Ērika Staškeviča: “Žurnālistiem nav neērtu tēmu.”

Ērika Staškeviča ir TVNET un RUS.TVNET galvenā redaktore un strādā gan latviešu, gan krievu redakcijā. Viņas dzimtā valoda ir krievu, taču Ērika uzauga vidē, kur skanēja arī latviešu valoda, tāpēc abas kultūras viņai ir ļoti tuvas. Arī es nāku no bilinguālas ģimenes un bieži aizdomājos, vai tas, ka mana dzimtā valoda ir krievu, varētu kļūt par šķērsli žurnālista karjerā. Man bija svarīgi satikt cilvēku, kurš palīdzētu saprast, vai šīs domas ir tikai bailes un ilūzijas, vai arī patiešām atspoguļo realitāti, kurā dzīvoju.

Diāna Višņevska, Studentu medijs Skaļāk

2024. gadā notika festivāls “Lampa”, kurā jūs piedalījāties diskusijā “Vai informācijai Latvijā ir jāskan krievu valodā?”. Kā jūs šodien atbildētu uz šo jautājumu?

Viena no TVNET vērtībām ir dažādība. Mums ir aktīva pozīcija, uzticēšanās un drosme. Kamēr mēs redzam auditoriju, kas mājās sarunājas krieviski vai kurai krievu valoda ir mātes valoda, tikmēr kā privāts medijs, ja spējam šo saturu monetizēt, mēs turpināsim to darīt. Es uzreiz paturpināšu, ka mums absolūti nav mērķa auditorijai, kas nepārvalda valsts valodu, radīt kaut kādu paralēlo saturu. Mūsu fokuss vienmēr ir bijis tāds, ka cilvēks var brīvi pārvaldīt valsts valodu, bet, kad viņš ir viens pret vienu ar savu mobilo telefonu vai datoru, tā ir viņa brīva izvēle, kurā valodā patērēt saturu. Mēs zinām, ka cilvēki, kuriem nav problēmu ar valsts valodu, kuri darbā un ikdienā izmanto latviešu valodu, tāpat var patērēt saturu arī krievu valodā.

Kā ir mainījušies jūsu pienākumi, kopš kļuvāt par TVNET grupas galveno redaktori?

Stāsts ir par mērogu, jo, kad tu vadi RUS.TVTNET komandu, tā ir ļoti kompakta -  desmit līdz divpadsmit cilvēku.  Tā ir komanda ar vienu vadības modeli un fokusu. Kad tu vadi TVNET kā galvenais redaktors, tu atbildi par abiem zīmoliem - gan par saturu latviešu, gan krievu valodā. Tad ļoti mainās fokuss un pārvaldības modelis. Tu vienmēr domā abās dimensijās.

Jāsaka, ka TVNET iet unikālu ceļu. Latvijā tas ir tāds dumpinieks un anarhists, jo pagaidām nav novērots, ka Latvijas mediju vidē, ne sabiedriskajos medijos, ne Delfi, mūsu lielākajā konkurentā, būtu kaut viens redaktors, kurš atbild par abām [satura] versijām. Tas ir mūsu ceļš un es cenšos skatīties uz TVNET redakciju kā uz vienotu organismu. Es izmantoju saliedēšanas spēku - visus cilvēkresursus, kas man ir pieejami - un valoda ir tikai rīks.

Kā ir mainījusies RUS.TVNET darbība pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā?

Tā, ka mēs kardināli kaut ko mainītu, nav bijis, bet tajā brīdī mēs sapratām, ka mūsu pozicionēšanās ir izšķiroši svarīga. Tas bija pašidentificēšanās moments, jo kļuva skaidrs, ka tu esi kaut kādā ziņā neērts abām pusēm. No vienas puses ir nacionāli noskaņota auditorija, īpaši politiski uzlādēta, kas saka, ka tā ir okupantu valoda. Tad starp krievvalodīgajiem ir otra radikālā pozīcija - par to, ka jūs esat “nepareizie krievi”, jo viss nav tik viennozīmīgi un ir kaut kāda pelēkā zona.

Mums bija svarīgi nemēģināt sēdēt uz visiem krēsliem, kā, mūsuprāt, dara margināli politiķi, un sūtīt signālus auditorijai, kurai viss nav tik viennozīmīgi. Mēs skaidri paudām savu atbalstu Ukrainai un [medija] sākumlapā parādījās arī Ukrainas karodziņš. Mēs kā redakcija gājām uz protesta akciju, gan kā žurnālisti, gan vienkārši kā cilvēki, kam nav vienalga. Neskatoties uz to, ka tava mātes valoda ir krievu valoda, tu pēc noklusējuma neesi Krievijas atbalstītājs. Mēs nekad neesam piedzīvojuši tādu heita (no angļu val. hate – naids) vilni un botu (no angļu val. bot – automatizēta programmatūra) uzbrukumu kā pirmajā gadā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.

Neskatoties uz to, ka tava mātes valoda ir krievu valoda, tu pēc noklusējuma neesi Krievijas atbalstītājs.

Vai ir tādi temati, kas tiek pasniegti tikai krievu valodā un netiek tulkoti?

Es teiktu, ka pastāv auditorijas atšķirības un visvairāk mēs to redzam starp krievu un latviešu redakciju izklaides pasākumos. Skaidrs, ka ir mākslinieki, kuri var uzrunāt vienu auditoriju, bet otru nevar. Valērija Meladzes koncertā vai krievu valodā vadītajos stand-up (no angļu val. komēdisks skatuves priekšnesums) primāri būs RUS.TVNET auditorija. Tā nav latviešu auditorijas vide un viņi nezina, kas tie [mākslinieki] ir.

Tāpat ir ar latviešu televīzijas šoviem, skandāliem un peripētijām.  Mēs redzam, ka šo saturu krievvalodīgā auditorija patērē ļoti maz. Viņi neseko līdzi vietējiem izklaides pasākumiem, nezina influencerus vai vietējās slavenības. Kas attiecas uz sociāli politisko saturu, es teiktu, ka ir top trīs tēmas, kas ir aktuālas abām auditorijām. Tur nav nekādu atšķirību.

Kāpēc jums ir svarīgi sniegt informāciju krievu valodā?

Tāpēc, ka es redzu tos cilvēkus, kuri, neskatoties uz to, ka viņi ir integrēti sabiedrībā, ar labi apmaksātiem darbiem un brīvi pārvalda valsts valodu, izvēlas mājās komunicēt un patērēt saturu savā dzimtajā valodā.  Es zinu, ka tā ir mūsu lojālā auditorija. Es redzu arī šaubīgo auditoriju, kas mājās runā krieviski un nav radikāli noskaņota, bet kuriem ir jautājumi – varbūt vēl nav pietiekamas valsts valodas zināšanas vai nav paradumu lietot sabiedriskos medijus vai saturu latviešu valodā. Arī šī auditorija man ir svarīga. Lai mēs esam uz vienas lapas par to, kas notiek Latvijā un lai ziņas par Latviju viņi nelasa pie [krievu žurnālista Vladimira] Solovjova. Man ir svarīgi, lai ir korekta, līdzsvarota informācija par to, kas šeit notiek un ka par to, kas notiek, mēs runātu paši. Okei, ir auditorijas daļa, kas to dara savā valodā, lūdzu, jums būs kvalitatīvs saturs arī krievu valodā.

Man ir svarīgi, lai ir korekta, līdzsvarota informācija par to, kas šeit notiek un ka par to, kas notiek, mēs runātu paši.

Kā jūs skatāties uz to, ka Latvijas Radio 4 tiks slēgts?

Es domāju, ka tas ir kompromisa variants, kur visas puses ir neapmierinātas, jo viena puse grib no sabiedriskajiem medijiem dabūt ārā visu, kas notiek ne Eiropas Savienības valodā, lai vispār nekas netiktu ražots krievu valodā. Sabiedriskie mediji cenšas balansēt un  apmierināt šo valstisko, latvisko kursu, bet tajā pašā laikā kaut kādu saturu tomēr saglabāt. Es nezinu, kādi ir Latvijas Radio 4 ētera dati, kāda tur ir auditorija. Cik daudz cilvēku paliks bez konkrēti šī radio ētera, jo nelieto digitālos risinājumus un viņiem tiek atņemta alternatīva.

Jāatzīst, ka digitālajā vidē vēl ir saturs krievu valodā un diezgan spēcīgi spēlētāji - ar to es domāju Rus.delfi un RUS.TVNET. Es teiktu, ka radio telpā privāto [mediju] nav, un, cik es saprotu, viņi arī nevarēs tur pretendēt. Tieši tajā nišā valsts sabiedriskais medijs bija bezmaz vai vienīgais spēlētājs un tagad paliks tāds kā caurums. No tāda aspekta skatoties, [ir jautājums] vai tas bija stratēģiski pareizi atteikties no šī segmenta, kur nav komercmediju, un sisties tikai par digitālo [saturu], kur jau ir citi lielie spēlētāji?

Bija gadījums, kad TVNET ēterā politiķis Aleksejs Rosļikovs pieminēja vārdu “deportācijas”, pēc kā TVNET grupa no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes saņēma sodu 8500 eiro apmērā. Vai pēc šī gadījuma jūs sākāt viesus izvēlēties uzmanīgāk, lai pasargātu sevi?

Šajā situācijā mēs būtu zaudētāji, ja mums sāktos pašcenzūra. Esam izdarījuši secinājumu, ka tādus slidenus, marginālus vai neviennozīmīgus politiķus intervēsim nevis tiešraidē, bet gan ierakstā vai īpaši sagatavojoties. Pasakām to, ka tas ir šī politiķa viedoklis tajā brīdī, kad viņš nes kaut ko, ko tu nevari momentā pārbaudīt. Mēs dabūjām sodu par Rosļikovu, bet esam viņu aicinājuši studijā arī pēc tam. Man kā cilvēkam, kurš toreiz vadīja ēteru,  bija tas gods ar viņu runāt priekšvēlēšanu debatēs. Ja es būtu izvairījusies no šīs sarunas, tas liecinātu, ka pašcenzūra ir uzvarējusi un baidāmies ar viņu runāt.

Kā kļūt drosmīgākam un nebaidīties runāt par neērtām tēmām?

Citiem palīdz ieraudzīt, ka neesi viens, redzēt piemērus un izvēlēties savus varoņus. Ir žurnālisti, cilvēki ar vārdu un uzvārdu, kas neizvairās no sensitīviem vai neērtiem jautājumiem, jo viņi ir žurnālisti un viņiem nav neērtu tēmu. Viņi ir ziņkārīgi. Tas ir tas, kas man palīdz izmisuma brīžos. Es paskatos, ko dara Re:Baltica kolēģi un kādas tēmas viņi izvēlas, redzu, ka viņiem pietiek drosmes iet pret straumi. Kamēr tev ir profesionāli orientieri un redzi, ka to dara Re:Baltica vai [žurnālists Jānis] Domburs, rodas iekšējais spēks - ja viņi to dara, tu arī vari.

Vai joprojām ir tādi temati, no kuriem ir bail?

Man gribas teikt, ka nē. Vienkārši ir sensitīvas tēmas, kur centies izvēlēties formulējumus, piedomāt pie tā, kā tu komunicē, lai tās nav uzlādētas, lai nekristu galējībās un tie tiešām būtu pārbaudīti fakti. Ja tēma pati par sevi ir emocionāli karsta, tad tu izvēlies par to stāstīt neitrālā veidā, nevis vēl vairāk kurināt [emocijas].

Vai jūs esat saskārusies ar kibervardarbību?

Es nezinu vai mēs varam par kiberapdraudējumu uzskatīt negatīvos komentārus, ko tev raksta soctīklos un komentē kaut kādas lietas. Šie komentāri nekad nav par saturu, vienmēr par ārējo izskatu, attiecībām ar vīru un draugiem. Bet tā, ka mani profili tiktu uzlauzti vai kas tāds, tā nav noticis. Es domāju, ka tas drīzāk tomēr ir par darba devēju un uzņēmumu.

Kāpēc jūs izvēlējāties strādāt žurnālistikas nozarē?

Jāsaka, nav tā, ka kopš bērnības gribēju būt žurnāliste. Skolā man vienmēr patika rakstīt sacerējumus. Es biju tāds humanitārais [skolnieks], vairāk padevās valodas. Pēc vidusskolas izvēlējos studēt politikas zinātni, jo man likās, ka matemātika man ne pārāk patīk, bet politikas zinātne skan zolīdi, ka tūliņ arī strādāšu par politiķi. Pēc tam es sapratu, ka ar šo izglītību varu strādāt valsts pārvaldē, bet man nebija sinerģijas ar valsts pārvaldi.

Atceros, ka gāju uz interviju Bērnu un ģimenes lietu ministrijā, bet sapratu, ka tā nav vide, kurā es gribu nokļūt. Paralēli bija sludinājums ziņu aģentūrā LETA, kaut kāds monitoringa darbinieks, un man izklausījās, ka tas ir kaut kas sasodīti svarīgs - nacionālā ziņu aģentūra LETA. Pārrunas bija Palasta ielā, Vecrīgā. Daudz avīžu, viss piepīpēts, žurnālisti staigā - man likās, ak dievs, tur top vēsture. Man ļoti patika tā vide un es tiku pieņemta [darbā].

Mans pirmais darbs tagad izklausās ļoti smieklīgs. Tur bija drukātas avīzes, man bija marķieris oranžā krāsā un bija jālasa un jāpasvītro visur, kur ir vārds Latvenergo, Lattelecom, Reliģisko lietu pārvalde vai Aivars Lembergs. Tad tas tika sakopts un sūtīts, lai Aivars Lembergs lasītu, ko par viņu raksta. Tas bija darbs, ko uzsāku pēc studijām.

Vai tas, ka jūsu dzimtā valoda ir krievu, apgrūtināja jūsu ceļu žurnālistikas nozarē?

Atklāti sakot, es nekad neesmu par to domājusi. Nezinu, kā atbildēt uz šo jautājumu, jo par sevi nedomāju tādās kategorijās. Man nebija uzstādījuma, ka es nāku no krieviski runājošas ģimenes, jo esmu no jauktas ģimenes. Mana mātes valoda ir krievu, jo mamma ar mani runāja krieviski, bet mums vienmēr apkārt bija radi, kas runāja latviešu valodā. Man nelikās, ka tā ir cita valoda vai vide. Tā ir norma, pārslēgties no vienas valodas uz otru.

Es esmu ļoti pateicīga savai skolai, toreiz tā vēl bija skola Bolderājā, kas ļoti ātri sāka bilinguālo mācību. Jau pirms divdesmit gadiem mēs mācījāmies tieši valsts valodā. Pēc tam es iestājos Latvijas Universitātē un pat neizskatīju visādas tūrisma [augstskolas] vai Baltijas Krievu institūtu, kur augstāko izglītību toreiz vēl varēja iegūt krievu valodā. Es zināju, ka iešu Latvijas Universitātē studēt politikas zinātni, kur deviņdesmit cilvēku grupā bija četri krievvalodīgie.

Mēs ar laiku sapratām, ka katrs no mums pārvalda krievu valodu. Man liekas, es nevienu reizi pat nesarunājos krievu valodā. Tā bija totāli latviska vide, un domāju, ka daudzi pat nenojauta, ka es protu arī citu valodu. Ja tev padodas valodas un neliec sevi kaut kādos rāmjos, tu vienkārši turpini funkcionēt. Toreiz vakance bija RUS.TVNET, es izmantoju dzimtās valodas zināšanas, bet manā gadījumā valoda nebija noteicošā. Tu esi tur, kur tu esi, bet viss ir atkarīgs no tā kā tu pats sevi redzi un identificē.

Tu esi tur, kur tu esi, bet viss ir atkarīgs no tā kā tu pats sevi redzi un identificē.

Vai kādreiz ir gribējies aiziet no žurnālistes profesijas?

Protams. Ne katru otro dienu, bet tā ir regulāra sajūta un iemesli var būt dažādi. Citreiz tas ir fizisks sagurums, jo ziņas nekad neguļ. Šodien kolēģiem teicu, ka tas nav kā celtniekam vai arhitektam, ka tu esi uzbūvējis māju un tā stāv. Esi palaidis ziņu un priecājies par to, ka tā ir tik interesanta, tik labs virsraksts, cilvēki to lasa, bet jau nākamajā minūtē ir nākamā ziņa, nākamie raksti. Tāds bezgalības okeāns. Tam nav ne sākuma, ne gala. Ir brīži, kad liekas, ka tas viss ir kā murkšķa diena, ka viss iet pa apli.

Es ļoti piedomāju par to kā restartēties, kā gūt spēku. Tas ir emocionāli smags darbs, un, protams, ir arī tādi momenti, kad šķiet, ka esi izdarījis visu un vienalga nekas nemainās. Tu taisi satura projektus un runā, bet cilvēki domā un rīkojas citādāk, īpaši, kad ir vēlēšanu rezultāti. Tev šķiet, ka tu visus izglīto par to, kas tur ir un kas nav. Tad tu ieraugi vēlēšanu rezultātus: Tramps (Donald Trump) nāk pie varas vai karš kā nebeidzas, tā nebeidzas, vai Latvijas politikā ienāk kādi margināļi.

Kā jūs restartējaties un atgūstat patērēto enerģiju?

Es regulāri eju uz kouča sesijām (no angļu val. coaching sessions – tikšanās ar personīgo treneri, kas palīdz sasniegt personīgos un profesionālos mērķus) un jogas nodarbībām. Man patīk arī iet vidē, kurā vispār nelasa ziņas. Tā ir mana “higiēna”, lai nezaudētu saikni ar realitāti, jo es apzinos, ka ir cilvēki, kuri nelasa ziņas un medijus, un dzīvo totāli citā pasaulē.

Vai jums neizraisa dusmas, ka cilvēki nelasa ziņas?

Ir sajūta, ka viņi dzīvo pilnīgi citā realitātē. Es nedomāju, ka dusmas ir pieauguša cilvēka emocija. Dusmu man noteikti nav, drīzāk ir ziņkārība, kas tad viņus patiesi interesē un kā varu viņiem piekļūt. Okei, viņi nelasa, viņi nav hard news (no angļu val. ziņas par globāli svarīgiem notikumiem, politiku, ekonomiku) patērētāji, bet lieto Instagram un TikTok. Varbūt viņi nelasa analītiskos rakstus, bet kādu mūsu viģiku (slengs, video) no korgiju pasākuma viņi gan ir redzējuši, un tas arī ir TVNET.

Es redzu tajā izaicinājumu un mani interesē, kādi ir paradumu veidi. Man pat patika viena doma, kas varbūt nav baigi komplimentāra žurnālistiem. Ir tāds termins news avoiders - cilvēki, kas izvairās no ziņām. Ir labs teiciens, ka news avoiders ir izdomājuši paši žurnālisti, kuri raksta garlaicīgas ziņas un šīs ziņas negrib patērēt. Sākumā es domāju, kāds uzbrauciens žurnālistu kopienai, bet tad padomāju, jā, saturs ir karalis un auditorija diktē, kā tā grib kaut ko patērēt. Tie, kuri nevēlas patērēt manis rakstītās ziņas, neesmu izdomājusi kā viņus sapakot, iesaiņot. Varbūt neesmu trāpījusi tēmā, formātā vai platformā, lai viņus sasniegtu un tas mani dzen uz priekšu.

Vai topošajiem žurnālistiem no mazākumtautību ģimenēm jāiet žurnālistikā vai labāk izvēlēties citu vidi?

Es domāju, ka nevar ignorēt to, kas tev ir dabas dots. Ja tu esi piedzimis ar zilām acīm, tā nebija tava izvēle. Tas ir dabas determinēts rīks. Es piedzimu un ar mani tā runāja - tas ir vēl viens rīks manā čemodānā, manā izvēlnē. Šobrīd es ieteiktu censties nefokusēties uz to, ka strādāsi tikai medijos krievu valodā. Mums ir meitene, kurai arī mātes valoda ir krievu - viņa studē Stradiņos un izvēlējās nākt strādāt uz TVNET. Strādāt latviešu valodā, jo studijas ir latviešu valodā. Kāpēc lai viņa ietu limitētu ceļu?

Strādājot krievu valodā, tu sevi limitē. Es redzu vecos kolēģus no RUS.TVNET redakcijas un cenšos viņus bīdīt strādāt arī latviešu valodā, vadīt ēterus vai aizvien vairāk intervēt. Mēs ejam, mijiedarbojamies un strādājam arī valsts valodā, jo [strādājot] tikai krievu valodā nav ilgtermiņa, bet es redzu arī lielu pretestību. Protams, cilvēki izvēlas strādāt savā dzimtajā valodā, jo valoda ir instruments. Daudzi līdz pēdējam turas palikt tikai krievu saturā, bet ir arī veiksmīgi piemēri - kolēģi, kuri labprāt pārslēdzās un ir gatavi darboties arī latviešu valodā.

2024. gadā jūs ieguvāt Latvijas žurnālistu asociācijas gada redaktora balvu. Ko jums nozīmē šī balva?

Es toreiz pajokoju, ka esmu Ērika Staškeviča Di Kaprio. Tam apakšā ir stāsts par to, ka Di Kaprio (Leonardo DiCaprio) bieži tika nominēts Oskaros, bet nekad nebija dabūjis savu balvu, un tad pēc dažiem gadiem to dabūja. Man ir ļoti līdzīga sajūta par žurnālistu asociācijas balvu, jo bija vairāki gadi, kad es biju nominēta nevis kā gada redaktore, bet par mūsu raidījumu. Mēs bijām nominēti par rakstu sēriju.

Tu esi nominēts, bet nekad neaizej ar to balvu, tev nekad nav tie smukie zīmulīši. Tajā gadā, kad es kļuvu par gada redaktori, nominācija nekur nebija izsludināta. Es nemaz nezināju, ka esmu kaut kur nominēta. Es vienkārši biju kārtējajā diskusijā un tad pēkšņi uzzināju, ka esmu gada redaktore. Man nebija sagatavota runa. Es nezināju, ko tajā brīdī teikt, nebiju rēķinājusies ar to. Tas atnāca brīdī, kad to negaidīju un nozīmēja, ka tā ir nozares atzinība - tu esi pieņemts, tevi kāds mūsu mazajā vidē ir pamanījis. Man liekas, ka tas bija gan kompliments man, gan arī mājiens no nozares, ka tas, ko dara RUS.TVNET ir svarīgi.