Edgars Bāliņš: Nebaidos netikt uztverts nopietni
Kāds, izdzirdot viņa vārdu, iedomāsies grupu Singapūras Satīns, kāds stendapu vai Comedy Latvia, bet cits klausās podkāstus, kurus viņš ir veidojis. Taču vien retais zinās, ka Edgaram pirmajā vietā ir darbs portālā Delfi, kur viņš ir viens no sociālo tīklu profilu satura redaktoriem. Mediju darbā Edgars izceļas ar nelielu humoru un svaigāku skatu uz lietām. Darbā viņam ir svarīgs radošums, bet ko darīt, ja idejas neģenerējas?
Projektu ir tik daudz, un tie ir dažādi, bet, kā Edgars saka, tie viens otru papildina un palīdz nenogurt. Tomēr, kas ir robeža, kuru viņš nepārkāpj, un kā humors viņam palīdz ikdienā?
Agnese Dimdiņa, Nikola Māra Geste, Patrīcija Lielnora, Studentu medijs Skaļāk
Foto: Agnese Dimdiņa
Jau gandrīz sešus gadus strādā ziņu portālā Delfi un esi viens no portāla sociālo tīklu profilu satura redaktoriem. Pastāsti, kā nokļuvi šajā amatā?
Es piecus gadus pirms tam strādāju dažādās reklāmas aģentūrās, kur noslīpēju savu prasmi lietot daiļo latviešu valodiņu: virpinājām visādus tekstus, saukļus, dzejoļus un visu ko citu. Vārdu sakot, strādāt ar tekstiem tā, ka māku salikt, kur kurš vārds pareizi iederas, kā uzrunāt lasītāju, skatītāju, klausītāju. Kad atvadījos un gāju prom no reklāmas aģentūras un sapratu, ka jāmeklē jauna darbavieta, paziņas un draugi jau strādāja portālā Delfi. Es ieminējos “Klau, vai jums nevajag kādu darbinieku?”, un tad es tur nonācu aptuveni nedēļas laikā. Viņi jau zināja, kas es esmu par cilvēku, es zināju, kas viņi ir par darbavietu, un tā mēs samečojāmies (no angļu val. match – saskanēt) un sākām diezgan ātri arī strādāt. Kopš tā laika esmu savā visu laiku labākajā darbavietā.
Tad tu jau no pirmās dienas biji redaktora amatā?
Redzi, tas ir sociālo tīklu satura redaktors, tas ir pareizais nosaukums. Un jā, jau no pirmās dienas biju tieši šajā amatā, strādāju ar sociālajiem tīkliem, kas sevī ietver visa portāla Delfi satura nonākšanu dažādos sociālajos tīklos, dažādos formātos.
Varbūt pastāsti vairāk, kādi ir tavi darba pienākumi? Kas tev īsti jādara?
Tātad, Feisbukā mēs rūpējamies par to, lai portāla Delfi kontā visu laiku parādītos kādas ziņas, un lai tām ir pievienoti attiecīgi paraksti. Mēs izvēlamies, kura ziņa tur nonāk, cikos tā nonāk, ar kādu parakstu, taisu video. Tas pats attiecas uz Instagram, kur storijos un postos mēs liekam dažādas ziņas ar dažādiem attēliem. Tviterī viss notiek automātiskāk, reizi pusstundā tur nonāk kāda svarīga ziņa. Un kaut ko arī Tiktokā ieliekam. Tie ir pamatuzdevumi, ikdienas darbiņi no pirmdienas līdz piektdienai, ar izņēmumu arī kādās brīvdienās. Un tad nāk jautrā daļa - tās ir dažādas ielu intervijas, reportāžas, piemēram, vēlēšanās braukājām pa birojiem. Vārdu sakot, viss, kas ir dzīvāks, tas man arī patīk visvairāk. Tas ir otrais līmenis. Visaugstākais līmenis notiek reizi gadā maijā, kad pienāk skaistais, trakais Eirovīzijas laiks, kad es rakstu rakstus par un ap Eirovīziju: prognozes, analīzi. Tas man patīk visvairāk. Tā kā man dod pilnīgu brīvību, nu, gandrīz, saprāta robežās visās trijās frontēs, tad man ļoti patīk strādāt šajā darbā.
Foto: Agnese Dimdiņa
Par Eirovīziju parunāsim arī mazliet vēlāk. Tu minēji Delfu intervijā, ka tev kā autoram ir svarīgs radošums. Ar ko izceļas tieši tavs radošums?
Man patīk domāt, ka es izceļos ar nelielu humoru, svaigāku skatu uz lietām un spēju atsijāt informāciju. Priecājos, ja skatītājam tiek piedāvāts izklaidējošāks saturs, nevis tas šausmīgi nopietnais. Bieži vien pierādās, ka cilvēkus vairāk tomēr interesē izklaidējošāks, vieglāks saturs, nevis ļoti nopietnas ārpolitikas tēmas, ekonomikas svārstības. Cilvēki to izlaiž, labāk paskatās, kas jauns Lauku Sētā.
Tavuprāt, kādām īpašībām ir jāpiemīt labam sociālo tīklu profilu satura redaktoram?
Ir jājūt savs lasītājs, jāzina, ko viņš grib, kā panākt to, lai viņš uzklikšķina tieši uz šīs ziņas, jābūt interesantam, jāmāk radīt interesants saturs. Tas patiesībā līdzīgi ir ar portālu redaktoriem, bet viņiem ir daudz lielāka atbildība, jo jāuztraucas par to, kas nonāk portālā. Mums jāuztraucas tikai par to, kas no portāla nonāk sociālajos tīklos. Mēs esam tāds mazāks sietiņš: ja tiek sabērti milti lielā sietā, to dara lielais portāla redaktors, mēs jau izsijājam nedaudz mazākā. Uztaisām pūdercukuru un noberam to sociālajos tīklos.
Kādi ir redaktora darba ieguvumi un kādi zemūdens akmeņi?
Ieguvumi ir tādi, ka, piemēram, es tagad varētu strādāt šeit no telefona, man nav vienmēr jāsēž birojā. Protams, vēlams ir atrasties birojā, bet varu to darīt no mājām, rītos vai vakaros, atkarīgs no tā, kā sadalāmies ar kolēģiem. Galvenais un lielākais ieguvums no darba portālā Delfi vispār ir tas, ka es nepārtraukti esmu informācijas straumē, varu plunčāties tajā. Mans pienākums ir zināt, kas notiek valstī un, piemēram, visus ministrus, kur kurš strādā, lai es varu ar šo informāciju operēt. Principā man ir nepieciešams būt erudītam un kaut nedaudz gudram, kas man pašam šķiet liels bonuss, jo normāls cilvēks jau tāpat lasa ziņas, bet man par to vēl maksā - ka es lasu un izvēlos tās ziņas, kuras lasīs vēl citi. Tas ir viens ieguvums un ir arī mīnusi - es neteiktu, ka pelnu visvairāk no visiem, no paziņām. Tas tomēr ir darbs, kurā principā rakstu tvītus un lieku lietas Feisbukā. Bet to, protams, var apvienot ar vēl visām miljons lietām, ko daru, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja man būtu katru dienu no astoņiem līdz pieciem jāsēž birojā un es nekur citur nevarētu iet, es tur noteikti nestrādātu.
Bieži vispār atrodies birojā?
Vidēji reizi nedēļā vai pat reizi divās kā tas ir šobrīd.
Kur ir risks kļūdīties, esot redaktoram?
Lielākais risks kļūdīties ir ielikt kādu Delfi ziņu savā Instagram profilā.
Tev tā ir gadījies?
Jā, tā īstenībā ir gadījies ļoti bieži. Bet vislielākais risks patiesībā ir, ja savu ziņu ielikšu Delfi portāla kontos. Tad tas būs ļoti slikti, bet tā man ne reizi vēl nav gadījies. Tas būtu pēdējais, ko vajadzētu.
Mēs ar kolēģiem dažkārt smejamies - mans kolēģis Eduards, zināms arī kā reperis Edavārdi, viņam ir gadījies tā, ka mēs no rīta ar pārējiem kolēģiem runājam “O, paskaties, cik Eduards ir sabiedriski atbildīgs! Atkal ielicis savā Tviterī ziņas par ārvalstu ekonomiku. Prieks, ka cilvēks tā fano par darbu!” Tas ir viens risks. Otrs risks, protams, tajā brīdī, kad eju reportēt no Uzvaras pieminekļa, jārēķinās, ka var dabūt samazgas no lasītājiem, “līdzjutējiem” par to, ka strādāju tajā varas rupora un Sorosa atbalstītajā medijā, un ko tikai vēl ne. Jārēķinās, ka “fani” un “līdzjutēji” var uzrasties, kuri tev novēl ne to labāko. Bet citādi nekādus riskus nesaskatu.
Pēc diezgan lielās darba pieredzes citās nozarēs, vai esi apmierināts ar darbu, kas tev šobrīd ir un vai tas tevi vēljoprojām aizrauj?
Es tieši par to šodien arī aizdomājos, liekot kārtējās ziņas, proti, ka pasaulē visu laiku kaut kas notiek, tās ziņas katru dienu mainās un ir citas. Ja būtu nepārtraukti jāstrādā tikai ar kaut kādiem cipariem, kur būtu tīra Excel tabula, tad laikam nebūtu tik aizraujoši. Bet tā kā šeit ir tāda brīvība, ja man uzrodas kāds brīvs brīdis trešdienas vakarā, varu iet un taisīt savu raidījumu vai ko tādu, tad tādā ziņā man ļoti patīk. Protams, reizēm jau uznāk tāds apdomu brīdis “Cik man vispār ir gadu un ar ko es vispār nodarbojos?”, bet tad arī atceros, cik varbūt patiesībā daudzi gribētu darīt to, ko daru es. Galu galā es vēljoprojām varu darīt visas paralēlās lietas, tāpēc teiktu, ka esmu uz 7/8 apmierināts ar savu darbavietu. Kā darbavieta tā ir vienkārši fantastiska, kolēģi tur ir nu tik gudri, ka man bail paliek, sajūtos kā stulbākais birojā.
Reizēm jau uznāk tāds apdomu brīdis “Cik man vispār ir gadu un ar ko es vispār nodarbojos?”, bet tad arī atceros, cik varbūt patiesībā daudzi gribētu darīt to, ko daru es.
Kas Tev vispār palīdz saglabāt interesi?
Man kaut kā ir paveicies, ka Dievs šūpulī ir ielicis tādu veselīgu interesi par visu. Es varu caurām naktīm sēdēt Youtube un skatīties kaut ko par vēsturi, ģeogrāfiju, politiku - tiešām ļoti, ļoti interesanti. Tas viss arī nonāk portālā Delfi, var palasīt Delfi Plus un uzzināt lietas, ko es nekad neesmu zinājis.
Kā gandrīz jebkuram radošam cilvēkam ir situācijas, kad idejas neģenerējas. Ko tu dari šādās situācijās?
Ja idejas neģenerējas, tad dažkārt vajag vienkārši atpūsties. Tad, kad mēs rakstām stand-up komēdiju vai vispārīgi scenārijus, to sauc par writer's block, kad nu viss, nav vairs ideju. Tad tiešām vajag pagulēt, izlasīt kādu grāmatu, noskatīties kādu filmu, iedvesmoties no kāda cita radītā. Ar varu spiest noteikti nevajag. Atceros, kad vēl strādāju reklāmas industrijā, tad bija tāds “O, nekas! Vakarā iedzeršu un rīt uz paģirām labi rakstīsies!” Tā īstenībā nevajag darīt, vajag smelties to iedvesmu no miega, labām grāmatām un sarunām ar labiem cilvēkiem. Un tad tas viss pats atnāk.
Stīvais ar Zuti sarunā tu minēji, ka nepatiesas informācijas popularizēšana ir tas, pret ko tu ļoti iestājies. Vai šo nosodījumu atstāj tikai pie sevis vai kaut kādā veidā to paud arī publiski?
Publiski to paust sanāk vai nu Tviterī vai kur citur. Kad redzu, ka cilvēks mētājas ar ziņām un virsrakstiem, un nepārbaudītiem avotiem, es palieku šausmīgi dusmīgs. Vai ja kāds saka lietas, kas ir izrautas no konteksta, jā, es ļoti iestājos pret nepatiesu informāciju, sagrozītiem faktiem. Portālā Delfi arī ir iemācīts, kā atrast īsto avotu, kā pārliecināties, ka ziņa ir patiesa un tamlīdzīgi.
Ja cilvēki kaut ko komentē, tu ieraugi nepatiesas ziņas, sagrozītus faktus, vai mēģini viņus apstrīdēt vai arī uzskati to par bezjēdzīgu laika tērēšanu?
Jā, tas uzplauka līdz ar pandēmiju, kad cilvēki teica, ka šis viss ir izdomāts, šprices ir sliktas un tādā garā. Tad dažkārt pa vakariem mēdzu uzlocīt piedurknes un iet Facebook komentāru jūrā ar faktiem un teikt “Šis nav patiesi, rekur ir tas un tas.” Bet dažreiz tā ir cīņa ar vējdzirnavām - saproti, ka dažiem cilvēkiem par to maksā, lai viņi izplata nepatiesas ziņas. Tomēr kaut kā jāpanāk, lai lasītājs, kas nezina, kam ticēt, tomēr nāk un tic tam pareizajam. Un tad vēl, protams, uzrodas tādi kā Gobzems, kurš vispār paziņo, ka Delfi ir melu kantoris, kas runā tikai to, ko vara tiem liek, un tad es kļūstu ļoti dusmīgs, jo ikdienā redzu, kā strādā portāls Delfi un, ja runā par manu mīļo darbiņu kaut ko sliktu, tad palieku ļoti dusmīgs, jo zinu, ka tur visi strādā godīgi. Vismaz es noteikti.
Tu esi kādreiz Gobzemam atbildējis uz šāda tipa izteikumiem?
Mēs esam satikuši viens otru uz ielas un novēlējuši jauku dienu, bet tā vairāk neko. Es arī domāju, ka nav vērts. Es vispār atvainojos, ka viņu pieminēju, viņš nav pelnījis, ka viņu vispār kaut kur piemin.
Vai tu sevi cenzē, un kā tu to piekop? Par ko tu nerunā publiskajā telpā?
Parasti cenšos nerunāt par reliģiju - pirmkārt, man šķiet, ka par to viss jau ir izrunāts, un, ja kādam tas ir sensitīvs temats, tad labāk nerunāt par šo tēmu. Arī cenšos publiski nerunāt par politiku, lai neizskatās tā, ka kādu atbalstu, varbūt reizēm tikai kaut ko sliktu pasaku. Cenšos nerakstīt muļķības un piebremzēt ar personīgiem apvainojumiem, izņemot Eirovīzijas un Supernovas gadījumā, tur gan sanāk personīgi uzbraucieni.
2017. gadā žurnālā Ir minēji, ka pirmajā vietā tev ir darbs Delfos, otrajā SWH rīta raidījuma Tik-Tik-Tik producēšana, trešajā - grupa Singapūras Satīns un tikai ceturtajā vietā Stand-up. Kāds ir šī brīža sadalījums?
Cik es biju dumjš tā runājot! Pirmkārt, kur jūs visu to informāciju esat dabūjušas?
Nu kā, internetā.
Ārprāts, es izsaku līdzjūtību, ka jūs tik daudz laika šim veltījāt! Bet tagad viss ir pavisam citādāk manā vērtību skalā. Radio SWH es vairs nestrādāju, Singapūras Satīns tagad noteikti varētu būt otrajā vietā. Ir ļoti daudz visādu projektu, bet portāls Delfi joprojām ir pirmajā vietā un tad pārējais principā ir otrajā vietā - gan Satīns, gan tagad arī uztaisīts podkāsts, kurā daudz laika ir jāvelta, katru dienu interesanti projektiņi. Tas, ka nemitīgi ir kādi pieci projekti, arī palīdz nenogurt no vienas lietas un pieslēgties otrai, viena otru papildina.
Viens no zināmākajiem podkāstiem, kurā tu piedalies, ir Bize Vaļā. Kāpēc šāds nosaukums?
Tas laikam radies no mūsu podkāsta dalībnieka Kārļa, kurš parasti mēdz teikt nevis “Pašaus vaļā, šodien piektdiena!”, bet “Eu, šodien tad jau bizes vaļā!” Tas vienkārši tāds izteiciens, kas mūsu vidū ir populārs. Šķita, ka nepietiekami daudz dzirdēts Latvijā, tāpēc mēs to savācām sev un izveidojām kā nosaukumu, un izskatās, ka ļoti labi strādā.
Kāds ir podkāsta mērķis, un kas to klausās?
Sākotnēji podkāsta mērķis bija vienkārši tikties, pasmēķēt marihuānu, labi pavadīt laiku un pamuldēt. Tad tas kaut kā sāka izaugt, izrādījās, ka kāds to arī klausās, parādījās piecdesmit klausītāju, tad simts, tad tūkstotis un vienu brīdi bija jau desmit tūkstoši. Mērķis ir radīt interesantu saturu, kas pašiem patīk, izklaidēt savu klausītāju. Nu jau mums izdodas ar to arī kādu kapeiciņu nopelnīt. Un jā, rūpēties par to, lai klausītāji ir informēti par pašu aktuālāko, kas ir Latvijā, Latvijas Tviterī, Eirovīzijā, dzeltenajās ziņās. Kas to klausās - to klausās Uģis Joksts, kas ir ļoti būtiski, VIP vadītājs. Klausās Printful vadītājs Dāvis, to mēs šodien noskaidrojām. Ik pa brīdim uzpeld informācija, ka kāds Saeimas deputāts klausās Bize Vaļā, kādi cilvēki saka, ka viņiem vecāki klausās pie vakariņu galda. Arvien vairāk cilvēku, par kuriem nekad neesi iedomājies, klausās tavu podkāstu un atzīst to par labu esam. Dažiem tie ir kā svētki, daži to klausās pa kluso, kamēr citi neredz, jo viņiem ir kauns atzīt, to es pilnībā saprotu - man arī būtu kauns.
Dažiem podkāsta Bize Vaļā klausīšanās ir kā svētki, daži to klausās pa kluso, kamēr citi neredz, jo viņiem ir kauns atzīt, to es pilnībā saprotu - man arī būtu kauns.
Mums patīk Bize Vaļā brīvā gaisotne, bet Latvijā ir dažādas sabiedrības grupas, kurām jūsu sacītais varētu šķist aizskarošs. Vai esi pieredzējis, ka kāds maina par tevi domas vai attiecas pret tevi citādāk pēc podkāsta klausīšanās?
Jā, pavisam noteikti ir gadījies, ka cilvēki apvainojas. Latvijā un pasaulē ir tā, ka tu drīksti jokot par pilnīgi visu, izņemot to tēmu, kas skar to vienu cilvēku. Piemēram, jūs šobrīd varat jokot par visu, izņemot mani - tā uzskata katrs klausītājs. Mēs varam smieties par feministēm, par krieviem, par bērniem, par invalīdiem, par indiešiem, bet par mani nē, nekādā gadījumā. Es arī ļauju smieties visiem par visu, izņemot par Eirovīziju, jo tā tomēr ir svēta lieta. Bet ir sagadījies, ka paziņas ir apvainojušās par joku, un tad ir bijuši strīdi, kancelošana (no angļu val. cancel – atcelt), bet beigās jau viss ir kārtībā, un joprojām esam draugi. No apvainošanās nevar izbēgt, it kā vajadzētu vairāk uzmanīties un cenzēt, bet tad mūs neviens neklausīsies.
Tavuprāt, feministēm tu patīc?
Es zinu, ka daudzām feministēm patīku, jo pats esmu feminists. Uzskatu, ka visam jābūt pilnīgi vienādi un, ja kāds uzskata pretēji, tad viņš ir atpalicis idiots. Ja sievietēm kaut nav pietiekami vienādas tiesības kā vīriešiem, tad kāpēc - mēs taču esam 21. gadsimtā! Bet pasmieties par to drīkst, ja feministes ir pārāk radikālas un uzvedas interesanti, tad ar to jārēķinās. Tāpat jāsmejas par seksistiem, kas ir pārāk vīrišķīgi un uzskata, ka sievietēm nav tiesību, par tiem jāsmejas vēl vairāk. Viena no aktīvākajām feministēm Alise Zariņa man ir ļoti laba draudzene, un mēs bieži iesmejam par šīm lietām.
Es zinu, ka daudzām feministēm patīku, jo pats esmu feminists. Uzskatu, ka visam jābūt pilnīgi vienādi un, ja kāds uzskata pretēji, tad viņš ir atpalicis idiots.
Kāda ir robeža, kuru tu nešķērso jokojot?
Man agrāk, piemēram, stendapā ļoti patika jokot tā, ka tu cilvēku ne tikai sasmīdini, bet nošokē, ka viņš paliek ar “Kā tu šitā varēji pateikt?” Cenšos nejokot par latviešu cilvēkiem, kuri nesen ir miruši, tā varētu būt tā robeža. Uzskatu, ka jokot var par pilnīgi visu, bet ņirgāties nedrīkst par pilnīgi neko. Tev pašam jājūt robeža, kur joks pārtop par ņirgāšanos. Ņirgāšanās vairs jau nav jokošanās. Jokam jābūt ar kādu būtību, ar vēlmi norādīt, ka kaut kas nav pareizi vai notikusi kāda smieklīga sakritība. Bet tā vienkārši ņirgāties: “Haha, tev nomira mamma!”, nē, kam tas ir vajadzīgs?
Uzskatu, ka jokot var par pilnīgi visu, bet ņirgāties nedrīkst par pilnīgi neko.
2014. gadā tu, Dana Jurkjāne un Luiss Zezerans izveidojāt Comedy Latvia. Kā radās ideja par tā dibināšanu?
Bija viens no pirmajiem stand-up pasākumiem Latvijā, bija izveidots konkurss, un es tajā piedalījos. Viss forši gāja un pēc tam mēs satikāmies ar Danu un izdomājām, ka “Hei, Latvijai patīk stendaps!” Bija daudz cilvēku, taisām komiķu apvienību, meklējam jaunus komiķus! Mēs to arī izdarījām. Luisam jau bija pieredze Igaunijā, viņš varēja dot padomus, ko un kā darīt. Tad mēs bariņš savācāmies un taisījam stand-up pasākumus. Tie sākumā bija šausmīgi pārbāzti, tur nebija, kur apgriezties, visus tas tiešām interesēja. Kādus divus trīs gadus ļoti nopietni ar to nodarbojos, taisīju savas izrādes, tad mana interese noplaka. Tagad Comedy Latvia piedzīvo savu otro dzimšanu - mums ir menedžeris, tūre, viss smuki, kaut kādas naudiņas jau pelnam. Tāds nopietns uzņēmums - ar darbiniekiem, ar budžetu, nomaksātiem nodokļiem, - ja kāds klausās.
Ar jokiem var labi nopelnīt?
Nē, ar jokiem nevar labi nopelnīt. Labi nopelnīt var, piemēram, zogot no valsts vai uzņēmumiem, kas pelna. Ar jokiem labi nopelnīt noteikti nevar, bet var labi pavadīt laiku. Protams, ja tu esi ļoti uzņēmīgs un veiksmīgs, un taisi pats savas solo izrādes, tad var nopelnīt arī diezgan labi. Bet kopumā es teiktu vairāk nē nekā jā.
Noteikti ir bijuši joki, kurus auditorija nav sapratusi. Vai šādi gadījumi spēj ietekmēt tavu pašvērtējumu?
Jā, man ir bijuši gadījumi, kad publika nesaprot vai tai nepatīk mani joki, un tur neko nevar darīt. Ir daudzi komiķi, kas apvainojas šādos gadījumos un kādu brīdi pat vairs neuzstājas. Tad ir jāatceras, ka tas ir bijis viens joks no desmit, varbūt pārējās deviņas uznākšanas ir izdevušās. Neko darīt, jāturpina radīt. Bet man bija izcils gadījums, piemēram, nezinu kāpēc biju iedomājies, ka var Liepājā jokot par grupu Līvi. To nevajag darīt. Publika ne tikai nesaprata, bet arī tā šķībi paskatījās.
2019. gada intervijā ar Delfi teici, citēju: “Neesmu baigi smuks, un, lai ne pārāk smuki džeki dabūtu meitenes, viņiem jābūt vismaz rēcīgiem.” Vai tev bieži sanāk paņemt meitenes ar humoru?
Tas, pirmkārt, bija joks. Bet kaut kāda taisnība tajā, protams, ir. Ja es nenodarbotos ar to, ar ko nodarbojos, tad gan jau mans pašvērtējums būtu krietni zemāks. Tas, ka uzstājies ar stendapu, un tevis radīto saturu novērtē, tas uzlabo tavu pašvērtējumu, līdz ar to tu pats jūties brīvāk, komunicējot ar citiem cilvēkiem, ieskaitot meitenes. Tas noteikti ir milzīgs bonuss, ja cilvēkam ir humora izjūta, tas var radīt simpātijas citos cilvēkos, jo īpaši mūsdienās, kad humors kļūst arvien populārāks ikdienā. Es pat teiktu, ja cilvēkam šodien nav humora izjūtas, tad tas jau vairs neskaitās normāls sabiedrības loceklis, viņam noteikti ir grūtāk iekarot simpātijas.
Grupa Singapūras Satīns sevi pozicionē, kā nenopietnus dzīves baudītājus, piemēram, lietojat necenzētus vārdus, runājat par alkoholu, narkotikām. Vai grupas tēla dēļ tev ir nācies sastapties ar situāciju, kad medijos tevi neuztver nopietni?
Manuprāt, daru visu iespējamo, lai mediji mani neuztvertu nopietni, bet no otras puses skaitos viedokļu līderis, tāpēc cenšos runāt tikai par lietām, kuras saprotu. Nekad neteikšu, ka, lūk, vajag šādu koalīciju. Tad mani noteikti neviens neuztvertu nopietni, un tas nebūtu pareizi. Bet es nebaidos netikt uztverts nopietni. Pat ja Singapūras Satīns netiek uztverts nopietni, tas tāpat tiek uztverts - vienmēr būs kāds, kas mūs klausīsies. Mani tas vispār neuztrauc. Nekad nebūšu politiķis vai raidījuma vadītājs.
Kur tu sevi redzi pēc piecpadsmit gadiem?
Cietumā vai kapā.
Kāpēc cietumā?
Es labāk neteikšu. Tas tāds joks. Cietumā noteikti nē, es nenodarbojos ar neko nelegālu, izņemot dažu apšaubāmu vielu lietošanu. Viena opcija tiešām ir kapos, tas ir ļoti iespējams. Jau parēķināju, ka es pēc mēneša būšu tikpat vecs kā Mārtiņš Freimanis, kad viņš nomira. Varbūt es joprojām taisīšu kādus interesantus projektus, būšu muzikālajā teātrī vai kino, vai darīšu ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka jau ar bērniem un kādu trešo sievu. Bet pēc 15 gadiem cerams, ka man būs kāds savs bizness.
