Neviens stāsts nekad nebeidzas. Saruna ar žurnāla Ir galveno redaktori Nelliju Ločmeli

Kādā lietainā vakarā, ar lietussargu vienā rokā un Google Maps otrā, steidzīgi dodamies satikt žurnālisti Nelliju Ločmeli. Satraukušās, bet tomēr vairāk uz patīkamo pusi, mēģinām nokratīt pielijušās kurpes un atveram durvis. Nellija mūs sagaida ar smaidu un rokas spiedienu, un piedāvā siltu tēju. Tad dodamies uz sapulču zāli, kur jau pirmajā acu uzmetienā pamanām, ka zāle ir kā muzejs un relikviju arhīvs žurnālam Ir. Neskaitāmas balvas, žurnālu vāki, karikatūru plakāti un Ir komandas “saldo sešpadsmit” bildes. Apsēžamies pie galda, un, nepaspējušas ieslēgt intervijas ierakstu, uzsākam mūsu sarunu. 

Emīlija Savicka, Anete Marta Goba, Studentu medijs Skaļāk 

Mēs tiekamies uz sarunu žurnāla Ir redakcijā. Kāpēc tā? 

Tāpēc, ka mēs gribam runāt par darbu. Es labprāt jums parādītu, kā izskatās Ir redakcija, ka šeit ir lietas, kas stāsta mūsu stāstu. Mūsu vāki, balvas, vēsture, jo žurnāla Ir stāsts ir diezgan neparasts. Veids, kā radāmies, ir netipisks. Mēs radāmies no protesta un mēģinājām pārsvītrot lielu mīnusu un pārvērst plusā. 2009. gadā laikraksts Diena, kurā mēs, mūsu komandas kodols, strādājām, tika mīklainos apstākļos pārdots. Šogad nosvinējām sešpadsmito dzimšanas dienu, tāpēc šeit ir mūsu “saldo sešpadsmit” fotogrāfijas. Šī ir mūsu trešā mājvieta. 

Žurnālista darbs ir ļoti aktīvs un brīžiem var būt smags gan emocionāli, gan fiziski. Kāpēc jūs izvēlējāties to darīt? 

Katram droši vien ir sava atbilde. Man tas šķiet ļoti aizraujoši. Es zināju, ka gribu kļūt par žurnālisti jau vidusskolas pēdējās klasēs. Tas laiks sakrita ar atmodu, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība. Man tā šķita kā brīnišķīga iespēja, ka tajā brīdī, kad man paliek astoņpadsmit un esmu patstāvīgs cilvēks, sāku pieņemt savus lēmumus, mums ir brīva valsts, kurā var darīt jebko. Mani ļoti aizrāva process, ka mēs veidojam savu valsti, un man ļoti gribējās būt tā epicentrā. Gribējās būt klāt, noskaidrot jautājumus, dabūt atbildes. Tas šķita ļoti vilinoši. Tad jau, protams, es nemaz nezināju, cik tas var būt grūti un prasīgi, bet jebkurš darbs prasa ieguldījumu. Ja tas ir tas, kas tev patīk un sanāk, tad vienkārši dari. 

Kā mainās žurnālista loma laikā, kad ikviens var būt gan informācijas radītājs, gan izplatītājs? 

Man liekas, ka pati būtība nav mainījusies un pieprasījums pēc žurnālistikas darba ir saglabājies tāds pats. Iespējams, žurnālistu darbs ir kļuvis pat nepieciešamāks, tāpēc ka daudz lielākam cilvēku skaitam ir pieejama nepārbaudīta, pavirša, sena informācija un tā nav tā labākā barība prātam. Žurnālistu darba būtība ir noskaidrot patiesību, un tas ir svarīgi jebkuros laikos. Kopš mums ir sociālie mediji, katram lietotājam ir papildu darbiņš – kļūt par redaktoru, mēģināt pašam patstāvīgi izfiltrēt, atlasīt un izvērtēt milzīgo informācijas gūzmu, kas gāžas pāri. Katrs cilvēks nav redaktors, tāpēc risks iegūt informāciju, kas nav patiesa, ir tikai pieaudzis pretstatā tiem laikiem, kad katrs nevarēja iznākt ārā un viņu viedoklis nebija uzreiz sasniedzams simtiem, tūkstošiem, miljoniem cilvēku. 

Mūsu mērķis un tas, kāpēc žurnālisti ir vajadzīgi sabiedrībai, nav mainījies. Mēs tāpat ejam, noskaidrojam taisnību un cenšamies to izstāstīt. Kad es sāku studēt žurnālistiku, man bija pasniedzējs Ābrams Kleckins, leģendāra persona, un viņš mums pirmajā kursā teica tā: “Mīļie draugi, žurnālistika ir tas, ko kāds grib noslēpt. Viss pārējais, ko tev jau tāpat kāds stāsta, ir sabiedriskās attiecības.” Es to atceros un paturu prātā. 

Kā jūs raksturotu izcilu žurnālistu piecos vārdos? 

Zinātkārs, neatlaidīgs – tie ir pirmie divi, par ko man uzreiz nav šaubu. Tāds, kurš spēj klausīties. Tev ir jāspēj klausīties, jo bieži vien mēs, žurnālisti, esam aktīvi, un ir svarīgi tad, kad tu uzdod jautājumu, arī paklausīties, ko tev cilvēks atbild. Es teiktu, ka arī izturība, spēja izturēt nenoteiktību, pārmaiņas, to, ka nekas nekad nebūs pabeigts. Viena no pamatlietām mūsu darbā ir termiņš, to nevar pārbīdīt, un tā ir giljotīna, kas krīt, bet tu zini, ka darbs ar to nebeidzas. Mūsu mērķis – noskaidrot patiesību – nekad nav līdz galam izdarāms, jo vienmēr būs vēl kāds aspekts, ko varētu pievienot, noskaidrot. 

Es personīgi vēl nosauktu optimismu un ticību labajam, tāpēc ka, ja tu esi šausmīgi drūms cilvēks, kas netic, ka var kaut ko uzlabot, ko tad tu īsti šajā profesijā darīsi? Tu visu laiku tikai meklēsi sliktos – sliktos cilvēkus, kļūdas. Un ko tad tas īsti palīdz? Mūsu darbs ir noskaidrot kļūdas, pārkāpumus, izgaismot nebūšanas. Tieši tāpēc, ka mūsos ir vēlme to labot un mēs ticam, ka, to izgaismojot un noliekot faktus uz galda, cilvēki sapratīs un nākamreiz darīs labāk. [Svarīgi] arī nepazaudēt gaišumu sevī, redzot ļoti briesmīgas lietas, nepazaudēt ticību cilvēkiem, cilvēcei un sev. 

Tieši tāpēc, ka mūsos ir vēlme to labot un mēs ticam, ka, to izgaismojot un noliekot faktus uz galda, cilvēki sapratīs un nākamreiz darīs labāk.

Bez kā žurnālists nevar izdzīvot? 

Neesmu par šo aizdomājusies. Man šķiet, ka ļoti svarīga ir saikne. Tev ir jābūt sajūtai, ka tas ir vajadzīgs un ka dari lietu, kas ir jēdzīga un nepieciešama. To tu vari sevī iekšā just un [pēc tā] vērtēt savu darbu. Ir ļoti svarīgi, ka ir pašam savi kritēriji, pēc kuriem tu vērtē savu darbu, un neesi atkarīgs tikai no ārēja novērtējuma. Pilnīgi noteikti ir jābūt arī atgriezeniskajai saitei un atbildei par to, ka tavs darbs sasniedz cilvēkus un ka tas kaut ko maina un palīdz. Žurnālists nav nekas bez cilvēkiem, ar kuriem strādā. 

Kā šobrīd izskatās attiecības starp medijiem un sabiedrību? 

Mans nopietnākais darbs, kad sāku strādāt, bija tieši politiskais reportieris. Tas bija tālajos deviņdesmitajos, ļoti interesants periods, kad veidojās valsts un bija ļoti aizraujoši. Tas, kas mani uztrauc par mediju un sabiedrības attiecībām, ir, ka daudzi cilvēki nenovērtē un nesaprot, ka mediju brīvība nav pašsaprotama, ka tā nav mums garantēta tikai tāpēc, ka ir ierakstīta Satversmē. Tā ir brīvība, kas visu laiku ir jāaizstāv, jo vienmēr būs cilvēki, kas to gribēs apdraudēt. 

To mēs redzam no Donalda Trampa (Donald Trump) rīcības Amerikā. Un, paldies Dievam, Ungārijā šobrīd ir beidzies Viktora Orbāna (Viktor Orbán) periods. Bet pat demokrātiskās valstīs, Rietumeiropas valstīs, demokrātijas areālā, mēs redzam, ka pie varas nāk politiķi, kas dara lietas, lai samazinātu mediju brīvību. Ļoti aktīvi uzbrūk, satricina cilvēkus, apmelo medijus un žurnālistus. Īpaši tā paaudze, kas ir pieaugusi vai piedzimusi brīvā Latvijā, līdz galam pat nenovērtē to, ka šīs lietas nav pašsaprotamas. Šī brīvība var pazust, ja to neaizstāv. Vai mēs kā sabiedrība uzņemamies atbildību par mediju kvalitāti? Vai cilvēki jūt līdzatbildību, ka viņi ar saviem makiem ir atbildīgi par to, cik kvalitatīvi var strādāt mediji Latvijā? Kas to finansēs? Iet un noskaidrot lietas maksā naudu. Tas ir dārgi, tas ir darbs. Žurnālistiem arī kaut kas ir jāēd. 

Jaunākajā Baltic Media Health Check* apkopojumā, tieši Latvijā, apskatoties digitālo mediju abonēšanu, ir viszemākais īpatsvars, tikai 3% auditorijas maksā par digitālo un žurnālistikas saturu internetā. Igaunijā tie ir 12%, un tas ir nepilnīgs skaitlis, patiesībā tas ir vēl lielāks. Lietuvā tie ir 5%, mēs iepaliekam, un tas nozīmē, ka mūsu mediji ir ar ierobežotākiem resursiem. Lietas, kas ir jāizdara, mums ir jāspēj izdarīt ar mazākiem resursiem, un tas ir sarežģīti. Man ļoti patīk amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy David Snyder). Pēc tam, kad Donalds Tramps nāca pie varas, viņš publicēja mazu grāmatiņu "Par tirāniju. Divdesmitā gadsimta divdesmit mācības" (“On Tyranny: Twenty Lessons from the Twentieth Century”, 2017). Viņš uzrunā jebkuru no mums, ka mēs kā sabiedrība esam atbildīgi par to, cik veselīga ir mūsu mediju vide. Es ceru, ka, ja Latvijai kaut kas tāds draudētu, cilvēki mobilizētos, nāktu protestēt un neļautu sagrābt mediju neatkarību. 

Tas, kas mani uztrauc par mediju un sabiedrības attiecībām, ir, ka daudzi cilvēki nenovērtē un nesaprot, ka mediju brīvība nav pašsaprotama, ka tā nav mums garantēta tikai tāpēc, ka ir ierakstīta Satversmē. Tā ir brīvība, kas visu laiku ir jāaizstāv, jo vienmēr būs cilvēki, kas to gribēs apdraudēt. 

Kas raksturo uzvaru žurnālista darbā? Kāda bija sajūta saņemt vienu no augstākajiem apbalvojumiem Latvijā – Triju Zvaigžņu ordeni? 

Tas man noteikti nesaistās ar uzvaru, jo tur nebija nekādas sacensības. Es to uzskatīju par novērtējumu mūsu komandas darbam, ka mēs kā neatkarīga redakcija, esam ilgstoši spējuši pastāvēt sarežģītos apstākļos. Tas ir apbrīnojami un izraisa cieņu. Man ir prieks par to, ka vēl kāds to pamana un novērtē. 

Es nelietoju vārdu “uzvara”, bet man ir gandarījums, piemēram, otrdienu vakaros, kad nosūtu žurnālu uz tipogrāfiju, apskatīties to vēlreiz. Ja, izejot cauri maketam, es redzu, ka mums ir vairāki ļoti spēcīgi materiāli, kas ir labi izdevušies, man ir prieks par to, ka mēs ar kolēģiem esam to izdarījuši un ka to spējam darīt katru nedēļu. 

Tāds kā maratons, bet kā sauc to, ka tev nav finiša? Ka tu visu laiku turpini darbu, tev katru nedēļu ir termiņš, bet tavs darbs nebeidzas, jo tas turpinās. Tas dod gandarījumu, ka esmu spējīga reaģēt uz jebko, kas nāks priekšā – to uztveršu, novērtēšu un jebkurai no situācijām, kurā nonākšu, būs risinājums, jo es to atradīšu. Tas iedod pārliecību un sajūtu, ka labi dari savu darbu. Ja ir krīze vai sarežģījumi, tas nevis izsit no līdzsvara, bet gan mobilizē. 

Tas dod gandarījumu, ka esmu spējīga reaģēt uz jebko, kas nāks priekšā – to uztveršu, novērtēšu un jebkurai no situācijām, kurā nonākšu, būs risinājums, jo es to atradīšu.

Kāda ir augstskolu loma žurnālista attīstībā un kas ir viena īpašība, kuru ne universitāte, ne redakcija nespēj iemācīt jaunam žurnālistam? 

Es domāju, ka tā ir zinātkāre, vēlme noskaidrot un iekšējā motivācija darbam. Manuprāt, tas ir kaut kas tāds, ko neviens nevar no malas piešķirt, tam ir jābūt tevī, un, ja tā nav, tad neviens to neieliks un nepievienos. Pieredze dod pārliecību par sevi, jo žurnālista darbā tu vienmēr nonāc kādā neparastā situācijā, kur kaut kas notiek pirmo reizi. To var iedot tikai praktisks darbs, kad tiec galā ar grūtībām, kad ir konkrēts uzdevums, kuru esi paveicis. 

Es uzskatu, ka augstskolas izglītība ir nozīmīga, jo tā iemāca sistemātiski plānot savu laiku, resursus, filtrēt informāciju un izdarīt izvēles. Tā māca arī disciplīnu. Mana pieredze ar augstskolu ir tāda, ka tā ir atrauta no reālās darba vides, bet tas ir okei, tāpēc tās ir divas dažādas lietas – augstskola un darbs. Tas ir treniņš, vai tu spēj kaut ko iesākt un pabeigt, nevis aizķerties pusceļā. Protams, var būt visādi. Tu vari saprast, ka tas nav tavs, un ir ļoti labi arī to atzīt un pieņemt, ka ir jāmaina šis lēmums. Ir ļoti svarīgi, ka tu apzinies, kas notiek, un ka tas nav tikai tāpēc, ka var kļūt par grūtu vai kaut kas gadījās. Ir ļoti labi, ka mums ir pieejama augstākā izglītība un redakcijas, kurās ir praktiskā puse. 

Kā jūs aizvadījāt jauniešu debates par vēlēšanām? Vai jaunieši ir kļuvuši nenopietni? Pastāstiet, kā jūs vērtējat jaunās paaudzes iesaisti vēlēšanās un sabiedrības procesos.**

Šī konkrētā diskusija man likās ārkārtīgi iedvesmojoša. Jauniešiem bija ļoti labi argumenti, un es biju pārsteigta arī par emocionālo toni. Tas bija arī viens no viņu pašu atzinumiem – viņi ir pārsteigti par to, cik jēdzīgi ir iespējams runāt arī ar cilvēkiem, kas pārstāv dažādus uzskatus. Ja priekšvēlēšanu aģitācijas gaisotnē katrs cenšas pārkliegt otru un izceļ to, kas atšķir vienu no otra, tad ir daudz lietu, kas [tomēr] ir kopīgas. 

Šie bija ļoti nopietni un brīnišķīgi jaunieši, bet man liekas, ka tas, kas raksturo mūsu sabiedrību ir, ka starp mums ir ļoti liela fragmentācija. Nošķiršanās starp cilvēkiem, kuri ir informēti, kuri ir mazāk informēti un kuri ir pavisam neinformēti. Un šīs plaisas sabiedrībā eksistē, tieši tāpat, es domāju, ir arī ļoti dažādi jauniešu burbuļi. Tas, ka tu esi jaunietis, ka tev pasē ir noteikts vecums, obligāti nenozīmē, ka tev ir vienāds dzīves stāsts, vienādi uzskati. Ir ļoti liela dažādība. Tas ir iemesls, kāpēc mēs veidojam diskusiju. 

Ir sajūta, ka jaunieši varētu vairāk iesaistīties politikā, bet tas nav tikai tagad. Tas tā vienmēr ir bijis, ka ir kaut kāds noteikts vecums, kurā tev sāk vairāk interesēt sabiedriskās lietas, kad ego sāk mazliet paplesties un tu sāc paskatīties riņķī, saprast, ka viss nav tikai par tevi vienu pašu. Tas droši vien ir atkarīgs no ģimenes, draugiem, vides un medijiem. Varbūt sāc piedomāt par to, ka tu piedalies arī kaut kādās plašākās lietās – tava dzīve, tava ģimene, tava pilsēta, tava skola, tavs kurss, tava valsts, tava pasaule, tavs visums. Tu esi daļa no tā, no kaut kā lielāka par tevi pašu. 

Runājot par politiku un ieinteresētību politikā, no jauniešu puses bieži vien ir nepārliecinātība, ka tava doma ir “pareiza”, jo politika ir ļoti sarežģīts process. Nepieciešams ļoti daudz laika, līdz saproti, ka īstenībā politika ir viss, ko tu redzi, kas tev patīk, kas nepatīk, un spēja to pateikt skaļi. 

Tu vari sākt ar sevi. Kādas ir manas intereses, vai es vispār cenšos noformulēt, kādas ir manas intereses. Ko es kā students, piemēram, sagaidu no Saeimas nākamajos četros gados. Vai es kā cilvēks, kas vēlas dibināt ģimeni, kas domā par bērniem, ko es sagaidu. Vai es kā cilvēks, kuram būs jāuzņemas rūpes par saviem vecākiem, vai es kā cilvēks, kuram ir diabēts. Kādas lietas man ir svarīgas? Un tad mēģināt paskatīties, kā valsts vai politika var man palīdzēt vai traucēt. Tad nākamais solis ir pielikt klāt, ka sabiedrībā nu jau ir plašākas grupas. Es nesagaidu, ka tu astoņpadsmit gados visu saproti, bet vismaz sāc ar to, ka nepeldi nenoteiktībā. Uz kādiem jautājumiem es gribu dabūt atbildes, un viss, tas ir labs sākums. 

Vai mākslīgais intelekts varētu aizstāt žurnālista darbu? Vai esat pamanījusi tā iejaukšanos nozarē? 

Jādefinē, ko mēs saprotam ar mākslīgo intelektu. Ja domājam lielos valodu modeļus, piemēram, atšifrēšanas rīkus, tie mums, protams, palīdz. Mana lielā atbilde ir, ka tas, ko mēs saucam par mākslīgo intelektu, nevar aizstāt žurnālista darbu. Tas var kalpot kā palīgs konkrētu uzdevumu veikšanai, bet līmenis, kādā pašlaik mākslīgais intelekts funkcionē, nevar aizstāt to, kas žurnālista darbā ir kā sāls un visa pamats. Mākslīgais intelekts pats par sevi neintervēs cilvēkus, nepārbaudīs faktus. Man šķiet, tas nav iespējams. 

Bija reāls gadījums, kad kādā pilsētā, kurā vairs nav mediju, jo sabiedrība nav gatava maksāt, bija publicēts viltus ziņojums, ka ir sabrucis tilts un tika apturēti vilcieni. BBC News nācās sūtīt savu reportieri pārbaudīt, vai tilts tur stāv vai nē. Paskaties, stāv tilts, tas nav sabrucis. Tad saproti, ka mākslīgā intelekta radītā bilde ar sabrukušu tiltu ir viltojums. Mākslīgais intelekts var radīt papildu darbu, jo katrs viltojums ir jāatmasko, jāatšifrē. Tas nerodas nejauši, tur ir ļoti konkrēti spēki. Tā ir propaganda, dezinformācija, Kremļa troļļi, kas to visu ražo. Vai arī viltojumi tiek radīti vienkārši, lai tracinātu cilvēkus, veicinātu klikšķus un pelnītu naudu. Tie kļūst par daļu no mūsu ikdienas rutīnas, kas mums palīdz vai traucē. 

Ar nazi varam sagriezt burkānus, varam kādam nogriezt galvu, jāskatās, ko darīt ar to nazi. Beigās to dara cilvēks. Ne jau nazis griež, cilvēks griež, tāpat arī mākslīgajā intelektā. Visi viltojumi nerodas paši no sevis, tos rada cilvēks.  

Mākslīgais intelekts ir rīks mūsu rokās. Cilvēki pašlaik ir tie, kas rada jebko ar mākslīgo intelektu. 

Ar nazi varam sagriezt burkānus, varam kādam nogriezt galvu, jāskatās, ko darīt ar to nazi. Beigās to dara cilvēks. Ne jau nazis griež, cilvēks griež, tāpat arī mākslīgajā intelektā. Visi viltojumi nerodas paši no sevis, tos rada cilvēks.  

Vai ir kas tāds, ko cilvēki bieži par jums pieņem, bet patiesībā ir pretēji? 

Esmu dzirdējusi, ka cilvēkiem šķiet, ka esmu nenormāli nopietns cilvēks, kas interesējas tikai par politiku vai valsts lietām, bet tā nav taisnība. Man ir ļoti daudz dažādu interešu. Esmu nopietns cilvēks tādā ziņā, ka nopietni pieeju savam darbam, bet tā nav visa mana dzīve.

Ko nozīmē atbildība? 

Atbildība nozīmē, ka zinu, ka maniem soļiem būs sekas, ka tas ietekmēs citus cilvēkus, arī mani, un ir jāparedz, kādas sekas var būt. Kāpēc es rīkojos vienā vai otrā veidā? Kādas paredzamās sekas es izvēlos? Tas nozīmē, uzņemoties atbildību, redzēt uz priekšu, ko mainīs tavi vārdi vai darbi, un neļaut kaut kam notikt nejauši. Un, ja ir kļūdas, tad labot tās. 

Kas ir vislabākais padoms, ko esat saņēmusi? 

Es pēc dabas neesmu tāds cilvēks, kas baigi klausās padomos. Negaidu, nemeklēju padomus. Tieši otrādi, man nepatīk, ja man kāds saka, kas jādara, un man no tā ir alerģija, tāpēc es nevarētu iestāties Zemessardzē. 

Kad gatavojāmies intervijai, raidījumā Monopols uzzinājām, ka jums ļoti patīk grupa Bītli (The Beatles). 

Jā, es esmu fane. Ja man būtu iespēja nonākt Bītlu koncertā pirms visa tā hype (no angļu val. ažiotāža), es ļoti to gribētu. Ja man būtu laika mašīna, es gribētu atgriezties un dzirdēt Bītlus dzīvē. 

Ja jūs būtu Bītlu dziesma, kura dziesma jūs būtu? 

Es nevaru izvēlēties vienu, man patīk pārāk daudz. Kādos brīžos es noteikti būtu “Hey Jude”, kādos brīžos “Yesterday”. Vēl man ļoti patīk “I'll Follow The Sun”. Man pat vienā brīdī tas bija telefona signāls. Ir pārāk daudz ģeniālu dziesmu. Vai esat redzējušas filmu “Yesterday”, kurā cilvēks pamostas un viņš ir pasaulē, kurā neviens nezina Bītlu dziesmas? Bet viņš zina, ka laikam ir noticis kaut kāds īssavienojums, iespējams, zibens, un visas Bītlu dziesmas ir pazudušas. 

Jūs noteikti negribētu būt pasaulē, kurā nav Bītlu dziesmu. 

Nē, negribētu, es esmu laimīga, ka Bītlu dziesmas ir tik ļoti skaistas, un man patīk arī cita mūzika, bet kaut kas man ar tiem Bītliem ir, jā. 

Vai katram stāstam ir laimīgas beigas? 

Man liekas, ka dzīve ir stāstu virkne un tas, kurā brīdī mēs pieliekam punktu, ir voluntārs lēmums, jo mēs vienmēr varētu paskatīties, kas notiks tālāk. Pat nāve nav brīdis, kurā mēs tiešām pieliekam punktu, jo caur to, ko citi cilvēki atceras par mirušo, viņš turpina dzīvot savas dzimtas, valsts vai vēstures stāstos. Nekas nekad nebeidzas. Tas ir interesantākais, ka neviens stāsts nekad nebeidzas. Nav beigu – ne laimīgu, ne nelaimīgu. Vienmēr ir kādi pagrieziena punkti. 

Lai sakārtotu savas domas, mēs pieliekam punktu un pasakām, ka šis stāsts beidzās tā, bet īstenībā dzīve turpinās. Stāsts ir kā novilkums no dzīves, ko mēs paņemam un izstāstām. Tāpēc vienmēr ir svarīgs jautājums, kas mums kā žurnālistiem jāuzdod – par ko ir stāsts, ko mēs taisām? Apkārt ir bezgalīgs dzīves audekls, kur vienkārši jānovelk robeža, ka tālāk nelīdīsim, jo vairs nevaram to visu savākt kopā. Varam paskatīties uz viena un tā paša cilvēka dzīvi un uztaisīt stāstu ar laimīgām vai nelaimīgām beigām. Tā būs mūsu izvēle, kurā mirklī pieliksim punktu, bet dzīve turpinās, un tas ir tikai stāsts. Man šķiet, ka tā ir ļoti svarīga lieta, ko atcerēties. 

Mums kā žurnālistiem ir obligāts pienākums tuvoties patiesībai, kura līdz galam nekad nav aizsniedzama. Mēs nedrīkstam neko tīši sagrozīt, skatīties šķībi un neredzēt to, kas tur ir, bet jāatceras, ka tā vienmēr būs mūsu versija par patiesību. Arī lasītājam vienmēr ir jāatceras, ka mēs cenšamies godprātīgi izdarīt savu darbu, bet dzīvi nav iespējams publicēt. 

Es teicu, ka žurnālistu galvenā īpašība ir zinātkāre. Tas ir mūsu izejas punkts, ka vēlamies noskaidrot un mums ir noteikti jautājumi. Mēs veidojam stāstu, jau sākot uzdot jautājumus. Tā ir mūsu atbildība saprast, ka mums ir šī iespēja izvēlēties. Mums ir liela vara ietekmēt cilvēku prātus, un mums jāapzinās šī atbildība. 

Man liekas, ka dzīve ir stāstu virkne un tas, kurā brīdī mēs pieliekam punktu, ir voluntārs lēmums, jo mēs vienmēr varētu paskatīties, kas notiks tālāk. Pat nāve nav brīdis, kurā mēs tiešām pieliekam punktu, jo caur to, ko citi cilvēki atceras par mirušo, viņš turpina dzīvot savas dzimtas, valsts vai vēstures stāstos. Nekas nekad nebeidzas. 

* Anne-Marie and Gustaf Ander Centre for Media Studies at the Stockholm School of Economics in Riga. Baltic Media Health Check 2024 – 2025. https://mediacentre.sseriga.edu/baltic-media-health-check/

** Ir. 17.09.2026. Neuzkāpt uz grābekļa! Vai viegli vēlēt jaunam? https://ir.lv/rubrika/velesanas/neuzkapt-uz-grabekla-vai-vi…