Rakstīt par latviešu spiegiem. Intervija ar Viesturu Radovicu

Katru gadu Latvijas Žurnālistu asociācija rīko balvu pasniegšanu, lai sveiktu izcilākos žurnālistu darbus un sniegumus. Šogad Latvijas Žurnālistu asociācijas 2025. gada balvai nominācijā “Intervija un apraksts” bija nominēts viens no Viestura Radovica daudzajiem darbiem – rakstu sērija “Spiegs bridža biksēs”. Viesturs Radovics, strādā Delfi redakcijā kopš 2014. gada, un visvairāk iecienījis rakstīt par vēstures tēmu. Viesojāmies Delfi redakcijā, lai noskaidrotu, kā tapusi rakstu sērija, un cik lielu ieguldījumu tā prasījusi.

Felicita Martinsone, Linda Pokšāne, Studentu medijs Skaļāk

Portālā Delfi publicētajā intervijā jūs dalījāties ar faktu, ka tēvs jūs ievedis vēstures pasaulē.

Vēsture bija klātesoša manā bērnībā – tēvs nelasīja pasaku grāmatas pirms gulētiešanas, bet gan stāstīja par vēsturi, kā arī braucām ekskursijās uz pilsdrupām un muižām. Viņš visu laiku kaut ko stāstīja, un tas man kļuva ļoti interesanti.

Zināms, ka studējāt žurnālistiku Rīgas Stradiņa universitātē. Kā jūs nonācāt pie izvēles par žurnālistiku? Vai tas bija bērnības sapnis?

Tas bija vidusskolā, kad visi domāja, kur iet studēt, un tobrīd žurnālistika bija viena no stilīgākajām lietām, ko studēt. Tad es noskatījos filmu par Hovardu Sternu – viņš ir slavens amerikāņu radio žurnālists, vadītājs, drīzāk šovmenis [no angļu val. showman – cilvēks, kas izklaidē, vada pasākumus]. Tas bija 11. klasē, un man ļoti iepatikās tas, ko viņš dara. Izdomāju, ka arī gribu būt žurnālists – ķēmoties.

Izdomāju, ka arī gribu būt žurnālists – ķēmoties.

Portālā Delfi aprakstā minēts, ka jums patīk fotografēt. To var ļoti labi redzēt jūsu Instagram profilā. Vai žurnālistika un fotografēšana šobrīd ir vienlīdz nozīmīgas nodarbes jūsu dzīvē?

Par fotografēšanu runājot, es teiktu, ka dažkārt vienkārši esmu universālāks un mani var sūtīt uz dažādām vietām. Nevajag ņemt līdzi papildus fotogrāfu, jo varu izdarīt divus darbus reizē. Tās fotogrāfijas nav nemaz tik sliktas. Tomēr tā ir vairāk kā palīgnodarbošanās.

Jūs norādījāt, ka iedvesmojaties rakstiem, dodoties pastaigās. Vai ir dažreiz tā, ka nesanāk iedvesmu atrast ātri un viegli? Vai ir bijis tā, ka vienkārši nenāk idejas?

Ir tā bijis, it īpaši, kad ir svētdienas vakars un zini, ka rīt kaut kas jāstāsta un ir jāsāk [par to] domāt. Ir tāda vietne periodika.lv, kur ir visādas vecās avīzes. Es vienkārši paskatos randomā [no angļu val. random – nejaušs, negaidīts] un bieži kaut kas izlec ārā.

Kā izskatās parasta darba diena, ir noteikts režīms vai katra diena izskatās citādāk?

Citādāk. Mums ir diezgan brīvs darbalaiks, nav jābūt obligāti no astoņiem līdz pieciem. Galvenais, lai es nododu konkrētus darbus, kas man ir jānodod. Bet, pārsvarā, man labākais rakstīšanas laiks ir no rīta. No kādiem astoņiem līdz desmitiem visātrāk visu sarakstu, jo tieši tad mana galva strādā visātrāk. Pēc tam pārējais laiks – vai nu es kaut ko savu turpinu rakstīt, vai meklēju jaunas lietas.

Vai ir viegli nodalīt privāto dzīvi no darba žurnālistikā? Vai arī mājās, aizbraucot pēc darba dienas, turpinās pētīšana un rakstīšana?

Manā gadījumā tas turpinās, un man tas nesagādā problēmas. Visu laiku kaut ko daru. Citreiz pusnaktī ienāk kaut kas prātā, tad sēžu un rakstu, piemēram, nākamās dienas gabalu.

Zem raksta “Pasniegtas LŽA izcilības balvas: Delfi plūc laureātus 2 kategorijās” apakšā zem viedokļu nodaļas ir rakstīts: “Delfi ir izcili, jo esam mēs – izcilie komentētāji.” Vai lasāt viedokļus zem rakstiem?

Minimāli. Mums pēdējā laikā arī ļoti maz komentē, jo ir jāreģistrējas, un visi tie lamātāji ir pazuduši. Tur pašlaik ir palikuši garlaicīgi komentāri.

Ir kāds īpaši nepatīkams komentārs, vai kāds izteiciens, ko ir gadījies saņemt?

Vairākas reizes ir mēģinājuši iesūdzēt tiesā, bet nekad nekas nav sanācis. Viņi konstatē, ka man vienmēr ir taisnība. Vajag ierakstīt visas sarunas, ka jūs tiešām esat to teicis un jums ir taisnība, lai jums ir pēc tam, ko pierādīt tiesā.

Vairākas reizes ir mēģinājuši iesūdzēt tiesā, bet nekad nekas nav sanācis.

Tagad mēs varētu pievērsties jūsu rakstu sērijai “Spiegs bridža biksēs”, kāda ir galvenā tēma?

Stāsts būtībā ir par spiegiem. Par to, kā rietumvalstis pēc Otrā pasaules kara Latvijā izmantoja latviešus kā gaļu, ko sūtīt iekšā, lai vāktu informāciju bez jebkādas iespējas tikt atpakaļ uz rietumiem. Amerikāņi un angļi vairākās porcijās iekšā sūtīja nedaudz apmācītus spiegus, pārsvarā bijušos latviešus – latviešu leģionārus un karavīrus. Viņiem bija uzdevums sazināties ar vietējo nacionālo pagrīdi, partizāniem, un sūtīt datus atpakaļ uz Angliju vai Ameriku.

Es atradu vienu stāstu par vienu konkrētu cilvēku, kas ir mazāk aprakstīts. Es izstāstu viņa dzīves stāstu no dzimšanas līdz tam, kā viņu noķēra, un kas ar viņu notika tālāk. Visi stāsti par latviešu spiegiem daudz kur ir aprakstīti, piemēram, ir seriāls “Sarkanais mežs”, kur tas tiek parādīts, ir Anšlava Eglīša grāmata “Vai te var dabūt alu?”, kur arī ir šis stāsts.

Nāca klāt vēl tas, ka nesen ASV atklāja veselu kaudzi ar dokumentiem tieši par šo operāciju. Tur parādījās pilnīgi neskatīts aspekts par šī spiega ģimeni, kas palikusi rietumos, Vācijā. Tad viņš aizbrauc uz Latviju, un tur viņu saņem ciet Čeka. Spiega sieva Vācijā nomirst no alkoholisma, bērns ir bārenis un tēvs ir aiz robežas. Un ko tad bērns darīs? Tad viņi ļoti smalki apraksta, kā viņš bērnam maksā naudu un sūta pie audžuvecākiem. Mums ir vēl viena traģēdija – ne tikai tas, ka vienu latvieti savāc Latvijā un ieliek cietumā, bet arī tas, ka viņa bērns paliek bez vecākiem.

Kā jūs uzzinājāt par CIP (Centrālās izlūkošanas pārvaldes) dokumentiem?

Ir tāds vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pirms aptuveni desmit gadiem šo tēmu diezgan pamatīgi pētīja, un arī publicēja vairākus rakstus LSM.lv, un tad es lasīju un redzēju, ka vēl kaut ko var darīt un pētīt tālāk. Sazinājos [ar viņu], mēs izrunājāmies, un tad es turpināju.

Jūs pieminējāt Anšlava Eglīša romānu “Vai te var dabūt alu?” un seriālu “Sarkanais mežs”. Vai uzskatāt, ka tie salīdzinoši labi atspoguļo notikušo?

Tie nav dokumentāli [darbi], tie ir pilnīgi daiļdarbi. Tur varbūt dažas tēmas ir [akcentētas], bet par detaļām tur viss ir pilnīgi greizi. Bet pati doma, ka latviešus sūta uz šejieni un tas, kas ar viņiem notiek, tur tas ir, jā.

Kā parasti notiek informācijas atlase šāda veida pētījumiem? Jūs dabūjāt CIP dokumentus un, protams, ir vajadzīgi vēl daudz dažādi dokumenti, lai varētu to tēmu kārtīgi analizēt.

Īpaši daudz avotu par šo tēmu nav. Ir tas, kas ir, tāpēc ir baigā meklēšana. Sākot ar to, kā atrast pasi arhīvā šim cilvēkam – kad viņš ir dzimis un kur viņš ir dzimis. Tad tālāk skatīties, vai viņam ir krimināllieta, kas ir atrodama Latvijas Valsts arhīvā. Būtībā viss, ko atrodi, ir jāizmanto. Tas ir vienkārši pa drusciņai kaut kur savākts.

Bet būtībā viss, ko tu atrodi, ir jāizmanto.

Rakstā vairākkārt minēts, ka CIP dokumentos iekļautā informācija var būt ne līdz galam patiesa. Sanāk, lai nokļūtu pie patiesības, ir jāskatās gan no vienas, gan otras puses, un tad jāatrod nesakritības?

Ir jāatrod nesakritības, kas pārklājās, un jāmēģina pēc konteksta saprast, kas varētu būt noklusēts. Jāskatās ar intuīciju. Otrās puses dokumenti bija Čekas operācijas “Meteors” apraksts, kas arī, protams, ir tāds salīdzinoši neprecīzs. Vismaz kaut kas tāds nebija domāts plašākam lasītāju lokam, bet iekšējai lietošanai viņi centās šo notikumu gaitu diezgan normāli aprakstīt. Protams, viss nebija pareizi un es vēljoprojām nezinu, vai viss ir pareizi. Neviens to nezina.

Kad jūs strādājat ne tikai pie šī raksta, bet vispār pie rakstiem par vēsturi – vai ir kādi galvenie indikatori, kā jūs atpazīstat, ka avots ir uzticams?

Specdienestiem vispār ar avotiem ir ļoti uzmanīgi jāstrādā. Tie ir rakstīti ar konkrētu mērķi. Nevis, lai es viņus lasītu [parasti cilvēki], bet specdienestu priekšniecība. Tad viņi raksta, teiksim, lai sabiezinātu krāsas, vai tieši otrādi, kaut ko padarītu par ne tik bīstamu. Tas nav domāts manai izklaidei vai informācijas vākšanai, bet viņu pašu mērķiem.

Vai top jau nākamais raksts?

Tagad man tieši top nākamā sērija. Pirmais raksts jau ir – par grāmatvedi Antoniju, par Latvijas specdienestiem trīsdesmitajos gados.

Cik ilgu laiku aizņēma izpētes process rakstam “Spiegs bridža biksēs”?

Diezgan ilgi bija, jo es tos dokumentus lasīju un vācu. Kopā varētu būt aptuveni mēnesis.

Kādas ir sajūtas, apzinoties, ka jūsu darbs tiek novērtēts ne tikai lasītāju vidū, bet arī Latvijas Žurnālistu asociācija to atzinusi par būtisku devumu sabiedrībai? Vai tas jums dod gandarījumu?

Ir prieks, ka kāds izlasa. Acīmredzot viņi novērtē, ka tur ir ieguldīts darbs un, ka tā ir diezgan nopietna žurnālistika. Ir iets cauri daudz kam un savākts nenormāli daudz avotu. Viss nav tā, ka “stundu pasēdi un uzraksti”. Tā tiešām ir kā kvalitatīva žurnālistika.

Viss nav tā, ka “stundu pasēdi un uzraksti”.

Ja jāizvēlas viens vēstures notikums, kurš jāzina katram īstenam latvietim, kas tas būtu?

Neatkarības kara gaita 18.-20. gads (1918-1920). Ļoti, ļoti sarežģīts notikums. Būtu labi, ja cilvēki to zinātu un saprastu, kā viss noticis, jo tur ir šausmīgi daudz dažādu notikumu un darbojošos personu. Kad to izpēta, tad aptuveni var saprast, kāpēc Latvija tapa un kāpēc mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam.

Ja jums būtu iespēja aizceļot uz jebkuru vēstures periodu – Latvijā vai pasaulē, kurš tas būtu? Kāpēc?  

80. gadi Austrumvācijā. Tāpēc, ka tas ir ļoti interesants periods, aiz dzelzs priekškara. Un tad vēl komunisms, sociālisms, sociālistiska iekārta – bet tur ir mazliet citādāk tas viss, – ar vācu pieskārienu. Tā kā man ģimenē ir nedaudz vācu sakņu, likās ļoti interesanti tas, kā viņi dzīvoja tajā laikā.