Inga Gorbunova: Man visu laiku ir tāds draivs

“Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nekas labs nebūtu sanācis, ja es būtu aktrise,” stāsta žurnāla I’mperfekt dibinātāja un galvenā redaktore - Inga Gorbunova. Par kompleksiem un kādreizējo vēlmi pēc starmešu gaismas, profesionālās pieredzes bagātību un sava žurnāla nodibināšanu Latvijā.

Elizabete Rublāne, Monta Megija Učelniece, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Jānis Deinats, No Ingas Gorbunovas personīgā arhīva

Par ko sapņojāt kļūt bērnībā?

Bērnībā šķita, ka man vajadzētu būt uz skatuves, vai vēl labāk - uz kino ekrāniem. Būdama pavisam maza, atklāju, ka pieaugušos uzjautrina, ja saku – gribu uzstāties cirkā. Ja prasīja, kas būšu, kad izaugšu, teicu, ka es gribētu būt virves dejotāja. Domāju, ka tas bija, lai piesaistītu uzmanību. Man īstenībā nekad nav gribējies būt virves dejotājai. Paldies Dievam, ka man nesanāca!

Kādi bija jūsu skolas gadi?

Man skolā šķita, ka es varētu rakstīt kino scenārijus, un tajos tēlot galvenās lomas. Tie tādi bērna sapņi, kas diezgan ātri tika aplauzti. Atceros, ka ceturtajā klasē mani paņēma no skolas uz kino provēm vienai bērnu filmai. Kad iegāju telpā, viena sieviete uzreiz teica: “Nu, tagad sasmīdini mūs!” . Tur bija fotogrāfs, kameras visi tie prožektori, kas spīdēja acīs. Es uztaisīju tik platu smaidu, cik vien varēju un stulbi uz viņiem skatījos. To, ka man bija kaut kas jājoko, es sapratu tikai pēc tam. Vēlāk es mēģināju iestāties Tautas kino aktieru studijā, bet netiku. Toreiz man tas bija liels pārdzīvojums, kas radīja kompleksus par to, ka es, acīmredzot, neesmu pietiekami glīta. Patiesībā, man, visticamāk, trūka vajadzīgo dotību, un tas vienkārši nebija mans. Taču vīrs kādreiz, kad strīdējāmies, vienmēr teica, ka mūsu skatuve ir zaudējusi lielu mākslinieci. Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nekas labs nebūtu sanācis, ja es būtu aktrise.

Jūs pārdzīvojāt?

Es atceros, ka piezvanīju tēvam un teicu, ka neiekļuvu. Viņš brīdi klusēja un tad: “Nu, kā tad tā?” Man bija kādi 14 gadi. Tas bija pārdzīvojums, kas pašapziņai par labu noteikti nenāca, jo es tajā tēva balsī sadzirdēju nožēlu un vilšanos. Toties rakstīšana man vienmēr labi padevusies. Tas arī ir talants, kas ne katram tiek dots. Kā saka – cilvēkiem ir katram savs ceļš. Es toreiz lauzos tur, kur man nevajadzēja būt.

Kāds bija jūsu ceļš pēc vidusskolas?

Es iestājos Latvijas Universitātē studēt žurnālistiku. Tolaik bija tikai viena augstskola ar šādu programmu un ļoti liels konkurss. Pastāvēja arī neklātienes nodaļa, taču es tiku klātienē. Tas bija šausmīgs konkurss! Man liekas, kādi desmit cilvēki uz vienu vietu. Tā bija lieta, ko es tā īsti nenovērtēju toreiz. Klātienes nodaļas studijās ļoti daudzi nemaz netika. Es tiku un mācījos, bet pēc otrā kursa aizgāju. Man likās, ka dzīve ir tik interesanta, ka man nav laika te sēdēt un kalt galvā literatūru. Pēc tam atjaunoju studijas, bet tad jau bija aizraujošs darbs, mazs bērns un daudz sarežģītāk.

Ko darījāt pēc tam?

Es ļoti ātri sāku strādāt. Strādāju laikrakstā Sports, sākumā par galvenā redaktora sekretāri, pēc tam jau par reportieri. Patiesībā tolaik bija grūti tikt redakcijās. Nav tā, kā tagad, kad visi meklē cilvēkus. Pēc laika sapratu, ka man vajag kaut ko vairāk, plašāku darbības lauku. Tūlīt pēc barikāžu laika sāku strādāt “Atmodā,” taču vienu brīdi man atkal radās vēlēšanās pēc kaut kā jauna. Tolaik dibinājās viens no pirmajiem neatkarīgajiem televīzijas kanāliem – NTV5, man piedāvāja iesaistīties un manī atkal atgriezās vēlme pēc prožektoriem. Toreiz Kārlis Streips veidoja komandu. Izgāju pie viņa apmācību kursu, bet tad sākās praktiskie mēģinājumi. Tādā mazā istabiņā notika testi ar kameru. Man bija jālasa ziņas, un es vienkārši pārakmeņojos. Tajā brīdī sapratu, ka es sev ļoti nepatīku. Kamera bija sejā, es redzēju arī ekrānu, un viss, sapratu, ka es nevaru parunāt. Un domāju – ja es pati sev nepatīku, skatītāji vispār mani ciest nevarēs. Un pēdējā brīdī no tā projekta izstājos. Es grūti panesu kritiku. Bet es arī vienmēr ticu savai iekšējai sajūtai. Tā jau kādu brīdi signalizēja, ka šis nav man.

Kāpēc tieši priekšroka drukātajiem medijiem?

Man rakstīšana ir tuvāka. Es labi rakstu. Viena manas būtības daļa vienmēr vilkusi uz skatuvi, bet skaidrs ir tas, ka cilvēkam ir jāpilnveido sevi tajā jomā, kur viņš vislabāk var ko izdarīt. Ja tu atrodi to, kas ir tavs un nelauzies tajā, kas nav tavs, mēģini attīstīt savas vislabākās prasmes tajā jomā, tad tā būs tava vieta. 

Ja atrodi to, kas ir tavs un nelauzies tajā, kas nav tavs, tad tā būs tava vieta. 

Ilgu laiku bijāt žurnāla Ieva galvenā redaktore. Kā tur nokļuvāt?

Tas viss sākās ar negaidītu piedāvājumu – taisīt žurnālu Ieva, jo Latvijā tāda nebija. Atceros, ka man bija mazs bērns vēl ratiņos, gāju pastaigā un domāju, ka tā ir tāda izdevība, bet kā to izdarīt? Es nezināju kā ir pareizi, bet arī izdevēji nezināja, kā to dara. Latvijā nebija tādu žurnālu. Atceros, kā es uz rūtiņu lapas rakstīju, kas man pa lapaspusēm tur būs. Neviens tagad neticētu, ka tā tas notika, bet tā bija.

Sanāk, ka esat žurnāla Ieva veidotāja?

Tā sanāk, jā. Es iesniedzu savu konceptu, viņš derēja, un tad mēs izvēlējāmies cilvēkus pārējai komandai. Nākošos desmit, vienpadsmit gadus manas radošās idejas aizgāja šajā žurnālā. Bija ļoti daudz interesantu projektu. Es atceros, kad mēs Ievai nodrukājām pirmo tirāžu – trīsdesmit tūkstoši eksemplāru. Mums šķita, ka tas ir tik daudz, bet izpirka jau pāris stundu laikā. Nākošās tirāžas bija vēl lielākas. Līdz pat septiņdesmit tūkstošiem. Žurnāls ieguva popularitāti un es arī nonācu starmešu gaismā, varēju fotografēties, cik vien gribu.

Jūs minējāt par to nepatikšanu citiem. Vai rakstiskajā žurnālistikā jums ir nācies saskarties ar tām bailēm, ka nepatiksiet?

Nē, jo es labāk protu domāt un izteikties rakstot. Protams, vienmēr ir prieks, ja cilvēki atzinīgi novērtē tavu darbu, bet jāsaprot, ka tu visiem nekad nepatiksi. Tā vēlme visiem patikt ir sākumā, kad tu tikko sāc kā jauns cilvēks. Jums tas noteikti arī būs kādā brīdī pazīstams. Kuram vispār patīk, ka viņš kādam nepatīk? Nevienam. Galvenais ir nelīst tur, kur nav jālien. Jāklausa sava iekšējā balss.

Ko savā karjerā uzskatāt par vislielāko sasniegumu? Kāpēc?

Es vienmēr esmu meklējusi izaicinājumus, lai man nav garlaicīgi. Esmu cilvēks, kas iznīkst, ja iestājas rutīna. No Ievas es aizgāju pati, jo sapratu, ka es pēc desmit gadiem tur neko nevaru jaunu iegūt un dot. Taču Ieva bija tāds ļoti liels atspēriena punkts un nozīmīgs profesionālās karjeras posms. Tas bija mans pirmais redaktora darbs. Tas atnesa atpazīstamību, kas žurnālistam ir svarīga, jo kas tu esi, ja cilvēki tevi nepazīst, neieklausās tavā viedoklī? Tā ir tāda profesijas īpatnība. Šis laiks man ļāva noticēt sev. Es tur daudz ieliku, bet arī daudz saņēmu.

Kā turpinājās jūsu karjera pēc Ievas?

Sākās mans laiks Dienā. Biju uzņēmuma Dienas žurnāli vadītāja. Tas bija administratīvais darbs, kaut kas pilnīgi cits. Ieguvu ļoti daudz jaunu zināšanu un citu pieredzi tajā laikā, kad Diena vēl bija Bonnier koncerna sastāvā. Kopumā tie bija raibi astoņi gadi, vadot šo izdevniecību. Piedzīvoju intrigas, īpašnieku maiņas un ļoti dažādus kolektīvus. Tās bija nemitīgās sapulces, excel tabulas, visādas atskaites. Ļoti sarežģīts laiks, bet es iepazinu dzīvi no cita skatu punkta. Man viss ir bijis interesanti. Nevaru darīt to, kas mani neinteresē.

Kas jūs visvairāk iedvesmo jauniem darbiem un idejām?

Man ļoti svarīgi tādu īpašo sajūtu noķert. To grūti vārdos pateikt – azarts, iedvesma, nojauta par izdošanos. Tad man visu laiku ir tāds draivs. Es nezinu, kas notiks, kad man būs 70 vai 80 gadi. Ko es ar to draivu tad iesākšu? Man visu laiku vajag kaut kur iesaistīties, kaut ko ar aizrautību darīt. Periodiski kaut kas jauns ir nepieciešams. Nu, tāds cilvēks es esmu.

Kur smeļaties spēku, kad paliek par grūtu?

Ideālajā variantā, es braucu uz kalniem slēpot. Man jākustas daudz. Man vajag staigāt, sportot, mūziku klausīties. Man ļoti svarīga ir mūzika, bet, jāatzīstas, mani nerelaksē klasiskā mūzika, tā mani dara skumju. Vajag kaut ko ašāku. Man arī nekad nav bijis jāapmeklē terapeits, es pati esmu kaut kā tikusi galā. Svarīgākais ir kustēties, otrs - mācēt pārslēgties. Domas tev pārslēdz tas, kas ir pietiekoši aizraujošs, bet nav smags.

2017. gadā dibinājāt I’mperfekt žurnālu. Kā radās šī ideja?

Man bija draugi, kuriem arī gribējās ko tādu. No sākuma bija visādas idejas, nesaistītas ar medijiem, bet tad beigās palikām pie tā žurnāla. Es sēdēju un domāju - visi sociālie medji, tirgus, nelatviski sakot, ir sačakarēts, un man tagad ir jānāk ar kaut ko jaunu. Skaidrs, ka es nenākšu ar glancētu žurnālu “Inga.” Sieviešu žurnālos daudzkas grozās ap sieviešu skaistuma standartiem. Man arī pašai nācies dzīvē iziet cauri dažādiem stereotipiem. Ar to, ka cilvēki domā, kā tas izskatīsies, kā tas būs. Protams, nav tā, ka esmu pirmā pasaulē, kas izveidoja žurnālu ar ideju, ka tev ir tiesības nebūt perfektam. Zināju, ka žurnāls būs iekļaujošs. Man jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kas man noticēja. Man nebija nekādas nojausmas, vai cilvēki šo žurnālu vispār pieņems. Tas ir dārgākais žurnāls Latvijā vēljoprojām, jo tajā ir ļoti dārgs papīrs, kā arī mums žurnālā vispār nav reklāmas. Mēs to nemeklējam. Nu, ja kāds ļoti piesakās, tad mēs ieliekam. Reklāmas tomēr ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu žurnāla eksistenci.

Protams, nav tā, ka esmu pirmā pasaulē, kas izveidoja žurnālu ar ideju, ka tev ir tiesības nebūt perfektam.

Kāpēc bija tā vēlme pēc kaut kā sava?

Es esmu bijusi žurnāliste, galvenā redaktora sekretāre, nodaļas redaktore, galvenā redaktore, uzņēmuma vadītāja. Nu, kādas man paliek iespējas Latvijā? Man paliek tikai kaut ko pašai veidot. Redzēs, kā visa tā dzīve pagriezīsies, jo tipogrāfijas cenas ļoti aug un žurnāls ir tiešām dārgs, bet es esmu sapratusi, ka tas žurnāls ir vajadzīgs. Mums ir ļoti lojāli lasītāji. Es, protams, netēmēju 20 gadus viņu izdot, bet, kamēr cilvēkiem vajag un kamēr mēs to finansiālo pusi varam pavilkt, tikmēr mēs žurnālu taisīsim.

Ar kādām grūtībām saskārāties žurnāla veidošanas procesā?

Bija daudz grūtību. Bija viss jāsaorganizē, bija viss jāizdara, ko parasti dara lielas komandas. Ja to piecu gadu griezumā skatās, tad grūtākais, protams, ir finansiālā puse. Ja mēs gribētu to žurnālu pārdot, lai mums būtu kaut kāda lielāka peļņa, tad mums vajadzētu vēl viņam piecus eiro pielikt klāt. Mēs ļoti maz no žurnāla nopelnām, jo izmaksas ir šausmīgi lielas. Tipogrāfija ik pa trīs mēnešiem sūta cenu pieaugumu.

Mēs ļoti maz no žurnāla nopelnām, jo izmaksas ir šausmīgi lielas.

Ar ko būtu jāsāk tiem, kas vēlas izveidot savu žurnālu Latvijā?

Pirmkārt, jābūt ļoti labai idejai. Tev jāsaprot, ko tu gribi cilvēkiem pateikt, jo vienkārši smuki visu sataisīt, tas nenostrādās. Otrā lieta –  jābūt naudai. Un, ja tev nav naudas, tad tev ir jāmeklē kāds, kuram tā ir, piemēram, kāda lielāka izdevniecība. Jārēķinās arī ar to, ka sākumā uzdos daudz jautājumus – Kam tu to taisi? Kāpēc tu to taisi? Kā tieši tu domā viņu pārdot?

Kā radās žurnāla I’mperfekt nosaukums?

Nosaukums radās ļoti interesanti. Nevar būt žurnāls “Neperfekts.” Un tad mēs izdomājām šo nosaukumu angliski, bet ar “k.” Es dabūju pārmetumus no valodniekiem, bet es teicu, ka tas ir jaunvārds.

Kā atradāt I’mperfekt komandu?

Sākumā es uzrunāju blogerus. Un izrādās, ka katram blogerim ir sapnis kļūt nodrukātam. Vēl uzrunāju cilvēkus, ko es zināju, kas ir strādājuši kādreiz medijos, bet tagad ir aizgājuši kaut kur citur, kur labāk maksā. Noriskēju un uzrunāju arī vienkārši interesantus cilvēkus, kurus biju pamanījusi sociālajos tīklos. Ir gan meitenes, gan puiši, kas vienkārši man atraksta un saka, ka ļoti, ļoti grib rakstīt žurnālam. Kādam, protams, ir jāatsaka, bet ir arī, kam dodu iespēju.

Kā izdodas sabalansēt dzīvi žurnālistikā ar dzīvi mājās?

Kad bērni bija mazi, tad bija grūtības. Es apraudājos, kad man jaunākais dēls bija uzrakstījis augstskolai motivācijas vēstulē: “Es esmu bijis iesaistīts mediju industrijā kopš dzimšanas.” Vienmēr esmu jutusies mazliet vainīga par to. Taču viņš par mani tur ļoti labi izteicies, ka daudz ko no manis mācījies. Bet, jā, kad atsāku strādāt, šoreiz jau izdevniecībā “Santa”, tad bērnam bija astoņi mēneši. Tas bija ļoti grūti, jo tev ir jāpierāda sevi darbā, tev uzticas, tev nav tādas pieredzes pirms tam bijis un blakus tev ir mazs bērns. Un vīrs, kuram labāk patiktu, ja tu sēdētu mājās un nodarbotos ar ģimeni. Labi, ka bija auklīte. Es domāju, ka lielu lomu darba lieta spēlē arī attiecību izjukšanā. Ja būtu jāizvēlas, lai man būtu perfektā mājas dzīve un nebūtu darbs, ko es mīlu un kas man patīk, es nezinu. Man liekas, ka tikai pa māju ņemoties, es būtu viens kašķīgs sievišķis. Man ir svarīgi sevi realizēt. Man tas rada tādu prieku, ja izdodas, ko jaunu izdomāt un ja tas aiziet. Dažreiz es domāju, ko tad es, man jau nav nekāda doktora grāda, bet mani pasauc kaut kur runāt, visiem patīk, un tad citreiz es nodomāju: “O, cik es patiesībā esmu gudra!”

Es apraudājos, kad man jaunākais dēls bija uzrakstījis augstskolai motivācijas vēstulē: “Es esmu bijis iesaistīts mediju industrijā kopš dzimšanas.”

Ko vēlaties vēl piepildīt savā karjerā?

Vispirms - pabeigt grāmatu, ko rakstu kopā ar Danu Sinkeviču, kas ir Ievas redaktore. Tas ir tas, kas jāizdara, jo nepabeigti darbi bremzē arī visu citu. Noturēt virs ūdens arī šajos, drukātajiem medijiem tik sarežģītajos laikos I'mperfekt. Izveidot ReTV mājaslapu par pilnvērtīgu portālu. Vispār man tagad ir tik daudz darba, ka lielākais sapnis, kamēr vien es vēl varu un spēju izdomāt, ir tiešām radīt kaut ko labu un kvalitatīvu. Manas lielākās bailes būtu zaudēt savu radošumu un vienkārši eksistēt, nepieņemot pārmaiņas, nespējot sekot līdzi laikam. Savā karjerā esmu sasniegusi daudzas lietas, par kurām citi tikai sapņo. Vairs nav stāsts par karjeru. Tagad vairāk par gandarījumu, kuru sniedz savu ideju realizācija.

Nevar atnākt no augstskolas un pateikt: “Es esmu žurnālists, jo man ir tāds diploms. Šo es darīšu, bet šo nē.” Ar tādu attieksmi tev arī neko nemaksās. Ar augstskolu vien nepietiek, visu laiku ir sevi jāattīsta un jāmācās. 

Ko jūs ieteiktu vai novēlētu jaunajiem censoņiem žurnālistikā?

Es ieteiktu vienmēr tomēr pastrādāt drusku vairāk par to, cik tev maksā. Vismaz sākumā. Ja tu strādā, tad tev ir sevi jāpierāda. Nevar atnākt no augstskolas un pateikt: “Es esmu žurnālists, jo man ir tāds diploms. Šo es darīšu, bet šo nē.” Ar tādu attieksmi tev arī neko nemaksās. Ar augstskolu vien nepietiek, visu laiku ir sevi jāattīsta un jāmācās. Nevar prasīt samaksu par katru soli, ko tu liec, kamēr tu neesi, piemēram, Jānis Domburs. Tev vienkārši ir jāparāda sevi. Svarīgi, lai cilvēkam acis deg, un vajadzīgs iedegties pat par visneinteresantāko.