Skip to main content

Uzdrīkstēšanās runāt!

sarunas

Zanda Bieziņa lietotnē Twitter jau desmit gadus aktīvi dalās ar savu ikdienas dzīvi. Kad pirms diviem gadiem viņa kļuva par bērnunama audzinātāju, Zanda izlēma, ka jāturpina rakstīt par savām gaitām, jo saprata, ka par to, kas notiek bērnunamos, citi pat nenojauš. Viņa nostrādāja bērnunamā mazliet ilgāk par gadu, taču paspēja sastapties gan ar to, cik daudz bērniem vajadzīgs emocionālais atbalsts, mīlestība un praktiska palīdzība, gan ar dažāda veida draudiem no bērnu un vadības puses. 

Līva Fridrihsone, Studentu medijs Skaļāk

cover2.jpg

Cik ilgi strādājāt bērnunamā?

Sanāca viens gads, varbūt nedaudz ilgāk.

 

Kā izlēmāt sākt strādāt bērnunamā?

Biju tikko pabeigusi koledžu kā sociālais rehabilitētājs un paralēli auklēju bērniņus ģimenē. Sapratu, ka man vajag izaugsmi. Ieraudzīju, ka ir vakance bērnunamā. Domāju - jāpamēģina, - jo tāds darbs ar bērniem man vēl nav bijis.

 

Kā darbs bērnunamā atšķīrās no darba bērnudārzā?

Mazāk bērnu, jo es strādāju bērnunamā, kurā bija citādākas vadlīnijas. Cilvēki lielākoties uzskata, ka bērnunams ir apmēram kā bērnudārzs, kur grupiņā ir 20 bērni. Bet nē, bērnunamā, kurā strādāju, bija sācis veidoties ģimenes formāts. Tātad astoņi bērni vienā dzīvoklī. Uz visu dzīvokli ir audzinātājas un auklīte, kas mazliet atsit bērnudārza funkciju. Un tad šie astoņi bērni tur dzīvo, paši taisa ēst, paši mazgājas. Lielākoties tās bija ģimenes, piemēram, bērni, kuri ir brāļi un māsas. Man teorētiski bija divas ģimenes, kurās bija pa četriem bērniem katrā. Es biju audzinātāja.

 

Kas bija vissmagākais, ar ko nācās saskarties?

Svētki. Tie bija Ziemassvētki. Es braukšu uz mājām pie savas ģimenes, bet viņiem tās nav. Es un citas audzinātājas esam viņu vienīgā ģimene. Smagākais vēl varētu būt, par ko daudzi nerunā, fiziskā vardarbība pret audzinātājām. Bija bērni, kuriem bija jālieto medikamenti. Ja tos nelietoja, tad bērni kļuva agresīvi. Viņi varēja mest tev ar akmeni. Tādas bija pat vairākas reizes. Neko īsti nevarēju izdarīt. Vienīgais, ko varēju, ir vienkārši mukt projām.

 

Jūs ar daudz ko dalījāties tviterī (Twitter). Kāpēc izlēmāt to darīt?

Tajā gadā bija labdarības maratons “Dod pieci” par sistēmas bērniem. Arī mana draudzene Karīna sāka par šo tēmu runāt kā bijušais sistēmas bērns. Izdomāju, ka no savas puses arī gribu padalīties ar to, ka sistēma ir ļoti, ļoti nesakārtota. Bērniem varu sniegt visu mīlestību un rūpes, kas man vien ir, bet sistēma tāpat viņus sadragās, jo sistēma ir sistēma. Tāpēc izdomāju, ka man ir jārunā par to. Kāpēc gan ne? Lai cilvēki zina, kā tas ir būt tur iekšā!

 

Pēc tam, kad bijāt dalījusies ar informāciju, Jums nācās saskarties ar negatīviem komentāriem.

Vieneiz biju ielikusi fotogrāfiju no bērnu laukumiņa un fonā varēja redzēt vēstniecību. Tas bija diezgan ironiski un klišejiski, kā tas izskatās. Ir vēstniecība, milzīga māja, ļoti izteiksmīga, turīgu cilvēku māja, un bērnu laukumiņš ir kā Padomju Savienības atliekas - metāla stieņi. Pēc bildes kāds bija sapratis, kur bērnunams atrodas, un man bija sarunas ar vadību par to, ka nedrīkst publiski neko teikt. Jā, tas bija darba līgumā atrunāts, ka es nedrīkstu, un tā bija mana kļūda, ka es ieliku bildi. Pēc tam bildi izdzēsu. Vadība man piedraudēja ar to, ka šādi var veidoties arī kriminālprocess, ja es sākšu runāt visādas lietas.

atverusi_muti.png
zilumi.png
prieksnieks.png
parkapumi.png

Kā pēc tam jutāties?

Es apmulsu un sabijos, tāpēc arī uztaisīju sev privāto tvitera kontu. Tikai tie, kurus es zinu, varēja redzēt ierakstus, un nepublicēju vairāk bildes, bet turpināju mazliet runāt. Kad ierakstīju tviterī, ka viss, es diemžēl vairāk neko par bērnunamu nerakstīšu, jo vadība man ir piedraudējusi ar krimināllietu, mani ļoti daudzi atbalstīja. Piedāvāja jurista pakalpojumus, ka viss kārtībā, es varu par to runāt un man ir par to jārunā. Loģiski, ka vadībai tas nepatika, jo viņi zina, kāda ir sistēma. 

 

Tviterī atklājāt, ka daudz ko pirkāt bērniem par savu naudu. Kāpēc?

Jā, te ir arī viens no sistēmas lielākajiem fufeļiem. Katru reizi, kad pirku bērniem drēbes, man bija jāsaņem rēķins. Tātad uzņēmumam bija jāsagatavo rēķins, sākumā pavadzīme un tad rēķins, kas jāiesniedz bērnunama grāmatvedībai. Tikai tad, kad rēķins apmaksāts, es varēju iet pēc precēm. Viens mīnuss ir tas, ka ne visi veikali raksta pavadzīmes. Ļoti reti kuri. Tās ir tādas mazas bodītes ar ne pārāk kvalitatīvām drēbēm. Ja kādam bērnam saplīsa botas, bija jāgaida divas nedēļas, lai bērns tiktu pie jauniem apaviem.

Ja kādam bērnam saplīsa botas, bija jāgaida divas nedēļas, lai bērns tiktu pie jauniem apaviem.

Bērns visu to laiku staigāja ar veciem apaviem?

Protams, ir kaut kādas rezerves botas, nav tā, ka viņam ir vienas drēbes. Tas likās absurdi. Un tad es sāku pirkt lietas pati, ne vienmēr, protams, un ne pārāk dārgas, jo man atalgojums nebija tāds, lai es varētu to atļauties. Bet es sāku pirkt no second hand, saucamajām humpalām, dažas drēbes, ko paši bērni gribēja. Daudzas drēbes man atdeva. Es negribēju čakarēties. Nevarēju gaidīt tik ilgi. Nav tā ka var ieiet H&M’ā un nopirkt visu, jo H&M neraksta rēķinu. 

 

Ar kādām grūtībām Jūs saskārāties?

Es biju piekususi, jo darbs bija 24 stundas. Man bija jāstrādā diennakts un tad divas dienas brīvas, bet pēc tam, kad tu diennakti esi nostrādājis, tu esi šausmīgi piekusis. Nākamajā dienā īsti tāpat nevari atpūsties. Man bija katru reizi jāpaliek bērnunamā pa nakti. No vadības bija informācija, es biju iebiedēta, ka nedrīkstu naktī gulēt. Īsti arī nebija, kur gulēt, vienīgi viesistabā uz dīvāna. Sākumā, protams, tu naktis īsti neguli. Tu neko nedari, tev arī nav ko darīt, jo visi bērni guļ. Pēc kāda pusgada sapratu, ka drīkstu gulēt un es gulēšu, jo man ir vienalga, ko vadība teiks. Ja šis ir ģimenes modelis, kādā mēs audzinām bērnus un ļaujam viņiem dzīvot, tad ģimenēs paredzēts, ka vecāki arī guļ. Šajā gadījumā es kā audzinātāja, kā viņu aizbildnis, gulēju, un bērni zināja, ka es guļu. Dažkārt viņi gulēja vienā dīvānā ar mani, jo viņiem to vajadzēja. Protams, katrs ar savām segām un tamlīdzīgi, viss droši, bet bērniem vajadzēja aizmigšanas posmu, ka viņš ir kopā ar pieaugušo, ka viņam paglauda galviņu un patur rociņu, kamēr viņš čuč.

Grūtākais ir tas, ka tev četri bērni guļ apkārt, un visiem vajag tavu pieskārienu, bet tev ir tikai divas rokas.

Kā Jūs tad jutāties?

Kaut kā es mācēju to nodalīt. Bija reizes, protams, kad kļūst grūtāk, bet man nevienā brīdī nebija žēl, jo zināju, ka es bērniem sniedzu to, ko varu no sevis sniegt. Jā, man bija besīgi, ka viņiem vecāki ir tādi cilvēki, nespēj par bērniem parūpēties, un bērnam ir jādzīvo institūcijā. Grūtākais ir tas, ka tev četri bērni guļ apkārt, un visiem vajag tavu pieskārienu, bet tev ir tikai divas rokas. Tad tu vienkārši kaut kādos deviņos līkumos izliecies, lai visus četrus varētu ar vienu roku aizskart, iedot viņiem paturēt rociņu pirms miega.

 

Šī pieredze ir mainījusi Jūs kā cilvēku?

Gan jau ir. Katrs darbs maina tevi. Esmu sapratusi, ka nevaru būt sistēmā, nevaru strādāt bērnunamā. Esmu tāds kā taisnības cīnītājs, man gribas iet un to taisnību izcīnīt - pamainīt sistēmu un atvieglot dzīvi audzinātājām un varbūt bērniem, bet sapratu, ka ar to cīnīties nevaru. Es piekusu. 

 

Jūs pēc darba bērnunamā sākāt domāt citādāk par bērnunamiem un sistēmu?

Noteikti jā, jo sapratu to, ka tur ir ļoti daudz visādu Padomju Savienības atlieku. Varbūt audzinātāji tur ir iesūnojuši. Viņi jau īstenībā skaitījās mazliet kā pedagogi. Viņiem tur nevajadzētu vairs strādāt. Ir posms, kurā  jālaiž jaunie cilvēki, kas var ar savu atdevi un mīlestību bērniem atdoties, nevis gaidīt, kad esi jau pilnīgi izdedzis un piekusis un vairs īsti tos bērnus nemīli. Tu nevari iet uz bērnunamu kā uz darbu. Tu ej uz ģimeni. Tu ej uz savu otro ģimeni, jo tam bērnam tā ir ģimene. Tu ej uz mājām!

audzit.png
tualeti.png

Bet Jūs tomēr pēc tam aizgājāt.

Uzrakstīju atlūgumu, jo izdegu. Pie terapeita gāju jau pirms tam, bet sapratu, ka esmu izdegusi, jo nevaru vairs ar sistēmu cīnīties. Nekas nemainās - vāveres ritenis griežas, griežas un bērni tur turpina dzīvot. Viņiem tiek sniegta papīra pēc psiholoģiskā palīdzība, bet tās nav tik daudz, cik jutu, ka viņiem vajadzētu. Un jā, man vienkārši parādījās citas darba iespējas. Es sapratu, ka šis ir tas brīdis, kad man jāiet projām. Mani ļoti nogurdināja nakts maiņas. Tu guli, bet tu neizgulies. Tev ir iekšējā apziņa, ka pēkšņi var ienākt vadība, un tu tur guli. Es tam īsti nederu. Ir cilvēki, kas to var darīt, bet es nevarēju.

 

Vai svētku ziņā ir kaut kas mainījies?

Ziemassvētki ir tas laiks, kad visās šādās institūcijās sāk parādīties labdari, bet viņi dāvina nevajadzīgas lietas, kas bērnien jau ir. Es aizsāku to, ka prasīju katram bērnam, lai viņš raksta Ziemassvētku vecītim vēstuli un prasa konkrētu dāvanu. Tad es meklēju cilvēkus, kas šīs konkrētās dāvanas arī nopirks. Ja kāds bērns gribēja rotaļu mašīnu ar pulti, viņš to saņēma. Ja kāda meitenīte gribēja rotaļu ratus, tad viņa tos arī saņēma. Citādi atved saldumu pakas, ko viņi jau ir atēdušies, vai LEGO piecpadsmitgadīgam bērnam. Nav jau tā, ka neviens nedod viņiem saldumus!

 

Jūs vēljoprojām to darāt?

Arī, kad es beidzu tur strādāt, turpināju to darīt. Man vēl ir kontakts ar bijušo kolēģi, kas tur strādā joprojām. Man gribētos, lai bērni tiešām raksta vēstuli vecītim, jo tas jau uzjundīja brīnumu laika sajūtu. Bērns ir aizsūtījis vēstuli un saņēmis kaut ko tādu, nevis - vienkārši pateicis un viņam arī to atveda. Bērnunama bērni apzinās, kur viņi atrodas un ka cilvēki viņus žēlo. Viņi mēdz spekulēt, ja zina, ka viņam dāvanu nopirks kāds labdaris no citurienes.

 

Jūs tagad darītu kaut ko citādāk, ja būtu iespēja atgriezties atpakaļ?

Nezinu vai citādāk. Es varbūt vairāk runātu publiski par to. Vairāk cīnītos ar vadību, cīnītos ar sistēmu, ar papīra kalniem un nedarītu tā, kā viņiem vajag, bet mēģinātu ierosināt darīt, kā vienkāršāk.