Ar spēju izjust kultūru. Kristīne Komarovska

Ar vienu no LTV raidījuma “Kultūrdeva” veidotājiem Kristīni Komarovsku iepazinos laikā, kad sākām darba gaitas Latvijas Radio 5 jeb Pieci.lv. Jau tobrīd bija skaidrs, ka ar saviem apgriezieniem viņa nedomā apstāties – Kristīnes kalendārs atgādināja nepārtrauktu skrējienu cauri grupas menedžera darbam, žurnāla redakcijai un radio raidījuma producēšanai, kā arī pasākumu organizēšanai.

Darbam Pieci.lv sekoja LTV Kultūras ziņu vadītājas loma, maģistrantūras studijas diplomātijā, dažādi citi projekti, līdz beidzot ieraudzījām viņu “Kultūrdevas” producentes un raidījuma vadītājas krēslā. Lai gan “Kultūrdeva” sākotnēji raisīja diskusijas par formātu un kultūras ziņu pasniegšanas veidu, tomēr raidījums ir nonācis līdz otrajai sezonai. Bet kāds bija Kristīnes sākums kultūras žurnālistikā? 

Karmena Stepanova, Studentu medijs Skaļāk

Foto: Linda Rutule-Treimane

Esi bijusi radio producente, grupas menedžere un jau 2. sezonu veido raidījumu “Kultūrdeva”. Ar ko sākās Tavs ceļš kultūras žurnālistikā?

Mans ceļš sākās netīši. Biju praksē Latvijas koncertos, kur strādāju kā asistente pie Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijas. Šī vide sevī ierāva, un sapratu, ka tur vēlos būt, lai gan nesapratu, kā. Laikam ejot, mani teju vienlaicīgi uzrunāja gan grupa “Astro’n’out”, gan klasiskās mūzikas vidē tobrīd ļoti labi vērtētais žurnāls “Figaro”. Biju šī žurnāla redaktore un direktore, un piecus gadus strādāju arī kā grupas menedžere.

Tās bija divas pasaules, kurās darbojies?

Kā jau tas Latvijā ir ierasts, nepietika ar vienu un pat ne ar diviem darbiem. Paralēli strādāju Baltijas mūzikas portālā Bobe.me, veidoju intervijas un komunicēju ar mūziķiem Baltijas valstīs, līdz visbeidzot piedalījos Pieci.lv konkursā un kļuvu par producenti un raidījuma “Portrets” vadītāju.

Kā nokļuvi Latvijas Televīzijā?

Pēc dažiem gadiem mani uzrunāja Latvijas Televīzija un piedāvāja vadīt kultūras ziņas. Tam sekoja raidījuma “Kultūrdeva” veidošana, ko radījām kā komanda. Tagad raidījumam ir otrā sezona, un esmu viena no šī raidījuma veidotājiem, viena no diviem satura redaktoriem. Mūsu uzdevums ir plānot raidījuma saturu – viesus, sižetus, pavērsienus utt. Šosezon man ir sava rubrika  “Kultūrrandiņš ar Kristīni”, - tur dažādi sabiedrībā pazīstami cilvēki nāk ar mani uz tādiem kultūras notikumiem, kurus visticamāk viņi paši nekad neapmeklētu. Pagājušajā sezonā medīju talantus visā Latvijā. Bet kopumā, virzīšanās uz LTV notikusi visai likumsakarīgi – vieni darbi noved pie citiem.

Turpinot par "Kultūrdevu", viedokļi ir bijuši dažādi. Vieni ir sajūsmā, citiem šķiet - kultūras norises pasniedzat pārāk kičīgi, padarāt tās par "popkultūru". Kādēļ izvēlējāties šādu pasniegšanas veidu?

Gribētu zināt, kurš tā domā, jo vairāk dzirdu, ka pasniegšanas veids ir pat pārāk klasisks.  Ir jāsaprot, ka raidījums top pēc Latvijas Televīzijas un sabiedriskā pasūtījuma. Jāņem vērā auditorija, kas patērē šo kanālu. Lineāro televīziju tomēr patērē vecāka auditorija, bet, lai saglabātu arī jaunas auditorijas ieinteresētību saturā, kas izriet digitāli no lineārās televīzijas, izvēlētais formāts ir atbilstošs kopējiem uzstādījumiem. Proti, raidījums ir 35+ auditorijai un lielākā daļa - 80% skatītāju, - ir vecumā virs 55 gadiem. Jāizdara secinājumi – vecākai auditorijai mēs esam kičīgi, jaunākai auditorijai mēs esam pārāk klasiski, bet domāju esam atraduši vidusceļu, un esam vienlaikus atbilstoši laikmeta tendencēm medijos un kultūras žurnālistikā.

Par šo varētu runāt un stāstīt stundām ilgi. Esošais formāts ir izvēlēts, lai iekļautu gan aktualitātes, gan leģendu daļu un ļautu atspoguļot konkrētus pasākumus, palūkojoties uz tiem caur citu prizmu. Piemēram, rubrika, kuru darba failā saucam “Kādā sakarā?” skaidro, kāpēc viens vai otrs pasākums ir svarīgs, aktuāls, būtisks šajā mirklī, ko tas maina vai mainīs. Sižeti ir tādi, kas ļauj cilvēkam paplašināt savas zināšanas, apgūt ko jaunu, tie mēdz būt gan padziļināta satura, gan arī vienkārši skaidrojoši, bet tomēr ar tendenci norisi aplūkot caur kādu īpašu prizmu.  Katra rubrika dod piedevu kopējam saturam un ir spēcīga digitālajā vidē pati par sevi – piemēram “Kultūrdevas ABC”.

Kādi ir secinājumi pēc 1. sezonas? 

Mēs esam lielākais TV kultūras žurnāls, tādēļ mums ir daudz izaicinājumu un arī secinājumu – pēc pirmās sezonas esam pārveidojuši savu struktūru. Ik nedēļu analizējam iepriekšējo raidījumu, reitingus un redzam, kādas ir skatītāju tendences, intereses. Strādājam pie tā, lai ne tikai noturētu skatītājus, bet arī piesaistītu jaunus un palielinātu vecumu virzienā “uz leju” jeb apgūtu jaunāku auditoriju.

Kā un vai vispār ir iespējams kultūru un tās dažādos žanrus pasniegt visiem saprotamā valodā? Kā cilvēkus "piesaistīt" mākslai?

Domāju, ka tas iespējams izmantojot visus normālos sarunvalodas vārdus. Jāskaidro procesi, konteksts, mākslas žanra rašanās nepieciešamība, bet “Kultūrdeva” ir tāds nedaudz padziļinātāks formāts. Tas ir ne tikai skaidrojošs, bet arī analizējošs. Piemēram oktobra sākumā viesos bija grafitti mākslinieks, un auditorijai, kura ir 55+, tas vēl joprojām ir kaut kas provokatīvs. Mēs parādām šīs mākslas rašanos un skaidrojam to pasaulē un Latvijā. Protams, studijā ir attiecīgie viesi, rādām arī paskaidrojošus sižetus – jebkādus kultūras notikumus un mākslas žanrus ir iespējams pasniegt saprotamā valodā. Jautājums ir, vai var ieinteresēt. Uzskatu, ka ieinteresēt var tikai to cilvēku, kurā jau ir intereses aizmetnis – viņā ir tendence izzināt un apgūt.

Nedomāju, ka kādai mākslai vajadzētu īpaši piesaistīt. Vai nu māksla un kultūras procesi uzrunā vai neuzrunā. Katru uzrunā kāds cits no kultūras veidiem – viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem ir  Ozols. Ar viņu gāju uz “Zuzeum” un viņš saka – jā, pasaulē viņš laikmetīgās mākslas muzejus apmeklē, bet Latvijā šādu vietu trūkst. Viņu interesē ielu māksla (street art), lieli vides objekti, un Latvijā tās nav. Mēs redzam, ka viņu nevajag piesaistīt mākslai, viņš pats ir procesu veidotājs. Nav jāpatīk Purvītim, ja interesē citas vizuālās mākslas dimensijas, radītāji un mūsdienu atspoguļojums mākslā.

Ja vēlamies radīt intereses aizmetni, ir kāds pareizais veids, kā to darīt?

Foršs ir mirklis, kad redzi, ka cilvēkā esi iekūris kādu guntiņu, esi viņu ieinteresējis. To redzu “Instagram” – cilvēki redz kādu manu stāstu, kaut vai no kultūrtelpas “Točka” un pēc tam saka paldies, jo nebūtu iedomājušies to apmeklēt vai ka tāda vispār eksistē.  Ja nepieciešams piesaistīt, to var darīt caur personībām, piemēriem, cilvēkiem, kurus tas interesē. Mākslai mēdz piesaistīt pats mākslinieks – ja Elita Patmalniece nebūtu tik interesanta un spilgta, būtu grūti viņas mākslai piesaistīt patērētājus. Viņa ir pieejama un atvērta. Nenoliedzami, introverti mākslinieki arī piesaista. Īpaši spēcīgi rakstnieki.

Mūsdienās ir cilvēki, kas, piemēram, laikmetīgo mākslu neuzskata par mākslu.

Par laikmetīgo mākslu daudzi saka, ka jebkurš tādu var radīt, bet kāpēc tad tie, kuri šādi domā, to nedara? Kāpēc nemācās, neveido ap sevi industriju, bāzi un izstādes, kāpēc nav apkārt šo cilvēku? Nevar jebkurš jebko darīt. Latvijā visi dzied? Tas nenozīmē, ka visi ir dziedātāji.

Kādām prasmēm jāpiemīt cilvēkam kultūras žurnālistikā? Kuras Tev nācās vairāk izkopt?

Ir vajadzīgas iemaņas un spēja izjust. Pirmkārt, ir jāinteresējas un ir jābūt dabīgai interesei, kas jāattīsta. Ir jāspēj iedziļināties dažādos procesos un diezgan ātri mainīt žanrus. Tāpat, ir jābūt vēlmei lasīt un izzināt, un izprast. Nevar aizmirst par spēju pieņemt kritiku. Cilvēks nevar orientēties visos kultūras žanros – ja es ko nezinu vai nevaru, to var mani kolēģi, tādēļ svarīgi, ka apkārt ir komanda.

Ir dažādi veidi, kā darboties kultūras žurnālistikā. Ja kāds vēlas būt producents – LTV gadījumā satura redaktors, ir “jāpatērē” dažādas mākslas formas, sākot no klasiskās mūzikas un popmūzikas, jāaiziet uz kādu metālmūzikas žanra koncertu, nerunājot par izstrādēm, izrādēm, skatēm, performancēm un vēl visdažādākajiem notikumiem Rīgā, reģionos.Jāinteresējas par kultūru un tās aktualitātēm - jābūt bijušam vismaz daļā no šī brīža aktuālajām izstādēm, izrādēm – norisēm, daudz jālasa. Tas ir darbs. Katru nedēļu aizeju uz 2 izrādēm vai apmeklēju vismaz četrus, piecus kultūras notikumus, kas var būt ļoti dažādi. Daudz lasu. Ir posmi, kad pārēdos kultūru un šķebina, un negribas, arī tas ir normāli. Ir nepieciešama vēlēšanās izkopt savas intereses, prast piedzīvoto savietot kastītēs un vilkt ārā, kad tas ir vajadzīgs. Māksla un pasākumu apmeklēšana iedvesmo veidot saturu un atspoguļot notikumus, un domāt jaunus veidus, kā to izdarīt.

Kādi ir kultūras žurnālista profesijas plusi un mīnusi?

Sākot strādāt kultūras nozarē, ieteiktu gūt pēc iespējas plašāku pieredzi un nedomāt par to, cik un kur saņemšu naudas izteiksmē – ja interesē, gribi to darīt, ir jāsāk strādāt. Naudas darbs var būt kafejnīca, kam paralēli piedalies projektos par mazām naudām, jo ja tas cilvēku interesē, viņam tur ir jābūt. Nevar gaidīt, ka kultūras industrijā bez pieredzes projektu vadībā un plānošanā kādam pēkšņi būsi vajadzīgs. Ir jāpazīst cilvēki, jāveido kontakti visdažādākajās industrijās. Tas, iespējams, izklausās pēc lielas slodzes, taču tā mani norūdīja.

Kāda izglītība, Tavuprāt, būtu vēlama? 

Par izglītību runājot, man ir bakalaura grāds kultūras vadībā, kas ir plaša izglītība, un maģistrs diplomātijā, kas palīdz izprast politiskus lēmumus, ja runa ir par valsts budžetu, Kultūras ministriju, VKKF nozīmi un mecenātismu. Tas ļauj salīdzināt esošo situāciju Latvijā ar to, kas notiek pasaulē. Jebkura izglītība ir svarīga. Vismaz viena no izglītībām ir vēlama nozarē – žurnālistika vai tai tuvu stāvošā profesijā.

Esmu saskārusies ar to, ka konkrēts grāds nav tik svarīgs, kā pieredze un zināšanas, kas gūtas darbojoties konkrētajā laukā. Piemēram, kad studēju kultūras vadību, nonācu Latvijas koncertos, tā bija prakses vieta, kas palīdzēja iepazīt industriju un gūt kontaktus. Ja nebūtu tur studējusi, nevajadzētu praksi, es, iespējams, nebūtu atradusi savu aicinājumu tik ātri. Pieredze ir ļoti svarīga. Jo daudzveidīgāka tā ir, jo labāk. No katras darba vietas iegūsti jaunas zināšanas, kas noderēs tālākā karjeras veidošanā, kā arī kontaktus. Nevajag baidīties būt pretpolos. Ticiet man, ir iespējams savienot neiedomājamākos projektus, tie viens otru papildina, un galvenais papildina jūs kā profesionāli.