Recenzija. Francs Kafka un virtuālais kukaiņu tērps

Sākotnēji varētu šķist, ka tas ir saimniecībā noderīga tīrīšanas līdzekļa reklāmas pārpratums vai varbūt aizkavējies piedāvājums piedalīties kādā no ikgadējā Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāla atrakcijām. Varētu pat iedomāties jauna un izaicinoša modes dizainera "izlēcienu" un īpašas tērpu "līnijas" piedāvājumu. Tomēr neviena no trim pirmā mirkļa domām nav īstā, jo Gētes institūtā Rīgā patiešām var "izbaudīt" Franca Kafkas "menjū", nelielā laika sprīdī iejūtoties virtuāla kukaiņa tērpā.

Franca Kafkas (1883. — 1924.) 1912.gadā sarakstītais un 1915.gadā pirmpublicētais stāsts "Pārvērtība" (vācu valodā "Verwandlung") bija izaicinājums domāšanai gan viņa laikā, gan tāds paliek arī mūsdienās. Kurš gan "normāls" cilvēks iedomāsies ko tādu — pārvērsties par kukaini? Tikai šoreiz kukainis nav daudzviet pasaulē tik ļoti mīlētā mārīte vai čaklumu simbolizējošā bite, tas pat nav ar humoru folklorā apveltītais ods. Tāpat nav mazsvarīgi ņemt vērā, ka mūsu platuma grādos kukaiņi nav tik ļoti mīlēti, lai gozētos ēdienkartē (ja vien paši kādam ēdienam nav brīvprātīgi pievienojušies).

Lai gan Francs Kafka nenorāda kukaiņa vārdu (sugu) un tulkojumā latviešu valodā ir izmantots arī vārds "vabole", atļaušos piesaukt daudziem no komunālo dzīvokļu laika pazīstamo vai vismaz dzirdēto "draugu" prusaku. Šķiet, ka līdzīgs iztēles virziens ir vadījis arī režisoru Miku Džonsonu, kurš sadarbībā ar Gētes institūtu Prāgā ir radījis virtuālās realitātes instalāciju "Verwandlung" — stāsta "Pārvērtība" miniatūru "ekranizāciju" ar iespēju izbaudīt jaunu skatījumu gan uz pasauli, gan stāstu "Pārvērtība". Kukainis, vabole, prusaks — nosaukumam zūd nozīme, ja pats esi šī neradījumā iekšpusē. Un ne vien iekšpusē — pats esi šis neradījums (lai man piedod visi cēlie Latvijas un pasaules entomologi).

Tālākas vai tuvākas pagātnes pasaku radītāji nav skopojušies ar dzīvnieku un augu pasaules iesaistīšanu savu ideju izklāstā. Pie tam, ne vien liekot dzīvniekiem vai augiem runāt cilvēku mēlē — pasakās mūs nepārsteidz arī cilvēku pārvēršanās dzīvnieku vai augu paskatā (piemēram, gods "iemiesot" cilvēku ir bijis gan vardei, gan kazlēnam). Tomēr pasakas, lai arī cik ekstrēmas nebūtu to piedāvātās pārvērtības, pamatā piedāvā saudzējoši moralizējošu uz pārmaiņām mudinošu saturu. Tās ir draudzīgas lasītājam. Francs Kafka nebūt nav saudzīgs un kur nu vēl draudzīgs. Ja pamosties kā vardei vai kazlēnam, vēl būtu pieņemami (vai ne?), tad pamosties par kādu posmkāji ar "smukām" ūsiņām, šķiet, nav sapnis nevienam (par dezinsekcijas draudiem dzīvībai pat nerunājot).

Dzirdētā vai lasītā apvienojums ar iedomāto koptēlā mūs pavada no bērnu dienām. Sākumā tam palīdz teksta lasītāja balss intonācija, nedaudz vēlāk — ilustrācijas grāmatās un animācijas vai pilnmetrāžas filmas. Allažiņ klātesošie sarunu biedri — lelles — arī palīdz uzburt ainas no teksta. Taču pāri visam ir ne vien teksta iedomāšanās, bet nokļūšana tekstā un iesaistīšanās tajā kā aktīvam dalībniekam. Kaut kad dzīves gaitā bērnu dabiskā spēja iedomāties pazūd. Kā palīdzēt pieaugušajiem, tiem, kas domā, ka visu jau zina un visu var paši? Kā viņiem palīdzēt izprast tekstu, kas arvien "spridzina" un izaicina? Atliek vien pieņemt 21.gadsimta produkta — virtuālās realitātes instalācijas "Verwandlung" — izaicinājumu un, pat tad, ja nekad nav bijusi interese par Francu Kafku, ļauties mirklim. Tādam mirklim, kas ne vien atklās jaunas izjūtu "garšas kārpiņas" par literāru tekstu, bet arī aizvedīs uz vidi pirms simts gadiem. Tad var izrādīties, ka skatīties ar kukaiņa redzes orgāniem varbūt nav nemaz tik biedējoši.

Virtuālās realitātes instalācija "Verwandlung" Gētes institūtā Rīgā darbosies līdz 2019.gada 22.martam.

Ilustrācijas: Gētes institūta Rīgā publicitātes fotogrāfijas

Autors: Tālivaldis Kronbergs