No žurnālistikas līdz Saulkrastu balss veidošanai. Saruna ar Baibu Stjadi

Kā veidojas komunikācija starp iedzīvotājiem un pašvaldību un kādas ir sabiedrisko attiecību darba aizkulises pašvaldībā? Saulkrastu novada domes Sabiedrisko attiecību un tūrisma nodaļas vadītāja Baiba Stjade uzskata, ka sabiedrisko attiecību darbs nav tikai dokumentu publicēšana vai informācijas nodošana – tas ir arī stāsts par cilvēkiem, viņu vērtībām un vietas sajūtu. Baiba stāsta par savu ceļu no žurnālistikas līdz sabiedrisko attiecību vadībai, par ikdienas izaicinājumiem, radošuma nozīmi un to, kā panākt, lai iedzīvotāji ar lepnumu runātu par savu pilsētu.

Nikola Janberga, Kintija Lapkovska, Studentu medijs Skaļāk

Intervija notika 2025.gada rudenī.

Kā jūs nonācāt līdz darbam sabiedrisko attiecību jomā? 

Mans bakalaura grāds ir elektronisko mediju žurnālistikā, bet maģistrantūrā izvēlējos studēt sabiedrisko attiecību vadību. Kaut arī žurnālistika, sabiedriskās attiecības, reklāma un mārketings ir viens komunikācijas atzars, varam teikt, ka žurnālisti un sabiedrisko attiecību vadītāji ir mazliet ar savu specifiku. Man bija pieredze tieši žurnālistikā, gribēju paskatīties, kā ir būt sabiedrisko attiecību speciālistam.

Vai pabeidzot studijas aizgājāt strādāt uz domi? 

Nē, es pabeidzu maģistrantūras programmu un tas sakrita ar laiku, kad parasti sievietes un meitenes precas un arī es apprecējos. Ņemot vērā, ka mans vīrs bija saistīts ar citu nozari, aizgāju strādāt uzņēmējdarbībā. Nebiju saistīta ne ar žurnālistiku, ne sabiedriskajām attiecībām, bet šīs prasmes, ko apguvu augstskolā saistībā ar komunikāciju, retoriku un pārliecināšanu, man palīdzēja veiksmīgi izveidot savu uzņēmumu, kurš vēl šodien strādā.

Strādāju divās darbavietās un visiem saku, ka tas nekas, ka varbūt nesaproti nozari. Piemēram, ja tagad pēkšņi aizietu strādāt betona rūpnīcā: “Ne vienmēr ir jāsaprot kā tieši betonu taisa, bet ir jāprot klientam pārdot betonu.” Manas komunikācijas prasmes palīdzēja pārliecināt klientus, pat saprotot, ka vispār nesaprotu nedz ko viņiem apsolu, nedz kā tas ir izdarāms, bet pieredze nāk tikai darot.

Tad sāka dzimt bērni, tāpēc atgriezos savā dzimtajā pilsētā – Saulkrastos. Ja paskaties uz darba iespējām, kas ir šeit, un savu izglītību, saproti, ka vienīgā iestāde, kur noderētu manas zināšanas un arī atalgojums būtu adekvāts, ir pašvaldība.

Mana kvalifikācija paredz augstāku amatu, bet tā kā ļoti gribēju šeit strādāt, tad neskatoties nedz uz atalgojumu, nedz uz amatu, bija skaidrs, ka nāku [strādāt] šeit. Pirmās divas nedēļas nostrādāju [šajā amatā], bet mans darba devējs redzēja, ka manas zināšanas ir krietni plašākas, un jau pēc divām nedēļām man atnesa jaunu darba līgumu, kur norādīja, ka esmu sabiedrisko attiecību vadītāja. Vēl pēc deviņiem mēnešiem man tiešā vadība izveidoja veselu nodaļu un kļuvu par nodaļas vadītāju. Tas ir pats labākais, ja darba devējs spēj novērtēt tavas kvalitātes un redz, ka tu spēj vairāk.  

Tas ir pats labākais, ja darba devējs spēj novērtēt tavas kvalitātes un redz, ka tu spēj vairāk.  

Kā izskatās tava ikdiena? 

Lai strādātu pašvaldībā, jāsaprot, ka primārais uzstādījums ir labi publicēt domes lēmumus un saistošos noteikumus, bet cik no iedzīvotājiem tos lasa? Diezgan maz, tātad arī komunikācijai ir jāaug. Jāiet līdzi laikam un jāskatās, ko auditorija grib dzirdēt no pašvaldības. Ja šodienu salīdzina ar piecu gadu periodu, es teiktu, ka katru gadu mainās tendences, mums pašiem ir jāmācās un jāpiemērojas. Dažkārt labāka ir nevis fotogrāfija, bet reels (no angļu val. īss video plaformā Instagram). Viens teikums un uzzīmēts vizuālais materiāls.

Mēs gribam strādāt kopā, komunikācija ir veiksmīga. Es viena neesmu darītāja, bet ko nozīmē vārds kopā? Man ir jāsastrādājas ar visiem kolēģiem, ar visām iestādēm. Ja pašvaldībā ir centrālā administrācija, tad mums ir sporta, kultūras centrs, izglītības iestādes, komunālserviss, slimnīca un tā tālāk. Man ir jāmāk ar viņiem visiem strādāt. Man ir jāsaprot viņu domāšanas veids. Man ir jāsaprot, kas notiek viņu ikdienā, lai saprastu, kas būs galvenās ziņas.

Iedzīvotāji mēdz pie visa vainot pašvaldību un valsti. Tas pārsvarā ir ar negatīvu nokrāsu. Lai celtu lokālpatriotismu, lai Saulkrastu iedzīvotājs sajustu, ka viņam ir forša pilsēta, neiešu nedz publicēt saistošos noteikumus, nedz domes lēmumus, nedz būvvaldes citātus, bet varu to iedot savādāk. Varu izveidot foto stāstu par veiksmīgu mazo uzņēmēju, kurš saka, ka pateicoties tam, ka pašvaldība pirms trīs gadiem izbūvēja šo ceļu, pavērās iespēja, ka vairāk klienti var pie viņa aizbraukt.

Veidojot oriģinālu saturu, mēs parādām, cik forši ir iedzīvotāji, jo nekas nevar būt labāks kā, aizbraucot uz blakus novadu, dzirdēt: ”Jā, lasīju un redzēju, kādi jums ir svētki un kā viss notiek!” Saulkrastietis klausās un vairs negrib dziedāt līdzi, ka viss ir slikti un izjūt lepnumu, ka kāds viņiem pasaka, ka pie viņa patiesībā ir ļoti labi. Mēs ļoti strādājam pie pozitīvām ziņām. Kas attiecas uz sociālajiem tīkliem, mums ir uzstādījums, ka dažkārt kolēģi atsūta publicētu informāciju un grib tikt mūsu sociālo tīklu lentē, bet es atsaku, jo ļoti skatāmies, ko publicējam. Mēs esam uzaudzējuši auditoriju un jūtos atbildīga pret to. Mēs sakām, ka tas ir mūsu dzīves stila žurnāls, jo tas ir veids, kā mēs varam panākt pozitīvo, ka cilvēki pasaka ko labu par vietu, kurā viņi dzīvo. 

Kādi ir jūsu amata galvenie pienākumi? 

Pārvaldu galveno informācijas plūsmu, un nodaļā, kurā strādāju, esmu atbildīga par četriem darbiniekiem. Man jāgādā, lai viņi būtu nodarbināti. Man ir jāpārskata viņu darba rezultāti un jāplāno darba process. Principā jūtu, ka savā komandā esmu vairāk ideju ģeneratore, līdz ar to man ir jādeleģē darbinieku pienākumi. Man ne vienmēr patīk darba rezultāti, un tad ir jāpieslēdzas un jāpalīdz. Principā pārvaldu visu komunikāciju, kas ir abas pašvaldības oficiālās mājas lapas, informatīvais izdevums, vides plakāti, elektroniskie stendi, drukātais materiāls un bukleti. Arī kā uz jaunā autobusa izskatīsies logo vai kādos rāmjos liksim goda rakstus. 

Kā tu izvēlies, kuri notikumi vai aktivitātes jāizceļ plašāk?

Skatāmies, kas šobrīd visiem interesē. Kad nāks rudens, būs jālūdz komunālservisam informācija par rudens lapu savākšanas akciju. Tūlīt sāksies laiks, kad būs nepieciešams greiderēt ceļus, jo būs bedres. Ziemā, protams, lielākās sāpes ir par netīrītiem ceļiem. Pavasarī visi ceļi ir sašķīduši, visur ir mitrs, ūdens nav nosūcies.

Tad sākās vasaras sezona, pludmales ir pilnas ar suņiem, visi smēķē, vasarnieki traucē, piemēslo mežus un parādīsies arī nūdisti. Jautās gan par atkritumu apsaimniekošanu, gan par nūdistu pludmali. Sarakstu atbildes un publicēju. Ja ir kādas aktualitātes, mēs saprotam, ka sabiedrībai būs jautājumi un izmantojam sociālos tīklus ar uzrakstu - Pašvaldība jautā. Ieliekam savu jautājumu un atbildi, un tas cilvēkiem ļoti patīk. Tas nekas, ka neviens vēl nav jautājis, bet mēs zinām, ka jautās. 

Kādas komunikācijas platformas Saulkrastu dome izmanto visaktīvāk? 

Mūsu publikai patīk Facebook. Mājaslapā ir ļoti svarīga sadaļa – kalendārs, kur ir pārskatāmi visi pasākumi, tad Visit Saulkrasti, kas ir vairāk pārējai Latvijas daļai, bet arī vietējie dažkārt to pārskata. Tad, protams, ir Instagram,  TikTok,  Twitter un Threads. Katrai platformai vajag piemēroties un saprast kontenta (no angļu val. content – saturs) pieeju, jo katrai ir citādāks vēstījums.

Instagram pirmā bilde ir ļoti svarīga un šī saprašana par vizuālo komunikāciju tev vai nu ir, vai nav. Ja pirmā bilde neuzrunā, tu neskatīsies un nelaikosi (no angļu val. like – patikt, nospiest sirsniņu soc.mediju platformā).

Facebook pati izvēlos pirmās piecas bildes galerijai. Ir ļoti svarīgi, kā tās viena ar otru saspēlējās un kāds ir tas pirmais piecinieks, ko auditorija redzēs. Ja tas ir maksimāli veiksmīgs, tad tas man garantē share (no angļu val. dalīties), like un komentāru. Jo vairāk mani šēro, jo vairāk cilvēki fano par Saulkrastiem. Tad arī sāk sekot kalendāram, jo redz šos pasākumus. Gribu iedot sajūtu: ”Kur jūs bijāt, ka neatnācāt?” Nevis, ka fotogrāfs man nodod bildes un visas simttrīsdesmit lejupielādē un ieliek soctīklos, nedomājot par pirmo bildi. Visas simttrīsdesmit nepublicēju, tās būs atlasītas un ar rūpīgi izvēlētu secību. Ja šim nepievēršu uzmanību, tad dažkārt ļoti labs pasākums neizskatās tik labs tikai tāpēc, ka komunikācijas speciālists nav veltījis pietiekamu uzmanību vizuālajai komunikācijai.  

Kā mērāt komunikācijas efektivitāti? 

Nevarētu teikt, ka mums būtu kāda īpaša metode, bet, protams, skatāmies LETA mediju monitoringu. Cik daudz, kur un kā Saulkrasti parādās, jo skaidrs, ka sociālajos tīklos ir ļoti grūti tam izsekot, jo notiek nepamatota trauksme par kaut kādiem procesiem.

Redzam, ka cilvēki mūs ietago (no angļu val. tag – atzīmēt), iespēju robežās cenšamies atbildēt. Skatāmies sociālo tīklu metas datos (no angļu val. metadata – detalizēta informācija par datiem) to, kādi laiki, kādas ziņas un kas ir uzrunājis. Ne vienmēr no mūsu skatpunkta šķiet, ka šī ziņa aizies, bet tā pārsteidz un aiziet. Cilvēki negaida, ka pašvaldība sestdien un svētdien kaut ko ieliks. Mēs publicējam fotostāstus sestdienu rītos, ap septiņiem vai astoņiem, jo tad cilvēki pamostas un pirmais, ko viņi dara, ir ieskatās sociālajos tīklos. Mēs cenšamies interesantus projektus palaist šajā laikā un tas ļoti labi strādā.  

Kā pašvaldība sadarbojas ar vietējiem uzņēmumiem un sabiedriskajām organizācijām? 

Vislabākās biedrības, ar ko mēs strādājam, ir pensionāru biedrības, jo tā ir publika, kurai ir laiks un kura ir dzīves gudra. Mums nav ļoti daudz nevalstisko organizāciju. Mūsu novads ir diezgan mazs, tāpēc pārsvarā sniedzam atbalstu, jo biedrībām ir vajadzīgs pašvaldības finansējums. Viņiem ir vajadzīgs finansējums dažādām aktivitātēm, līdz ar to viņi paši mūs uzrunā un mēs viņus arī. Diezgan daudz nodarbojamies arī ar ukraiņu bēgļu uzņemšanu. 

Šogad tūrisma informācijas centrā sapratām, ka mums ir telpa, kur ir ļoti liela lete, un, ka varam leti saīsināt un atbrīvot telpu, lai varētu tirgot vietējo uzņēmēju ražotos produktus. Tas ir pašvaldības atbalsts, veidojot foto stāstus par uzņēmējdarbību, stāstot, ka Saulkrastu uzņēmēji var ne tikai cept kūkas, bet tagad ir atraduši arī iespēju atvērt mazu saldumu veikaliņu. Piektdien dosimies pie viņiem fotografēt, būs intervija un izveidosim skaistu stāstu. Šie uzņēmēji stāsta, ka cilvēkiem tas patīk, jo viņiem interesē, kā sāki [uzņēmumu], kā ir gājis citur. Jebkura pieredze ir ļoti vērtīga, un tad viņi šēro, komentē, un arī tas ir veids, kā mēs šo informāciju aiznesam tālāk. Arī mediji šo informāciju redz, un viņiem tas šķiet interesanti. 

Kādi ir bijuši lielākie izaicinājumi, strādājot pašvaldībā? 

Valsts prezidenta uzņemšana radīja nelielu stresu. Tā ir valsts augstākā amatpersona, bet man ir prieks, ka tur pretī bija pietiekami profesionāla komanda. Tas bija pirmais, kas nāk prātā, ja runājam par krīžu komunikāciju. Gribētu nospļauties un teikt, “paldies Dievam”, ka ļoti lielas krīzes nav bijušas, bet ir apmēram jāparedz, par ko varētu būt šūmēšanās un par ko sabiedrība varētu runāt. Tas ir jāparedz un jāvirza komunikācija, jāveido teksts tā, lai maksimāli novērstu sabiedrības sašutumu, bet, protams, ja ūdensvads ir plīsis, tas ir plīsis. Tur ieslēdzas cita komunikācija, mēs stāstām, kas ir noticis, ja mums ir iespēja, ziņojam, kad mēs varam to novērst un nesatraucam iedzīvotājus. Mēs esam lietas kursā un strādājam.  

Kādi stereotipi, tavuprāt, pastāv par pašvaldības komunikāciju? 

Tas ka, mēs strādājam ļoti sausi, bet mēs paši kā komunikācijas speciālisti esam ļāvuši viņiem tā domāt, parādot piemēru ar savu darbu. Ja tu esi šajā amatā un neesi radošs, tikai normatīvo aktu izpildītājs, tad sabiedrība par tevi tā arī domā. Ļoti traucē tas, ka ir kaut kāds rāmis, ka pašvaldība dara šādi un nekā savādāk. Man nebija neviens, kas man iestāsta, kā vajag strādāt un ka šo nedara.

Atnāca kolēģe no Aizkraukles pašvaldības, kura ir ilgi tur strādājusi, un no viņas uzzināju ļoti daudz, kas vispār šajā amatā ir jādara. Ieguvu pavisam citādāku skatījumu. Savukārt viņa brīnījās par mani. Viņa nesaprata, kādā lidojumā strādāju un kāpēc man jāskrien uz kultūras centru, un jāiesaistās tur. Mums bija divi pilnīgi atšķirīgi uzskati, kā vajadzētu strādāt.  

Kas tev pašai vislabāk patīk savā darbā? 

Man patīk būt cilvēkos. Patīk, ka publicēju kādu foršu foto stāstu, un esmu palīdzējusi tam cilvēkam. Ka viņam labāk veicas biznesā, ka dzīvē kaut kas ir pavēries, ka par viņu kāds ir uzrakstījis vai pateicis paldies. Mūsu novadā vienīgā tautas deju kolektīvu māte un kultūras uzturētāja, ir Judīte Krūmiņa. Es veicu interviju ar viņu pateicībā, ka viņa tam ir atdevusi savu dzīvi, izauklējusi un izmācījusi kolektīvus. Mēs [domes] priekšsēdētājam lūdzām, lai iet viņu sveikt, sagādājām dāvanu, uztaisījām reel, izdarījām maksimālo, ko mēs varam. Tas man sagādā prieku, jo redzu, ka mans darbs kaut ko ir pavirzījis uz priekšu un kaut kas ir noticis.  

Patīk, ka publicēju kādu foršu foto stāstu, un esmu palīdzējusi tam cilvēkam.

Kā tu iedrošinātu jauniešus, kuri grib strādāt sabiedrisko attiecību jomā? 

Saproti savas labās kvalitātes. Ja saproti, ka tev patīk publika un cilvēki, esi gatavs runāties, mācīties to, neesi gatavs apstāties pie viena risinājuma, tad noteikti vajag to darīt. Nevajag baidīties. Dažkārt kāds kolēģis man māca, kā vajadzētu, un tad saku, ka algu man maksā par manu amata vietu. Darba devējs uzticas manām kvalitātēm, manām zināšanām, tātad, lūdzu, ļaujiet man darīt savu darbu, jo par to atbildu. Ja būs kļūdas, tad esmu gatava par tām atbildēt.

Ir ļoti labi zināt teorijas, bet teorija ir grāmata. Dzīve ir prakse nebaidīties. Dažkārt esmu sēdējusi sapulcē un saprotu, ka nevienu vārdu nesaprotu. Varbūt man sākumā nav nekādas saprašanas, kā to nokomunicēt, bet vienmēr saku, ka mēs to izdarīsim. Tas nekas, ka tobrīd neredzu kā. Ceru, ka tevi iedvesmoju nebaidīties, jo, ja ir bailes, tas bremzē, ja ir šaubas, tas arī bremzē. Ir septiņreiz jānomēra un kaut kur tā patiesība ir. 

Saproti savas labās kvalitātes. Ja saproti, ka tev patīk publika un cilvēki, esi gatavs runāties, mācīties to, neesi gatavs apstāties pie viena risinājuma, tad noteikti vajag to darīt. Nevajag baidīties.

Par ko tu vēlējies kļūt bērnībā? 

Par sporta deju dejotāju. Man patika uzmanība. Skatījos uz šīm dejotājām televīzijā, viņām bija tik skaisti tērpi, uzmanība, bet jāsaka, ka šo uzmanību iegūstu arī darbā. Bieži vien dodos līdzi savam vadītājam, viņš ir uzmanības centrā, un tad arī es esmu blakus. Mans darbs paredz, ka manam apģērbam jābūt atbilstošam pasākumam. Kad mācījos vidusskolā, Latvijas Radio bija bērnu un jauniešu redakcija. Viņi bija ļoti atsaucīgi, ņēma jauniešus praksē un deva visādus mazus darbiņus. Es jau 11., 12. klasē tur biju pagrozījusies un tas ietekmēja manu studiju izvēli - žurnālistiku.  

Ja tavs darbs būtu jāsalīdzina ar kādu citu profesiju, kāda tā būtu? 

Mans darbs pašvaldībā nav vienīgais. Man ir uzņēmums, kas ir pilnīgi nesaistīts ar šo nozari un pašvaldības darbu. Materiālais nodrošinājums man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Ja tev ir komunikācijas zināšanas, tu vari strādāt jebkādā jomā. Līdz ar to, otra darbavieta ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanu.

Kā tu skaidrotu bērnam, ar ko nodarbojas sabiedrisko attiecību speciālists? 

Saviem bērniem vienkāršā valodā saku, ka mans darbiņš ir runāt par Saulkrastiem pēc iespējas labāk. Tā, lai tu ticētu vietai, kurā tu dzīvo, ticētu, ka mēs šeit strādājam. Ja gribi, lai pilsētā ir rotaļlaukums, tad kāds par to lemj un tie ir deputāti. Vienkāršā valodā stāstu, ka mans uzdevums ir stāstīt, kāpēc šeit izvēlējās būvēt rotaļu laukumu, kāpēc šis ceļš ir asfaltēts un kāpēc tas ir svarīgi.

Ja tev būtu neierobežoti resursi, kādu komunikācijas kampaņu tu izvēlētos īstenot Saulkrastos? 

Vairāk ziņot par tūrismu tieši ziemas periodā. Arī centrālo video par novadu veidojām tieši nesezonā, ar uzsvaru, ka pie mums jūra nav tikai trīs mēnešus, tā ir visu gadu.

Mums nav tik lielu līdzekļu, lai varētu strādāt ar mediju aģentūrām un piesaistīt ārpakalpojumus, mums pašiem jābūt radošiem. Tikai vienu reizi manas darbības laikā atradās līdzekļi, kurus varējām izmantot, nevis, lai pati rakstītu tekstu vai skrietu operatoram koriģēt, ko filmēt un darīt, bet kur tiešām bija [iesaistīta] profesionāla komanda. Tas ir viens novadu reprezentējošais video, kas ir izveidots. Ja būtu nauda, tad mēs noteikti tālāk promotētu (no angļu val. promote – reklamēt), ka esam atvērti visu laiku. 

Kas ir viena vērtīga mācība, ko esi guvusi, strādājot sabiedrisko attiecību jomā un ko vēlētos nodot tālāk lasītājiem? 

Ko iemāca teorētiskās zināšanas un augstskola. Tā iemāca, ka galvenais ir saprast, kā domāt no dažādiem rakursiem, uzklausīt visus viedokļus. Salīdzināt Saulkrastu un Liepājas vai Siguldas komunikācijas kanālus man būtu ļoti grūti, jo, pirmkārt, resursi nav vienādi, budžets nav vienāds un arī lokācijas nav vienādas. Bet varu paskatīties viņu labos un sliktos piemērus, un izanalizēt tos.

Tad tev apmēram izkristalizējās, ko tu ar saviem resursiem vari izdarīt un nekad nevajag gausties: “Man ir par maz, es tāpēc nevaru”, bet gan atvērt savu radošo potenciālu un paskatīties, ko ar esošo varam paveikt vēl labāk. Kad tu pats esi aizrāvies, tu aizrauj arī pārējos.