Kā pārvarēt šaubas? "Uzšauj sev!" – Intervija ar Dāvidu Ernštreitu

„Cilvēki, mīļie! Tā ir uzvara!” šo frāzi reiz teicis režisors un žurnālists Dāvids Ernštreits, kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krievijas izlasi tālajā 2000. gadā. Dāvids pats tagad to atceras ar smaidu un uzskata, ka tas bija sen un tā ir vēsture. Tagad viņš izvadā mūs pa LTV ēku, iepazīstinot ar saviem kolēģiem, kuriem ir ļoti liels prieks redzēt gan Dāvidu, gan mūs. Jutāmies piederīgi.

Oto Veliks, Verners Kristāns Alksnis, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2026. gada septembrī.

Kā jums šodien gāja Sporta studijas ierakstā?

Man šodien bija pirmais Sporta studijas ieraksts pēc vairāku mēnešu pauzes, un atgriešanās vienmēr prasa kādu fokusēšanās un koncentrēšanās līmeni. Bija labs pārbaudījums tam, kādā formā esmu, un neesmu pārāk laimīgs par to. Jūtu, ka ir nepieciešams vairāk šis ikdienas treniņš, lai ātrāk reaģētu uz situācijām, lai joprojām kameru gaismas tev pārāk nestresotu, lai būtu mierīgāks, pārliecinātāks un sekotu savai domai. Ko tu saki, kā tu saki.

Joprojām, pēc 30 darba gadiem, nekas nav mainījies. Ir jābūt visu laiku formā. Ieraksts ir veikts. Sporta studija vēl šobrīd nav pabeigta. Zinu, ka man vēl kolēģi montē pāris sižetu, un pirmā dienas daļa ir beigusies.

Tā rutīna ir nedaudz izgājusi?

Reizēm arī tā pati rutīna ir slikta. Tad varbūt apātijas un stresa trūkums arī reizēm traucē, jo balanss ir vajadzīgs starp veselīgu stresu un spēju būt mierīgam.

Kā jūs redzat LTV un LSM, esot tās sastāvdaļa?

Šobrīd jāteic, pirms gadiem 10 vai 15 varbūt bija tāds periods, kad viss juka un bruka, un nezināja, vai televīzija kādu dienu vispār nepārtrauks strādāt. Šobrīd mēs esam priecīgi, īpaši video tehniku, ar ko mēs filmējam savus sižetus labā līmenī, arī, salīdzinot ar kaimiņiem, ar igauņiem, lietuviešiem. Piemēram, Olimpiskajās spēlēs es redzu, ar kādu tehniku viņi strādā, ar kādu mēs. Konkrēti tagad Milānas spēlēs, kur bijām distanču slēpošanas vietā, un igauņiem saplīsa kamera. Viņiem bija kamera tāda pati kā mums, tas pats "Sony FX", un viņi šausmīgi satraukušies, jo izrādās, ka tā nav viņu televīzijas kamera. Viņi šo kameru bija īrējuši no privātas kompānijas, lai brauktu filmēt Olimpiskās spēles. Tas mani ļoti pārsteidz, jo tā bija tāda pati Igaunijas sabiedriskā televīzija kā mēs esam Latvijā. Tādā ziņā jūtam, ka mums tehniskais nodrošinājums kaut kādās komponentēs ir ļoti labs.

Kā jūs tiekat galā ar šaubām?

Uzšauju sev.

Varat minēt kādu situāciju?

Zinām visu, kā ir pareizāk un labāk, kļūstam tādi aroganti, briesmīgi cilvēki. Arī intervējot ir jābūt šaubām. Vai uzdod pareizu jautājumu, vai tavā rīcībā ir pilnvērtīga informācija, nevari būt paštaisns. Šaubas veselīgā daudzumā ir tas, kas mūsu profesijā vajadzīgs. Nē, nu labi, ir rokasgrāmata, vajag trīs dažādus avotus, un, tos saliekot kopā, mēs dabūjam reālo bildi no visām pusēm, un tad tīri no praktiskās puses, kā mēs objektīvo ainu zīmējam žurnālistikā. Bet tīri personiskās šaubas ir pie visa ­­­­– kuram zvanīt, vai no kura viedokli iegūt vai viņš būs īstais. Manā gadījumā šaubu ir par daudz, līdz ar to man ievelkas process. Jebkuru sižetu taisot, es ļoti ilgi šaubos, vai tas būs īstais varonis, vai tā būs īstā situācija. Man ļoti daudz informācijas lēnām ap sevi ir jāsavāc, lai pieņemtu lēmumus.

Šaubas jau ir ļoti laba lieta vajadzīgās devās, jo savādāk, ja nav šaubu, tad mēs visi kļūstam paštaisni.

Sanāk, ka tās šaubas lielākoties palīdz?

Tu mokies vienkārši ar to. Neizdarot ātri, Tev krājās tie darbi. Tu visu laiku dzīvo tā – bagāža velkas līdz. Bet atkal tā labā lieta ir tā, ka tu mazāk pieļauj kļūdas. Tu objektīvāks tomēr esi. Jo vairāk tu šaubies, jo vairāk situāciju apskati no visām pusēm. 

Bet ir viena baigi labā lieta! Zin' kā viņu sauc? Trīs, divi, viens pareizā atbilde ir deadline (no angļu val. – termiņš )! Jo ēters ir tikos un tikos, un viss, viņš netiks pārlikts tāpēc, ka tev ir šaubas. Un tev ir jānodod mājasdarbs tajā un tajā datumā.

Mēs runājam par televīziju vai universitāti?

Par dzīvi mēs runājam, veči, par dzīvi. Visur ir deadline.

Kas ir pēdējās izmaiņas sporta žurnālistikā, kuras jums dod pozitīvu skatu uz lietām? 

Man liekas, ka tomēr kvalitātes līmenis aug. Jo pirms gadiem desmit interneta vidē bija ļoti maz latviešu valodā kvalitatīva sporta žurnālistikas satura. Tad parādījās maksas slejas. Eksperimentēja ar to, vai cilvēki būs gatavi abonēt maksas saturu – pirkt, piemēram, analītiskākus rakstus. Tagad es tomēr redzu, ka faktiski visiem medijiem ir šīs maksas slejas. Neesmu baigi iedziļinājies statistikā, bet domāju, ka tas liecina par to, ka cilvēki pērk. Tomēr, labklājības līmenis pieaug.

Es ceru, ka tas liecina par to, ka tomēr tai otrai pusei – žurnālistiem – ir jāattaisno cerības. Normāls saturs vienmēr ir bijis par maksu. Vienkārši cilvēkiem bija ļoti psiholoģiski grūti, jo sākumā internets bija par brīvu.

Tas, kas bijis par brīvu, tev kaut kādā brīdī sāk prasīt par to naudu. Tev ir baigā pretreakcija, bet jūs jau esat atkal tā paaudze, kas to nav piedzīvojusi. Jums vēl liekas normāli, ka tu maksā par par Netfliksu (Netflix ), piemēram deviņi eiro mēnesī, un tu skaties, ko tu gribi. Savukārt pirms 20 gadiem neviens mūžā nemaksātu. Viņi teica: "Pagaidi, kur to var nozagt?" Nu, jo es taču nemaksāšu par to. Domāšana ir vienkārši mainījusies ar paaudzēm.

Tradicionālajā žurnālistikā galvenais svars ir tieši uz informācijas nodošanu auditorijai, un ir svarīgi, cik tas ir iespējams, izolēt savu personīgo viedokli no šīs informācijas nodošanas. Kā sporta žurnālists un dokumentālo filmu režisors – kā jūs tiekat pāri šai viedokļa problēmai? 

Līdz galam jau nepastāv tāda 100% objektivitātē. Vienmēr paliek kaut kāds subjektīvais viedoklis. Galvenais jau nestrebt karstu, neiedegties par kaut ko vienu tā uzreiz un akli. Pajautā vairākiem, paskaties to lietu no vairākiem skatu punktiem.

Piemēram, šodienas raidījumā pieminēju Denisu Vasiļjevu. Tur ļoti izteikti parādās problemātika nekļūt subjektīvam. Jo manā gadījumā, piemēram, šodien iknedēļas sporta raidījumā par to runāšu. Vienlaikus es jau divus gadus Denisu Vasiļjevu filmēju dokumentālai filmai. Es domāju, ka Latvijā neviens žurnālists ar viņu nav tik daudz runājis, kā es. Bet tai pat laikā šeit rodas tas, kā es uz viņu raugos šobrīd, un ko viņš man stāsta, cik daudz es tajā ieklausos, cik daudz es ieklausos tajā pretējā pusē.

Šajā gadījumā viņam ir domstarpības ar sava sporta veida vadību, kas ir Latvijas slidošanas asociācija. Viņi savā starpā nesarunājas. Katra puse stāsta man kaut ko citu, un es esmu tur pa vidu. Ir vēlme nostāties tā sportista pusē. Ļļoti piedomāju, piemēram, lai es neizskatītos tendenciozi un arī nekļūtu aizstāvošs Denisa pusē. Līdz galam tur nav objektivitātes. Tāpēc es, kā moderators, kurš ir uzklausījis abas puses, manī ieslēdzas cenzors, kurš saka: “Nu, kam būs labāk no tā, ja es to pateikšu, un kam būs labāk no tā, ja es to nepateikšu? Kā es to pateikšu?”

Žurnālistu rīcībā ir ļoti daudz informācijas, un, līdzīgi kā policistam, kurš zina, ka tas ir tās šķērsielas zaglis. Bet viņu neiet apcietināt, jo viņš būs vajadzīgs kaut kādā citā izmeklēšanā, kur viņš būs liecinieks. Tā kā krimiķos (kriminālromānos), vai ne? Līdzīgi jau arī žurnālistiem – tu jau tur nestaigā apkārt un neizpaud visus faktus – labas, sliktas lietas, ko tu zini par cilvēkiem.

Šajā situācijā tu sevi filtrē [par Denisu]. No sērijas: ja es pateikšu to tā, varbūt lietas sakārtosies, un viņi atradīs kopsaucēju. Reizēm tā ir jādara – jāiestājas par kādu.

Galvenais jau nestrebt karstu, neiedegties par kaut ko vienu tā uzreiz un akli. Pajautā vairākiem, paskaties to lietu no vairākiem skatu punktiem.

Cik ļoti sociālo mediju algoritmi ietekmē jūsu lēmumu pieņemšanu, domājot par sižeta izveidi?

Mums ir ziņu saturs, kas iet ēterā, kas lielā mērāa tiek arī izvietots sociālajos medijos. Piemēram, šodien vakarā raidījumā aizies gaisā septiņu minūšu garš sižets, mums ir atsevišķs cilvēks, kurš rīt no rīta sēdēs un viņu sagriezīs. Būtībā tik labu viņu uztaisīs, ka man pašam, pat noskatoties to vienā minūtē, ir tāda sajūta, ka es būtu noskatījies pats savu sižetu, kurš bija septiņu minūšu garš! Protams, ka tā ir pielāgošanās formātam. Tas tiek darīts aizvien vairāk. Tu vienkārši saspied sevi īsā hronometrāžas ziņā. Kaut ko atraktīvāku izdomā, lai piesaistītu uzmanību…

Vai varētu teikt, ka jaunieši pārāk pierod pie šī sociālo mediju formāta: īsformāta video?

Sociālajos medijos jaunieši runā par vienu un to pašu, jo algoritms viņus aizved lielu daļu tomēr vienā virzienā. Rezultāts beigās ir tāds pats – gandrīz kā visi skatītos vienu un to pašu televīziju visu laiku, lai mēs visi būtu plus mīnus informēta sabiedrība.

Tā sadrumstalotība, ko rada sociālie mediji, ideāli strādātu, ja mēs visi būtu ideālas personības, ja mēs visi būtu gatavi ar sevi strādāt – tad tas strādā. Bet, tā kā vairums cilvēku, nu, sorry (no angļu val. – piedodiet ), nav vērsti uz pašattīstību, vienkārši sliņķi, tad tas diemžēl degradē. Tas informācijas pasniegšanas veids ir tik viegls, patīkams, ka tev tikai dopamīniņš tur smadzenēs ražo. Tu tikai pāršķir, pāršķir un nekur vispār neiedziļinies, tikai seko emocijām, un tavs prāts notrulinās.

Kuras olimpiskās spēles jūsu karjerā bija visnozīmīgākās?

Man ievērojamākās? Droši vien, ka pirmās un pēdējās (smejas).

Vispār baigi, veči, liels jau tas apjoms, ja gribas godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Pirmās nu vienmēr ir pirmās. Man bija tāds šoks par to apjomu, cik tas ir liels pasākums. Man tas bija mūža sapnis, vispār tur nonākt, Amerikā, 2002. gadā. Liekas, nu, kur pasaulē tik daudz naudas! Par kādu naudu šo visu var uzbūvēt? 

Darba apjoms līdz spēļu atklāšanai bija tāds, ka es domāju: ''Nu, nē, nu kam man tas vajadzīgs!''. Katrās nākamajās olimpiskajās spēlēs šo jautājumu es jau esmu uzdevis: “Kam man šis ir vajadzīgs?”, bet tik kategoriski to gan es vairs nekad sev nesaku, jo es zinu, ka nekad nevajag teikt nekad.

Bet, ja par nozīmīgumu, varbūt, ja saistīt ar varoņiem, tad tādi īpašāki sportisti, kas bija, – Māris Štrombergs ar olimpisko zeltu Pekinā un uzreiz pēc tam nākamajās spēlēs Londonā. Divas olimpiskās spēles pēc kārtas, un abās es biju klāt tur, trasē, kad viņš izcīnīja zeltu. 

Man liekas, ka viņš ir vienīgais latvietis, divkārtējais olimpiskais čempions. Būt blakus – tas to padara nozīmīgu, ka esi pirms tam bijis drusciņ blakus tai ceļā. 

Es nevarētu teikt, ka es būtu viņa dokumentālists kaut kāds, kā draugs. Nē, īsti tādas draudzīgas attiecības es neveidoju ar sportistiem. 

Piemēram, pēdējās ziemas olimpiskajās spēlēs, kad Patrīcija Eiduka pēc finiša man ēterā ar asarām acīs pateica, ka es esmu gandrīz daļa no viņas ģimenes. Tad tu saproti, ka tas nav okei no žurnālistikas viedokļa. Šitais ir sarkanais karodziņš, ka tā nedrīkst būt. Atkal no cilvēciskā aspekta, nu, tas ir lielākais kompliments, ko vari no cilvēka dabūt, ņemot vērā, ka es filmu par viņu taisīju ļoti ilgā laika posmā – 5 gadus faktiski krājām materiālu – un es tiešām to ģimeni pazīstu, un tas ir īpaši. 

Es jau varu par katrām spēlēm ko īpašu pateikt. Piemēram, 2004. gadā – manas pirmās vasaras olimpiskās spēles. Latviešu sportisti izcīnīja četras sudraba medaļas. Es biju klāt visās četrās kā reportieris blakām. Tas ir kaut kas tāds, ka tu vari uzreiz pirmais būt, kas tur mikrofonu tam cilvēkam. Tu esi tiešām pirmais žurnālists, kas uzdod viņam jautājumu, jo subordinācija ir tāda – televīzija, radio, prese. Mums ir pirmajiem tiesības.

Un tagad Parīzē, pēdējās spēlēs, kas bija pirms diviem gadiem, atkal bija tā sajūta – pilsēta, cilvēku pilns, svētki. Tu jūti, ka tas ir vairāk nekā tikai kaut kādi sporta mači! Tas rada to sajūtu. 

Nav tā, ka es par katrām spēlēm būtu cīnījies, lai tur nonāktu, tā kā sportistam ir jāiziet kvalifikācijas normatīvi, lai viņš tur tiktu.

Protams, tev ir jābūt kaut kādā līmenī darbā, bet šajā profesijā, kad tu tiec tajā līmenī, tad jau tev tie jaunie – nu, viņi jau nāk un nāk, un es jau jūtu redakcijā: mums ir tie jaunie. Un viņi brauc, bet tu vēl turies. 

Mums tas dzīves ilgums darbā tomēr ilgāks nekā sportistiem. 24 gadu garumā tu vari tur būt.

Darba apjoms līdz spēļu atklāšanai bija tāds, ka es domāju: ''Nu, nē, nu kam man tas vajadzīgs!''. Katrās nākamajās olimpiskajās spēlēs šo jautājumu es jau esmu uzdevis: “Kam man šis ir vajadzīgs?”, bet tik kategoriski to gan es vairs nekad sev nesaku, jo es zinu, ka nekad nevajag teikt nekad.

Kas varētu būt mīļākais moments jūsu sporta žurnālista karjerā? 

Vai, nu, es neesmu nekad šito rangu, veči, taisījis. Man ir varoņi tādi mīļi. Tā pati Patrīcija Eiduka.

Mēs aizbraucām, tas bija Itālijā, Tour de Ski, kur viņi janvārī slēpo daudzas dienas pēc kārtas. Tour de France velobrauciens, tāds pats tas ir Tour de Ski slēpošanā, un mēs bijām pēdējā posmā. Viņiem jāslēpo pa kalnu slēpošanas trasi augšā ar distanču slēpēm, tur, kur brauc slalomā lejā. Tur Patrīcija ar distancenēm brauca. Tas ir pēdējais posms, un Patrīcija finišēja 5.vietā. No Latvijas distanču slēpotāja tajā kalnā uzslēpoja un apsteidza, man liekas, Džesiju Diginsu, kas bija pasaules kausa ieguvēja. Tāda mikro epizode, bet nu… Es filmēju ar telefonu, kur nedrīkst būt vispār! Ar kaut kādu vesti samānījušies, jo operators, nabags, skrien pa kalnu, mēģināja uz kalna filmēt. Mēs esam divatā: kamera jau ir tikai viena, es – otrs ar telefonu.

Un viņa [Patrīcija] beidzot ir priecīga pēc finiša. Tu redzi, ka viņa ir izrubījusies, bezspēkā, bet laimīga, smaida. 

Kurš varētu būt tāds pasaules līmeņa lielākais sportists, ko jūs intervējāt?

Man liekas, ka Rīgā, ja nemaldos, es intervēju Krosbiju, bet tas bija 2006. gadā, kad bija Rīgā pasaules čempionāts. Viņš bija, protams, ļoti slavens jau tad. Visi jau viņam kopš bērnības sekoja. Man nav bijušas superlielās mega zvaigznes.

Vai jums, veicot jebkādus ierakstus, gadās kļūdīties? Cik bieži sanāk ierakstīt kādas lietas no jauna?

Ļoti! Vajadzēja redzēt, kā es šodien ņēmos – ārprāts! Pārsakos jau, nu, normāli. Ir tādas dienas. Piemēram, ir reizes, kad tu ierunā divreiz, pārsakies, tad kaut kas jāpārfilmē.

Šodien man liekas bija kaut kāds… Bija vienkāršs pieteikums Artim Ābolam, ka būs sižets, kur Artis Ābols brauc autokrosā. Un tas ir pilnīgi loģisks, elementārs teksts. Es jums tagad varu nosaukt (norunā pieteikuma tekstu). Redziet, es tagad varu norunāt trīs stundas pēc ieraksta.

Bet tajā brīdī, kad es stāvēju tur, kameras priekšā, un pirmo reizi ieraudzīju to tekstu, man liekas, es kādas 5 reizes pārrunāju. Kauns par sevi, neērti pret operatoriem, jo viņiem tomēr visiem ir jāklausās tās manas muļķības. Nu, visādi gadās. Tomēr tā runa kameras priekšā ir blīvāk strukturēta. Mēs nevaram runāt, kā tu tagad man uzdod jautājumus, es te tā kā pafilozofēju kaut ko. Tu esi iekļauts 30 sekundēs. Tev jāiekļaujas, ar kaut ko jāsāk, kaut kas jāatrisina, ar kaut ko jāpabeidz, un tādi ir spēles noteikumi.

Ja tu līdz galam neesi pateicis, reizēm tu uzsēdies uz kaut kāda locījuma vai kaut kādas formas, kas tev vienkārši brūk nost. Un tu tur vari stāvēt pusstundu un stundu beigās. Tad vajag paņemt pauzi, līdz galam izdomāt. A dažreiz tu to pasaki no sirds – vienkārši pirmajā teikumā! Bet tas ir atkarīgs no tā, cik ātri tu spēji savākties, ātri noformulēt. Tas ir jātrenē.

Kas jūs ietekmēja, ja pareizi saprotam, daļēji sevi identificēt par lībieti?

Tā ir kaut kāda pašnovērtējuma veidošanās. Bija tāds laiks, es padsmitgadnieku vecumā iekļāvos tajā vilkmē. Mēs ar māsu un brālēnu bijām jauniešu nometnēs, un tur ir tāda vide, kur jauni cilvēki pulcējas, un pieaugušāki cilvēki tev stāsta, cik tu esi foršs. Tas tā ļoti vienkāršoti. Tev stāsta, cik tu esi īpašs, jo nāc no tādas dzimtas, un mūsu senči ir lībieši. Mēs vispār esam palikuši tikai 200 uz šīs pasaules, un vispār tikai 20 cilvēki runā tajā valodā, un tagad mēs visi mācīsimies to valodu, dziedāsim dziesmas un būsim. Tad tev rodas kaut kāda piederības sajūta. Gadiem ejot, protams, ar prātu saproti, ka tas nav nekas tāds, ar ko tev jāiet un jāsien pie krūts, bet kaut kur zemapziņā tev tas paliek. Pieaugšanas un formēšanās vecumā tā bija viena no vairākām ļoti īpašām manām sastāvdaļām, kas man bija, tie lībieši.

Bet ja runā tieši par to nacionālo identitāti, man joprojām šķiet ļoti interesanti stāstīt to stāstu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas veido Latviju interesantāku. Paši esam izdomājuši, ka mēs tagad esam latvieši un lasām Andreja Pumpura ''Lāčplēsi'', un domājam, ka [tā] ir mūsu vēsture. Apmēram tā, kā mēs visi sadodamies rokās un sakām, ka esam latvieši. Bet ir jau interesanti saprast, kā viņi ir formējušies… Tā tauta, nācija lībieši ir unikāls piemērs. Kaut kas pilnīgi savādāks.

Protams, visiem gribas piederēt kaut kam unikālam, un jo mazāks tu esi, jo unikālāks. Tas ir kas cilvēkus pievelk.

Un tā ir runa, jo īpaši jau par pusaudžu vecumu, kad tās personības veidojas. Pēc tam jau daudzi no mūsējiem aiziet savā darba, dzīves ceļā un tu attālinies no tā. Man ir paveicies, ka man ir profesija tāda, kas ļauj atgriezties pie tā ar savu profesionālo darbību. Uztaisīt, piemēram, filmu par lībiešiem. Un tad tas ir tas, kas mani tur ar kaifu! Šovasar vēl vienu filmu par lībiešiem taisīju. Šobrīd mēs montējam – ir gandrīz samontēta īsa filma par vienu meiteni.

Tā filma bija diezgan sarežģīts uzdevums, jo nāca organizācijai Lībiešu savienība 100 gadu jubileja. Un viņi taisa noslēguma lielu pasākumu. Tur ir koncerts, prezidents ierodas. Viņi grib, lai pasākums tiek parādīts. Bet tev ir skaidrs, nu, ka rādīt televīzijā to lībiešu savienības simtgades koncertu var, bet, cik daudz cilvēkiem tas vienkārši interesēs? Vai nevar tomēr izmantot lietderīgāk to iespēju – cilvēkiem izstāstīt to lībiešu stāstu caur kaut ko. Un tad mēs mēģinājām izstāstīt to vēstures stāstu, un tad atbilstoši likt iekšā tos priekšnesumus un dziesmas no pasākuma. Man nebija kas tāds bijis līdz šim. Sirds darbiņš.

Vajadzētu noskatīties. Zin' kā, baigi vērtīgi ir pēc laika kaut ko noskatīties, ar svaigu aci.