Kristīne Garklāva: žurnālistika ir darbs 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā
Intervija ar vienu no šarmantākajām un sirsnīgākajām pašreizējām televīzijas personībām Latvijā, LNT raidījumu 900 sekundes un LNT Ziņas sešos vadītāju un aktīvu cīnītāju dabas aizsardzības jomā, Kristīni Garklāvu par žurnālistikas profesiju, tās mestajiem izaicinājumiem un personisko pieredzi, darbojoties žurnālistikā jau neskaitāmus gadus.
Pastāstiet par savu darba ikdienu un pienākumiem, strādājot LNT.
LNT strādāju jau daudzus gadus, un mani pienākumi ir ļoti dažādi un mainīgi. Šobrīd strādāju raidījumos 900 sekundes un Ziņas sešos. Ik vakaru es gatavojos nākamā rīta intervijām ar nozīmīgiem viesiem, kas parasti ir politiķi vai amatpersonas, lai šo interviju pamatā varētu izveidot ziņu, kā arī pārbaudu tekstus. Vēl ikdienā palīdzu producentiem ģenerēt sižetu idejas. Ar Vakara ziņām arī ir līdzīgi. Paralēli es veidoju arī reportāžas, sižetus, un piedalos dažādu dokumentālo filmu tapšanā, kā arī mēdzu veidot lielās intervijas ar Latvijā ļoti nozīmīgām personībām.
Kādos medijos Jūs esat strādājusi savas profesionālās darbības laikā?
Savu karjeru es sāku Cēsīs, Radio 3. Rīgā esmu strādājusi radio NABA, tad SWH Rock un TV5. Pašlaik strādāju LNT, kā arī radio STAR FM vadu raidījumu „Nāburgu būšana”, kas koncentrējas uz Latvijā dzīvojošajām mazākumtautībām. Vārdu sakot, ir bijusi saistība ar dažādiem medijiem dažādos laikos, pārsvarā elektroniskajiem.
Kāds ir Jūsu viedoklis par frāzi, ka „žurnālistika ir darbs 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā”?
Tā ir. Naktīs domāju vai pat mēdzu sapņot par gaidāmajām intervijām, ir tendence sazvanīties ar kolēģiem un apmainīties domām jebkurā iespējamajā diennakts laikā. Žurnālista profesija ir radoša, sevišķi televīzijā, un radošās idejas bieži mēdz uzrasties tieši atpūtas brīžos. Nu jau ir pagājuši daudzi gadi, kopš strādāju šajā profesijā un ik dienu es mācos kaut uz brīdi norobežoties no darba vides.
Kā Jūs spējat saglabāt nerimstošo pozitīvismu un neieslīgt darba rutīnā?
Žurnālistikas pamatā ir nepārtraukta cenšanās izzināt kaut ko jaunu un pat tad, kad šķiet, ka vairs neko jaunu nav iespējams izzināt, agrāk vai vēlāk kaut kas tiek atrasts. Būtiski ir mācīties un iedvesmoties no cilvēkiem mums apkārt.
Aprakstiet svarīgākās rakstura īpašības, kādas ir nepieciešamas, lai kļūtu par žurnālistu.
Ir jābūt vēlmei kaut ko paveikt ar savu darbu un jāsaprot sava pievienotā vērtība. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es joprojām esmu šajā profesijā. Ir jābūt plaši domājošam un nedrīkst būt egocentriskam, un tam ir nepieciešamas lielas darbaspējas. Vēl ir nepārtraukti jācenšas izzināt jaunas lietas, ir jābūt viszinīgam. Žurnālistika ir tā profesija, kurā ir ļoti noderīgi, ja ir vēl kāda izglītība papildus izglītībai komunikācijas zinātnē un vēlme iegūt zināšanas dažādās jomās.
Kāda ir veiksmīgas žurnālistikas karjeras atslēga?
Manuprāt, tas ir milzīgs darbs un nenobīšanās no lieliem darba apjomiem, sevišķi, ja runa ir par pētniecisko žurnālistiku. Es esmu veikusi darbu arī pētnieciskajā žurnālistikā, melno stārķu izmiršanas apstākļu noskaidrošanā. Varu pateikt, ka tas patiesi prasīja darbu 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā, un tā tas turpinājās divus gadus. Svarīgākais ir neapstāties un saprast mērķi, kādēļ ir vērts cīnīties un kaut ko darīt.
Cik daudz žurnālista panākumus ietekmē talants un cik daudz smags un mērķtiecīgs darbs?
Es domāju, ka vienlīdz abi. Lai kļūtu par žurnālistu, ir jāsāk ar mazāko un jābūt drosmīgam. Ir svarīgi, kā tiek veidota komunikācija ar cilvēkiem. Pati sāku savu žurnālistikas ceļu, staigājot pa ciematiem, prasot cilvēku viedokli par dažādiem jautājumiem un pēc tam sūtot iegūto informāciju uz radio. Vēl sākotnēji mācījos analizēt ziņas un tikos ar dažādiem speciālistiem. Noteikti nedrīkst baidīties, ka ceļš ir garš.
Cik lielā mērā Jūsu darbs atļauj Jums realizēt savas radošās idejas un ambīcijas?
Es bieži vien cenšos realizēt savas radošās idejas tieši žurnālistikā. Tie ir bijuši darbi, kas manā dzīvē ir snieguši vislielāko gandarījumu. Kā piemērus varu minēt filmu par Mari Štrombergu, kuras izveidē es ieguldīju ļoti daudz darba, kā arī filmu par melnajiem stārķiem, kuru šogad demonstrē skolās. Tāpat ir veidotas maza formāta dokumentālās filmas par Latvijā brīnišķīgiem cilvēkiem. Radošais gandarījums un sajūta, ka kaut kas ir izdarīts labi un tā, kā plānots, ir neizsakāmi vērtīgi.
Kuru projektu Jūs uztverat kā Jūsu karjeras lielāko sasniegumu?
Dokumentālo filmu par melnajiem stārķiem, jo šīs filmas izveides rezultātā sabiedrība daudz vairāk tika informēta par šo problēmu. Pēc tam man bija liels prieks braukt uz skolām un runāt ar bērniem par videi draudzīgu dzīvesveidu. Paralēli es varu runāt par to, ka žurnālisti gan tieši, gan netieši spēj ietekmēt dažādus valstī notiekošos procesus, piemēram, varu pieminēt savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu Rīgas cirkā, kuru iniciēju arī es. Žurnālistiem ir liela vara, un es to uztveru nopietni.
Tātad, cik saprotu, dabas aizsardzība Jums ir ļoti nozīmīgs jautājums?
Jā, vides aizsardzība ir viens no man būtiskākajiem tematiem, par kuru es cenšos lobēt arī profesionālajā vidē. Katram žurnālistam ir temats, par kuru ir pastiprināta interese, un šis ir temats, kas mani patiesi saista.
Cik svarīgi ir saglabāt objektivitāti un kā apvienot ātrumu ar precizitāti, strādājot par žurnālistu?
Objektivitāte ir ļoti svarīga, tā ir visa pamatā. Ir svarīgi attīstīt kritisko domāšanu un nebalstīties uz personiskajām simpātijām, vienmēr ir ārkārtēji būtiski izvērtēt visus par un pret argumentus, un to ir iespējams uztrenēt. Vēl es augstu vērtēju improvizēšanas mākslas apguvi. Ir arī jamēģina strādāt ar vārdiem, neizmantot vienveidīgu leksiku. Nereti manā profesijā nākas strādāt ar minimālu informācijas apjomu, tāpēc jāmāk pasniegt saturīgu darbu un operēt ar pieejamo avotu.
Žurnālista profesija ir ļoti atklāta un publiska. Kā Jūs ar to sadzīvojat un cik svarīgs Jums ir sabiedrības atbalsts?
Šo gadu laikā man ir izaugusi diezgan bieza āda un es saprotu, ka kritika ir neizbēgama, un tas ir loģiski, jo nekad nevar nevar izpatikt visiem, tas nav iespējams un to arī nevajag. Svarīgi ir pašam izvērtēt, kurā situācijā kritika ir pamatota un kurā nav. Ir pašam jāizvērtē savs darbs, kā arī jāieklausas vērtīgos padomos un nav jābaidās tos lūgt citiem, sevišķi sev tuviem cilvēkiem, jo tieši viņu atbalsts ir vissvarīgākais. Arī sabiedrības atbalsts ir vitāli svarīgs. Man ir ļoti paveicies, jo no cilvēkiem esmu saņēmusi ļoti daudz labu vārdu, vēstuļu. Tas ir nenovērtējami, sevišķi krituma brīžos, jo pamudina turpināt darbu, kas iesākts.
Kādas ir Jūsu domas par žurnālistiskas stereotipiem, kas pastāv sabiedrībā?
Visi žurnālisti ir pērkami, tiem vajag tikai sliktas ziņas, un kas tikai vēl nav dzirdēts. Šajos brīžos man ļoti sāp sirds, jo tā nav. Arī daudz var dzirdēt, ka visi žurnālisti ir neobjektīvi, un es ļoti noteikti pret to oponēju. Mēs dzīvojam tādā laikā, kad ir ļoti viegli sociālo tīklu vidē paust viedokli, un cilvēkiem ir dažādi viedokļi par dažādām lietām, tādējādi bieži cieš arī žurnālisti. Ja kritikai ir reāls pamatojums, tad ir citādāk.
Vai piekrītat apgalvojumam, ka žurnālistika ir kā sociālā misija? Kāpēc?
Jā, man - jā. Uzreiz varu kārtējo reizi minēt vides aizsardzības tematiku, tāpat paralēli man ir ārkārtīgi svarīgi mēģināt palīdzēt cilvēkiem, kam ir nepieciešama palīdzība, tādēļ es piedalos akcijā „Eņģeļi pār Latviju” un „Labestības diena”, tādējādi mēģinot palīdzēt ar savu darbu.
Ko Jūs domājat par žurnālistikas nākotni un kā tā ir mainījusies, kamēr strādājat šajā profesijā?
Žurnālistika ir kļuvusi atklātāka, drosmīgāka, tiešāka, ko lielā mērā piedāvā mūsdienu tehnoloģijas un iespējas. No sākuma mēs radio ziņas lasījām no avīzēm, un bija ļoti maz kanālu, no kuriem iegūt informāciju. Principā, tikai avīzes. Tad sāka parādīties ziņu aģentūras, un tad ņēmām informāciju tikai no tām. Savukārt tagad žurnālistiem ir iespēja iegūt noteiktu informācijas bāzi, piemēram, Twitter vai Facebook. Strādājot televīzijā, varam šajos sociālos tīklos pamanīt kādu ziņu, kas mums var kalpot kā pamats sižetam. Tehnoloģijas ir krasi mainījušas žurnālistiku, un nākotnē arvien nozīmīga kļūs blogu un youtube žurnālistika, ko cilvēki izmanto saviem radošajiem mērķiem.
Paldies par Jūsu atbildēm! Vēlētos noslēgt šo interviju ar Jūsu novēlējumu topošajiem žurnālistiem.
Novēlu būt par īstiem žurnālistiem un apzināties, ka ar savu darbu ir svarīgi paveikt ko tādu, par ko ir gandarījums pašam un no kā iegūst citi cilvēki. Kā arī, ir jāmācās būt sociāli atbildīgiem un jāsaprot, ka žurnālistam ir jābūt noteiktiem mērķiem un misijai!
Laura Jēkabsone