Linda Samsonova: “Es ļaujos kritikai. Tā sāp, bet arī māca.”
Vēlā pirmdienas vakarā esam ieradušās Latvijas Radio ēkā un klausāmies, kā izskan vakara ēters. Studijā valda rosība un smiekli, un, vērojot radio aizkulises, mūs pārņem īpaša sajūta. Brīdī, kad tiek pieteikta nākamā dziesma, ētera vadītāja pēkšņi nokrīt no krēsla. Pāris sekundes klusuma un telpa piepildās ar smiekliem. Tāda bija mūsu iepazīšanās ar enerģisko Latvijas Radio 5 producenti un dīdžeju Lindu Samsonovu.
Marta Kļaviņa, Rasa Tamane, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2025. gada rudenī
Par ko tu vēlējies kļūt bērnībā?
Vecāki mani redzēja kā aktrisi, bet es par to daudz neprātoju – darīju to, kas sanāk. Spēlēju klavieres, tas bija tēta sapnis, un tagad esmu pateicīga par mūzikas skolas diplomu, kas noder arī darbā radio. Zināju, ka par pianisti nekļūšu, un ar laiku sapratu – arī aktrises ceļš nav mans. Man ir svarīgi mājās būt pašai, nevis dzīvot lomās.
Man ir svarīgi mājās būt pašai, nevis dzīvot lomās.
Kā tu pavadi brīvo laiku?
Brīvā laika man ir maz, tāpēc mans lielākais hobijs ir izgulēties – pilnvērtīgs miegs ir nepieciešams, lai varētu labi strādāt un baudīt dzīvi. Man ļoti patīk ceļot, izzināt citas kultūras un redzēt, kā cilvēki dzīvo dažādās pasaules vietās. Ik pa laikam skrienu, trenējos, dodos pārgājienos. Man patīk arī garšīgi paēst un apmeklēt jaunas vietas. Ja baudīšana ir hobijs, tad tas noteikti ir mans lauciņš.
Kā tu nokļuvi radio un kāpēc tieši tur?
Radio nebija plānots. Mācījos [Latvijas Universitātes] Sociālo zinātņu fakultātē un sapratu, ka gribu studēt žurnālistiku, jo man padevās rakstīt un latviešu valoda bija stiprā puse. Esmu tāds grammar nazi (no angļu val. cilvēks, kurš ļoti pievērš uzmanību gramatikai).
Strādāju reklāmas un pasākumu aģentūrās. Pēc tam citā aģentūrā organizēju pasākumus un vienā no tiem uzaicināju Tomu Grēviņu kā dīdžeju. Pēc pāris mēnešiem man uzrakstīja [žurnālists] Kārlis Dagilis, jo Toms mani bija ieteicis kā producenti topošajam jauniešu radio. Izpildīju uzdevumu par jauno radio programmu, tiku uz nākamo kārtu un man piedāvāja darbu. Tas bija pirmais gads pēc universitātes, tobrīd paralēli strādāju aģentūrā. Tā es kļuvu par Latvijas Radio 5 producenti.
Vai bija kaut kas, kas tevi biedēja, uzsākot darbu radio?
Viss. Es vispār nesapratu, ko daru. Bet neviens no mums nesaprata, jo bijām jaunieši. Tagad liekas ārprāts, ko esam darījuši ēterā un kā mēs izpaudāmies. Bet visu šo gadu laikā mēs esam kopā mācījušies, jo sākumā tie tiešām bija eksperimenti. Mēs studijā darījām pilnīgi visu, kas bija ārpus dažādām drošības normām un varbūt arī pieklājības. Protams, sākumā bija arī nosodījums no sabiedrības par to, ko jaunieši runā un dara, bet ir jāuzaudzē biezāka āda. Varbūt tagad mūsu klausītāji ir jau pieraduši.
Kas tevi visvairāk pārsteidza uzsākot darbu?
Varbūt ne pārsteidza, bet aizrāva – vide un iespējas. Radio man ir kļuvis par pamatvērtību, viss pārējais mainās. Esmu šeit jau desmit gadus un joprojām sajūsmina tas, ka varu pusdienot ar Raimondu Paulu vai satikt citus latviešu māksliniekus. Protams, reizēm domāju, žēl, ka nedzīvoju Apvienotajā Karalistē un nestrādāju BBC Radio. Tu esi pa vidu svarīgajam un ar tevi rēķinās. Latvijas mūziķi bieži vien kļūst par taviem draugiem.
Kas tev patīk darbā radio?
Viss! Bet visvairāk – brīvība. Es pati izvēlos mūziku, ko spēlēt, drīkstu runāt par to, ko vēlos, un mums nav reklāmu. Pēc atvaļinājuma vienmēr ir patīkams satraukums, atgriežoties pie klausītājiem, kuri tevi gaida. Saikne ar auditoriju ir uzlādējoša un mazliet atkarību veicinoša. Kā arī vēstījums, ko vēlos nodot klausītājam, katru dienu ir nedaudz citādāks, bet, manuprāt, klausoties manu ēteru, var sajust vienu kopīgu domu. Lai cik slikti būtu, vienmēr var atrast ko pozitīvu, dzīves vērtu. Tas ir mans vēstījums – cerība, dzīvīgums un atbalsts.
Kas ir grūtākais tavā darbā?
Izdomāt kaut ko jaunu un aizraujošu, it īpaši par tēmām, kas nav populāras, bet ir svarīgas. Jāatrod veids, kā tās pasniegt skaisti un saprotami. Rīti nav mana stihija – esmu atteikusies no rīta ētera, jo celties sešos un būt možai septiņos man būtu pārāk grūti un neveselīgi. Mēs ar [Latvijas Radio 5 DJ] Jāni Pētersonu esam mainījušies, esmu vadījusi arī rīta ēteru, tam ir savs šarms. Mēnesi to darīt ir forši, bet ikdienā – nav mans.
Pastāsti, kāda ir tava darba diena?
Mana diena sākas ap plkst. 10:00. Citiem tas šķiet vēlu, bet tā ir mana izvēle, varu to apvienot ar dīdžeja darbu. Rītu sāku ar mūzikas klausīšanos, meklēju jaunumus, lasu par māksliniekiem, lai ēterā varu ielikt arī zināšanu devu. Pārlasu ziņu portālus, izvēlos, kas mani interesē, gan pozitīvais, gan negatīvais.
Agrāk biju producente, bet tagad man ir savs producents, kurš rūpējas par raidījuma saturu un aktualitātēm, bet arī es nāku ar savām idejām, lietām, ko gribu pastāstīt vai kas šķiet vērtīgas. Neviena diena nav vienāda, dažreiz vakaros ir koncerti, pasākumi, albumu prezentācijas, kas arī ir daļa no darba, lai gan no malas tā izskatās kā izklaide. Ēters ilgst trīs stundas un tajā jābūt maksimāli enerģiskai. Neatkarīgi no tā, kas notiek dzīvē, ja ir kaut kas svarīgs, tad mēģinu desmit līdz divdesmit reizes pateikt “brūnos brikšņos brīnās brūni brieži” pirms ieslēdzu mikrofonu un sasveicinos ar klausītājiem. Tā ir ikdiena, kurā ir daudz mūzikas, tikšanos un viss notiek tādā kā virpulī.
Kādas prasmes ir nepieciešamas strādājot radio?
Tev ir jābūt erudītam, jāzina mazliet no visa, lai jebkurā kompānijā vai sarunā saprastu, par ko ir runa un varētu komentēt, uzdot pareizo jautājumu. Latviešu valoda, manuprāt, ir ļoti svarīga, lai gan Latvijas Radio 5 drīkstam izmantot vārdus, kurus varbūt Latvijas Radio 1 vai Latvijas Radio 2 nedzirdēsiet. Tāpat ir interesanti izdomāt, kā mēs šo iztulkosim, kā pateiksim saviem klausītājiem. Kopumā latviešu valoda, laba dikcija un balss tembrs, bet pie tā visa var strādāt.
Kas, tavuprāt, ir labs raidījums?
Labs raidījums ir tāds, kuru negribas pārslēgt un kurā skan mūzika. Ja esi automašīnā, tu negribi no tās izkāpt. Gribi pasēdēt un noklausīties dziesmu līdz galam, noskaidrot, kā beigsies šī saruna vai intervija. Labs raidījums ir tāds, kur intervijas ir īsas un kodolīgas. Mans ideālais radio raidījums ir dinamisks, aizraujošs un ar labu mūziku.
Mans ideālais radio raidījums ir dinamisks, aizraujošs un ar labu mūziku.
Kas padara podkāstu (no angļu val. podcast – raidieraksts) veiksmīgu?
Es vēl neesmu redzējusi Jauni un bagāti statistiku, bet, manuprāt, podkāsta veiksme sākas ar cilvēku izvēli. Latvijā ir neliela auditorija un bieži vien cilvēki ir bijuši gandrīz visos podkāstos, tāpēc tematu izvēle ir svarīga. Nav vienas receptes, bet esmu saņēmusi komplimentus, ka man labi sanāk vadīt [sarunas] un uzdot jautājumus, tas nāk dabiski. Svarīgs ir arī sagatavošanās posms. Vienmēr palasu vairāk par viesi, noskatos intervijas, paklausos, kā viņš runā. Tas ļoti palīdz, pat situācijās, kad nav laika sagatavoties, jo jau ir pieredze un sajēga, kā rīkoties. Par podkāsta “maģisko atslēgu” vēl nevaru teikt, jo šajā jomā esmu salīdzinoši nepieredzējusi.
Vai tev ir kāds mīļākais podkāsts, mūziķis, dziesma?
No podkāstiem man patīk Jessie Ware Table Manners. Viņa kopā ar mammu aicina viesus uz vakariņām, kur apvienojas divas manas mīļākās tēmas – sarunas par mūziku un ēdienu. Ļoti patīk, ka ir iesaistīta arī viņas mamma – spilgta personība ar lieliskiem komentāriem. Tas podkāstam piešķir īpašu siltumu.
Man ir arī īpaša playlist (no angļu val. dziesmu saraksts), ko ieslēdzu pēc pasākumiem, tur ir dziesmas, kas mani aizkustina. Īpaši mīlu klavieru un elektroniskās mūzikas savienojumu, tās ir man tuvas jau kopš bērnības. Man ir prieks arī par jauniem talantiem, īpaši sievietēm mūzikā. Piemēram, mūsu pašu Might Delete Later, meitene no Saulkrastiem ar lielu neatlaidību. Tā ir brīnišķīga īpašība, bet svarīgi arī nebūt stūrgalvīgam. Esmu priecīga, ka esam sadraudzējušās.
Kā tev šķiet, vai esi sasniegusi savus mērķus?
Jā. Es dzīvoju tā, kā pirms desmit gadiem tikai cerēju. Daru to, kas man patīk, esmu finansiāli neatkarīga un varu pelnīt ar savu profesiju. Protams, vēl ir sapņi – personīgais raidījums televīzijā, varbūt sava biznesa ideja. Bet viss manā dzīvē ir virzījies plūstoši. Mērķus, ko nospraužu, ir izdevies sasniegt. Latvijā ir iespēja būt labākajiem savā jomā – citādi, kāda jēga to darīt?
Latvijā ir iespēja būt labākajiem savā jomā – citādi, kāda jēga to darīt?
Kāda ir bijusi tava lielākā neveiksme darbā?
Grūti nosaukt vienu konkrētu. Kļūdas notiek – pārteikšanās, pārpratumi, tas ir normāli. Bet emocionāli vissmagākā pieredze bija dalība kampaņā Neklusē. Es dalījos ar stāstu par savu pagātni, taču tas tika pārprasts. Sabiedrības reakcija bija ļoti sāpīga. Jutos kā upuris, saņēmu daudz negāciju. Man šķita svarīgi parādīt “otru pusi”, ka cilvēki mainās, aug, nožēlo. Diemžēl pietrūka atbalsts no kampaņas veidotājiem un tas mani padarīja piesardzīgāku. Es varu runāt par neērtām tēmām, bet ne vienmēr to vajag.
Profesionālas neveiksmes? Noteikti ir bijušas, piemēram, degošā radio studija, par ko stāstīju F*up Nights. Es ļaujos kritikai. Tā sāp, bet arī māca. Lai gan dažas kļūdas paliek atmiņā, tās veido to, kas esmu šodien.
Kā tu tiec galā ar naidu no publikas? Kas tev palīdz to pārvarēt?
Tā nav bieži, taču tas bija sāpīgākais notikums manā dzīvē, tāpēc to izceļu. Mani toreiz "izglāba" kovids (Covid-19) – sabiedrības uzmanība pārslēdzās uz citu tēmu. Tomēr es apzinos, lai kā ir bijis, esmu izaugusi par patiesu un godīgu cilvēku. Ja vēlu labu citiem, arī man būs labi. Es ticu, ka pozitīva attieksme un atbalsts atgriežas. Es atbalstu jaunas sievietes, kas vēlas kļūt par dīdžejiem, jo sievietēm ir grūtāk iegūt novērtējumu mūzikas industrijā. Man tas ir izdevies – cilvēki mani respektē. Ikdienā cenšos būt atvērta, izpalīdzīga, savienot cilvēkus, dot kontaktus un palīdzēt. Kad pienāk zemākie punkti, tie paši cilvēki pasniedz roku un pasaka ko labu. Tas dod spēku.
Kā sociālie mediji ietekmē tavu profesionālo identitāti?
Sociālie mediji noteikti atstāj iespaidu. Tas, ko redzi un publicē, veido priekšstatu par tevi. Ir priekšstats, ka radio cilvēki var nākt uz darbu pidžamā, bet tā vairs nav. Mūs filmē, fotografējamies ar viesiem. Tu atnāc sakopts, normāli ģērbies. Tas, ko rādu sociālajos medijos, ir tikai daļa no manas dzīves.
Ir patīkami, ka cilvēki seko līdzi, pienāk klāt pasākumos un pasaka, cik ļoti viņiem patīk Latvijas Radio 5 Piektais ātrums vai podkāsts. Tu esi radījis priekšstatu un reizēm ir grūti, bet no otras puses, tas palīdz. Tas ieliek rāmjos, disciplinē un motivē. Neesmu daudz domājusi par to, kā mediju vide izskatīsies pēc pieciem gadiem, bet man šķiet, ka cilvēka vērtība tikai pieaugs. Mākslīgais intelekts mums palīdz, taču tieši tāpēc cilvēks kļūs vēl svarīgāks. Tehnoloģijas attīstīsies, bet cilvēciskums būs tas, kas noturēs mediju vidi līdzsvarā.
Tehnoloģijas attīstīsies, bet cilvēciskums būs tas, kas noturēs mediju vidi līdzsvarā.
Kā tu atslēdzies no darba?
Man vislabāk palīdz klusums un atrašanās dabā, vienkārši būt ārā, nedomājot. Tāpēc daudz ceļoju, jo vides maiņa man ir ļoti svarīga. Kad esmu prom, mani nevar sazvanīt, un tas ir veids, kā paņemt pauzi. Protams, ir brīnišķīgi būt mūzikā, darbā, ballītēs, bet atslēgties nozīmē darīt ko pavisam citu.
Darbs ir cieši saistīts ar manu būtību, tāpēc, pat festivālā ārzemēs, es domāju, ko spēlēs, kas notiks. Arī ballīte brīvā vakarā var būt atslēgšanās. Ikdienā mani atslēdz daba, pastaigas, skriešana, braukšana ar velosipēdu un ēdiens. Ēdiens man ir veids, kā sevi apbalvot. Pašlaik Rīgā mans favorīts ir restorāns B7, plānoju sevi tur apbalvot pēc šīs darba sezonas. Viena no lielākajām atvaļinājuma privilēģijām ir, ka varu nolikt telefonu malā un vienkārši būt. Tas ir brīvdienu labākais brīdis.
Kā tu pārvari stresu, kad darbā ir pārāk daudz pienākumu?
Kad pienākumu ir pārāk daudz, es sev jautāju: “Linda, kas notiks, ja tu šo neizdarīsi? Vai kāds nomirs?” Ja atbilde ir nē, tad tas var pagaidīt. Man ir laba stresa noturība. Patīk neliels stresa tonuss, jo tas palīdz būt savāktai un fokusētai. Es neizšķiežu laiku, koncentrējos uz uzdevumiem. Mana darba specifikas dēļ varu daudz izdarīt īsā laikā – to, ko citi izdara stundās, es paveicu minūtēs. Mēs bieži dzirdam par “būt šeit un tagad” un tas ir svarīgi. Kad dari, dari tikai to.
Protams, vienlaikus nāk desmit citas lietas un reizēm ir sajūta, ka pazūdi domās. Tad sev atgādinu: “Kā mani sauc?”. Ja varu atbildēt uz šo jautājumu, tad viss ir kārtībā. Bet haoss arī ir daļa no ikdienas.
Kāds ir tavs nākamais karjeras mērķis?
Par mērķiem saka – skaļi runāt nevajag, bet radio vidē tos noteikt ir grūti. Pēc pagājušā gada Dod pieci, kad sasniedzām miljonu [ziedojumos], ir grūti uzstādīt latiņu vēl augstāk, tomēr ceru, ka spēsim tam pietuvoties. Man ir svarīgi, lai darbs sasniedz klausītājus, un viens no mērķiem ir palīdzēt jaunajiem dīdžejiem un radio cilvēkiem augt par profesionāļiem. Personīgi, vēl gribu spēlēt dažās vietās Latvijā, kur vēl neesmu bijusi. Ir doma par autorpasākumiem, bet šobrīd priecājos būt daļa no citu rīkotajiem [pasākumiem]. Kad radīsies patiesi unikāla ideja, tad pienāks arī brīdis to īstenot.
Kā tu pārvari iekšējās šaubas?
Man ir mīļš teiciens: “Ja tu nevari, tad vienkārši sāc varēt.” Tas strādā praktiski vienmēr. Ir jāmēģina. Bieži vien citi šaubās par tevi vairāk nekā tu pats. Un kas notiks, ja pamēģināsi? Izgāzīsies. Tas nekas – izgāzīsies vēlreiz. Tā ir pieredze.
Man dīdžeja darbā joprojām sanāk ekstrēmas situācijas un tad es domāju: “Vai kādreiz viss varētu būt gludi un mierīgi?” Bet tad saprotu, ka katra neveiksme ir pieredze. Svarīgi ir tas, kā tu reaģē. Esmu bijusi situācijās, kad pieķeros notikumiem, kas šķiet netaisnīgi, bet es nedomāju “kāpēc tas notika ar mani”, es domāju “kāds ir risinājums”. Mani motivē sajūta, ko piedzīvoju ikdienā, pasākumos, darbā. Man patīk tas, ko daru, un tā ir mana galvenā motivācija.
Vai ir kāds notikums, kas tevi izmainīja kā personību?
Grūti pateikt. Varbūt tas ir laiks, varbūt vecums. Konkrētu notikumu laikam nevaru nosaukt. Ir bijušas dažādas pieredzes – ne vienmēr neveiksmes, bet tādas, kas sāpina. Un tās maina. Dažreiz es nezinu, vai esmu notrulinājusies, bet man ir arvien grūtāk atrast koncertu vai mākslinieku, kas manī izraisa īpašas sajūtas. Mana dzīve ir tik piesātināta, ka esmu kļuvusi izvēlīga. Man vajag mākslinieku, kurš spēj aizķert kādu stīgu, izvest cauri emociju gammai. Nevis vienkārši skaisti dziedāt, bet radīt stāstu. Un laikam tas arī ir tas – dažādā emociju gamma, kas mums visiem dzīvē jāpiedzīvo. Tā mūs veido.
Kā tu gatavojies darbam Dod pieci stikla studijā?
Es centos izgulēties, bet tas nekad nestrādā. Pēdējās naktis pirms Dod pieci nav mierīgas – domā, ko ņemt līdzi, ko salikt koferī, kas šogad būs vajadzīgs. Tas laiks ir ļoti intensīvs. Viss sakrīt vienā lielā virpulī: pasākumu sezona, korporatīvie pasākumi un stikla studija. Gatavošanās ir gan saturiska, gan praktiska: domājam par tēmu, ko ņemt līdzi, kā organizēt nakts stundas. Kāpēc tas ir svarīgi? Kādu skatpunktu varam piedāvāt? Mēs ēdam to, kas garšo, jo zinām, ka nedēļu dzersim tikai smūtijus. Tā ir enerģijas uzkrāšana. Ņemot vērā, ka tas viss notiek decembrī – mēnesī, kas jau tā ir piesātināts – Dod pieci kļūst par tādu kā ķirsīti uz kūkas. Intensīvs, bet ļoti īpašs.
Ko tev personīgi nozīmē šī akcija?
Man Dod pieci katru gadu nozīmē daudz vairāk nekā Ziemassvētki. Mēs visi kaut ko iemācāmies, kļūstam labāki un cenšamies iekāpt citu cilvēku kurpēs. Mācāmies būt empātiskāki. Jā, mēs neguļam, būtu ērtāk būt ārpusē, nevis dzīvot studijā, bet tas viss ir mazs pienesums, lai šo valsti padarītu labāku. Lai mums būtu foršāka vieta, kur kopā dzīvot. Es noteikti piedalīšos Dod pieci tik ilgi, kamēr vien strādāšu šajā radiostacijā. Mums ir bijuši desmit vai vienpadsmit maratoni un esmu dažādās lomās bijusi klāt katrā. Godīgi sakot, kā var negribēt piedalīties? Visi, kas strādā Latvijas Radio 5, saprot, ka Dod pieci ir viens no gada svarīgākajiem un centrālajiem punktiem mums visiem.
Kā tu tiki galā ar emocijām stikla studijā?
Vai es tiku galā? Laikam nē. Es esmu emocionāls cilvēks, bet ļaujos. Ja gribas raudāt – raudu. Ja jāsavācas – savācos. Es nedomāju, “tagad galvenais neraudāt” vai “kā es izskatos raudot”. Es vienkārši esmu. Kad tu sevi neieliec grožos un necenties kontrolēt, kā tev vajadzētu reaģēt, viss kļūst vieglāk. Dod pieci laikā atmosfēra ir tik piesātināta, ka nekad nezini, kas tevi aizķers. Kāds mazs trigerītis (no angļu val. trigger – emocionāls ierosinājums), kāds stāsts, dziesma – un viss. Tāpēc es ļaujos un tas palīdz.
Kad tu sevi neieliec grožos un necenties kontrolēt, kā tev vajadzētu reaģēt, viss kļūst vieglāk.
Tu piedalījies arī raidījumā Tūrists ceļotāja gūstā. Vai tev patika šī pieredze?
Tā bija īpaša un vērtīga pieredze – daudz grūtāka, nekā izskatās ekrānā. Mēs maz gulējām, daudz filmējām un bieži nācās pielāgoties, bet kompānija bija lieliska. Man patīk pieņemt situācijas tādas, kādas tās ir, un paņemt no tām labāko. Bija interesanti iepazīt Žigi (Žigimants Krēsliņš, latviešu blogeris) – viņš man šķita kā tāda “senča” versija, tāpēc viegli sapratāmies. Ceļojums bija īsts piedzīvojums – gan darbs, gan izklaide, – un mēs visi to patiešām izbaudījām. Ja būtu iespēja, noteikti piedalītos šādā projektā vēlreiz. Neilgi pēc tam man piedāvāja piedalīties Četri uz koferiem, bet atteicos, jo šķita, ka cilvēkiem vajag no manis nedaudz atpūsties. Man patīk neparedzamas cilvēku kombinācijas un ceļojumi ar cilvēkiem, ar kuriem iepriekš nebūtu iedomājusies doties – tie vienmēr atnes jaunas emocijas un pieredzi.
Ko tu novēlētu topošajiem multimediju speciālistiem?
Eksperimentējiet, pārsteidziet, trakojiet! Sākumā pārbaudiet robežas – vēlāk nāks atbildība. Ģenerējiet idejas, pat ja šķiet, ka tās nestrādās. Lauziet stereotipus, nebaidieties kļūdīties. Katrs solis, pat neveiksmīgs, ir vērtīgs. Mēs augam no pieredzes, kļūstam gudrāki. Būt patiesiem un drosmīgiem – tas ir mans galvenais novēlējums.
