Skip to main content

Agnese Drunka: “Neesmu pieci eiro, kas visiem patiks.”

sarunas

Kā nepārtrauktā viedokļu plūsmā saglabāt individualitāti, un kas palīdz cilvēkam nepazust zem darba sloga? Ētera personība ikdienā saskaras gan ar nesaskaņām par cauru jumtu, gan ar valsts mēroga jautājumiem. Ar moderatori Agnesi Drunku satikāmies Āgenskalna tirgū, lai pārrunātu viņas pieredzi, vadot raidījumus Bez Tabu, Zilonis Studijā un Globālais latvietis. 21. gadsimts. Pēc sarunas atskārtām, ka šīs profesijas medus maize jeb gandarījums par vērtīgu, atziņām bagātu sarunu atsver gan personīgos pārdzīvojumus, gan saņemto kritiku. Ir patiess prieks lasītājiem piedāvāt iespēju ieraudzīt sevi caur Agneses Drunkas neviltoto dzīves skatījumu un atklāt neizzināto par televīzijas aizkulisēm.

Vendija Miļūna, Agneta Elīza Auziņa, Studentu medijs Skaļāk

 

Jūsu darbs ēterā aizsākās ar Bez Tabu. Vai atceraties, kāda bija pati pirmā pieredze, kameras priekšā un kā tikāt galā ar uztraukumu?

Tas nav kā sniegs uz galvas. Kamēr strādā kā korespondents un veido sižetus, tikmēr ir iespēja nonākt kameras priekšā.Nonākot ētera tiešraidē, ir jāieraksta stendapi (no angļu val. – reportiera uzstāšanās kameras priekšā), ar kuriem trenē šo prasmi, un tad drīksti kļūdīties. Pirmo reizi tiešraidē spilgti atceros. Pirms tam bijām mēģinājuši, strādājuši – kā, kur likt rokas, kur skatīties kamerā, ko darīt, ko nedarīt. Vienmēr, pirms nonākšanas tiešraidē, notiek šādi mēģinājumi. Ir bijuši gadījumi, kad tie ilgst pusgada garumā, kamēr lēnā garā esi gatavs iziešanai ēterā, īpaši – tiešraidē. Mums viss bija sagatavots tiktāl, ka biju gatava iet ēterā, bet vēl pirms tam mēs tajā pašā dienā izmēģinājām. Sākās tiešraide, un pēkšņi man iestājās “melnais caurums”. Es ar Juri Šteinbergu, raidījuma Bez Tabu vadītāju, biju savā pirmajā tiešraidē, Juris kaut ko saka, un man ir ārprāta panika: “Kāpēc viņš to saka, viņš jau to vienreiz taču pateica!” Bet viņš to bija mēģinājumā pateicis. Paldies Dievam, viņam neko neteicu, tikai savā prātā mēģināju “kārpīties” ārā no situācijas.

 

Ir labi, ka ir kādi profesionāļi, kuri iemāca raidījumu vadīšanas kultūru!

Ir labi, ka ir skolotāji, kuri ar mums strādā. Latvijas Radio tā ir Zane Daudziņa. Viņa arī televīzijā ar mums ir strādājusi. Šie cilvēki iedod nepieciešamos rīkus šādiem brīžiem – ieelpot un atcerēties, ka tas, kas tiešraidē šķietami ilgst vismaz piecas minūtes, patiesībā aizņem vien dažas sekundes. Centos būt ļoti perfekta, līdz brīdim, kad viens no tā laika raidījuma Bez Tabu producentiem Juris Grave man pateica: “Tu esi tikai cilvēks un vari kļūdīties, arī tiešraidē kā moderators.” Man bija jāpieņem nevis tas, ka varu katru vakaru kļūdīties, bet gan tas, ka var pienākt brīdis, kad to var atļauties. Īpaši diskusijā Zilonis studijā, kur, lai arī raidījums tiek ierakstīts, tas norit kā tiešraide un netiek montēts. Cilvēki sāk runāt, bet pēc tam var pēkšņi apmulst un jautāt: “Bet kāds bija jautājums?” Tad varu atklāt noslēpumu – reizēm pati esmu aizmirsusi to jautājumu. Tāpēc man šī spēja atcerēties, ko tikko esmu pajautājusi, ir visu laiku jātrenē.

“Tu esi tikai cilvēks un vari kļūdīties, arī tiešraidē kā moderators.” 

 

Kāda, jūsuprāt, ir visbiežāk sastopamā problēma cilvēkiem, strādājot šajā nozarē, lietošu formulējumu, kas sastopams jūsu vadītajā raidījumā Zilonis studijā? Varbūt ir kāds “zilonis” šajā nozarē?

Es domāju, ka tur ir ziloņi – atšķirība starp to, kā cilvēki izprot manu darbu, un to, kāds tas ir patiesībā. Ko domā cilvēki? “Kas viņai nekaiš? Viņu katru vakaru uzkrāso, iedod jaunas drēbes, un viss ir uzrakstīts priekšā.” Bet tas prasa nepārtrauktu sagatavošanos.

Ja mēs salīdzinām manu darbu Latvijā ar to pašu darbu Amerikā, tad saprotam, kādā līmenī katrs esam. No otras puses, Amerikā es šo darbu nekad nevarētu darīt. Es būtu viena no vairākiem moderatoriem. Līdz ar to Latvijā šis darbs ir jānovērtē, neraugoties uz to, ka mums patīk sūkstīties par mazo atalgojumu un iespējām. Patiesībā es gribētu teikt, ka esam priviliģētā stāvoklī.

 

Jūs minējāt, ka cilvēki bieži vien pārprot to, kā ir strādāt televīzijā. Kā vērtējat cilvēku kritiku? Kā tiekat tai pāri? 

Es neesmu pieci eiro, kas visiem patiks. Ir jārēķinās, ka katram ir savs viedoklis, un, darot savu darbu, es to pieņemu. Mēģinu nelasīt komentārus, bet viedokļi sasniedz tāpat. 

Raidījumam Bez Tabu ir atgriezeniskā saikne ar skatītājiem, kuri ne tikai iesūta tematus, bet arī izsaka viedokli par to, kā mēs izskatāmies, kā runājam, cik gudri esam un ko nezinām. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī.

Mēdz būt situācijas, kad tas aizskar, bet saprotu, ka arī neesmu perfekta. Mēdzu pārtraukt kolēģus, stāstīt skatītājiem personīgu pieredzi. Vieniem tas patīk, otriem nepatīk – viss ir līdzsvarā. Galvenais to neuztvert tā, ka tie ir cilvēki, kuros būtu jāieklausās. Svarīgākais ir tas, ko tev saka tuvākie kolēģi – tie, kuri ar tevi strādā. Ja augstākstāvošs cilvēks vai kāds, kura viedokli tu vērtē, izsaka kritiku, tas ir viens, bet, ja kādam vienkārši ir slikts garastāvoklis, tad vienmēr saku: „Vari droši pārslēgties uz citu kanālu, kur tev būs patīkamāks cilvēks.”

Es neesmu pieci eiro, kas visiem patiks.

 

Vai jūs vērtējat savu darbu medijos kā nozīmīgu?

Man gribētos tā domāt. Esmu ļoti paškritiska, un man liekas, ka ir daudz mediju darbinieku, kuru veikums ir nozīmīgāks. Katrā vietā, kur esmu, cenšos izdarīt pēc iespējas labāk. Kļūdas gadās, bet, ņemot vērā, ka esmu raidījumā, kurš darbojas jau divdesmit sešus gadus, tas cilvēkiem ir svarīgi. 

Arī uz raidījumu Zilonis studijā cilvēki joprojām nāk, dalās un to skatās. Tas ir raidījums, par kuru sākotnēji domājām: “Ja ierakstīsim šos pirmos četrdesmit raidījumus, tad būs labi.” Rēķinājām, ka šī mums ir devītā sezona. Līdz šim katrā sezonā ir bijuši piecdesmit raidījumi – kopā tie ir vairāk nekā četrsimt raidījumi. Kur var tik daudz tematu dabūt? Temati pavelkas kā pa tādu diedziņu. Protams, apgrūtinošais šajā raidījumā ir tas, ka ir arī neērti un jutīgi temati.

Savukārt, runājot par globālajiem latviešiem un diasporu [raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts], viņiem ir svarīgi, ka Latvijā par viņiem dzird un ka ir iespēja paust savu viedokli. Esmu sapratusi un novērtējusi cilvēkus, kuri nedzīvo Latvijā, bet uztur latvietību. Tas ir vēl viens papildu darbs, kas viņiem jāveic katru dienu. Mēs to vienkārši elpojam kā gaisu – runājam latviski, un mums tas šķiet pašsaprotami, bet viņiem par to ir jācīnās. Visu laiku jāpierāda gan sev, gan apkārtējiem: “Esmu latvietis.”

 

Jūs tikko minējāt par Latvijas Radio ētera raidījumu Globālais Latvietis. 21. Gadsimts, kas, jūsuprāt, ir labs radio intervijas noslēpums? 

Ļoti daudz meklēju sajūtu – kā man liekas, ko es gribētu, lai klausītājs sadzird. Zinot, ko studijas viesi vēlas pateikt, mēģinu to no viņiem izvilināt. Man liekas, ka īstā saruna ir tā, kura ir atklāta un kurā cilvēki nebaidās runāt par to, kas nav līdz galam labi. Īpaši diasporas jautājumos, kur vairāk gribas runāt par labo, par svētkiem, bet par to, kas ir sarežģītākais, atbraucot uz Latviju un reemigrējot, – īsti ne. Ir virkne dažādu problēmu, ar kurām jāsaskaras un par kurām cilvēki grib mazāk runāt. Tāpat ir arī cilvēki, kuri ir atgriezušies Latvijā, bet pēc kāda laika sapratuši, ka nevar šeit palikt, un aizbraukuši atpakaļ. Laba intervija ir tad, kad mēs kā klausītāji saņemam plašu emociju gammu – gan prieku, gan pārdzīvojumu, arī dusmas vai piktumu. Laba intervija ir tāda, kas neatstāj vienaldzīgu. Līdzīgi kā ar grāmatu – tu to izlasi, un ir forši, ka šī grāmata ar tevi runā vēl pēc pāris dienām. Protams, neceru, ka raidījums Globālais latvietis. 21. gadsimts runā ar kādu klausītāju vēl nedēļām ilgi. Manā gadījumā gribas, lai pēc sarunām ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, Latvijā dzīvojošais klausītājs uz brīdi izslēgtu to “viss ir slikti”.

Bija sieviete, kura pirms divpadsmit gadiem aizbrauca uz Krētu. Tagad viņa ir atgriezusies kopā ar savu grieķu vīru un abiem bērniem. Vīrs bija tas, kurš teicis: “Braucam uz Latviju!”, jo novērtēja, cik mēs esam atvērti un digitalizēti, cik pie mums ir vieglāk dzīvot un cik pieejama ir daba. Citviet pasaulē tas ir neiedomājami. Manuprāt, mana intervija ir izdevusies, ja kāds ir aizdomājies un tam ir sekojusi kāda rīcība, vai arī cilvēks ir mainījis savas domas. Piemēram, runājot par ziedošanas kultūru, trimdā daudzi ziedo tieši Latvijai un izglītībai un šobrīd arī Latvijā dzīvojošie to dara. Ziedošana ir lipīga. Ja kaut viens cilvēks pēc raidījuma noklausīšanās noziedos kaut vai piecus vai desmit eiro kādam no fondiem, kas atbalsta jauniešus izglītības jomā, tad man liksies: “Tā bija laba intervija.”

Laba intervija ir tad, kad mēs kā klausītāji saņemam plašu emociju gammu – gan prieku, gan pārdzīvojumu, arī dusmas vai piktumu.

 

Jūs minējāt, ka intervijās pieredze mēdz būt gan pozitīva, gan negatīva. Vai jūs ietekmē situācijas, kad nākas dzirdēt emocionālus stāstus?

It kā esmu iemācījusies, bet ir bijušas reizes, kad apraudos. Konkrēti zinu trīs. Viena bija tiešraidē, kad sieviete pati sāka runāt, jo redzēja, ka no manis nekāda runātāja nebūs. Tā bija viena no pirmajām radio intervijām, jo Latvijas Radio es sāku strādāt kā raidījuma Ģimenes studija vadītāja. Nākamajā dienā bija mans otrais raidījums – Vai tu spēj pieņemt savu bērnu nāvi? Laikam tur man to “beņķīti” zem kājām izsita fakts, ka atnāca sieviete – biju pie viņas projektā Dāvā sapni. Viņas smagi slimais dēls bija saņēmis datoru, un mēs vēl filmējām, cik viņš ir priecīgs...

Laika gaitā mēģinu distancēties, bet nāves stāsti nāk pie manis. Es tos arī pieņemu. Labprāt par to runāju, bet ir mirkļi, kad esmu palikusi studijā ar asarām acīs. Mēs esam tikai cilvēki un varam nocietināties, bet man liekas, ka tas nav vajadzīgs ne skatītājiem, ne sarunas dalībniekam. Viņam visvairāk ir vajadzīga empātija un tas, lai viņā ieklausītos, bet man pēc tam ir ļoti daudz par to jādomā. Tāpēc es saku: “Apdomājiet, vai tas ir tas, ko gribat darīt.” Kad strādā šo darbu, neizbēgamas ir negulētas naktis pirms ierakstiem, kā arī situācijas, kad pirms raidījuma piezvana un pasaka, ka nebūs, vai arī neceļ klausuli, neatbild un vispār neatnāk. Arī tādi cilvēki pie mums ir. Līdz ar to ir jābūt stresa noturībai. Tas, protams, ir brīnišķīgs darbs. 

Iesaku visiem meklēt veidu, kā atrast vietu, kur rast patvērumu, atbrīvot prātu, aizmirsties un nedomāt par to, kas izdevās vai neizdevās. Mēs gribam analizēt. Ir jāiemācās atlaist un nešaustīt sevi par to, kas nav izdevies. Tas ir grūti, joprojām to mācos.

Mēs esam tikai cilvēki un varam nocietināties, bet man liekas, ka tas nav vajadzīgs ne skatītājiem, ne sarunas dalībniekam. 

 

Vai jūsu iepriekšējās studijas teoloģijā ir devušas kādu labumu pašreizējā darbā?

Jebkas, ko cilvēks ir mācījies, dod labumu. Esmu mācījusies arī tūrisma skolā, tas man ir devis atspērienu līdz šim, veidojis mani kā cilvēku. Manas profesijas nelaime ir tā, ka vienlaikus jāzina ļoti daudz, taču tikai virspusēji. Varbūt, ja sāc specializēties vienā jomā, piemēram, ekonomikā, tad padziļināti iesi tajā. Esmu nonākusi tādā darbā, kur man ir “šis un tas”. Raidījums Bez Tabu ir par visu – sākot no juridiskiem jautājumiem līdz cauram jumtam un kurpēm. Lai es teiktu, ka nožēloju, ka neesmu studējusi žurnālistiku, nevarētu tā teikt... Varbūt jā.

 

Kas jums ir tā medus maize šajā darbā? Kas jums dod veldzi, prieku?

Labi padarīta darba sajūta. Tad, kad “iekšējais kritiķis” nesāk dauzīt ar pārmetumiem: “Tas nebija labi, to tu neizdarīji. Kāpēc tu tāda? Kāpēc sarunu aizvedi tādā gultnē?” Ir jau forši, ka arī kolēģis vai kāds no skatītājiem saka: “Tas bija labi.” Šīs dzīvās sarunas – tur jau ir tas šarms un vienlaikus arī risks, ka tās var aiziet pa vienu taciņu vai pa otru. Var atnākt viens cilvēks, kurš izstāsta visu dzīvi, un tad ir otrs, kurš pirms tam telefoniski piekrīt visu izstāstīt un atnāk ar “jā un nē” un “ļoti labs jautājums, bet nē”. Līdz ar to teiktu, ka tieši tā sajūta pašam un tas, ka vēl kāds novērtē, ka saruna bijusi vērtīga, ir vissvarīgākais.

Raidījumā Bez Tabu katru reizi, kad mums izdodas kaut ko atrisināt, ir tāda sajūta – “šis ir forši”. Bet, no otras puses, liekas: “Kāpēc ir tā, ka tikai tad, kad iesaistās Bez Tabu, problēmu var atrisināt?” Bet tad mums nebūtu darbiņa.

Šīs dzīvās sarunas – tur jau ir tas šarms un vienlaikus arī risks, ka tās var aiziet pa vienu taciņu vai pa otru. 

 

Runājot par laika plānošanu, kādas būtu labākās metodes, lai visu paspētu?

Varu pateikt, ka visu nepaspēsi. Prioritārās lietas lieku priekšgalā. Vai tā būtu radio tiešraide vai televīzija, tas ir domāts tieši tik slinkiem cilvēkiem kā es. Vienmēr atradīšu, ko darīt mājās brīdī, kad man būtu jādara svarīgākas lietas. Ja otrdien ir raidījuma Zilonis studijā ieraksts un man jāveido scenārijs, tad gribu, lai viesi būtu zināmi jau nedēļu iepriekš. Ja ne, tad trijos naktī būšu augšā un darīšu neiespējamo – mēģināšu salikt prioritātes. Ja jābrauc uz ēteru, jābūt tiešraidē un jāpabeidz sižets, ir skaidrs, ka tas ir jāizdara un es nevaru to “palaist pusratā”. Viens videoinženieris teica: “Tad mums sižeta vietā aizies gaumīgs sapelējums.” Ar laiku arī jāiemācās nekreņķēties par to, ko konkrētajā brīdī nevari izdarīt. Joprojām mācos – ja pamostos septiņos no rīta un ziņa ir atsūtīta iepriekšējā vakarā, tad uzreiz neatzvanīšu. Esmu noteikusi, ka sestdienas un svētdienas ir ģimenei.

 

Kā, atskatoties uz jūsu karjeras ceļu, jūs vērtējat savu pašizaugsmi?

Man viss ir sanācis diezgan viegli. Goda vārds, ne par ko īsti neesmu kapājusies, neesmu cīnījusies. Jau sešu gadu vecumā ar omes dezodoranta pudelīti pie spoguļa trenējos būt diktore, kas manā bērnībā lasīja programmu. Tas ir tikai apaudzis apkārt.

Es zinu, ka dzīvojam laikmetā, kad visi saka, ka ir jāiemācās teikt “nē”. Bet būsim godīgi –esmu vecumā, kad “nē” var nozīmēt: “Paldies, mums tevi vispār vairs nevajadzēs.” Līdz ar to ļoti bieži saku “jā” dažādiem projektiem un dažādām lietām, pat nezinot, cik par to samaksās. Es piekrītu un metos iekšā jaunajā un nezināmajā. Varētu teikt, ka no vienkāršas korespondentes esmu kļuvusi par raidījumu vadītāju, pēc tam par programmas vadītāju Latvijas Radio, vēlāk par raidījumu redaktori un režisori. Tāpat esmu veidojusi filmas Latvijas Lepnumam. Esmu veidojusi arī pilna apjoma Latvijas televīzijas projektus. Esmu pateicīga, ka varu dzīvot laikā, kad šādas iespējas ir un tās nāk. Laika gaitā ir bijis visa kā.

Bet būsim godīgi –esmu vecumā, kad “nē” var nozīmēt: “Paldies, mums tevi vispār vairs nevajadzēs.” 

 

Kā ir ar jauniem pārbaudījumiem?

Viens no pārbaudījumiem bija 2026.gada 13. septembrī. Godīgi teikšu, pirmo reizi dzīvē biju izlasījusi partiju garās programmas, jo devos uz Straumēniem Anglijā, lai kopā ar Ilzi Naglu, Latvijas Televīzijas Briseles korespondenti, vadītu priekšvēlēšanu diskusiju saistībā ar diasporas jautājumiem. Kopā moderējām šo diskusiju. Tieši vakar ar kolēģi producenti studijā smējāmies: “Tā it kā kreņķu jau tā nebūtu.” Tas bija kārtējais piedāvājums, kam pateicu “jā”, un tikai tad sāku domāt. 

Man šķiet, ka pašizaugsmes stāsts ir arī šeit – iet tajā ar atvērtību un pieņemt visu, nedomājot, kā ar to tikšu galā. No otras puses, darbojas tas divu minūšu princips: kaut kā jau tiksi galā, un beigās izdodas. Mēs baidāmies no nezināmā, bet, tiklīdz sākam kaut ko darīt, viss aiziet. 

Arī tad, kad sāku režisēt raidījumus Lauku dzīves piezīmes un pēc tam Urbānās piezīmes, bija sajūta: it kā saprotu, kā tas viss jādara, esmu skatījusies līdzīgus raidījumus citos medijos. Bet, kad sākās pirmā filmēšana, likās: “Zeme, atveries!” Televīzijā īpaši svarīgi ir tas, ka strādājam komandā. Ļoti novērtēju kolēģus, ar kuriem saprotos no pusvārda. Aizbraucam, pasaku: “Mums būs tas un tas, gribētu vēl šo un to.” Visi grib, lai beigās sanāk skaisti. Kad tas izdodas, visiem ir prieks.

 

Kāpēc intervijai izvēlējāties tieši Āgenskalna tirgu?

Tāpēc, ka es dzīvoju tepat netālu. Pirms deviņiem gadiem kopā ar abām meitām bijām ceļojumā un apmeklējām Florences tirgu. Toreiz domāju: “Ak, Dievs, mums taču ir Āgenskalna tirgus, kas tajā brīdī bija savā bēdīgajā posmā.” Pēc Florences domāju: “Mēs esam pelnījuši, lai mums būtu kaut kas līdzīgs.” Tur bija princips – apakšā tirgus, augšā kafejnīcas, un viss bija ļoti dzīvs. Kad šeit atvēra tirgu, biju ļoti priecīga. Pirms dažām nedēļām atkal biju Florences tirgū un, ticiet man, mēs esam daudz veiksmīgāki. Mums ir daudz labāka vieta – estētiski skaistāka. Protams, mums ir mazāk apmeklētāju, bet šeit dzīvība ir visu laiku.