Par sevi un to, kas padara dizainu jēgpilnu. Guntars Ošenieks

“Es visu mūžu esmu bijis sacensībā ar citiem, bet visvairāk ar sevi. Un tas arī ir mans moto – ja negribi būt pirmais, tad kāpēc vispār startēt?”

Viņš neredz dizainu tikai kā grafisku noformējumu. Dizaineru Guntaru Ošenieku raksturo domāšana ārpus normām un kreatīva attieksme pret darbu – viņš runā par dizainu kā par procesu ar jēgu, nevis tikai par vizuālu rezultātu. Viņš ir cilvēks ar stingru profesionālu mugurkaulu. Cilvēks, kas nepiekāpjas kvalitātē un nepazīst paviršību. Paralēli savai dizaina praksei viņš māca jauniešus un palīdz attīstīt gan radošo domāšanu, gan spēju argumentēt savus dizaina risinājumus.

Roberts Auza, Anete Kristapsone, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025. gada rudenī.

Kā tu izdomāji, ka dizains būs tas, ar ko tu gribēsi nodarboties?

Viss sākās diezgan sen. Bērnībā vienkārši zīmēju. Man bija burtnīca, kurā kopēju karikatūras no žurnāla “Dadzis”. Īpaši patika Gunāra Bērziņa darbi – viņa joki, viņa līnijas – viss bija dzīvs. Sāku kopēt viņa zīmējumus un nemanot iemācījos proporcijas, kustību un līdzību. Kamēr neesi izgājis cauri tam, kas pasaulē jau radīts, tu nevari pilnveidoties. Tev viss ir jāapēd, jāsaprot, jāpagaršo, un tikai tad tu vari spert nākamo soli.

Mamma gribēja, lai mācos Liepājas Mākslas skolā – sākumā spītējos, jo biju aizrāvies ar basketbolu. Māksla man nelikās nekas nopietns. Tomēr patika darboties – no plastilīna taisīju mašīnas, griezu detaļas no žurnāliem, līmēju un krāsoju. Man bija žurnāli ar kartona modeļiem, no kuriem varēja salikt lidmašīnas, kuģus un pilis.

Kad izlēmu iestāties Mākslas skolā, godīgi sakot, draugi bija tas grūdiens – kad viņi tur aizgāja, arī es aizgāju. Drošības sajūta, ka neesi viens, ļoti palīdz. Pēc tam automātiski turpināju mācības Mākslas vidusskolā koktēlniecības nodaļā, un pēc tās iestājos Mākslas akadēmijā. Konkurss bija milzīgs, likās, ka netikšu. Mēs tur bijām vesela komanda – sportisti, mūziķi, mākslinieki. Sākumā domāju par interjeru, bet sapratu, ka grafiskais dizains man ir tuvāks. Un joprojām ir.

Kamēr neesi izgājis cauri tam, kas pasaulē jau radīts, tu nevari pilnveidoties. Tev viss ir jāapēd, jāsaprot, jāpagaršo, un tikai tad tu vari spert nākamo soli.

Tad sākumā tas bija vairāk draugu dēļ?

Sākumā jā. Bet arī mamma piedalījās. Bērnībā vienkārši ir tā spītība. Ja man būtu bijuši draugi mūziķi, varbūt būtu aizgājis tajā virzienā, jo man mājās bija ģitāra, spēlēju akordeonu, dziedāju korī. Sports, mūzika un māksla – viss kaut kā gāja kopā.

Godīgi sakot – tā arī ir palicis. Man apkārt vienmēr ir bijuši mūziķi un sportisti, ar kuriem es sadarbojos, taisu albumu dizainus, logotipus, grāmatas.

Kā tu sāki strādāt ar saviem pirmajiem pasūtījumiem?

Tajā laikā jau biju Rīgā, un viss aizgāja ļoti organiski. Biju iepazinies ar cilvēkiem no izdevniecības un sāku taisīt dizainus. Blakus mājām bija tipogrāfija, kur visu drukāju un saliku kopā. Tā tas turpinājās līdz pandēmijai, un tad viss pēkšņi apstājās un nevienam neko nevajadzēja.

Šobrīd katrs jūtas kā dizainers – nopērk kameru, datoru, atver YouTube un skatās “kā uztaisīt logo”. Liekas, ka tas viss ir vienkārši, bet problēma ir tajā, ka cilvēkiem zudis priekšstats par kvalitāti. Ja tu pats sev tagad taisītu zobu, vai tu varētu? Varbūt. Bet kādā līmenī? Tieši tas pats ir ar dizainu. Paškritikas līmenis ir ļoti zems. Klienti bieži nenovērtē darbu, zināšanas, pieredzi – daudzi domā, “es pats to varu uztaisīt”, bet rezultāts ir bēdīgs.

Esmu dzirdējis frāzi: “Tu mums esi par krutu, mēs ņemsim kādu, kam var maksāt mazāk.” Tas ļoti raksturo šodienas tirgu. Latvijā visi grib par velti un lai būtu perfekti – visi grib bentley, bet naudas nav pat golfam.

Kāds bija tavs pirmais personīgais darbs?

Kamēr mācījos Liepājas Mākslas skolā, Rundāles pilī taisījām mēbeļu kopijas. Mums atveda salauztas antīkas mēbeles, un mēs tās restaurējām – virpojām kājas, likām audumus. Tas bija tik kruti! Toreiz likās, ka palikšu tajā profesijā, bet Akadēmija visu mainīja.

Mans pirmais oficiāli pārdotais logotips bija Latvijas Basketbola savienībai 1986. gadā. Tas bija īpaši simboliski, jo basketbols man ir ļoti tuvs. Vēlāk man bija darbi mūzikā. Viens no pirmajiem bija “Latvijas rokenrola vasaras izlases” albuma dizains 1993. gadā. Pēc tam sekoja “Līvi” albums 1994. gadā – no kasešu vākiem līdz pirmajiem CD dizainiem Latvijā.

Veidoju dizainu arī Raimondam Paulam, filmai “Vai viegli būt jaunam?”, dažādiem TV projektiem, uzņēmumiem, kafejnīcām un restorāniem. Bija pat slavenais “Maurīcijs” restorāns 2000. gados, kas tolaik bija topa vieta Rīgā.

Man patīk, ka katram projektam ir savs stāsts. Katrs [projekts] ir daļa no manas dzīves.

Kurš no taviem darbiem tev pašam šķiet vissvarīgākais?

Ja jāizvēlas, tad Latvijas Basketbola savienības logotips ir īpašs – tur ir gan sports, gan simbols, gan patriotisms. Kad pēc pāris gadiem federācija gribēja mainīt logo, viņi atkal vērsās pie manis. Tas bija foršs apliecinājums, ka [mans] darbs dzīvo.

Man bija ideja, lai Latvijas izlase spēlē ar trīs zvaigznēm bez uzraksta “Latvija”, tāpat kā zviedru hokejisti ar trim kronīšiem. Bet federācija nolēma, ka tā nedrīkst.

Ir bijuši arī starptautiski darbi. Piemēram, dizains izstādei par zīda ceļa restaurāciju, kur Ķīnas premjers savā uzrunā pat pieminēja manu darbu kā unikālu. Tas ir forši – sēdi Liepājā un saproti, ka tavs darbs ir nonācis līdz Ķīnai.

Tas ir forši – sēdi Liepājā un saproti, ka tavs darbs ir nonācis līdz Ķīnai.

No kurienes tu gūsti iedvesmu?

Tas ir mainījies gadiem ejot. Kad sāku, nebija interneta, nebija datoru. Iedvesmu meklēju žurnālos. Man bija kaudzes ar grafikām, idejām. Šķirstīju, pierakstīju, skicēju.

Ceļošana arī ir devusi daudz. Ja tu neceļo, tu neko neredzi. Nav pieredzes, nav bagāžas.
Visu nopelnīto naudu es esmu investējis savos ceļojumos, un nenožēloju nevienu centu. Tas ir daudz vērtīgāk par īpašumiem.

Tagad, protams, viss ir citādi. Kad dzirdu klienta uzdevumu, man prātā uzreiz parādās ideja. Automātiski. Gadiem esmu krājis bagāžu, un tagad smadzenes ir kā vesela bibliotēka – atliek tikai pateikt kartotēkas numuru un man viss ir skaidrs un gatavs.

Gadiem esmu krājis bagāžu, un tagad smadzenes ir kā vesela bibliotēka – atliek tikai pateikt kartotēkas numuru un man viss ir skaidrs un gatavs.

Tev labāk patīk strādāt vienam vai komandā?

Esmu mēģinājis abus variantus. Kādreiz man bija birojs – mēs bijām trijatā. Drīz sapratu, ka klienti nāk pie manis, nevis pie “komandas”. Viņi jutās apčakarēti, kad darbu darīja kāds cits, tāpēc atteicos no biroja un sāku strādāt viens pats.

Man nepatīk pievilt cilvēkus. Ja klients nāk pie tevis, viņš grib tieši tavu rokrakstu. Tagad sadarbojos tikai ar partneriem, ražotājiem, tipogrāfijām, bet dizainu daru pats.

Tipogrāfijās man ir reputācija, viņi jau zina, ka ar mani būs “problēmas”, jo es vienmēr prasu kvalitāti. Tā tam jābūt. Standarts mani neinteresē.

Es vienmēr prasu kvalitāti. Tā tam jābūt. Standarts mani neinteresē.

Runājot par “ŌmyGosh” – kā radās rožu limonāde?

Tagad “ŌmyGosh” dzīvo savu dzīvi, bet sākums bija diezgan nejaušs.

Tas sākās sadarbībā ar Šmitu, kurš man piedāvāja uztaisīt dizainu dzērienam “Lauva”.
Man radās doma – kāpēc gan neuztaisīt kaut ko savu un īpašu? Izpētīju visus pasaules dzērienus, sapratu, ka viss jau redzēts, un man vajag ko citu.

Ienāca prātā nosaukums “ŌmyGosh” – frāze, ko cilvēki pasaka, kad kaut kas tiešām patīk. Tas ir gan par sajūtu, gan par dievišķumu. Uztaisīju dizainu, parādīju, un visi palika pie tā varianta, kuru pats negribēju atdot, un tieši tas kļuva par zīmolu.

Sākumā mums tas bija kā savs ordenis, sava veida klubs tiem, kas to varēja iegadāties. Pats biju iztēlojies, ka gribētu tādu rožu limonādi, biju iedomājies, kā tā bundža varētu izskatīties. Tad ar draugiem aizbraucām uz Gruziju uzspēlēt golfu, kur nejauši ieminējos par šo ideju. Kad atbraucu mājās, man zvanīja un teica: “Brauc šurp, taisām augšā!”. Tā tas aizgāja – un nu jau rožu limonādei ir arī brālītis toniks. Protams, tas prasa milzīgu finansējumu, viens pats to nevar “iznest”. Bet, ja tev apkārt ir pareizie cilvēki un ticība tam, ko dari, tad viss ir iespējams.

Kā tu nonāci līdz pasniedzēja darbam?

Godīgi sakot, vispār nebija plānots. Man pat prātā neienāca doma, ka kādreiz strādāšu skolā. Un vēl jo vairāk Liepājas Mākslas un dizaina vidusskolā, kur pats reiz mācījos.

Tas viss notika nejauši. Man blakus bija Ivars Matisons, kurš toreiz mācīja. Viņš paziņoja, ka aiziet uz Zemessardzi. Tieši tajā brīdī blakus bija direktore Inga Auziņa – viņa pagriezās un teica: “Man vajag kādu viņa vietā.” Un tā es sāku. Bez plāna, bez sagatavošanās. Pusgada laikā, no janvāra, sāku strādāt. Bet tagad jau trešais gads, un man ļoti patīk. Man liekas ir svarīgi dalīties, ja esi uzkrājis pieredzi. Ja nepārmāci to citiem, tā pieredze vienkārši nomirst kopā ar tevi.

Kas, tavuprāt, ir svarīgākais, ko tu vari iemācīt jaunajiem dizaineriem?

Māku, domāšanu un attieksmi. Tu vari iemācīt programmas: Illustrator, Photoshop, bet galvenais [kas jāiemāca] ir domāt kā dizainerim – veidot sistēmu, režģus, kārtību, pārdot savu ideju klientam. Es mācu arī to, ka dizains nav tikai skaistums, tas ir risinājums. Un risinājumam jābūt jēgpilnam.

Mums skolā gan ir problēmas, jo daudziem datoriem uzkaras programmas, valsts sistēma bremzē. Bet nu, tas arī ir izaicinājums, kuru izturēt, un darīt, nevis sūdzēties. Tie, kas patiešām grib [darīt], vienmēr atrod veidu.

Dizains nav tikai skaistums, tas ir risinājums. Un risinājumam jābūt jēgpilnam.

Kas tevi motivē darbā?

Jaunie cilvēki. Viņi iedvesmo. Kad redzu, ka viņiem ir potenciāls, man pašam gribas kustēties, domāt un darīt. Tā ir enerģijas apmaiņa – viņi deg, un tu dedz kopā ar viņiem.

Un [motivē] arī tā sajūta, ka dari kaut ko nozīmīgu, jo, būsim reāli, labāk sēdēt pansionātā vai būt vidē, kur notiek dzīve? Man liekas, ka atbilde ir skaidra.

Kādām īpašībām jāpiemīt labam dizaineram?

Pacietībai. Perfekcionismam. Godīgumam. Neatlaidībai. Un jābūt atvērtam jaunajam. Daudzi baidās no jaunām lietām, tā ir lielākā kļūda. Kad parādījās internets, daudzi teica, “kas tas par sūdu, man to nevajag!”. Un tie cilvēki, kas toreiz to noraidīja, šodien vienkārši ir pazuduši no aprites. Tas pats ir ar mākslīgo intelektu. Tu vari baidīties, bet vari izmantot viņu kā palīgu un tu būsi priekšā citiem.

Es visu mūžu esmu bijis sacensībā ar citiem, bet visvairāk ar sevi. Un tas arī ir mans moto – ja negribi būt pirmais, tad kāpēc vispār startēt?

Un tas arī ir mans moto – ja negribi būt pirmais, tad kāpēc vispār startēt?

Kā tu tiec galā ar kritiku?

Kritika ir ļoti vērtīga, ja tā ir pamatota. Ja cilvēks prot izskaidrot, kāpēc viņš kritizē, tad tas palīdz augt. Bet, ja tā ir tukša muldēšana, tad no tās nav jēgas.

Pats esmu bijis tajā posmā, kad rādīju klientam simts variantus. Tagad vairs tā nedaru – viena ideja, viens konceptuāls risinājums, kas pārdomāts līdz pēdējam. Ja to pasniedz pareizi, klients to pieņems. Tas ir kā metot bumbu grozā, tu trenējies līdz mirklim, kad vari mest ar aizsietām acīm. Tad tu zini, ka esi uz sliedēm.

Kā tu redzi mākslīgā intelekta ietekmi uz dizainu?

Manuprāt, tā ir lieliska lieta, ja to izmanto pareizi. Daži klienti uzreiz saka: “Tu tikai nemēģini man iesmērēt mākslīgo intelektu.” Es speciāli to pārbaudīju, radīju vairākus variantus, arī tādus, kas bija ģenerēti ar mākslīgo intelektu, un parādīju kopā ar saviem [dizainiem]. Klients izvēlējās tieši manu darbu, nevis mākslīgā intelekta versiju, pats nezinot, kurš ir kurš.

Tas mani pārliecināja, ka cilvēka roka un sajūta joprojām ir neaizvietojama. Mākslīgais intelekts ir labs palīgs ideju meklēšanai, bet bez cilvēka tas ir tikai tukšs rāmis. Ja tu ieliec mākslīgajā intelektā savus resursus, tas kļūst par spēcīgu instrumentu, nevis draudu.

Kur tu redzi Latvijas dizainu pēc pāris gadiem?

Domāju, jau tagad esam pasaules kartē. Latvijā ir daudz talantīgu dizaineru, tikai mēs paši to reizēm nenovērtējam. Pasaule mūs redz vairāk, nekā mēs redzam paši sevi.

Tāpat kā sportā – ilgs klusums – un pēkšņi Porziņģis. Tā būs arī ar dizainu. Kāds atkal izšaus, un visi teiks, “re, latvietis!”. Tas notiek viļņos. Un, jā, es saku — trakajiem pieder pasaule. Tiem, kas nebaidās mēģināt un kļūdīties.

Latvijā ir daudz talantīgu dizaineru, tikai mēs paši to reizēm nenovērtējam. Pasaule mūs redz vairāk, nekā mēs redzam paši sevi.

Ko tu ieteiktu jaunam cilvēkam, kurš grib kļūt par dizaineru?

Fokusēties. Bez fokusa nekas nenotiek. Strādāt vairāk, nekā no tevis prasa. Nekad nepietiek tikai ar to, ko dod skolā. Studentiem saku, “paņemiet dažas brīvdienas, noskatieties visu, praktizējieties”. Tu vari mēneša laikā iemācīties visu, ja gribi. Bet vajag gribēt.

Kas ir labs dizains vienā teikumā?

Pārdomāts konceptuāls risinājums, kas liek klientam justies tā, it kā viņš pats to būtu izdomājis. Ja klients jūtas lepns, ja viņš redz sevi tajā idejā, dizaina mērķis ir īstenots. Ja pēc tam jūs kļūstat par draugiem – tas ir bonuss.