadās kāds koncerts, teātris. Maz cilvēku apmeklē šādus pasākumus, tomēr es gribētu apmeklēt vairāk.'' Pagasta kultūras namā darbojas bērnu tautas deju kolektīvs. Grāmatas Jolanta nelasa, taču meita apmeklē pagasta bibliotēku.

Jolanta arī atzīst: “Pārsvarā mūsu kaimiņi ir pensionāri un reti kurš no viņiem kaut ko nozīmīgu zina.” Tādējādi ģimenē visbiežāk digitālos medijus lieto Jolanta, viņas vīrs un meita, bet māte lasa vietējo laikrakstu.

Ināra no pierobežas: “Stress ir par to, ka bēgļi iet pāri robežai.”

Ināra (nevēlējās fotografēties) dzīvo Pasienes pagastā – apmēram divu kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas. Arī Krievijas robeža neatrodas tālu. Viņa atklāti stāsta par savu mediju patēriņu, iespaidiem par garajām automašīnu rindām ceļa posmā no Rēzeknes līdz Grebņevai, bēgļu pārvietošanos un citām raizēm.

Par mediju patēriņu ikdienā Ināra saka, ka tagad visas ziņas viņai ir telefonā, visbiežāk delfi.lv, taču filmas meita ieslēdz datorā. Pašlaik viņas galvenais uzdevums ir auklēt mazbērnu. "Nu, avīzes vēl palasu. Māte lasa “Ludzas Zemi” [red. kopš šī gada jūlija laikrakstu vairs neizdod], bet es tur lasu tikai tos rakstus, kas mani interesē," atzīst Ināra. Viņa norāda, ka samazinās bezmaksas preses izdevumu skaits, tāpēc pašiem jāpērk interesējošie laikraksti. Laikrakstus ģimene pasūtījusi uz 18. novembra atlaidēm, un tos viņiem piegādā pastnieks. 

Arī Ināra teic, ka politika viņai nepatīk, vairāk interesē temati, kas saistīti ar veselību, receptes, notikumi pierobežā. "Vēl varu palasīt par kāzu jubilejām, par pāriem, kuri atklāj kaut ko par savu dzīvi, iepazīšanos. Vēl man bija abonēta “Vietējā Latgales Avīze”. Tā bija ar atlaidi tiem, kuri nodod pienu “Preiļu sieram”. To bija labi palasīt. Gan par Dagdas novadu, kad vēl tāds bija. Visas “Preiļu siera” valdes priekšsēdētāja Jāzepa Šņepsta runas tur bija."

Ināra atzīst, ka: "Tagad, если (ja) vajag, kāds piezvana: “A, вот, tu zini, pie mums tas notika.” Visas ziņas, visas spletņas (baumas) var salasīt. Kā sāku avīzes lasīt, nogurstu." Savukārt, grāmatas Ināru iemidzina, viņa lasa reti – gadā varbūt izlasa pāris grāmatu, gulēdama.

Agrāk Ināra abonējusi lētos ikmēneša žurnālus no Baltkrievijas par ēdienu gatavošanu: "Мош (varbūt) par kādiem 8 eiro gadā. Es tos abonēju, abonēju. Ko sataisīju, ko nesataisīju. Pēc tam man apnika."

Intervijas fragments:

Kādas pārdomas jums raisa kravas automašīnu rindas ceļa posmā no Rēzeknes līdz Grebņevai?

Tur laikam ir 2000 mašīnu. Es brīnos, kā var nosēdēt, gulēt tajā furā. Es nevarētu izturēt. Ite (šeit) atkal kaut kas ar politiku saistīts. Ja grib vispār aiztaisīt to robežu, lai nebrauc. Kur ies valdība, kur dabūs naudu? No Amerikas, Eiropas visu laiku? Tur jau tā tukšs viss paliek. Kā mēs dzīvosim? Vīrs brauc, uz robežas stāv un saka, ka nav neviena vienkāršā no Ukrainas, kurš būtu parastais cilvēks. Viņi brauc ar tādām mašīnām.. Ogogo. Ne katrs parastais mirstīgais darba cilvēks tādu nopirks.

Tomēr tiek vākti ziedojumi tiem ukraiņiem, kuriem tas visvairāk nepieciešams.

Tie produkti neaiziet.. Rādīja, ka viss izgāztuvē paliek. Cilvēki runā, kuri no Kijivas brauc.

Nav brīnums, ka šeit dzīvojošie cilvēki ir pakļauti lielākam stresam.

Stress ir par to, ka bēgļi iet pāri robežai. Iegāja 5-10 cilvēki, bet kad iet pa 30-50 cilvēkiem.. Salikti žogi, bet kas no tā žoga? Ziemā, kad suņi vakarā skraida apkārt un rej, izeju ārā un atkal domāju, ka bēgļi kaut kur iet. Nu, bailīgi.

Pār kādiem bēgļu pārvietošanās gadījumiem netālu no jums pēdējā laikā zināt?

Aiz kaimiņa mājas pa itū švedu (zviedru) sastādīto mežu 20 vai vairāk cilvēku bija. Visus apčamdīja, izbaudieja (pārbaudīja) robežsargi un bāza busikos (iesēdināja automašīnās). Kur viņus veda, neredzēja. Tas ir tas, ko man kaimiņš stāstīja.

Bēgļi slēpušies arī automašīnu bagāžniekos.

Rudenī veda lietuvieši. Bēga vai no policijas vai no robežsargiem. Viens ceļš te ved uz Krasnopoli, otrs lauku ceļš – pa taisno uz Rundāli. Nevarēja savaldīt to mašīnu, ietriecās kokos. Ar visiem bēgļiem. A robežu taisīja lietuviešu firma. Kā es varu iziet šajos mežos? Nu, bija pie manis piegājuši bēgļi pāris gadus atpakaļ septembrī. Es nobijos, atskrēju līdz istabai un ieslēdzos. Un ko viņi prasa? Ēst, dzert, uzlādēt telefonu vai piezvanīt kādam. Viņiem nav ko Latvijā darīt. Viņiem vajag uz veco Eiropu. Nu, ir man telefons. Varu robežsargiem zvanīt.

Tomēr neesat redzējusi, ka bēg cilvēku bari?

Nē, bet rudenī bija nākuši bēgļi. Znots remontēja traktoru. Viņš teica, ka laikam redz ejam kaimiņu dzērāju, bet nē, kāds teica: “Hello!” (“Sveiki!”) Pagrieza galvu un gāja viens melnīgsnējs cilvēks. Viņš prasīja, kur atrast veikalu. Znots teica: “Туда иди!” (“Ej tur!”) Rādīja uz lielceļa pusi. Nekur tālu netika. Robežsargi iesēdināja mašīnā un aizveda prom. Vismaz pagājušajā gadā viņi nebija agresīvi.

Agrāk priecājos bērnībā, ka nebija to robežu, nebija karu. Bija Draudzības kurgāns [ red. uzkalns par godu Krievijas, Baltkrievijas un Latvijas draudzībai], kur braucām reizi gadā. Tagad, kad tas viss ir izjaukts..

Tātad daudzas ziņas uzzināt internetā.

Jā. Tiktokā var visādas muļķības skatīties..

Nelasot vai izvairoties no informācijas par situāciju kaimiņvalstīs, iespējams, var mierīgāk dzīvot, bet, neinteresējoties par aktualitātēm, cilvēks nevar būt informēts par to, kā rīkoties dažādās situācijās.

Švaki ir arī tad, ja neko nezini. Jāzina gan no vienas puses, gan – no otras. Kāpēc aizliedz ziņas no Krievijas? Ite kas? Politika? Kur tad pareizās ziņas zināt? Vienīgi tas ir jocīgi.

Ja sabiedrība uzzina nepārbaudītus faktus, tad tas var radīt vēl lielāku stresu un šausmināšanos.

To politiku.. Labāk pie malas. Drīz sāksies ravēšanas laiks. Labāk aiziet pa zemi parušināties.. Izvelk visu negatīvo.

Netālu no jūsu mājas ceļ aizsargžogu.

Pie mums jau uzcēla. Tagad vēl ceļ Šķaunē, kur aiz Landskoronas baznīcas ir Šķaunes robežapsardzības nodaļa.

Pa ceļam automašīnā ir uztveramas Baltkrievijas radio programmas. Vai jūs arī klausāties Baltkrievijas radio?

Varbūt jaunatne klausās, es gan neklausos. Nu, ir Vitebsks (“Радио Витебск”). Tajā ir visi dziedātāju jaunumi no Eiropas, Amerikas. To var paklausīties.

Kā ar televīziju – skatāties kaut ko vakarā?

Mazais skatās multfilmas, un es – ar viņu.

Tātad vairāk laika veltāt saviem ikdienas darbiem.

Tā ir vieglāk dzīvot. Pietiek stresa ar lopiem, kad viss neiet tā, kā vajag. Nezinu, kā mēs tālāk dzīvosim, ja mums nebūs vetārstu, kuri jau ir pensijā. Šķaunē bija 5 vai 6 vetārsti. Palicis tikai viens.

Pie mums brauca autoveikals. Zinu pārdevēju, kura tajā strādāja 16 gadus. Nesen saimnieks pateica, ka vairs nav izdevīgi braukt un 24. aprīlī brauks pēdējo reizi. Es saku: “Labi. Man nav nekādu problēmu. Pie manis brauc bērni..”

Es braucu, kad bija švaks ceļš, tie visi fiskari, fūres brauca. Līdz Pasienei varēja ar otro ātrumu braukt pa grunts ceļu. Mēs braucām apkārt. Ir tāda Beļova [red. ciemats Ludzas novada Mežvidu pagastā]. Tur uz ceļa bija mazāk mašīnu. Cilvēki, sapratuši, ka var apbraukt bedres, to ceļu izbraukāja.

Māja nezin kādā pasaules malā. Nu, rādās, ka tur cilvēks dzīvo. Pie mājas nav piebraucamā ceļa. Tikai taciņa tāda. Ar zirgu var braukt, ar velosipēdu. Es saku: “Kā tie cilvēki tagad brauks uz veikalu? Kā viņi ies?” Jāiet uz pansionātu, если (ja) tur veikals pie viņiem vairs nebrauks! No Zilupes un pa visu mūsu robežu brauca. Tagad no Šķaunes Maksimas, по моему (manuprāt), autoveikals brauc uz Borkuiciem (blakus pagastu). Tur vēl ir kādas sešas septiņas, kur pa vienam, pa diviem vēl dzīvo. Kā sāka vientuļās vecītes pāri 80 viena pēc otras.. Iztīrās visa dzerauna (ciemats). Un mēs te palikām. Te vismaz izaudzē kādu bullīti, nodod pienu. Vismaz kāda nauda. Kad tās visas noveco un es pamazām likvidēju, diez kas nav.