Pēteris Greste: Vārda brīvības krīze pasaulē

Pēteris Greste - cilvēks, ar Latvijas pilsonību, kurš, pildot savus žurnālista darba pienākumus, nonāca Ēģiptes cietumā. Lai arī tur viņš tika nodrošināts ar visu nepieciešamo izdzīvošanai - ūdeni, jumtu virs galvas un ēdienu - viņu nepameta jautājums par to, kāpēc viņš bija nonācis cietumā, pildot savus kā žurnālista pienākumus.

Vieslekcijas sākuma P. Greste sevi smejoties sauc par “tiesātu teroristu”, jo tieši tāda bija viņa apsūdzībā, kad žurnālists tika apcietināts īsi pirms vakariņām viesnīcas istabiņā Ēģiptē. Viņa apsūdzības bija nopietnas - viltus ziņu izplatīšana, teroristu finansēšana un ideoloģijas atbalstīšana - tomēr tie bija meli. Kāpēc apmelot - jautājums, uz kuru atbildi meklēja P.Greste sava apcietinājuma laikā. No sākuma loģiska rīcība ir uztvert ieslodzījumu personīgi un meklēt iemeslus, kas saistīti ar pašu, tomēr, kā noskaidroja arī P. Greste, nereti ir jāpaskatās uz lietām ar vēsu prātu (cik nu prāts var būt vēss, atrodoties vienā cietuma kamerā ar vēl 16 cilvēkiem, elpojot vienu gaisu un jūtot citu pulsu 24 stundas, 7 dienas nedēļā). Kad viņa kameras biedrs teica, ka viņa apcietināšana nav saistīta ar viņu personīgi, bet ar to, ko viņš kā žurnālists simbolizē, P. Greste saprata, ka viņa arests ir saistīts ar preses brīvību un ar Ēģiptes mēģinājumu apklusināt presi un žurnālistus. Žurnālista uzdevums ir parādīt situāciju no visiem iespējamajiem aspektiem, P. Grestes un viņa kolēģu gadījumā, arī no teroristu puses, tomēr Ēģiptes valdība uztvēra žurnālista mēģinājumu sarunāties ar teroristiem kā uzbrukumu valstij. P. Grestes tiesa ilga 6 mēnešus un galu gala tiesa piesprieda žurnālistam un diviem viņa kolēģiem 7 gadu cietumsodu. Viss gan beidzās laimīgi, jo P. Greste cietuma kopā pavadīja tikai 400 dienas, pateicoties mediju uzmanībai un viņa draugu žurnālistu pūliņiem parādīt pasaulei, cik nepatiesas ir apsūdzības. P. Greste ir tikai viens no simtiem žurnālistu, kuri tiek apcietināti katru gadu ar vienu mērķi - ierobežot preses brīvību un iebiedēt mediju organizācijas visā pasaulē.

Vārda un preses brīvība mūsdienās šķiet tik saprotams jēdziens, dabisks kā pati elpošana, tomēr mēs nesaprotam to, cik patiesība neliels daudzums no visām pasaules valstīm neierobežo žurnālistus. Pēdējo 15 gadu laikā situācija pasaulē ir nevis uzlabojusies, bet gan pasliktinājusies - valstu skaits , kurās preses brīvība ir apdraudēta vai vispār nepastāv, ir palielinājies. 2017. gadā cietumos atradās 262 žurnālisti, 150 no viņiem ar apsūdzību, kas bija līdzīga P. Grestes apsūdzībai - terorisms pret valsts iekārtu. Kāpēc? Par pagrieziena punktu mēs varam uzskatīt dvīņu torņu sabrukšanu 2001.gadā, ASV. Par pagrieziena punktu mēs varam uzskatīt Džordžu H.V. Bušu un viņa vēsturisko citātu pēc katastrofas: “Jūs esat ar mums vai jūs esat ar teroristiem.” Ko tas nozīmēja žurnālistiem? Poteciālus draudus, pildot sava darba pienākumus, proti, iegūstot informāciju no visām notikumos iesaistītām pusēm, ieskaitot teroristus, žurnālists pats kļūst par teroristu un atklātu draudu nācijai. Mēģinājumi izprast ideju aiz teroristu uzbrukumiem, viņu vadmotīvus un rīcības iemeslus, tika izprasti kā draudi valstij. P. Grestes apcietinājuma laikā, Ēģiptes valdība teica, ka cietumā neatrodas žurnālisti, cietumā atrodas teroristi. Katra valsts pati var definēt to, ko nozīmē terorisms vai draudi pret drošību, P. Grestes gadījumā terorisms bija žurnālista darba pienākumu pildīšana, debatējot, konfrontējou un runājot tautas vārdā jeb preses brīvība. Daudzi no mums neapzinās to, ka žurnālists potenciāli var kļūt par atklātu mērķi demokrātiskā pasaulē. Uzlabot situāciju nebūt nav vienkārši, jo izzūd tā sauktā neitrālā jeb pelēkā zona (grey zone), kur ir iespējams veikt diskusijas, neizmantojot dūres vai ieročus. Tas ir redzams pat ikdienā - pasaulē zūd tolerance pret konkrētu tautību un reliģisko piederību pārstāvjiem, rodas strikta robeža starp pasaules iedzīvotājiem. Ironiski, ka viens no demokrātijas pamatakmeņiem, ir cieņa, tolerance pret visiem. Ja mēs neapzināsimies šīs neitrālās zonas izzušanu, draudus, ko tas nes demokrātijai, mēs zaudēsim iespēju rakstīt patiesas ziņas un veidot konfrontējošus sižetus.

Mediji ir kļuvuši par kara lauku un žurnālisti - par kara ieročiem. Žurnālistu apcietināšana un nogalināšana vairs nav nepieraksta parādība, tā ir gandrīz vai ikdiena. Mums visiem ir jāiestājas citam par citu un jācīnās pret draudiem, jāprotestē pret vārda brīvības ierobežošanu un manipulāciju ar medijiem, jo neviens no mums nevēlas dzīvot pasaulē, kur visas ziņas ir viltus ziņas un žurnālisti ir tikai raustāmas lelles.

Emīlija Vimba