Sporta žurnālists Reinis Ošenieks: jābūt atbildīgam, pedantiskam, zinošam

Reinis Ošenieks ir LTV sporta žurnālists un viens no raidījuma “Sporta studija” vadītājiem. Viņš redzams TV ekrānos un ir atvērts un vienmēr smaidīgs cilvēks.

- Kāpēc tu izvēlējies būt žurnālists?

- Principā, ja godīgi neizvēlējos, nebija tāds mērķis. Sāku strādāt, šeit (Latvijas Televīzijā) kafijas taisīju Rīta Panorāmā, toreiz to sauca „Labrīt, Latvija!”. Ar sportu visu laiku esmu bijis, basketbolu spēlējis, bet nekad es nebiju iedomājies. Zinu tikai, ka man mamma, kad biju maziņš bija teikusi: „Jāiet sporta žurnālistikā, jo tur tikai Kreipāns un Jākobsons.” Bet viņa tā smejoties to teica, ka visur tikai Kreipāns un Jākobsons, visur divi cilvēki. Un tad pēc gadiem, kaut kā tas piepildījās, ka es arī esmu tajā jomā, es tiešām nepretendēju uz to. Es sāku, vienkārši ar palīgdarbiem televīzijā. Pirmais sižets man bija par kultūru no rīta, to ko man piedāvāja uztaisīt, aizbraucu uz cirku, tur kaut kāds pasākums tuvojās un tas bija mans pirmais gabals. Un tad kaut kā lēnām, lēnām izdomāja, ka vajag atgriezt rīta ziņās sporta ziņas. Tad mēs bijām divi džeki, es domāju, kāpēc nepamēģināt, un tad no rītiem sāku lasīt sporta ziņas. Man liekas, ka pirms tam vēl bija Pekinas olimpiskās spēles, 2008.gads, un tad 4:00 naktī bija jābrauc uz televīziju un bija jāieraksta kasetēs, kad redzami Latvijas sportisti, kurā sekundē utt. Un tā arī sākās ar maziem palīgdarbiem, sporta ziņu sižeti un tā tas ierāva tajā virpulī, pēc pāris gadiem jau vadīju sporta studiju, sākumā jauniešu raidījums Olimpiāde.lv, kur bija labs treniņš. Tā viss aizgāja, nebija mērķis tā, ka es pēc vidusskolas ietu un teiktu – es gribu būt sporta žurnālists! Tā nebija.

- Kā ir būt sporta žurnālistam mūsdienās? Kādi ir izaicinājumi?

- Izaicinājumi daudz dažādi. It sevišķi tagad, kad saproti, ka ir daudz un dažādas jomas, kur un kā tu vari strādāt. Viens no tiem ir rīti, kas ir izaicinājums savā ziņā, citreiz ļoti vēlu sanāk aiziet gulēt un tev ir, piemēram, vakar es 1:30 taisīju ziņas, šodien 5:45 jau jāceļas un jābrauc uz darbu, tas tāds mazais izaicinājums. Otrs izaicinājums ir kādas intervijas, protams, interviju gatavošana, tajā pašā rīta raidījumā nāk kāds, tev ir pietiekami daudz, viens ir tas, ka tu seko līdz un tu jau zini, nākamais vēl, ka tu konkrētu tēmu paroc vairāk, lai mēģinātu interesantu padarīt interviju. Trešais izaicinājums, sižetu veidošana, paši mēs arī montējam, tev iedod safilmēto materiālu, tā kā pats domā to stāstu, kā tu gribi sākt. Respektīvi scenārijs jāsaliek galvā utt. Pasākumu vadīšana, dokumentālo filmu veidošana, preses konferences. Pats arī esmu iemācījies filmēt, šad tad arī pats braucu. Uz vairākiem EČ basketbolā arī esmu bijis, tāpēc, ka var tikai vienu cilvēku paņemt līdz basketbola savienība. Tad es esmu kā žurnālists, redaktors, montieris, operators. Tas viss ir jāsavieno, tev ir jādomā ne tikai par to, ko tu jautāsi, tev jādomā, lai tev ir pareizi kadri, nobalansēta gaisma utt. Par visu jādomā. Tā kā izaicinājumi daudz, garlaicīgi nav. Ja es tikai strādātu avīzē un rakstītu katru dienu, es domāju, ka man tas ātrāk apniktu. Ir interesanti.

- Kas, pēc tavām domām, ir un kas nav profesionāla žurnālistika? Varbūt ir kādi piemēri.

- Profesionāli ir tad, kad tu esi profesionālā darbavietā vai nopietnā medijā strādā, tas ir viens. Otrs ir tas, ka tu ļoti nopietni attiecies pret darbu un pārbaudi informāciju, kuru tu liec iekšā. Neprofesionāla žurnālistika, nezinu, grūti pateikt, tu vari uztaisīt jebkuru rakstu neprofesionāli, sagrozīt faktus, salikt rezultātu ne tādu.

- Kā tu raksturotu labu sporta žurnālistiku? Kādai tai jābūt?

- Labai sporta žurnālistikai jābūt tādai, kas aptver, ja ir kāds konflikts, tad noteikti abas puses, izzināt situāciju, izprast to, lai maksimāli saprastu, no kurienes konflikts rodas un mēģināt uzzināt pēc iespējas vairāk cilvēku viedokli, lai tu to puzli, savu sižetu vai rakstu, diskusijas tēmu vari pārvaldīt. Tā ir laba žurnālistika. Pēc iespējas vairāk dažādas frontes aptaujāt, izzini tos procesus, bieži vien ir bijis tā, ka es taisu konflikta sižetus un ka tu jūti aizvainojumu no viena un no otra, tad tu mēģini saprast no kurienes tas rodas. Tas būtu tas galvenais - balstīties uz pārbaudītiem faktiem, viedokļiem.

- Kas mūsdienās ir jāievēro žurnālistam?

- Tu domā pamatprincipi? Tas tev definīcijās jāskatās, grāmatās (smejas). Bet nu, protams, tas ir godīgums, faktu atbilstība, cieņa pret jebkuru cilvēku, nekādas personiskās simpātijas vai antipātijas, lai arī tev ir labas attiecības vienalga ar Porziņģi, Janičenoku vai Ostapenko tev ir jāpasaka arī kaut kas skarbs, ja kaut kas tāds ir noticis.

- Kādām īpašībām jāpiemīt žurnālistam?

- Dažādām. Nav vienotas, ir dažādi sporta žurnālisti, mums Latvijā ir daudz un dažādi. Viens ir stūrgalvīgāks, viens daudz nerunājās ar citiem kolēģiem, cits atkal ir ļoti atsaucīgs, bet par tādām īpašībām kā tādām, jābūt ļoti atbildīgam, pedantiskam, zinošam.

- Ar ko ikdienā jārēķinās žurnālistam? Kas viņu sagaida?

- Varianti ir dažādi, tas ir atkarīgs no medija, kurā tu strādā. Ikdienā jābūt gatavam uz ļoti negaidītām situācijām. Piemēram, varbūt nav labi piesaukt Jaroslavļas Lokomativ komandas traģēdiju, kad tev ir jābūt gatavam, tad kad notika traģēdija tad mēs dienas laikā uztaisījām tādu kā filmu par viņu, no arhīva materiāliem salikām. Visa sporta redakcija, principā, tēlaini izsakoties, sadevās rokās un visi rakās pa arhīva kasetēm, viens rakstīja aptuveno scenāriju, otrs apkopoja statistiku, trešais gāja un aptaujāja viņu cīņu biedrus. Respektīvi, tev jābūt jebkurā brīdī 24/7 gatavam, ka kaut kas var notikt, vai šeit, vai Amerikā. Arī pozitīvi piemēri, Porziņģis kaut ko Amerikā izdara, tev jabūt no rīta gatavam un jāspēj, jābūt flexible. Nevar būt tā, ka tu tagad dzer aliņu tev ir pikniks ar draugiem, es tagad nevarēšu izdarīt. It sevišķi ja tu ar ziņām strādā vai kādā medijā jābūt gatavam darbam un jārēķinās ar to, ka brīvdienas varbūt bieži vien nebūs. Arī man pagājušā nedēļas nogale aizgāja principā Biķerniekos rallijkrosā no rīta līdz vakaram. Vēlu vakarā, naktī vēl montēju, bet tas ir interesanti, ja patīk tad jau tā nejūt to nogurumu. Ar ko vēl jārēķinās? Ar to, ka tev būs bezmaksas biļetes uz sporta pasākumiem (smejas).

- Kas tevi visvairāk aizrauj žurnālistikā?

- Noteikti dinamiskais dzīves stils. Tas, ka pats vari sportot, pats vari piedalīties un piedzīvot dažādus pasākumus, vēl var aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm, kad tu vari Eiropas čempionātā būt klātienē, būt sportistiem tuvu, parunāt ar sportistiem atklātāk nekā viņi to dara ar medijiem tad, kad mikrofoni ir ieslēgti. Viņi tev izkrata sirdi, ka viņam ir slikta sezona vai kā, kas tur pie vainas, tu ar viņu runājies kā vienkārši divi draugi apmēram. Un tas ir arī jāievēro, par to, ka ir tā robeža, ja tu jūti, ka pret tevi ir atklātāks, tad tas nenozīmē, ka tev tas ir jāsaka, jāpublicē. Kad mēs sarunājam, ka tā ir intervija bieži vien sportists nerunā, tas ir ļoti svarīgi, nepārkāpt tās robežas, kad tev kāds atklāj kaut ko, kas varbūt nav citiem jāzina. Sportisti arī ir kā viena komanda, ja tu vienreiz atklāsi to, ko viņš negribēja, citi ātri vien uzzinās, ka tu visu informāciju nodod tālāk. Patīkama ir tā sportistu uzticēšanās. Patīkami ir, kad tu zvani, vai kāds sportists tev piezvana, apsveic dzimšanas dienā, ka tu esi daļa no sporta, daļa no komandas. Tā ir laba lieta.

- Ko tu novēlētu un kādus padomus dotu man, kā žurnālistikas studentam?

Atšķirībā ko tu gribētu darīt. Rakstīt, intervēt, vai televīzija. Ja jebkādu, ja tu ieej jebkurā ziņā portālā un izlasi kaut kādu rakstu vai ziņu par to, ka Miks Indrašis ir guvis vārtus, tad mēģināt to pasniegt to nedaudz citādāk, kā visi to dara. Es domāju, ka tad tevi pamanīs. Vajag mēģināt jebkuru lietu izpušķot vai piemeklēt kaut kādas līdzības, savilkt to visu ar paralēlām lietām, lai cilvēkus arvien vairāk piesaistītu sportam. Statistika visiem ir viena pieejama, bet, ko mēs ar to apaudzējam vai kāda ir tā ziņā, tas ir atkarīgs no tā viena cilvēka, kas ir sporta žurnālists. Es arī dažreiz cenšos, piemēram, ziņās paziņo hokeja izlases kandidātu sarakstu, tad ziņās bieži vien lielākā daļa pasaka – ooo, šogad nebūs tas būs tas, tam atkal operācija tas nebūs. Tu to pašu vari pateikt, bet apaudzējot ziņu ar kaut ko citu. Es esmu taisījis, pieņemsim, pasaules karti un tad es uzlieku, cik spēlētāji no Čehijas līgas, cik spēlētāji no Krievijas. Respektīvi, tu mēģini to visu mazliet citādāk, it kā pasniedz to pašu ziņu, bet nedaudz no cita skatupunkta. Tā kā mēģināt atrast to visu laiku, tas nav viegli, tas prasa ilgu laiku, bet to es arī novēlētu censties paskatīties no citas puses.

Autors: Mārcis Egle