Atrodi jomu, kas sirdij tuvāka, un nebaidies ienirt
“Žurnālistika ir sabiedrības sargsuns,” apgalvo raidījuma Zināmais nezināmajā vadītāja Sandra Kropa-Kaļužnaja. Viņa ir avantūrisks cilvēks, kas tic saviem spēkiem un nebaidās doties nezināmajā. Līdztekus izglītībai žurnālistikā, personiskas aizrautības vadīta, viņa ir apguvusi arī ģeogrāfiju. Šobrīd Sandra aktīvi darbojas Latvijas Radio, kur runā par zinātni tā, lai saruna ir saprotama arī cilvēkiem, kas nav zinātnieki.
Lidija Beļakova, Nele Lēmane, Studentu medijs Skaļāk
Kā nonācāt līdz darbam radio?
Studēju žurnālistiku Latvijas Universitātē un jau pēc pirmā kursa sapratu, ka noteikti gribētu būt vai nu radio, vai televīzijā. Savulaik mācījos arī pie runas pasniedzējas Antonijas Apeles, kas nu jau kā vairākus gadus ir aizsaulē. Pasniedzējai jautāja, vai ir kāds students, kas varētu kaut ko padarīt Ziņu dienestā, un viņa bija kolēģiem pastāstījusi par mani. Tā nokļuvu Latvijas Radio Ziņu dienestā. Sāku strādāt un sapratu, ka man patīk. Pēc deviņiem mēnešiem zvanīja Inese Matjušonoka, Latvijas Radio 1 direktore, un prasīja, vai vēlos pamēģināt veidot raidījumu par zinātni. Sākumā likās, ka man nav nekāda sakara ar zinātni. Tajā brīdī šķita, ka tas ir garš raidījums, bet varu taisīt tikai mazus ziņu sižetiņus, kas tulkoti no ārzemju ziņām. Nolēmu pamēģināt, un 2005. gadā pārnācu uz Latvijas Radio 1. Kopš tā laika ir mainījies gan formāts, gan veids, taču joprojām runāju par zinātni.
Viens no Jūsu atpazīstamākajiem projektiem ir raidījums Zināmais nezināmajā. Kā tas tapa?
Latvijas Radio 1 vadītāja vaicāja, kā šo raidījumu iztēlojos. Izveidoju savu priekšstatu par to, kā gribu runāt par konkrēto tēmu. Vienīgais nosacījums bija, ka iknedēļas raidījumam jābūt divdesmit minūšu garam. Veidojām ģimenē tādu kā apspriedi un domājām raidījuma nosaukumu. Tas tapa mūsu virtuvē, kad visi kopā bijām sanākuši, un ģimene akceptēja manu versiju. Pēc vairākiem gadiem, noklausoties to raidījumu, saķēru galvu šausmās. Nesapratu, kāpēc tas tika man uzticēts. Patiesībā tolaik tikai mācījos, ko tas nozīmē - veidot tādus raidījumus vai vispār intervēt cilvēkus pie mikrofona. Tā arī tapa raidījums Zināmais nezināmajā. Apmēram 2009. vai 2010. gadu, mēs pārgājām uz citu režīmu, tas iznāca biežāk un bija garāks. Pēcāk tas aizgāja tikai uz tiešraidi, un gadu laikā tas ir apaudzis ar komandu, taču ar lielākiem vai mazākiem prombūtnes laikiem joprojām esmu vadītāja. Nezinu pat, cik daudzus gadus esmu ar šo raidījumu kopā, tomēr arī jūtu, ka mani asociē ar šo raidījumu.
Kāds ir sagatavošanās process pirms katra ieraksta?
Tas atkarīgs no tēmas un no tā, vai cilvēks un temats jau ir labi zināms, jo ir daudzas lietas, kas ir vienreiz runātas, un pēc tam ir kaut kas lasīts vai skatīts padziļināti. Pateicoties šim raidījumam, atgriezos maģistratūras studijās. Tādējādi studējot uzzini daudz ko jaunu. Sagatavoties runāt par tematiem, kas saistīti ar vidi, ir daudz vieglāk un ātrāk nekā citiem tematiem, piemēram, par fiziku. Atceros, kā ar kolēģi bijām aizbraukušas uz Šveici, kur bija Lielais hadronu pretkūļu paātrinātājs. Mēs abas lasījām grāmatas par Higsa bozonu, mēģinājām saprast, jo nākamajā dienā bija intervija. Līdz ar to ir temati, kur sagatavošanās process ir dienām un pat nedēļām ilgs. Ir jāpalasa grāmatas vai jāpainteresējas, bet dažkārt ir ļoti ātri, ja tas saistās ar mana maģistra darba tēmu. Tad, jau nojaušu, ko gribu teikt un par ko jautāt. Daudzi raidījuma viesi pa gadiem jau ir iepazīti, un ir jau skaidrs, ko vajadzētu pajautāt.
Kā izvēlaties tēmas katram ierakstam?
Ar tēmām, kas pašai šķiet interesantas, ir ļoti jāuzmanās, tāpēc, ka nedrīkst ieslīgt vienveidībā. Ir mīļākas un mazāk mīļas tēmas katram vadītājam, arī man. Primāri ar producenti skatāmies, kas notiek apkārt. Ir lietas, ko nedaudz pašpikojam, un tas ir normāli. Skatāmies, kas ir ārzemju medijos, jauno pētījumu publikācijās. Meklējam kaut ko interesantu arī mūsu klausītājiem un domājam, vai mums ir pieejams kāds, kas var to komentēt. Tā kā ir radio formāts, nevaram tikai aizrakstīt e-pastā jautājumus ārzemju pētniekam. Vajag kādu, kurš to izstāsta. Ir ļoti daudz pētījumu, kur paši pētnieki mums stāsta par aktualitātēm. Ir arī tādas tēmas, kas pašiem liekas interesantas. Dažkārt, pastaigājoties dabā vai lasot kādu grāmatu, iedomājos par lietām, kuras būtu interesanti noskaidrot. Pēc tam meklējam cilvēkus, kas to skaidro. Latvijā ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Parasti paši piesakās vai padod tālāk, bet ir arī gadījumi, kad baidās komentēt, ja tas nav paša pētījums. Tad tēma ir jāatliek.
Jūs darbojāties arī raidījumā Izziņas impulss. Kā tas tapa?
Tas bija mans un mana brāļa Jāņa izveidots projekts, ko mēs izdomājām. Daudzi interesējās, kādēļ raidījums par zinātni ir tikai radio, kādēļ tā nav arī televīzijā. Tā kā tobrīd Latvijas Televīzijā, vadījām raidījumu 4. studija, bijām saskārušies ar televīzijas vidi. Tiesa, bijām tikai raidījuma moderatori. Tad sapratām, ka jāmēģina veidot kaut kas savs. Gājām diezgan grūtu ceļu, sākām visu no nulles. Tas nozīmēja veidot komandu, meklēt finansējumu, veikt administratīvo darbu. Raidījums tapa ar lielu degsmi un ļoti lielu darbu. To veidojām vairākas sezonas, bet tad mainījās akcenti un iespējas iegūt finansējumu, kā arī laiks tika veltīts citām lietām, tāpēc raidījumu atstājām novārtā. Tās sezonas, kas ir bijušas, tiek rādītas atkārtojumā, bet jaunas netiek veidotas. Cik paspējām, tik arī izveidojām.
Ko skatītāji ieguva no šī raidījuma?
Redzējām vietas un lietas, kuras citādi nekad nebūtu redzējuši, piemēram, Svalbāru. Bijām radio ekspedīcijā tālu aiz Polārā loka, un tā bija vieta, kur izlēmu, ka jāņem līdzi operators jāveido saturs. Svalbāra bija tāda vieta, kur no zinātnes un pētniecības puses bija ļoti daudz kā neizpētīta. Otra noteikti ir pieminētā Šveice ar Lielo hadronu pretkūļu paātrinātāju, kas ir ļoti sarežģīta inženiertehniska būve Eiropā, un, lai gan tā ir daudz pieminēta, patiesībā nemaz ne tik bieži redzēta. Mēs gājām klāt un uzdevām Latvijas skatītājiem interesējošus jautājumus, nevis tāpēc, ka uz vietas bija arī Latvijas pētnieki. Domāju, ka radījām saturu, ko skatītāji citādi nebūtu ieguvuši, un centāmies izskaidrot to vienkāršotā veidā. Vēl viesojāmies ļoti daudzās laboratorijās tepat Latvijā, rādījām, ko tieši šeit uz vietas dara, un daudzi cilvēki brīnījās par to. Ļoti ceru, ka devām Latvijas skatītājiem kaut ko saprotamu un tuvāk izskaidrotu, ko varbūt citkārt viņi nezinātu.
Kāda ir galvenā atšķirība starp radio ierakstu un televīzijas raidījumu?
Televīzijas raidījumu veidošana ir grūtāka, jo tā prasa vairāk līdzekļu, ilgāku laiku un lielāku komandu. Savukārt radio ierakstu var vienkārši ierakstīt diktofonā. Televīzijai vienmēr nepieciešama kamera, dažkārt pat vairāk nekā viena. Lai to interesanti parādītu, ir vajadzīgs daudz filmēt. Tas nozīmē, ka operatoram ir kārtīgi jāstrādā. Turklāt bieži vien ir labs stāsts, bet rodas jautājums - ko rādīsim, kā noslēgsim bildi? Ir vairāki stāsti, kas palikuši nepastāstīti, jo, tajā brīdī liekas, ka vienīgais veids, kā par to runāt, ir vienkārši nosēsties un intervijas laikā runāt. Taču daudziem tas nav interesanti, un tas nav īsti televīzijas formāts. Lielākā atšķirība, manuprāt, ir sarežģītība un laikietilpība. Lai izveidotu stāstu vizuālā vidē, ir jāņem vērā arī skatpunkts. Arī teksts ir citādāks. Televīzijā runā īsāk, un katrs teikums ir konkrētāks. Viesi dažkārt ir tādi, kuri labi varētu izteikt savas domas radio intervijā, jo tur varētu ļaut viņiem izteikties lēnāk. Savukārt televīzijā, īpaši sižetā, kur kopgarums ir trīs vai četras minūtes, laika ir ļoti maz. Cilvēkam ir grūti formulēt savas domas tā, lai tās ietilptu četrdesmit sekundēs. Tehniskās lietas ļoti atšķiras starp abām vidēm, un man patīk gan radio, gan televīzija. Katra no tām ir atšķirīga, bet tajā pašā laikā papildinoša. Ilgstošāk esot bez vienas no tām, otras sāk pietrūkt.
Televīzijas raidījumu veidošana ir grūtāka, jo tā prasa vairāk līdzekļu, ilgāku laiku un lielāku komandu. Savukārt radio ierakstu var vienkārši ierakstīt diktofonā.
Esat veidojusi arī ceļojumu raidījumus. Kurš patika vislabāk?
Patika, nepatika - tas ir uzreiz cits jautājums. Tiklīdz bija jāveido ceļojuma stāsts, vienmēr atgriežoties uznira jautājums - nu, kā atpūties? Lai arī taisījām ceļojumu raidījumus, un izskatījās, ka baudījām dzīvi un iepazinām vietas, tas vienmēr bija nenormāli saspringts darbs tieši apjomīgā satura dēļ. Bija jāuztaisa konkrēts sēriju skaits dienu laikā, ko finanses bija atvēlējušas. Katra no šīm valstīm bija pilnīgi citādāka, taču Tobāgo man patika visvairāk. Pirmkārt, pats raidījuma process. Otrkārt, Tobāgo atrodas ģeogrāfiskā vietā, kas piesaistīja ar Karību jūru, niršanu un visu pārējo. Kā arī patika mūsu Hercoga Jēkaba leģenda un tas romantizētais skats. Brazīlija un Maroka bija atšķirīgas ar to, ka tās bija man pašai izaicinošākas - ļoti slikti jūtos milzīgās pilsētās. Kad bijām Sanpaulu metropolē, ilgojos pēc aligatoriem, kas bija Brazīlijas džungļos. Savukārt Maroka neuzrunāja kā valsts jau no tiem laikiem, kad pati tur biju kā tūriste. Kad sapratu, ka uz turieni būs jābrauc taisīt ceļojumu raidījums, izlēmu ka nosacīti būs jāiemīl šī zeme. Proti, būs jāatrod kaut kas interesants par to. Tur bija ļoti grūti ar filmēšanas atļaujām tiklīdz gribējām filmēt kaut ko interesantu un ārpus ierastā. Aiziet uz galveno laukumu vai kādu tūristu vietu un sākt filmēt nebija interesanti. Varējām stāstīt par cilvēkiem, kurus sastopam, piemēram, par kādu, kas dzīvo teltī ceļa malā. Par to, kā viņš gatavo ēdienu, kāda ir viņa dzīve. Bija ļoti grūti atrast šos stāstus, bet vienmēr, atgriežoties atpakaļ, nogurums mazinās, un viss kaut kā aizmirstas. Vienmēr bija jautājums - kad braucam atkal? Lai gan ceļojuma laikā vienmēr visi sakām, ka tā ir pēdējā reize, kad kaut kur braucam. Sākumā bija grūti pieņemt kultūru, vidi, ēdienu un, godīgi sakot, arī nekārtību un netīrību apkārt. Katram ir sava robeža, līdz kurai jūties komfortabli. Pārvarēt to ir daļa no ceļošanas, un manuprāt, ceļošana ir tieši par to.
Sākumā bija grūti pieņemt kultūru, vidi, ēdienu un, godīgi sakot, arī nekārtību un netīrību apkārt. Katram ir sava robeža, līdz kurai jūties komfortabli. Pārvarēt to ir daļa no ceļošanas, un manuprāt, ceļošana ir tieši par to.
Uz cik dienām braucāt šajos ceļojumos?
Ceļojums ar filmēšanu ilga desmit vai divpadsmit dienas. Tas ir ļoti īss laiks, lai uztaisītu sešas sērijas. Pirms tam veicām sagatavošanās darbus, jo citādāk būtu neiespējami aizbraukt un tikai tad sākt domāt, ko filmēt. Tomēr vislabākie stāsti bieži ir radušies uz vietas. Neplāno un tad ieraugi, vai satiec cilvēku, kurš aizved līdz kādai ļoti interesantai vietai. Piemēram, Marokas gadījumā mūsu viesnīcā notika marokāņu kāzas, un mūs sāka iesaistīt tajā visā, ko pat nebijām plānojuši. Beigās viņi mani ietērpa Marokas līgavas tērpā. Līdzīgi Tobāgo, joprojām atceros mistisku kurpju meistaru, kuru atradām, izmisuši staigājot pa pilsētu un domājot, ko uzfilmēt un kas cilvēkiem būtu interesants ārpus skaistajām pludmalēm. Tajā brīdī saproti, ka cilvēks ir atsaucīgs un sāk stāstīt par savu ikdienas darbu. Caur šiem cilvēkiem arī parādījām stāstu tās intensīvajās dienās.
Kas ir visspilgtākais, kas palicis prātā pēc šiem ceļojumiem?
Prātā nāk tikai jaukākās atmiņas. Piemēram, Brazīlijā filmējām brīvā dabā, bijām rančo. Tur bija kungs, kam piederēja visa apkārtējā teritorija, un varējām braukt pa viņa īpašumu, skatīties dabu, filmēt visu. Vienu vakaru, kad sēdējām ārā ar ieslēgtu gaismu, sapratu, ka atrodamies vietā, kur dzīvo jaguāri. Tas bija ļoti biedējoši, bet tajā pašā laikā aizraujoši. Sapratu, ka nevaru kā Latvijā pasēdēt ārā vakarā un pēc tam mierīgi ieiet savā istabā. Gaisma bija ieslēgta, lai plēsīgiem zvēriem negribētos tuvoties, tomēr apkārt skanēja dažādas dīvainas skaņas, kas lika domāt, vai tiešām kāds dzīvnieks nav pavisam tuvu. Vēl spilgts moments Brazīlijā bija saistīts ar citiem dzīvniekiem, ko saucu par krokodiliem, bet patiesībā tie bija kaimani. Lai arī tie nav tik bīstami kā krokodili, to izskats ir diezgan iespaidīgs. Kādā brīdī viens no vietējiem mani uzrunāja un teica: “Nebaidies, viņiem patīk, ja tos masē ar koku.” Nodomāju, ka netuvošos tādam dzīvniekam. Bet tad pārvarēju bailes, piegāju pavisam tuvu un aizskāru kaimanu ar koku. Pēc tam jutos ļoti labi, ieguvu jaunu, unikālu pieredzi. Tobāgo ļoti patika zemūdens pasaule. Tā bija pirmā reize, kad redzēju īstus rifus un piedzīvoju stāstu par zemūdens dzīvi. Tas bija sarežģīts filmēšanas process – operatoram vajadzēja pavadīt daudz stundu zem ūdens, lai iegūtu labos kadrus.
Vai kāds no šiem ceļojumiem ir mainījis skatu uz kādu dzīves jomu?
Pārdomāju, kur ir manas komforta robežas. Ceļojot ar tām saskaramies, it īpaši citās kultūrās, kas mums patīk vai nepatīk. Tajā brīdī arī testēju sevi - cik tālu ir pieļaujamās robežas. Arī higiēnas jautājumos, piemēram, ļoti nepatika, ka kādā kultūrā ir normāli dzert tēju no kaut kādām nesaprotamām krūzēm. Nezinu, kas no tām pirms tam ir dzēris un vai tās ir mazgātas. Tajā brīdī sapratu, ka ir lietas, kas man nav pieņemamas, un ko tomēr negribu darīt, bet biju pietiekami toleranta, lai akceptētu to. Atceros, kad atbraucu atpakaļ, mana mamma vai toreiz vēl dzīva vecmāmiņa prasīja, vai tiešām dzēru no tās krūzes, zinot, ka jau kopš bērnības nedzeru no krūzes, ja kāds tai ir pieskāries.
Ko ieteiktu topošajiem žurnālistiem?
Veiksmes atslēga ir atrast to, ko patiešām mīli darīt. Ir svarīgi, lai tas sagādātu prieku. Atrodi to jomu žurnālistikā, kas ir sirdij tuvāka, un nebaidies tajā ienirt. Meklē iespējas, kas var izglītot un ļaut padziļināti uzzināt kaut ko jaunu. Kad iemācies par savu izvēlēto jomu, tas padara gan gatavošanās intervijām un raidījumiem vieglāku, gan arī palīdz radīt jaunas idejas, pat tad, kad nemeklē konkrētas tēmas. Piemēram, pēc septiņiem gadiem strādājot Latvijas Radio un veidojot zinātnes raidījumus, sapratu, ka man arvien vairāk interesē vides zinātne. Tā bija joma, kurā vēlējos mācīties un iegūt maģistra grādu ģeogrāfijā. Lai gan tas nebija tieši saistīts ar žurnālistiku, iegūtās zināšanas ļoti palīdzēja, runājot par vides tēmām un vides komunikāciju.
Dažkārt domāju par to, cik viegli var nepareizi akcentēt faktus vai pavirši pieiet tam, ko darām, radot saturu, kas var izraisīt paniku vai greizas pārliecības. Žurnālistika ir sabiedrības sargsuns, un mums ir jāapzinās šī loma.
Esmu pārliecināta, ka ikvienam žurnālistam ir savas mīļākās jomas, un, ja nav vēl tās atrastas, tad pacietība ir svarīga, lai atrastu to, kas uzrunā visvairāk. Vēl viena lieta, ko gribu uzsvērt, ir atbildība. Vienmēr ir jāatceras, ka pretī ir cilvēks, kurš ir uzticējis savas domas un atbildes. Nedrīkstu tās nejauši sagrozīt, strādājot neuzmanīgi. Protams, ir svarīgi veikt faktu pārbaudi un būt atbildīgiem pret informāciju, ko izplatām, jo tam var būt tālejošas sekas. Dažkārt domāju par to, cik viegli var nepareizi akcentēt faktus vai pavirši pieiet tam, ko darām, radot saturu, kas var izraisīt paniku vai greizas pārliecības. Žurnālistika ir sabiedrības sargsuns, un mums ir jāapzinās šī loma. Mūsos ieklausās, un tie, kas ieklausās, veido savas zināšanas un pasaules redzējumu no tā, ko dzird, lasa vai skatās. Tāpēc būt atbildīgiem un mīlēt to, ko dari – tas ir mans vēlējums topošajiem žurnālistiem.
