No mikroskopa līdz mikrofonam

Latvijas Radio žurnāliste Mariona Baltkalne spēj parastas sarunas pārvērst interesantos stāstos, un arī šajā sarunā ātri kļūst skaidrs, ka viņa ne tikai runā, bet pacietīgi klausās. Kāds ir bijis Marionas ceļš no zinātnes uz žurnālistiku, kā Mariona domā par savu ikdienu un pieredzi un kā redz cilvēkus un pasauli ap sevi? Šī saruna ir iespēja ieskatīties viņas domāšanas veidā un saprast, kā no pavisam vienkāršiem notikumiem viņa var izveidot aizraujošus stāstus.

Rēzija Bikava, Rozālija Marta Eglīte, Studentu medijs Skaļāk

Tu esi studējusi bioloģiju Latvijas Universitātē. Kā tu tik krasi mainīji savu ceļu, lai tagad strādātu kā Latvijas Radio raidījuma producente?

Patiesībā viss ir cieši saistīts. Raidījuma Zināmais nezināmajā dēļ es vispār vēlējos nokļūt Latvijas Radio. Tas mani iedvesmoja jau studiju laikā, kad mācījos bioloģiju. Bioloģija mani vienmēr ir interesējusi – skolas laikā piedalījos olimpiādēs un biju pārliecināta, ka gribu saistīt dzīvi ar zinātni. Tomēr studējot sapratu, ka vairāk par laboratorijas darbu mani aizrauj komunikācija un iespēja stāstīt citiem par zinātni. To īpaši izjutu, kad studentu pašpārvaldē veidojām Jauno biologu skolu skolēniem. Toreiz arī pirmo reizi sazinājos ar raidījuma vadītāju Sandru Tropu, taču krīzes laikā radio mani nevarēja pieņemt. Pagāja desmit gadi līdz atkal sazinājāmies, un 2019. gadā man beidzot radās iespēja pievienoties Zināmajam nezināmajā kā sižetu autorei – sapnis bija piepildījies. Tagad radio strādāju jau sešus gadus. Esmu gan sižetu autore, gan raidījumu vadītāja un producente, šobrīd arī raidījumā Starpbrīdis.

Bioloģija un mediji manā dzīvē organiski savijušies – caur zinātni es nonācu līdz stāstīšanai par to.

Nu redz, it kā divas dažādas lietas, bet apvienot ir viegli.

Jā, un es domāju, ka tas nav tikai mans stāsts. Arī ļoti daudzu manu kolēģu, radiožurnālistu, izglītība ir saistīta ar ļoti dažādām nozarēm. Tie ir filologi, vēsturnieki, juristi. Tas bieži kalpo kā lielisks pamats, lai veidotu raidījumus. Piemēram, man strādāt zinātnes raidījumā bez bioloģijas zināšanām dažkārt būtu ļoti grūti. Es nesaku, ka tas ir neiespējami, bet reizēm jūtu, ka tas ir liels ieguvums.
 

Vai bija kādi pārsteigumi, ko tu pirms darba uzsākšanas negaidīji vai biji iztēlojusies citādi?

Jā, noteikti! Visvairāk mani pārsteidza, cik liela psihiskā noturība ir vajadzīga šajā darbā. Radio vidē tu nevari vienkārši “atslēgties” no informācijas – tā ir tava ikdiena. Visu laiku jāseko notikumiem, jādomā, ko aicināt, par ko runāt. Īpaši raidījumā Starpbrīdis, kur viss balstās uz aktualitātēm, jābūt pastāvīgi “iekšā” procesos. Vēl viens pārsteigums bija darba temps – te nav laika kavēties pie paveiktā. Tu veido sižetu, montē, ieliec ēterā, un jau nākamajā dienā jādomā par nākamo. Tā ir nepārtraukta kustība kā tāda radoša “ražotne”. Sākumā tas bija izaicinājums, bet ar laiku sapratu, ka tieši tas ritms arī uztur azartu šajā darbā.

Radio vidē tu nevari vienkārši “atslēgties” no informācijas – tā ir tava ikdiena. Visu laiku jāseko notikumiem, jādomā, ko aicināt, par ko runāt.

Kā tu izvēlies, kurus cilvēkus aicināt uz raidījumiem? Vai tas balstās uz Latvijas un pasaules aktualitātēm, vai arī ir kādi citi kritēriji? 

Starpbrīdis ir raidījums par aktualitātēm, tāpēc viesu izvēle galvenokārt balstās uz notiekošo kultūrā, sportā, zinātnē, tūrismā un citur. Raidījums skan piecas dienas nedēļā, tāpēc svarīgi, lai katrs stāsts būtu svaigs un neatkārtotos. Visbiežāk idejas rodas, sekojot ziņām, klausoties kolēģu raidījumus vai pat “skrollējot” sociālajos medijos, jo reizēm tieši tur parādās labs temats vai interesants cilvēks. Tajā pašā laikā jādomā arī par līdzsvaru ar citiem raidījumiem, lai netiktu pārklātas tēmas, kas vairāk pieder, piemēram, Kultūras Rondo vai Zināmais nezināmajā. Savukārt Zināmais nezināmajā viesu izvēle biežāk saistīta ne tikai ar aktuālo, bet arī ar fundamentālām zinātnes tēmām. Dažkārt idejas rodas pavisam dabiski – ieraugi kādu pētījumu vai notikumu un saproti, ka ir vērts par to runāt plašāk ēterā.

Vai ir vēl kādi specifiski kritēriji, lai viesis būtu piemērots ēteram, neņemot vērā to, ko tu jau minēji?

Jā, pirmais un ļoti svarīgais kritērijs – viesis nedrīkst neko reklamēt. Sabiedriskajos medijos mēs strādājam ārpus reklāmas tirgus, tāpēc izvairāmies no uzņēmumu vai sponsoru nosaukumu pieminēšanas. Mēs vienkārši norādām, kur klausītājs var atrast vairāk informācijas, un tas arī viss. Tā ir smalka robeža, bet svarīgi to ievērot. Otrs aspekts – cik cilvēks ir gatavs sarunai ēterā. Protams, ir atšķirība, vai tas ir pieredzējis viesis vai kāds, kurš radio ir pirmo reizi. Starpbrīdī man bieži gadās uzaicināt cilvēkus, kas nekad iepriekš nav bijuši pie mikrofona, un tas reizēm sagādā gan lieliskus pārsteigumus, gan izaicinājumus. Bet man patīk dot iespēju jaunām balsīm, ne tikai tiem, kas jau visiem labi zināmi. Un, protams, ja cilvēks vairākkārt atsaka vai izrāda nevēlēšanos sadarboties, tas arī kļūst par kritēriju. Mēs meklējam tos, kas tiešām grib dalīties savā stāstā.

Un kā tu gatavojies intervijām? Vai iepriekš izpēti cilvēku, kurš nāks uz sarunu, uzzini vairāk par viņa dzīvi un nodarbošanos vai koncentrējies tikai uz to, par ko tiks runāts ēterā?

Starpbrīdī mēs galvenokārt runājam par aktualitātēm, tāpēc man svarīgākais ir izpētīt notikumu, nevis veidot personības portretu. Es noskaidroju, kas ir pasākums, kāpēc tas notiek, kam tas paredzēts un kāpēc tas varētu interesēt klausītājus. Protams, reizēm tēma cieši saistās ar pašu cilvēku. Piemēram, kad viesojās Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš, saruna neizbēgami pārtapa arī stāstā par viņu un sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Līdzīgi bija ar paraolimpieti Aigaru Apini, kur runājām gan par viņa pieredzi, gan par paraolimpisko kustību kopumā. Reizēm personība “ienāk iekšā” pati no sevis, bet Starpbrīža gadījumā galvenais tomēr ir aktualitāte un tas, ko klausītājs no tā var iegūt vai uzzināt.

Runājot par Ivaru – cik fantastiski ir dot iespēju arī šādam cilvēkam būt ēterā un likt viņam justies redzētam. Es pat nezināju, ka tā var, un tas tiešām ir lieliski. 

Jā, jā. Es uzzināju par šo iespēju apgūt zīmju valodas pamatus, un man tik ļoti negribējās palaist garām šo tematu. Tas sasaucas ar tavu iepriekšējo jautājumu par to, kā es izvēlos viesus. Reizēm ir tā, ka es jau kaut ko esmu ieplānojusi, bet pēkšņi uzzinu par kādu tikko publicētu aktualitāti un saprotu – man viss jau ir saplānots, bet to nedrīkst palaist garām. Tad sākas nelielas rokādes, mēģinu ar viesiem sarunāt, vai varam pārcelt interviju uz citu dienu, lai tomēr notvertu to “karsto” tematu. Tā bija arī šajā gadījumā. Es pēkšņi uzzināju, ka Nedzirdīgo savienība rīko zīmju valodas kursus, un uzreiz sazinājos ar viņiem. Viņi bija ļoti priecīgi, ka aicinām. Sākotnēji sazinājos telefoniski ar savienības pārstāvjiem, bet vēlāk mana komunikācija notika ar Ivaru jau e-pastā. Tā nu ir – atrast veidu, kā sazināties, vienmēr var, un patiesībā es teiktu, ka gandrīz viss ir iespējams. Jā, jā. 

Bet kā jau iepriekš minēji, ēterā ir gadījies, ka viesis izturas rupji. Kas notiek tajā brīdī, jo ir taču ļoti ātri jāreaģē? 

Ja rupjība notiek ēterā, tā ir liela atbildība vadītājam – jāreaģē uzreiz. Var laipni aizrādīt, atskaņot īsu mūzikas pauzi un situāciju atrisināt ārpus ētera. Galvenais ir saglabāt cieņu un profesionālu toni. Līdz šim man pašai ar to nav nācies saskarties, bet vienmēr cenšos to paredzēt. Jau pirms intervijas jūtu, vai cilvēks varētu pārkāpt robežas, un tad delikāti atgādinu par ētera noteikumiem. Arī e-pastos reizēm var nolasīt attieksmi. Ja cilvēks raksta pavirši, ar daudz kļūdām vai pārlieku uzstājīgi cenšas “izsisties ēterā”, tas jau ir signāls. Parasti šādos gadījumos laipni paskaidroju, ka temats neatbilst raidījumam vai jau ir bijis. Savukārt patīkamākie sadarbības partneri bieži ir tie, kas paši nemaz nelūdzas, viņiem vienkārši ir vērtīgs stāsts, kuru ir prieks palīdzēt izcelt.

Vai tu atceries kādu ļoti veiksmīgu interviju, par ko varētu pastāstīt sīkāk? Tādu, kas palikusi atmiņā, kā tiešām izdevusies un laba intervija. 

Jā, viena no spilgtākajām pieredzēm noteikti bija saruna ar Latvijas Nedzirdīgo savienības pārstāvi Ivaru Kalniņu. Tā bija ļoti sirsnīga un citāda intervija. Viņš ieradās ar zīmju valodas tulku, un saruna notika netradicionālā, bet ļoti emocionālā veidā. Klausītāji to arī ļoti novērtēja. Vēl viens projekts, kas man palicis prātā, bija Starpbrīža Jāņu nedēļas īpašie raidījumi. Piecas dienas pēc kārtas mēs runājām par dažādām Līgo tradīcijām – par apdziedāšanos, vainagu pīšanu, Jāņu sieru un alu, ugunskura nozīmi. Tas deva klausītājiem iespēju ielūkoties mūsu kultūras saknēs, un arī man pašai tas bija liels atklājums. Savukārt Zināmais nezināmajā man īpaši palikusi atmiņā saruna ar vēsturnieku Andri Levānu un muzikologu Guntaru Prāni par viduslaiku katedrālēm un to mūziku. Temats bija tik plašs un aizraujošs, ka tas pārtapa divos raidījumos – vasarā un Ziemassvētkos. Tā bija viena no tām reizēm, kad jūti, ka raidījums patiešām iedvesmo gan tevi, gan klausītāju.

Kā tu uzskati, vai cilvēku intervēšana ir vairāk talants vai prasme, ko var pieslīpēt? 

Es teiktu gan talants, gan prasme. Dažiem cilvēkiem vienkārši dabīgi padodas komunicēt, bet intervēšanas prasmi noteikti var attīstīt. Svarīgākais ir sagatavošanās un klausīšanās – tas ir zelta likums. Jautājumus vajag formulēt skaidri un vienkārši, nevis vienā teikumā sabāzt trīs vai četrus jautājumus. Arī stresa pārvarēšana pirms ētera ir prasme, ko var iemācīties. Ja zini savu tematu un esi sagatavojies, uztraukums būs dabisks, bet nebūs panikas. Pat tiešraidēs, kad apzinies, ka tevi dzird visa Latvija, – ja esi gatavs, viss ir pārvaldāms.

Vai intervēšanas atmosfēra un pieeja intervijai atšķiras, ja tas ir, piemēram, politiķis, mākslinieks vai zinātnieks? Vai ar kādu sarunājies brīvāk un ar citu nopietnāk?

Es pati politiķus bieži neintervēju, bet kolēģi, kas to dara, piemēram, Krustpunktā, noteikti pieiet tam citādi. Politiķi parasti tiek aicināti, ja valstī ir kāda aktuāla tēma vai notikums, un viņi ir gatavi arī neērtiem jautājumiem. Viņi zina, uz ko parakstās. Savukārt ar pārstāvjiem no kultūras vai zinātnes jomas pieeja ir citāda, viņi biežāk lūdz atsūtīt intervijas jautājumus. Es parasti nosūtu galvenos virzienus, bet piebilstu, ka saruna būs dabiska un var rasties papildu jautājumi. Tas palīdz viesim sagatavoties, bet saglabā spontanitāti. Kopumā atmosfēra atkarīga ne tik daudz no nozares, cik no cilvēka. Reizēm saruna ar politiķi var būt ļoti patīkama, bet ar mākslinieku spriedzes pilna, un otrādi.

Kas ir tavs lielākais gandarījums šajā darbā? Un vai ir bijusi kāda intervija, kad šķiet, ka visam jāatmet ar roku? 

Par laimi, man nav bijusi neviena intervija, pēc kuras gribētos mest plinti krūmos. Protams, reizēm gadās sarunas vai temati, kas neizdodas tik veiksmīgi, bet tas nemazina vēlmi turpināt. Manu gandarījumu dod pārliecība, ka radio joprojām ir īpaša vērtība. Neskatoties uz digitalizāciju un mediju saplūšanu, radio ir unikāls ar to, ka viss notiek tikai caur balsi, bez žestiem vai vizuāliem palīglīdzekļiem. Balss pati pasaka ļoti daudz, un tas prasa lielu atbildību. Raidījumā Zināmais nezināmajā mani motivē apziņa, ka varam cilvēkiem sniegt izpratni par zinātni, vidi un sabiedrību. Savukārt Starpbrīdī prieks, ka kādam klausītājam mūsu stāsts vai notikums var likties vērtīgs, likt pasmaidīt vai dot iedvesmu. Tieši tas arī uztur pārliecību, ka šim darbam ir jēga, pat ja reizēm ir grūti.

Manu gandarījumu dod pārliecība, ka radio joprojām ir īpaša vērtība. Neskatoties uz digitalizāciju un mediju saplūšanu, radio ir unikāls ar to, ka viss notiek tikai caur balsi, bez žestiem vai vizuāliem palīglīdzekļiem.

Tu esi strādājusi arī Latvijas Okupācijas muzejā, konkrētāk izstādē “Čekas vēsture Latvijā”. Vai bija emocionāli smagi stāstīt apmeklētājiem par šo tēmu?
Varbūt atmiņā  palikusi saruna ar kādu izstādes apmeklētāju? 

Darbs Latvijas Okupācijas muzejā un izstādē “Čekas vēsture Latvijā” bija gan emocionāli smags, gan ļoti jēgpilns. Ekskursijas bieži bija garas, reizēm pat 3 – 4 dienā. Īpaši ārvalstu apmeklētāji bieži bija šokēti, uzzinot par totalitārā režīma zvērībām Latvijā. Tajā brīdī redzi, cik svarīgs ir tava darba misijas aspekts – cilvēkiem tiek parādīta tā Latvijas vēstures daļa, ko citur viņi neiepazīst. Vienlaikus bija situācijas, kad apmeklētāji skeptiski vai pat ironiski izturējās pret stāstīto. Laikam vissmagākā ekskursija man bija ar Latvijas krieviem, kuri ieradās ar 40 minūšu nokavēšanos un vēlāk atklāti noraidīja manu stāstīto. Tomēr reizēm parādījās arī sirsnīga atbalsta pieredze, piemēram, tūristi no Amerikas aizstāvēja stāstīto, kad kāds cits mēģināja to apšaubīt. Kopumā šī pieredze man deva gan dziļāku izpratni par vēsturi, gan lielu gandarījumu par iespēju izglītot cilvēkus un dalīties zināšanās, kas citkārt viņiem atver acis uz patiesību par pagātni.

Vai kādreiz darbā ir nācies sajust to, ka darbs un personīgā dzīve kaut kā pārklājas, emocionāli vai  kā citādi? 

Jā, jo man ir tieksme uz darbaholismu. Es to tagad publiski atzīstu. Man dažkārt ir ļoti grūti nolikt darbu malā, un es par to domāju arī mājās. Man ir arī tendence daudz domāt, vai tas, kā es daru savu darbu, ir labi un pareizi. Tas, protams, saistās ar  perfekcionismu, bet tādā veidā laikam notiek tā sāpīgā pārklāšanās radio gadījumā, ka es visu laiku domāju, ka man visu laiku kaut kas ir jāpaspēj un labi jāizdara. Vai tas, kā es samontēju, kā ierunāju, ir labi un pareizi? Un Stūra mājā, ja mēs atsaucamies uz to pieredzi, tad tur varbūt bija vairāk pārdomas par tiešām nejaukiem cilvēku komentāriem. Un tad tu to mēģini mājās sagremot. Tā jau laikam ir jebkurā darba vidē, jo man ir nācies strādāt arī vēl citur. Koncertzālē Lielā ģilde, kas arī ir vesela manas dzīves nodaļa, arī bija tā, ka daudz jāpaspēj, daudz kas ir jāizdara labi, un tu par to visu laiku arī domā, domā, domā. Pat tad, kad tu vairs fiziski neesi darbā. Vienlaikus gadījās arī kādas grūtas sarunas ar kolēģiem, vadību vai klientiem, jo tā bija koncertzāle, kas atkal uzliek savus spēles noteikumus. Varbūt tas nav tāds milzīgs sāpīgums, bet ir grūti dažkārt novilkt to robežu – darbs un mājas. Atzīšos, jā, es to mācos. 

Vai darbošanās Latvijas Sarkanajā Krustā iedvesmo arī tēmas, par kurām runāt radio raidījumos?

Jā, darbība Latvijas Sarkanajā Krustā tiešām iedvesmo tēmas radio. Piemēram, Starpbrīdī runājot par brīvprātīgo darbu vai NVO dienu, man šī joma ir labi pazīstama, un es varu uzaicināt viesus no citām nevalstiskajām organizācijām. Tāpat asins ziedošana un donoru kustība, ar ko esmu saskarē gan Sarkanajā Krustā, gan Valsts asinsdonoru centrā, bieži kļūst par tēmām raidījumos Starpbrīdis vai Zināmais nezināmajā.

Varbūt ir kāda darbība vai uzdevums, ko dari savā ikdienas darbā, bet par kuru neviens klausītājs nenojauš vai nevarētu pat iedomāties? 

Ikdienā bieži dungoju vai dziedu pie sevis, lai uzturētu labu noskaņojumu. Reizēm pat iedziedāju audio apsveikumus kolēģiem. Man dziedāšana ir bijusi nozīmīga daļa no dzīves, un es to joprojām praktizēju. Piemēram, es ierosināju atjaunot Latvijas Sarkanā Krusta jauniešu kori, kas 2023. gadā svinēja simtgadi. Kori atjaunot nav viegli, bet mēs strādājam ar brīvprātīgajiem jauniešiem, plānojam pasākumus un mēģinājumus, un bieži pēc darba radio steidzos tur dziedāt. Tā ir lieta, ko kolēģi un klausītāji visbiežāk nepamana.

Lūk, šis sasauksies ar manu pēdējo jautājumu. Tu esi vadījusi intervijas, organizējusi pasākumus un esi ļoti radoša personība. Bet kad mikrofons un darbs paliek malā, kas ir tas, kas tevi visvairāk iepriecina ikdienā?
 
Ikdienā mani visvairāk iepriecina ceļojumi gan pa Latviju, gan ārzemēs. Jaunas vietas un pieredzes man dod atelpu brīžos, kad darbs ir intensīvs vai grūts. Piemēram, šovasar biju Islandē, un atmiņas par turieni joprojām mani iedvesmo. Svarīgi man ir arī draugi un ģimene – sarunas, kopā būšana, svētku svinēšana, vienkārši pasēdēt kafejnīcā un dalīties pieredzē. Mani priecē dziedāšana, gribu pie tā atgriezties, kā arī sports: braukšana ar riteni, slidošana ziemā un vispār aktīva kustība. Lasīšana un žurnāli ir mans laiks sev, kā arī valodu apgūšana un iespēja mācīties jaunas lietas, vēl studēt, pētīt, attīstīt zināšanas. Pabeidzot maģistru, apsvēru doktorantūru, bet esmu izvēlējusies nesteigties. Uzskatu, ka tur jādodas tikai ar skaidru redzējumu, kādu problēmu vēlies pētīt.