Redakcijas sleja - gribu pankūkas universitātes ēdnīcā

Madara Iverta Orlova, Studentu medijs Skaļāk

Jau gandrīz gadu visiem pasaules studentiem mācības norit attālinātā veidā. Protams, ka neviens neteica, ka būs viegli, tomēr šīs grūtības mēs cenšamies pārvarēt nesagatavoti. Noteikti vairākumam studiju gadi asociējas ar tipiskām studentu ballītēm, piedzīvojumiem un jaunu iespēju iegūšanu. Tomēr mums šis laiks ir pagājis četrās sienās, mājas drēbēs un ar totālu nesaprašanu par savu nākotni. Izklausās mazliet depresīvi, bet tāda ir rūgtā patiesība.

Man bija šī laime piedzīvot klātienes lekcijas, jo attālinātās mācības sākās mana pirmā studiju gada otrajā semestrī. Atceroties neprātīgi agros darba dienas rītus, kad nācās doties uz lekcijām, kas sākās astoņos rīta, man smeldz sirds. Šobrīd saprotu, ka patiesi mēs lietas, cilvēkus un situācijas novērtējam tikai tad, kad tās zaudējam. Tobrīd domāju, ka labprāt pavadītu visu laiku mājās, un iespēja studēt zem segas gultā bija kā sapnis. Kurš būtu domājis, ka gadu vēlāk es būšu gatava atdot daudz, lai piedzīvotu agros un ziemas aukstos universitātes rītus.

Saprotu, ka attālinātās mācības visnotaļ ir ļoti palīdzējušas attālināties no mācībām. Lai, cik ļoti tu centos saglabāt pozitīvu skatu uz mācību procesu un pat iekārto perfektu mācību vidi, tas viss ar laiku tāpat nomoka. Kad sākumā devāmies uz mēnesi attālinātajās mācībās, tas pat likās interesanti. Iespēja atvilkt elpu un pārmaiņas pēc izgulēties arī šķita vilinoša. Tomēr ar katru mēnesi, ar katru ierobežojumu pagarināšanu tu vienkārši beidz ticēt, ka kādreiz atkal būs “kā iepriekš”. Nolaižas rokas un zūd jēga katram darbam. Grūti ir gaidīt ceļa galu, ja tu pat nezini vai esi pusceļā.

Ir vēlme vienkārši beidzot rast iemeslu normāli saģērbties, doties uz universitāti un ar kursabiedriem kopīgi čīkstēt par uzdotajiem darbiem. Gribētos gaiteņos apspriest jaunākos notikumus un doties uz ēdnīcu, lai brokastīs ēstu īpaši gardās pankūkas ar iebiezināto pienu. Alkstu pavadīt vairākas stundas sēžot neērtajos auditorijas krēslos, lai skaitītu minūtes līdz lekcijas beigām. Šīs ir lietas, kas man rada ilgas.

Šobrīd ikdienu izdzīvojam caur Zoom. Lekcijas, sapulces un pat piektdienas satikšanās ar draugiem – viss notiek virtuālajā vidē. Apzinos, ka šajā laikā piedzīvotais mums dos mācību novērtēt mazās lietas un sajūtas, kas mums apkārt ir bijušas ikdienas skrējienā. Es nezinu, kas gaida mūs tālāk, bet ceru, ka drīzumā vien spēsim Zoom ekrānus aizvietot ar klātesošiem un patiesiem smaidiem, ar stingriem un cerību pilniem rokasspiedieniem un ar sirdi sildošiem apskāvieniem.