"Es labprāt paboksētos ar Ziedoni ringā." Intervija ar aktieri Kasparu Znotiņu

Pagājušā gada rudenī nospēlēta pēdējā “Ziedonis un Visums” izrāde, kas uz skatuves dzīvoja jau kopš 2010. gada. Mēs patīkami satrauktas devāmies uz izrādi, kaut arī nevienai no mums tā nebija pirmā skatīšanās reize. Stundu pirms izrādes, staigājot pa lapām piebirušajām Rīgas ielām, nolēmām, ka jānopērk Znotiņam ziedi, jo nesen aizvadīta arī viņa 50. dzimšanas diena. Taču sarunas turpināja ritēt, nonācām pie tā, ka jāliek klāt arī kartīte. Un, ja jau rakstām kartīti, tad kādēļ neuzaicināt arī uz interviju? Doma šķita mazliet absurda, bet ģeniāla. Aptuveni mēnesi vēlāk, sirdij mazliet dauzoties, stāvējām pie Jaunā Rīgas teātra, lai satiktu Kasparu Znotiņu pirms viņa vakara izrādes “Kritiens augšup”.

Līva Kalpiša un Līna Leimane, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī

 
Vai gatavojoties izrādei "Ziedonis un Visums" pētījāt konkrētus dzejoļu krājumus?
 
Visu ko. Ja tā nopietni ņem, kad varonis ir rakstnieks, tur jau būtu vēlams visu izlasīt. Ar Ziedoni man tā arī sanāca, ka es gandrīz visu esmu lasījis, bet nu tas gadu gaitās sakrājies. Ideja, ka jātaisa Ziedoni, nāca jau gadu pirms pirmizrādes, un tad tā gada laikā spēju drusku vairāk sagatavoties. Bet tas nav likums – tas ir vēlams. Kā jau es teicu, ir ļoti labi aktieri un ļoti labas lomas sagatavotas arī bez papildu zināšanām. Tad ir jābūt ļoti talantīgam, ļoti ģeniālam aktierim, bet visiem pārējiem ir daudz jālasa un jāmācās. Tas ir tāpat kā jebkurā profesijā. Es domāju, dzīvē ir tie saucamie talantīgie pusģēniji, kuriem viss padodas bez mācīšanās, bet visiem pārējiem ir jāmācās smagi un daudz.

Es domāju, dzīvē ir tie saucamie talantīgie pusģēniji, kuriem viss padodas bez mācīšanās, bet visiem pārējiem ir jāmācās smagi un daudz.

Jūs tad sevi pieskaitāt pie tiem, kam jāmācās?
 
Jā. Es vienmēr pieņemu to, ka man taču vienkārši jāmēģina papildus uzzināt vis kaut kas par tēlu, par gaidāmo darbu, bet ne vienmēr tas tā izdodas. Man tāds kā rituāls ir izlasīt vismaz vienu grāmatu gaidāmā darba sakarā. Tā ir vēlamā slodze, lai varētu pievērsties konkrētajam darbam.
 
 
Mēs jūs uzrunājām uz tikšanos ar ziediem. Nesen lasīju, ka aktieris Gatis Maliks uzskata, ka ziedi pieprasa pārāk mazu ieguldījumu no skatītājiem un ka labāk dāvināt aktieriem kaut ko citu. Vai jums patīk, kad pēc izrādēm dāvina ziedus? Vai jūs vēlētos, lai ko citu dāvina?
 
Daudzi aktieri, es tai skaitā, ir uzaudzējuši bruņu pret komplimentiem, lai tie nesagrozītu prātu, lai tu būtu stoisks un pacietīgs. Ziedi iekļaujas to pašu komplimentu kategorijā. Tā ir arī tradīcijas lieta, jo daudzkur ārzemēs, sevišķi rietumos, nav šīs tradīcijas. Latvijas skatītāju dāvātie ziedi vienmēr ir ļoti gaumīgi un ļoti atbilstoši mūsu izpratnei par skaistumu. Vakar, teiksim, uzdāvināja baltas kallas visiem aktieriem, tādā baltā papīrā ietītas, ar baltu lenti apsietas, nu tā vienkārši stilīgi. Tā ir spēle, sarunāšanās forma. Tu jau nevari nekā citādi ar to aktieri sazināties. Ir aktieri, kuri ļoti nopietni maina ziediem ūdeni, rūpējas, lai viņi ilgi paliktu dzīvi. Ir aktieri, kuri nevērīgi attiecas pret šīm dāvanām. Nu, es esmu kaut kur pa vidu. 
 

 
Vēlamies arī vairāk parunāt tieši par “Ziedonis un Visums”.
 
Es sagatavojos. Lasu un veicu pierakstus. Attiecībā uz Ziedoni šo kladi nesu arī uz skatuves, no tās es runāju uzrunu latviešu tautai, un tā šeit ir pierakstīta. Šeit ir visa loma ar roku pārrakstīta. Tas ir viens no maniem mācīšanās veidiem. Ir tāds mācīšanās veids, ka tu pārrakstot jau drusku to tekstu padari par savu. Un tad jau mācoties ir vienu numuru vieglāk, bet tik un tā tas ir ļoti ilgi, mokoši, un aktieriem kalt tekstus nav vieglāk vai vienkāršāk. Atšķirībā no skolēniem aktieri to dara divus mēnešus un tomēr darba laikā. Skolēni jau to parasti dara vēlos vakaros vai vispār nedara, un tāpēc viņiem tās ir mocības. 
 
Tie pleķi [kladē], tos jūs nevis neskatieties, bet skatieties. Bieži vien klade tiek nosviesta kaut kur uz grima galda, un tad izlīst atgrimējamais šķidrums, kas satur spirtu, tad izplūst tinte, un dažkārt tādas pēdas paliek eksemplāros. Ir arī kafijas pēdas. [Pāršķir lapu] Te es mēģināju no sākuma zīmēt, vēl nezinādams, kāda tā loma būs, kādas būtu viņa pozas, kas vēl neatbilst gala rezultātam. Re, šeit silueti jau ir tuvāki. Šis ir pēc tam, kad noskatījos Laimas Žurginas filmu “Portrets locījumos”, un tur šis siluets ir labi redzams. 
 
 
Katrai lomai ir tāda klade?
 
Nē, ne katrai lomai tā ir. Pārsvarā tās ir klades, kas satur tekstu. Šeit klade tapa tāpēc, ka izrādes pamatā bija etīžu sacerēšanas princips. Tātad aktieri nāk kopā, izdomā skečus, īsus fragmentus, ainiņas. Saražo aptuveni kādas simts ainas un padsmit no tām tiek paņemtas izrādē. Šai ziņā Vilis Daudziņš ir ļoti daudz sacerējis, daudzas viņa izgudrotās etīdes iekļuva izrādē. 
 
 
Ir kāda mīļākā etīde?
 
Man šķiet, ka labs ir tas atklājums, ka mēs atradām trijotni – trīs Viņi ar sarežģītajiem, intelektuāli piesātinātajiem tekstiem, kas ātri tiek runāti, un tajā pašā laikā ir balto klaunu princips. Ziedoņa tēls ir kaut kas starp to. Ir divi klaunu arhetipi – skumjais baltais klauns un negantais rudais klauns. Ziedonis caur šo trijotni ir gan skumjais, gan negantais, gan mierīgais, harmonizējošais, gan nemiera gars. Es pēdējās dienās domāju, kas varētu būt mūsu pašu latviešu Forests Gamps. Kaut kādā ziņā tas ir Ziedonis šajā izrādē, kurš paceļas no ciemata muļķīša līdz pat tautas varonim, tāda kā divējāda daba. Teātris un māksla vispār bieži vien apskata šo trešo tēva dēlu. Nenovērtēts, vientulīgs, tāpēc ka dīvainis. Kā viņš maina vidi, kas ir ap viņu, aiz sava neparastuma. Mākslinieks principā pats par sevi dažkārt ir šis nesaprastais dīvainis, kurš tracina, neliek mierā, slikti uzvedas, un tad pie izcilas apstākļu sakritības viņš kļūst par ko vairāk nekā vienkāršu trokšņotāju. Tad šie izcilie atsevišķie gadījumi tiek apskatīti mākslā un drāmā. 
 
 
Jūs sevī arī saskatāt kādu neparasto dīvaini?
 
Nē, jo, esot zonā, kur šos dīvaiņus apskata, man ļoti viegli ir pateikt: “Nē, es tāds neesmu.” Es viņus esmu apskatījis, pētījis, esmu par viņiem sajūsminājies un viņus attēlojis. Jebkurā nozarē ir savi dīvaiņi un grūtā ceļa gājēji, nesaprastie, bet varbūt viņi nonāk pie kādām jaunām atziņām, jaunām metodēm. Bet tikpat daudz ir arī dīvaiņi, nesaprastie, kuri tādi arī paliks, jo ir aizgājuši pa maldu ceļiem vai pakļauti vājībām, kuras viņi nevis pārvar, bet [kuras viņus] noved jau iznīcībā. Tā kā nav tā, ka jebkurš dīvainis, jebkurš sava ceļa gājējs kļūst par izcilību. Nē, nē, tikpat bieži ir arī otrādi. Viņš sev nodara pāri un arī citiem nodara pāri, un neko labu neatnes. 
 
 
Jūs pēdējo “Ziedonis un Visums” izrādi spēlējāt dienu pēc savas 50. dzimšanas dienas. Kā šī jubileja ietekmēja to, kā spēlējāt šo lomu, un kā tieši Ziedonis ietekmēja šo jubileju?
 
No sākuma doma bija kādu lomu uztaisīt, zinot, ka šis datums tuvojas. Es negribēju izvairīties kā citi kolēģi – kurš izvairījās svinēt šo datumu, kurš svinēja kur citur. Iekrita tā, ka beidzot tā māja [Jaunā Rīgas teātra atjaunotā ēka] ir gatava, un tad es no šīs paaudzes aktieriem pēdējais sasniedzu 50 gadu slieksni. Viena versija bija uztaisīt jaunu izrādi, bet tas nesakrita ar teātra plāniem. Otrs variants bija tiešām nospēlēt “Ziedoni”. Varbūt arī pēdējo reizi, lai viņš atgriežas mājā, kur tika radīts viss Alvja Hermaņa latviešu cikls, kas sākās ar “Latviešu stāstiem”, “Latviešu mīlestību” un beidzās ar “Kapusvētkiem”. Tātad astoņu gadu cikls no 2004. līdz 2011. gadam. Ziedonis nav pēdējā izrāde, kas vēl joprojām mūsu teātrī iet no šī cikla. Ir vēl arī Viļa Daudziņa monoizrāde “Vectēvs”. 

Tas ir kods, ko Ziedonis ir atminējis, kaut kāds latviskais nervs, ko viņš ir uztaustījis savā literārajā darbībā. Intelektuāla izkaušanās, uz ko viņš provocē.

Ar gadiem pie apaļajiem datumiem pierodi. Dzīve visu laiku saistās ar sevis prezentēšanu. Cilvēkam, kurš ikdienā sevi neprezentē, ir vajadzīgs un nopietns notikums, arī viņa tuviniekiem. Bet profesijā, kur tu sevi prezentē katru vakaru, tas ir kārtējais vakars. Šī izrāde ir patīkama, jo tu jūti, kā publika to ņem, kā šie teksti strādā uz publiku dīvainā veidā. Es pats neesmu sapratis, kas tas ir par noslēpumu, kas ir tajos tekstos, kas uzrunā arī jauno paaudzi. Tas ir kods, ko Ziedonis ir atminējis, kaut kāds latviskais nervs, ko viņš ir uztaustījis savā literārajā darbībā. Intelektuāla izkaušanās, uz ko viņš provocē. Ziedonis bija uz vienu brīdi aizmirsts, pusaizmirsts. Kad atjaunojās Latvijas valsts, tad citi notikumi kļuva svarīgāki par dzeju. Kaut kad ap nullto gadu vidu, kad mēs filmējām seriālu “Likteņa līdumnieki”, man kāds iedeva grāmatu par dižkoku atbrīvotāju grupu, ko vadīja Ziedonis 70., 80. gados. “Tutepatās” sauc grāmatu. Es to izlasīju, un man notika tāds knikšķis, nostrādāja kā palaidējmehānisms, un manī pašā parādījās dziļa, spēcīga vilkme uz Ziedoni. Tad Alvis Hermanis vienreiz teātra pagalmā ieraudzīja man rokās vienu no Ziedoņa sējumiem. Es laikam tajā brīdī lasīju “Kurzemīti”, un viņš man jautāja, vai ir iespējams no “Kurzemītes” uztaisīt izrādi. Es, protams, nevarēju nekā iztēloties un iedomāties, kā to varētu iestudēt. Bet tad iznāca Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa kopīgi uzrakstītā grāmata “Nenoteiktā bija”, un viņš ieraudzīja, kā to varētu izdarīt. Tieši tā grāmata Alvim savukārt ļoti iepatikās. Tad nu arī tapa šī izrāde.
 
 
Vai ir kāds moments, dzejolis, kas raksturotu jūsu šī brīža dzīves posmu?
 
Kad sāku, es pavisam konkrēti varu pateikt, tas bija dzejolis:
“Vēl nav nekā.
Tikai naktīm nav māju miera.
Ceļa stabiņi staigā ap māju
Un pēc manis meklē un jautā.
Zvaigznes pār pilsētu jumtiem,
Zvaigznes pār upju tiltiem
Atspīd motocikla acīs
Dīvainā priekšnojautā
 
Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša
Un balta migla
Guļ ābeļu baltajos ziedos.
Es atstāšu visu, kas man te ir,
Jo tas nav galvenais.
Un tie, kas zina, kas ir ceļš,
Tie man piedos. [..]” 

[Imanta Ziedoņa dzejolis “Vēl nav nekā” no krājuma “Motocikls”]
 
Tajā laikā kā jauns tētis ar trim bērniem biju kā piesiets šiem diviem galvenajiem dzīves punktiem: darbs, mājas, darbs, mājas. Un liekas, ka es nekā neesmu redzējis no Latvijas. Tas bija tieši laiks, kad ar vieniem draugiem mēs sākām apceļot Latviju reizi gadā ar velosipēdiem un ar otriem draugiem reizi gadā ar laivām braukt pa Latvijas upēm. Savas ilgas arī caur dzejoli piepildīju visus šos gadus. Jau pāri par 15 gadiem esmu turējies pie tradīcijas, ka reizi gadā ir jāaizbrauc uz pāris dienām kaut kur tur, kur tu vēl neesi bijis Latvijā. Ceļa sentiments, kas ir Ziedonim arī citos darbos, viņam ir bijis kājāmgājējs vai laivu braucējs. Bet, runājot par šo brīdi, es neprotu pateikt.
 
 
Kā Ziedoņa loma ir izmainījusies? Kā jūs uztverat to lomu?
 
Tā kā šī loma ietekmēja manu pieeju vispār lomām, pēkšņi likās ārkārtīgi svarīgi, ka katrai lomai ir jāatrod savs prototips. Ja pat ir kāda nezināma prototipa loma jāspēlē, tomēr būtu vēlams atrast kādu, kam tas tēls varētu līdzināties. Ja ir konkrēts prototips, no kā to esi aizņēmies, tad vieglāk ir būt un dzīvot šajā tēlā. Šī loma drīzāk ir atstājusi iespaidu uz citām lomām. Cauri gadiem šis tēls kā tāds radinieks dzīvo arī citos manos tēlos. Sākot no "Latviešu mīlestības" tēla, kas bija pirms Ziedoņa. Tad nāca Ziedonis, kas ir "Latviešu mīlestības" Uģītim krustdēls. Ziedonis, kas ir krustdēls Arnītim no "Pansijas pilī". Prātvēdera tipi, tie ir ietekmējušies no Ziedoņa. Un pats Ziedonīša tēls ir ietekmējies no citiem maniem tēliem. 
 
 
Kad jūs beidzat spēlēt lomu, piemēram, Ziedoni, kur paliek tā loma? Vai viņa kaut kur iesakņojas, pazūd pavisam vai seko līdzi vēl nākotnē?
 
Tā ir metode, kuru mums arī aktieru skolā mācījuši pietiekami daudz, pat ne metode, bet attieksme pret darbu. Tu uzej uz skatuves, un, piemēram, ja tev ir jāraud vai jāpārdzīvo, tu ņem un visu noraudi no sevis nost, to sāpi izlaid ārā caur tekstu. Tu to izdari un uz skatuves atstāj karājoties parūku vai tērpu. Tas nepaliek, tas paliek tikai tik daudz, cik tev kādreiz atkal paaicina, kā šeit, parunāt par Ziedoni vai vēl parunāt kaut kur Ziedoņa dzeju. Jo, nu jā, es esmu bišķi vairāk palasījis Ziedoni kā dažs labs cits skatuves mākslinieks. Tad nu mani kādreiz arī pieaicina, kur ir vajadzīgi Ziedoņa teksti. Tā tas turpinās, bet nekā citādi. Drīzāk ir vēlme tikt vaļā vai apgūt citus dzejniekus. Es mēģināju, tas gan bija pandēmijas sists projekts, bet es mēģināju pacelt par viņu vienu paaudzi jaunākus dzejniekus. Bet Ziedonis ir kā 20. gadsimta otrās puses dzejas saule, aiz kuras mēs īsti neredzam citas zvaigznes, kas tajā laikā ir bijušas absolūti lieliskas. Tāpat kā Rainis ir 20. gadsimta pirmās puses dzejas saule, kas ar savu gaismu neļauj ieraudzīt citas. Sevišķi tagad, ja pārdod dzeju kā notikumu, koncertu vai uzvedumu, tad katrs otrais piedāvājums ir par Ziedoņa dzeju. Tā ir drusku anomālija, bet, kā jau es teicu, viņš ir trāpījis kaut kādā nervā, kuru neviens cits nav uztaustījis. Es Ziedoni uztveru kā sākumpunktu, lai par latviešu dzeju sāktu interesēties. Uldis Bērziņš, Juris Kunnoss, Pēteris Brūveris ir tie dzejnieki, kas arī mums bijuši un būs jaudīgi. Viņus vēl cels augšā. 

Bet Ziedonis ir kā 20. gadsimta otrās puses dzejas saule, aiz kuras mēs īsti neredzam citas zvaigznes, kas tajā laikā ir bijušas absolūti lieliskas. Tāpat kā Rainis ir 20. gadsimta pirmās puses dzejas saule, kas ar savu gaismu neļauj ieraudzīt citas. Sevišķi tagad, ja pārdod dzeju kā notikumu, koncertu vai uzvedumu, tad katrs otrais piedāvājums ir par Ziedoņa dzeju.

Vai šī izrāde arī ietekmēja koncertuzveduma “Ziedonis. Lācis. Vīrieši.” rašanos? 
 
Jā, es turu aizdomās komponistu Kārli Lāci. Viņš arī pieslēdzās straumei, kas sākās, kad iznāca Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa grāmata "Nenoteiktā bija", kad iznāca mūsu izrāde "Ziedonis un Visums", Raimonda Tigula albums ar Ziedoņa runātām epifānijām, un arī fonds Viegli ar savām aktivitātēm veicināja popularitāti. Tad arī Kārlis Lācis sarakstīja vairākas Ziedoņa dziesmas sieviešu balsīm. Vēlāk pandēmijas laikā viņš radīja dziesmas vīriešu balsīm, un radās šis iestudējums. Tur mani varēja labi izmantot, jo es uzreiz varu atcerēties, iedomāties, kur varētu meklēt tekstus. Tāda ir tā saikne. 
 
 
Ja jums šobrīd būtu iespēja, ko jūs pavaicātu Ziedonim?
 
Tur būtu klusums. Es daudz klusēju, sēžot arī pie viņa darbiem. Viņš ir trenējies boksā. Es arī drusku izrādes dēļ esmu trenējies boksā, un labprāt paboksētos ar viņu ringā. Droši vien viņš uzvarētu, bet es labprāt dabūtu pa purnu. Tā būtu salda kaisle.

Viņš ir trenējies boksā. Es arī drusku izrādes dēļ esmu trenējies boksā, un labprāt paboksētos ar viņu ringā. Droši vien viņš uzvarētu, bet es labprāt dabūtu pa purnu. Tā būtu salda kaisle.

 
Vai ir kāds dzejnieks, par kuru arī varētu tapt līdzīga izrāde? Vai tas ir tikai tāds Ziedoņa fenomens?
 
Noteikti ir. Piemēram, es aicinu visus pievērst uzmanību jaunajam dzejniekam, patiesībā jau trīsdesmitgadniekam, Ivaram Šteinbergam. Palasiet, viņa krājumi ir ļoti asprātīgi, ļoti laikmetīgi, viņa paradoksiem pilnais teksts ir burvīgs. Ja es kaut ko nejaucu, tad viņam vismaz trīs dzejoļu krājumi jau ir iznākuši. Es domāju, ka no Ivara Šteinberga varētu uztaisīt kaut ko skatuvisku. Bet tā noteikti būtu jaunās paaudzes darīšana. Iniciatīva būtu viņu, viņi to arī labāk redzētu. Tas notiks, vienkārši jautājums ir nevis “Vai?”, bet “Kad”?
 
 
Apritot 50 gadiem, cilvēki bieži vien saka, ka tas ir ļoti zīmīgi. Ko jūs mācāties tagad, ko nebijāt gatavs iemācīties 30, 40 gados?
 
Viena atziņa, tāds neoriģināls teksts, ko varbūt jau jūs būsiet dzirdējuši no vecākiem cilvēkiem, ko viņi šad un tad lieto, – es iekšā jūtos jauns, es jūtos tāds pats kā gan 20, gan 30 gados. Vienkārši nezināju, ka šī atziņa nāks ar iekšēju pārsteigumu, jo tiešām tas tā ir. Šī nodrāztā patiesība tiešām ir patiesība. Tas ir viens. Bet par mācīšanos parasti ir teksti, ka vajag dzīvot un izbaudīt katru dienu, un, jo vecāks es kļūšot, jo vairāk es izbaudīšot dzīvi. Nē, tā nav! Tikpat grūtsirdīgs kā 20 vai 30 gados biju, es spēju būt arī šajā vecumā. Ir brīži, kurus tu negribi vilkt garumā. Bet es visu laiku izvairos no šī sliekšņa pieminēšanas. Ne tajā sakarā, ka man tas nepatiktu, nē, viss normāli rit savu gaitu, bet tas nav nekas tāds, lai es kaut ko jaunu pateiktu. Kā teica Rainis: "Ne grūs, ne būs nekas. Tāpat viss ies." Es ritu, tā ir tāda gargabalnieka domāšana, kur vēl tikai 30. kilometrs, kad tev maratons jānoskrien.
 
 
Ja jūs skatāties uz Latviju un Latvijas sabiedrību šobrīd kopumā, kas jums sniedz cerību un kas varbūt mazliet salauž sirdi?
 
Ar studentiem strādājot, man liekas, ka viņi ir cerība. Jaunā paaudze liekas cerīga. Viņi ir brīvāki uz saprašanos un komunikāciju. Varbūt viņiem pašiem iekšēji liekas nepietiekami, daudzi ir inerti un daudzi nespēj izkustēties, vai visu laiku gaida, ka kāds kaut ko izdarīs viņu vietā. Bet tas darbīgo jauniešu procents ir augstāks, un tas šķiet, nesīs rezultātu. Kaut kas, ko es pēdējā laikā novēroju, ir šīs paaudžu atšķirības. Piemēram, pēdējo lielo manifestāciju, kas tagad bija Doma laukumā, to arī ir jāskata paaudžu konflikta griezumā. Pat šķiet, ka Ukrainas karš ir jāskatās paaudžu konflikta griezumā. Parasti arī kreisais progresīvums piemīt jaunībai, un konservatīvisms piemīt vecumam. Šādā griezumā man šķiet ļoti vērtīgi skatīties uz visu to, kas notiek pasaulē. Tur ir atminējumi, manuprāt.

Skatītājus ved kā pa amerikāņu kalniņiem, un tā tam būtu jābūt teātrī, jo teātris nedod gatavās atbildes. Gatavās atbildes diemžēl ir jāmeklē katram pašam sev.

Kā politika un teātris sadzīvo? Vai teātrī par to diskutē?
 
Nē. Mūsu teātra vadītājs ir ļoti aktīvs sociālajos medijos ar savu politisko nostāju. Mēs par to nerunājam iekšējās higiēnas dēļ. Mums teātrī ir cilvēki ar atšķirīgām politiskām nostājām, arī ir daži, kuri pauž pretēju viedokli. Tā tas ir. Mūsu izrādes, arī Alvja [Hermaņa], vienmēr ir bijušas ambivalentas. Kurā pusē tad ir taisnība? Mēs nevaram īsti mākslinieciski taisīt neambivalentu izrādi – tādā nozīmē, ka taisīt vienos ideoloģiskajos vārtos. Mēs nevaram tādu veidot, jo tad daļa skatītāju paliks ārpus. Te mēs tracinām tos skatītājus. Dažkārt viņi grib zināt: “Kurā pusē tad jūs esat? Kurā pusē tad jūs esat?” Tas pats “Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis”, kur ir šie divi – labējais domātājs un politiķis un kreisais domātājs, politiķis, neomarksists. Skatītājus ved kā pa amerikāņu kalniņiem, un tā tam būtu jābūt teātrī, jo teātris nedod gatavās atbildes. Gatavās atbildes diemžēl ir jāmeklē katram pašam sev.