Gribēju taisīt estētisku erotiku. Intervija ar fotogrāfi Annu Dzērvi
"Ne reizi nebiju zīmējusi kailu cilvēku, un iestājeksāmenos bija jāzīmē akts. Pirmās desmit minūtes es pat uz to sievieti paskatīties nevarēju. Man bija kaut kādas ilūzijas par maniem talantiem," ar savām sajūtām intervijas laikā dalās fotogrāfe.
Anna ir māksliniece un fotogrāfe. 2020. gadā viņa pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas programmu. 2021. gada augustā viņa izveidoja savu pirmo personālizstādi Viskaļu ielā, sadarbojoties ar Free Riga organizāciju. Šobrīd Anna gatavojas Foto Kvartāls rīkotajam fotomēnesim. Šajā intervijā Anna stāsta par saviem iedvesmas avotiem, kā nonāca līdz kailu ķermeņu fotogrāfijai un dalās ar personālizstādes iespaidiem.
Ieva Kalniškāne, Studentu medijs Skaļāk
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Tu tomēr daudz esi studējusi akadēmisko mākslu, kā nonāci līdz fotogrāfijai?
Viss sākās ar vectētiņa uzdāvināto ziepju trauku. Taisīju daudz pašportretus un ainavas, līdz brīdim, kad 14 gadu vecumā nonācu rehabilitācijas centrā un fotogrāfiju, pat mākslu vispār kā tādu, bija jāliek pie malas. Pēc tam, kad vairāk nekā gadu pavadīju tur, iestājos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tur mums pamatīgi iemācīja kompozīcijas, toņu izjūtu, visu noslīpēt līdz pēdējam. Atceros, ja kaut kas neizdevās, tad lika taisīt no jauna. Akadēmijā [Latvijas Mākslas akadēmija] šādā ziņā bija daudz brīvāk.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Gadā pēc vidusskolas pabeigšanas izlēmu veltīt savu laiku un enerģiju, lai uzlabotu prasmes un tiktu akadēmijā – tas tomēr bija sapnis. Ar pirmo reizi netiku, bet kad pēc gada, stājos atkārtoti, sarakstā nonācu augšgalā. Vēlāk, studiju laikā iepazinos ar draugu, kas fotografēja ar filmu. Es sāku ņemt viņa kameru un tērēt viņa kadrus. Ātri vien draugs man uzdāvināja jaunu filmu kameru un mēs kopā fotografējām portretus un ainavas.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Kailus cilvēkus sāku fotografēt vēlāk, kad nonācu paziņu lokā, kas aizrāvās ar BDSM. [Seksuālu prakšu kopums, kas ietver erotisku varas apmaiņu ar asām sajūtu stimulācijām un dažādām lomu spēlēm] Viņi vēlējās veidot juteklisku un skaistu porno, un lūdza, lai piedalos filmēšanā – fotografējot aizkulises. Tā bija mana pirmā pieredze fotografējot kailķermeņus.
Akadēmijā pienāca diplomdarba laiks. Tajā gadā es biju pievērsusies acetona drukai. 1/5 joprojām var redzēt uz manas istabas sienas. Tā ir tehnika, kur ņēmu visas sakrātās bildes, drukāju ārā un "kasīju" ar acetonu uz sienas. Man īpaši patika šī tehnika, jo zīmējums, kad tiek pārnests, kļūst abstrakts, nekad nebūs tāds kā bildē. Mans rokraksts iepriekš nebija brīvs, bet šī tehnika palīdzēja iziet no rāmjiem.
Diplomdarba laikā sākās arī pandēmija. Es teiktu, ka esmu ekstraverta.
Man patīk cilvēki un es iegūstu enerģiju no kontaktēšanās ar cilvēkiem, varu apgalvot, ka izolācijas laiks bija pārbaudījums. Tad tapa ideja, ka mākslas darbu taisīšu uz savas istabas sienas, jo es tomēr biju iesprostota šajā istabā. Tas likās simboliski.
Pa visu sienu un par dažādām tēmām, kas tajā mirklī bija aktuālas. Formas pat nedaudz atgādināja Covid vīrusa elementus.
Man tomēr cilvēki pietrūka, tur viņi arī ir redzami, bet ne tikai cilvēku skaistā puse, bet arī pretīgais un nesmukais, jo tas bija īsts, šeit un tagad, un aptaustāms. Izolācijas laikā arī sapratu daudz lietas par sevi, savu nākotni, kāds cilvēks gribu būt. Tad nu pēc diplomdarba nodošanas, fotogrāfija kļuva vēl aktuālāka.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Vai izdevās saņemt kādu finansiālu atbalstu no valdības šajā laikā?
Jā, mums ar draugiem ir izveidota tāda kopiena Brīvās mākslas kustība, kopā rīkojam dažādus ar mākslu saistītus pasākumus. Tajā laikā bija iespēja iesniegt pieteikumu Kultūrkapitāla fondam (KKF), lai saņemtu kādus atbalsta līdzekļus. Kaut kā man izdevās labi noformulēt savu domu, kur par pamatu ņēmu mūsu Brīvās mākslas kustību, un saņēmu Covid atbalsta līdzekļus. Iedomājos, ka varētu nopirkt projektoru Brīvās mākslas kustības filmu vakariem. To jau sen bijām plānojuši, jo tad to varētu izmantot ne tikai filmām, bet arī pasākumiem – rādīt instalācijas. Bijām jau kaut ko līdzīgu darījuši akadēmijā, karnevāla laikā.
Smieklīgi, ka es pat nebiju vēl ne vienu filmu noskatījusies uz projektora, kad man ienāca prātā doma par projekcijām. Biju saglabājusi tādas bildes, kur uz bālas ādas bija tumši zili tetovējumi, kas izskatījās kā porcelāns. Ideja ļoti iepatikās, doma par porcelāna ādu un "cilvēks no porcelāna", iedomājos, ka varētu uzprojicēt uz sevis porcelānu. Tas raisīja vēl jaunas idejas. Bija pārsteidzoši labs rezultāts, kad saņēmu filmiņu atpakaļ. Tā bija tāda kā pirmā foto sesija, ar to arī sākās ķermeņa tēmas apspēlēšana.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Kādēļ tieši ķermeņa?
2020. gada oktobrī man diagnosticēja reimatoīdo artrītu, kas ir autoimūna saslimšana. Manā vecumā tā ir diezgan neveiksmīga loze. Attiecības ar manu ķermeni kļuva kā tāds jautājums.
Es it kā biju diezgan pārliecināta par savu ķermeni, bet tagad šķita, ka viņš ir mani nodevis. No vienas puses tā bija mana ķermeņa iemūžināšana, kamēr tas vēl funkcionē un izskatās labi. No otras puses, tā bija sajūta, ka ķermenis mani pieviļ, bet es tomēr varu no tā izspiest kaut ko, kas man rada prieku. Man bija ideja, kā apspēlēt artrīta tēmu, bet tagad jau šis formāts ir aizgājis savu ceļu, un nezinu, vai to ideju vēl realizēšu.
Tu izmanto analogo fotogrāfiju. Kāpēc šāda izvēle?
Es esmu nopirkusi digitālo kameru un arī draugs saka, ka agrāk vai vēlāk pāriešu uz digitālo fotogrāfiju, bet kamera jau pusgadu "guļ" kastē zem gultas un tā arī nav izmantota. Kas man traucē, ir tas, ka digitālajā fotogrāfijā es varu uztaisīt 1000 bildes, no kurām ir jāizvēlas labākās. Man labāk patīk, ka man ir ierobežots daudzums, katrs kadrs, kuru uzņemu, ir vērtīgāks, apdomāts. Katram kadram ir sava cena, tā ir papildus vērtība.
Man tiešām nešķita, ka man būs tik daudz iedvesmas. Ar katru nākamo filmiņu, kuru izmantoju projekcijām, liekas, ka šī gan jau būs pēdējā. Nevar būt, ka man būs vēl iedvesma to darīt vēl un vēl. Ir pagājis vairāk nekā gads, bet iedvesma vēljoprojām nāk un gribas to darīt. Es nekad nedomāju, ka fotogrāfija mani tā aizraus.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Ja man jāmēģina raksturot savs stils, tad īsi es to nevarētu izdarīt. Varētu teikt, izmantojot gaismu – gleznoju uz cilvēka ķermeņa. Tad vēl ir erotika, bet erotikai jābūt skaistai un gaumīgai. Pārsvarā tas ir par sievietes formu, tas ir tas, ko man patīk fotografēt visvairāk. Sievietes tēls, personība, detaļas.
Sākumā fotografēju tikai pašportretus, kas patiesībā ir sarežģīti – tā ir vairāku soļu struktūra. Viss bija pamatīgi jānoslīpē, taču, kad sāku fotografēt citus, tehnika jau bija nostrādāta un varēju vairāk izbaudīt fotografēšanas procesu.
Pastāsti vairāk par savu personālizstādi!
Man bija sakrājies jau labs daudzums ar bildēm, ko gribēju izrādīt citiem. Sazinājos ar mākslinieku un kuratoru Kasparu Lielgalvi, kurš man piedāvāja izmantot telpas Viskaļu ielā.
Pirmajā brīdī šķita, ka nav īsti simpātiskākā vieta, bet redzēju potenciālu – divu nedēļu laikā mēs to telpu pārvērtām līdz nepazīšanai. Bija vēl palikuši līdzekļi no KKF [Valsts kultūrkapitāla fonds], kas ļāva ieguldīties drukā. Kopā izdrukāju 56 darbus, no kuriem 35 tika pārdoti izsoles laikā.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Esmu ļoti pateicīga visiem, kas atnāca izstādes atklāšanas dienā. Tā bija pirmā un joprojām vienīgā reize mūžā, kad es raudāju no prieka. Bija gandarījums, ka beidzot ir noticis pasākumus, kurš atmaksājās ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.
Kas tevi iedvesmo?
Es nekad nedomāju, ka fotogrāfija būs manējais. Kad sāku fotografēt ar filmu, likās, ka tas nav nopietni. Nekad nedomāju, ka spēšu arī ar to pelnīt, tomēr svarīgākais man ir to darīt skaistuma dēļ, nevis finanšu. Ja man ir jārēķina, cik sesijas taisīt, lai nomaksātu rēķinus, tad iedvesma ātri izsīkst.
Vienreiz uzrunāju kādu sievieti Alisi, vai viņa nevēlas fotografēties. Viņas tēls man ļoti iepatikās. Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad viss process bija ļoti izteikta sadarbība ar modeli. Mēs abas devām savas idejas, tur bija tāda īpaša atmosfēra. Pāris reižu fotografēju gan viņu atsevišķi, gan kopā ar draugu. Tā bija pāra sesija, kur pirmo reizi fotografēju vīrieti, kas arī bija ļoti interesanti. Mani iedvesmo cilvēki, un man ir svarīgi, ka ar modeļiem ir laba sadarbība, tad iedvesma pati plūst.
Visi izmantotie foto attēli ir no mākslinieces personīgā arhīva
Pēc personālizstādes bija pilnīgs lūzums. Iedvesma mani pameta. Dopamīna augstums un sasniegums bija tik liels, ka jebkas, kas sekoja pēc tam, likās nekas. Saņēmu daudz komplimentu un noslēdzu izsoli. Lēnām sāku domāt par to, kas būs tālāk. Līdz brīdim, kad kuratore Elīna Semane mani uzaicināja piedalīties šī gada Rīgas Fotomēnesī, ko rīko Foto Kvartāls. Tā būs izstāde, ko vispār īsti nebiju plānojusi, bet droši vien, ka arī vienīgā 2022. gadā. Jūtos ļoti pagodināta, un ir liels prieks, ka mani pamana un novērtē. Tagad lēnām sāku gatavoties tam, plānot un realizēt jaunas foto sesijas.
Mākslinieces Annas Dzērves darbus var aplūkot Instagram kontā @annadzerve.
