Santa Ādamsone: Mēs arī esam cilvēki!
Santa Ādamsone ir ReTV ziņu žurnāliste, raidījumu vadītāja un sižetu autore. Viņa nāk no Valkas novada Ērģemes ciemata. Sākot studēt un vēlāk strādājot žurnālistikā, sapratusi, ka ir vēl daudz lietu dzīvē, kuras gribētu izdarīt gan darbā, gan ikdienas dzīvē. Santa 2022. gadā saņēma Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balvu kategorijā “Reģioni un diaspora”.
Valērija Sermus, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Valērija Sermus
Kā nonāci līdz idejai par žurnālistiku?
Tas sākās jau ļoti sen. Es rakstīju skolas avīzītē, mani ļoti slavēja latviešu valodas skolotājas Līga Vilciņa un Daiga Ločmele. Tas bija skolas līmenī, tam īpašu uzmanību nepievērsu, likās, ka tā ir aktivitāte, ko skolas laikā varu darīt.
Aizejot no pamatskolas uz ģimnāziju, skolas avīze piemirsās, nedarīju tādas lietas. Pabeidzot ģimnāziju, skaidri zināju, ka gribu studēt, jo esmu ziņkārīgs cilvēks. Ja būs augstākā izglītība tas dzīvē dos garantu – tā patiešām arī ir. Sākumā nezināju, ka tā būs žurnālistika, bet zināju, ka gribu studēt ko tādu, kur varu iedziļināties un domāt par citu problēmām un vajadzībām, vērtēt, pētīt situācijas un notikumus. Izdomāju, ka iestāšos Kultūras koledžā režisoros un aktieros. Tur arī iestājos, viss ļoti veiksmīgi ar iestājeksāmeniem, bet personīgo apstākļu un finanšu dēļ tomēr neaizgāju studēt.
Sāku strādāt par konsultantu Sportland veikalā, nostrādāju gadu un atkal mēģināju Kultūras koledžā. Ar otro reizi tikt nesanāca, jo pirmā iemaksa bija pārāk liela. Es jau dzīvoju Valmierā, un, atbraucot no Rīgas ar autobusu, pa taisno aizgāju uz Vidzemes augstskolu, kas atrodas pretī autoostai. Biju noskaitusies, par to, ka Rīgā nekas nesanāca. Tieši tik primitīvi arī nodomāju, ka paskatīšos, kas ir Vidzemes augstskolā. Man nemaz nekur tālu nav jābrauc, es varu tepat visu Valmierā apvienot. Tās bija augusta beigas, pēdējais iestāšanās laiks, uzmetu aci programmām, uzreiz sapratu, ka tur ir tikai viena programma, kuru gribētu studēt, un tā bija “Mediju studijas un žurnālistika”.
Tikai tad, kad iestājos un pamācījos, sapratu, ka es izdarīju pareizu izvēli. Mani tas interesē. Tikai bija sajūtas, kas tad es par žurnālistu? Žurnālistam iespējas ir tikai Rīgā, bet pati uz Rīgu negribēju.
Kas tad es par žurnālistu? Žurnālistam iespējas ir tikai Rīgā.
Kāpēc ReTv Valmierā, nevis lielā Rīga?
Es neizslēdzu iespēju strādāt citur, man vienkārši dzīve bija tā iekārtojusies un gribējās palikt šeit. Tad, kad sūtīju savu CV ReTv kanālam, es nebiju pieredzējusi žurnālistikā, tādēļ negribēju kardināli mainīt dzīvi. Ja mani uzņem, pieņemsim, Latvijas Radio, tas būtu vēl lielāks izaicinājums, jo būtu jāmaina dzīves vieta.
Šeit dzīvo mans dzīvesbiedrs, mēs dzīvojam tepat tuvumā. Tepat ir arī brālis. Es te biju iekārtojusies. Zināju, ka gribu mainīt darbu, pamanīju sludinājumu un domāju – šis ir laiks. Ja nebūtu sludinājums, ka meklē darbinieku, es droši vien vēl labu laiku strādātu tur, kur iepriekš. Tā vienkārši sakrita. Es biju ļoti priecīga, ka tā, tādēļ nolēmu palikt Valmierā. Gāju arī praksē vairāk saistītās vietās Valmierā.
Biju RadioTev, Valmieras ziņās, un prakse, kas ļoti aizrāva un patika, bija saistīta ar ReTv. Tajā laikā tapa dokumentāla filma "4. maijs. Vai varēja būt citādāk?" Par Latvijas neatkarības atjaunošanas laiku – kā tas notika, kā to panācām, kādi bija riski. Mēs ar Augstākās padomes deputātiem veidojām intervijas, atšifrējām, rakstījām, veidojām scenāriju. Diezgan daudz iesaistījāmies filmas tapšanas procesā.
Pēc tam, kad šeit iestājos darbā, tas nāca man par labu, jo ReTv vēl strādāja filmas autori. RadioTev izveidotājs, balss Adris Jurga bija tieši nomainījis darbu un atnācis uz ReTv. Tā kā prakses vadītāji bija ReTv brīdī, kad es nācu pieteikties darbā, viņi varēja iedot savu redzējumu par mani. Es jau biju bijusi šajās telpās, veidojot dokumentālo filmu.
Foto: Valērija Sermus
Tu esi veidojusi vairākus desmitus sižetu par sociāliem, politiskiem, ekonomiskiem tematiem. Kā tu nolēmi, ka sižetu veidošana un ziņu žurnālistika būs tieši tavs lauciņš?
Par ziņu žurnālistiku grūtāk atbildēt, bet tas likās pašsaprotami, ka televīzija mani vairāk saistīs tādēļ, ka šeit ir daudz vairāk elementu, ar kuriem kaut ko parādīt. Vari parādīt ar balsi, bildi, tekstu. Personīgi, tas vienkārši ir daudz interesantāk – aizbraukt, iegūt informāciju un tad spēlēties un domāt kopā ar operatoru un montāžistu, kā to varētu interesantāk parādīt. Tam ir pievienotā vērtība.
Man patīk būt klāt arī kā patērētājam, patīk skatīties, lasīt, tad var redzēt cilvēka emocijas, tās nav jāizdomā savā galvā. Es nevarētu tik spēcīgi uzrakstīt interviju, kā to varu nointervējot un safilmējot, jo nespēju tekstā ielikt to, kā man cilvēks ir stāstījis un kā viņš jutās. Filmējot man tas nav jādara, tu pats redzi emocijas.
Ziņu žurnālistika tāpēc, ka augstskolā vairāk par to runājām, citas versijas biju izslēgusi. Zināju, ka sporta žurnāliste no manis nekad nesanāks. Es varu skriet, braukt ar ričuku un paspēlēt futbolu vai volejbolu vasarā, bet sporta žurnālistika – nē. Kultūra man interesē, bet neko nesaprotu no tās. Ziņu žurnālistika ir diezgan plaša, it sevišķi šeit. ReTv ir gan izklaidējoši, gan informatīvi, gan ļoti klasiski stāsti – politika, aktualitātes valdībā, Saeimā, jaunas iniciatīvas, likumu izmaiņas.
Raidījumu cikls “Dzīve pēc bērnu nama”. Kas bija tieši tas grūdiens, kas lika saprast, ka šis ir tieši tas laiks un brīdis, kad vēlos šo raidījumu veidot?
Ja pareizi atceros, parādījās viens konkursiņš un tad es domāju, ka varētu pieteikties. Es vienkārši pateicu kanāla vadītājai: “Zini, man liekas, ka ir riktīgi laba ideja. Vienmēr esmu gribējusi taisīt raidījumu par cilvēkiem, kuri ir auguši bērnu namā un kas ar viņiem notiek pēc tam, kad viņi iziet ārā no iestādes.” Kanāla vadītāja atbildēja: “Labi! Taisām!” Tik vienkārši tas bija! Tā es sāku to veidot.
Ko darīt, lai šī tēma netiktu aizmirsta un paliktu cilvēku prātos?
Ja ir tādi priekšmeti kā sociālās zinības, klases stundas un tamlīdzīgi, varbūt, ka tur ir vērts ielikt tādu papildus informāciju, nevis tikai parunāt par to, kādu mēs taisīsim Ziemassvētkos priekšnesumu. Un tad, iespējams, arī bērni kļūtu iecietīgāki viens pret otru.
Man nenormāli kaitina un besī, ka cilvēkus kategorizē.
Raidījums lauza stereotipus, tāpēc, teikšu godīgi, mani nenormāli kaitina un besī, ka cilvēkus kategorizē. Ir jau mazāk, bet joprojām esmu saskārusies ar tādiem tekstiem: Viņš jau no nelabvēlīgas ģimenes, viņš jau no bērnu nama, tur jau tāpat nekas labs nesanāks. Tā nav! Arī cilvēki, kuri bija šajā raidījumā, varbūt ir izdarījuši lietas, kuras viņi paši nožēlo, bet tas, ka viņi ir bijuši un auguši tur, nenozīmē, ka viņus var vienkārši norakstīt. Vajag vienkārši atgādināt, ka ir sūdīgie piemēri un ir arī labie piemēri. Bet tas, ka cilvēks šobrīd ir kaut kādā sliktā dzīves situācijā, neko nenozīmē. Viņš pēc gada var būt labākā dzīves situācijā.
Foto: Valērija Sermus
Pēc raidījuma tapšanas juti sevī vēlmi un spiedienu visu veidot labāk, bet no ieguvumiem, teici, ka viens no tiem bija impulss iestāties režijas kursos. Kā ar tiem iet?
Jā, es tos izgāju. Kursi notika attālināti reizi nedēļā vakaros pie režisora Adra Gaujas. Tie bija ļoti īsi, bet tur bija jauki cilvēki, kursabiedri. Sākumā sabijos, ka jāsēž garas stundas pie datora, tāpat jau pus dienu sēžu pie datora, gribējās izkustēties, bet kursi ātri pagāja un bija vērtīgi. Mēs tur vairāk gan runājām par pilmetrāžas filmu viedošanu, bet bija dažādas atziņas un knifiņi, kas man palika atmiņā un kas varētu palīdzēt šajā darbā, jo veidojot sižetus, bieži domāju, ka varētu parādīt citādāk. Pēc šiem kursiem domāju, ka man vajadzētu pastudēt režiju. Neesmu vēl izdomājusi, bet kaut ko turpināt studēt man gribētos.
Ieguvi Latvijas Žurnālistu asociācijas balvu kategorijā Reģioni un diaspora par raidījumu ”Dzīve pēc bērnu nama". Kādas sajūtas par to?
Biju pārsteigta. Esmu ļoti pateicīga, ka mani vispār nominēja. Tad, kad šo atceros man gribas raudāt, man pat tagad gribas raudāt. Es līdz galam nevaru tam noticēt, tādēļ ka esmu cilvēks, kurš iedomāsies “gan jau tas bija tāpēc, lai mani pažēlotu vai nu tā simboliski. Nemaz nebija tik labs raidījums, varbūt viņiem nemaz citi nepieteicās, tāpēc tos labos darbus nemaz neredzēja un redzēja tikai manu.” Dažādus attaisnojumus atradu, bet, protams, ka esmu ļoti priecīga un pacilāta par tādu novērtējumu. Tas mazliet arī spiedienu rada, jo tagad man ir ļoti bail, ka kāds būs vīlies raidījumā, kad būs to noskatījies. Un tad viņi pie sevis domās “Kā, viņa taču ir saņēmusi izcilības balvu, bet tas darbs nav nemaz tik labs!” Nu nenormāli daudz domu galvā, bet, protams, ka patīkami.
Žurnāliste esi jau trīs gadus. Šo gadu laikā ir bijušas divas krīzes valstī. Vai tas ir ietekmējis tavas darbošanās pieredzi? Vai jūs izjutāt to darba vietā?
Visi izjūt. Žurnālisti jau arī ir daļa no sabiedrības, un tie, kas visu laiku skatās, seko sabiedrībai, kā viņi jūtas un ko viņi dara. Cilvēks vienkārši arī personīgi jūtas slikti, tad arī to var redzēt darbā. Domāju, ka nevienam nebija viegls tas laiks. Televīzijā īstenībā vēl bija ļoti grūti kaut ko attālināti izdarīt, tas tikpat kā nebija iespējams. Tīri praktiski tas bija sarežģīti.
Mani personīgi vienā brīdī ļoti nogurdināja Covid un vakcinēšanās stāsti. Ne jau tādēļ, ka par viņiem nebūtu jāstāsta, bet vienā brīdī dari to darbu, stāsti un pretim saņem tik daudz negāciju un apvainojumu, un pārmetumu par to, ka esi pastāstījis kaut kādu aspektu visā Covid stāstā. Dabūn pretī, it kā tu būtu bijis vainīgs. Bet tas nogulsnējas, ir jānoliek kaut kādas lietas malā un jāturpina strādāt.
Liekas, ka paši kolektīvā jutām to, ka sabiedrība jūtas nomākta, tad arī mēs jutāmies nomākti. Sapratām, ka jādara kas cits, jo negribu, lai mēs būtu nomākti šos visus trīs gadus, ir jāpastāsta arī par kaut ko citu. To vajag ļoti samērīgās devās. Bija daudz lietu, ko dzirdējām ziņās, kas mums lika justies slikti atkal, atkal un atkal. Kad tas beigsies, neviens nevarēja atbildēt. Bija ļoti daudz pazīstamu cilvēku, kuri vērsās pie manis pēc viedokļa, pēc padoma: “Tu tur lasi un zini vairāk. Kā man tur labāk darīt? Man vakcinēties vai nevakcinēties?” Tādas ikdienišķas lietas vairāk nogurdināja. Bet tas ir pārejoši.
Bija jau arī labās lietas. Bija cilvēki, kas izdomāja, kā atkačāt savu biznesu tādā laikā. Bija dažādi citi veiksmīgi un forši piemēri, un, ja to pastāsta, tas ir sabalansēti un neliekas viss tik drausmīgi. Tagad jau daudzi atskatoties domā, ka tas bija tāds sīkums.
Kad Krievija iebruka Ukrainā, pirmās divas dienas visi šeit jutās.. es pat nezinu, kā to sajūtu aprakstīt. Bija grūti koncentrēties darbam. Un, ja visi jūtas līdzīgi, visi jūtas slikti, tad, protams, to arī redz mūsu kopīgajā veikumā. Mēs jau nevaram izlikties. Mēs arī esam cilvēki.
Kad Krievija iebruka Ukrainā, pirmās divas dienas visi šeit jutās.. es pat nezinu, kā to sajūtu aprakstīt. Bija grūti koncentrēties darbam. Tāda trauksmes sajūta. Tas bija viss, par ko mēs te runājām. Protams, mēs strādājām, un viss ēters izmainījās. Bija jāstāsta par citām lietām, nevis par to, kas bija iecerēts iepriekšējā dienā. Katram bija personīgas izjūtas. Un, ja visi jūtas līdzīgi, visi jūtas slikti, tad, protams, to arī redz mūsu kopīgajā veikumā. Mēs jau nevaram izlikties. Mēs arī esam cilvēki.
Foto: Valērija Sermus
Žurnālistika pati par sevi mēdz būt tāda izsmeļoša un emocionāli nogurdinoša profesija. Vai tev pa šiem gadiem ir bijusi kāda iekšējā krīze un izdegšana?
Ir bijis, bet tas nav ilgstoši ievilcies. Ir pārdzīvojumi vai pārdomas. Ir lietas un tēmas, par kurām vairs negribas rakstīt, ne jau tāpēc, ka tās nav svarīgas, bet tāpēc, ka esi noguris. Ir bijušas vairākas tēmas, pēc kurām vēl sēžu mājās un ilgi domāju par to, ko es esmu dzirdējusi un uzrakstījusi, un kā esmu to atspoguļojusi. Ir forši, ka apkārt ir kolēģi un vadītāja, kuri redz, ka esi nedaudz saguris, saļimis. Un tad vajag uztaisīt kaut ko foršu, aizbraucot uz kādām interesantām vietām. Un tad tu dabūn atpakaļ to iedvesmu.
Reiz strādāju pie raidījuma “Zini savas tiesības.” Tur bija diskusija par nepilngadīgo noziedzību un kriminālprocesu. Intervēju vienu puisi, kurš, būdams nepilngadīgs, nosita citu cilvēku. Mēs ar viņu runājam, un es domāju, ka viņš ir tik sakarīgs un patīkams cilvēks, nebija tāda nepatīkamas sajūtas viņa klātbūtnē. Klausījos un ticēju, ka viņš nožēlo un ieslodzījuma vietā izmanto visas iespējas, kas viņam tiek dotas, lai mainītos un būtu labāks. Viss viņa dzīvesstāsts ir jāietilpina četrās minūtēs, to var izdarīt, taču kāds no malas noskatās un domā: “Jā, čalītis tur kādu piekāva, tagad sēž cietumā. Nu, cerams būs normāls.” Un tas arī ir viss. Viņi nenāk mājās un nedomā: “A kapēc viņam bija tāda mīmika? Vai viņš mani māna?” Bet tu kā žurnālists analizē. Tu tici cilvēkam, bet tu apšaubi visu, ko viņš saka, tāpēc, ka tavs darbs ir apšaubīt. Satiekoties ar radiem un draugiem skaties uz viņiem un domā, ka viņi tevi vazā aiz deguna. Grūti nodalīt, kurā brīdī vienkārši esmu Santa, kas paļaujas uz to, ko man saka, klausos un neiespringstu.
Tādos gadījumos domas haosā skraida riņķī. Tad gan var to noķert to: Viss pietiek, man vajag stāstīt par krāsainām puķu dobēm.
Tu tici cilvēkam, bet tu apšaubi visu, ko viņš saka, tāpēc, ka tavs darbs ir apšaubīt.
Lasīju, ka nākotnes ideja ir veidot dokumentālu stāstu sēriju par cilvēkiem, kuri savu dzīvi pavada klaiņojot. Vai šis vēl ir plānā?
Šis bija pirms veidoju raidījumu par bērnu namu. Doma bija, bet vajadzēja vēl nofokusēties, tad viss izkristalizējās un nolēmu runāt par konkrētu cilvēku grupu. Ļoti bieži ir tā, ka, veidojot saturu, beigās sanāk citādāk, nekā esi domājis. Mani tas interesē, un, ja būs iespēja, tad ko tādu veidošu. Ļoti daudz lietu iet strauji uz priekšu. Ziņās tas it īpaši iezīmējas – vienu dienu tā ir aktualitāte, nākamajā jau ir “Krievija iebrūk Ukrainā.” Viss mainās, ir citas domas un prioritātes, par kurām vajag stāstīt, tad viss tādā ritenī aiziet.
Bet, kā jau sacīju, mani tādas tēmas ļoti interesē, nezinu, vai tas būtu dokumentāls raidījums vai sižets citā raidījumā. Kaut kad pret tēmu atduršos, jo tās pašas uznāk virsū.
