Ralfs Cimermanis: “Liela daļa no manis vienmēr ir bijusi fotogrāfija.”

Ralfs jau vairākus gadus strādā fotografēšanas sfērā gan Latvijā, gan ārpus tās. Viena no viņa spēcīgajām iezīmēm ir vēlme darboties, iesaistīties un piedalīties, jo savu dzīvi garām laist viņš neplāno. Ralfs ir sadarbojies ar vairākām Latvijā zināmām personībām un zīmoliem, un viņa fotogrāfijas sasniegušas arī pazīstamu žurnālu lappuses. Intervijā Ralfs stāsta, kā neļaut savam radošumam izsīkt, kā dzīvot, neko nenožēlojot, un cik ļoti viņam patīk fotografēt.

Samanta Mikuļiča, Kristiāns Upmalis, Studentu medijs Skaļāk

Par ko tu gribēji kļūt bērnībā?

Kad biju pamatskolas vecumā, man ļoti interesēja modes dizains. Tētis man pat ēnu dienā sarunāja tikšanos ar dizaineri Aleksandru Pavlovu. Es zīmēju dažādus modeļus un kleitas, bet tas neaizgāja tālāk par vienkārši bērnības sajūtu, ka ir tik forši taisīt drēbes un kaut ko veidot.

Vēlāk, pamatskolas otrajā pusē un vidusskolas laikā man bija liela vēlme pētīt arhitektūru. Droši vien tas saistīts ar tēti, jo viņš strādā būvindustrijā. Ēku celšana, un tas, kā viņš stāstīja, kā viss tiek veidots, likās ļoti interesanti. Bet ne viens, ne otrs [hobijs] nav attīstījies.

Kā tu nonāci tieši līdz modes fotogrāfa profesijai? Vai tas ir tāpēc, ka tevi bērnībā ļoti uzrunāja dizains un mode?

Tas varētu būt saistīts ar bērnības vēlmēm, bet brīdī, kad sāku fotografēt, es tiešām bildēju visu pēc kārtas. Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā mācījos foto dizainu un tad sāku vairāk saprast par fotografēšanu un tās žanriem. Tajā laikā mana sapratne par bildēm bija, ka var fotografēt cilvēkus, dabu vai arī priekšmetus. Sapratu, ka man patīk cilvēki. Kas tieši tajos cilvēkos, īsti vēl nezināju. Mode bija veids, kā varēju tikt pie cilvēkiem un ar viņiem radīt interesantākas bildes. Bet tas nekad nav bijis mērķtiecīgs ceļš uz modes fotografēšanu. Vairāk gan eksperimentāls ceļš, vienkārši skatoties, kas tajā mirklī piesaista.

Un tad es aizbraucu uz Spāniju ar mērķi, ka gribu paskatīties, ko es varu paspēt izdarīt tieši saistībā ar modes fotografēšanu. Pa vidu tam visam man arī izveidojās mentoriskas attiecības ar modes fotogrāfi Madaru Šaicāni. Un es domāju, ka kaut kādā ziņā tas, ko viņa man deva šajā profesijā, ir ietekmējis virzienu tieši uz modes fotogrāfiju.

Tagad, kad esi iepazinies ar dažādiem fotogrāfijas virzieniem, vai vēlies palikt tieši modes industrijā?

Es laikam nepiespiežu sevi pieturēties pie kaut kā konkrēta. Šobrīd es fotografēju gan modi, gan portretus. Maģiju var atrast visā. Paliek cilvēki un paliek arī drēbes. Bet domāju, ka mana izpausme caur cilvēkiem un drēbēm varētu attīstīties un mainīties.

Kādas ir galvenās atšķirības fotografējot portretus un īpašus projektus zīmoliem?

Lielākā atšķirība laikam ir mērķī. Kad tas ir zīmols, mērķis ir, lai fotogrāfijas atbilst zīmola vīzijai par to, kā viņi vēlas vizuāli parādīt, piemēram, savu kolekciju. Ja tas ir cilvēks, kurš vēlas sev bildes, tad mērķis ir uztaisīt bildes, kurās viņš vai viņa izskatās skaisti. Un laikam tāpēc arī interese nav zudusi ne par vienu, ne otru, jo atšķiras tas, ar kādu perspektīvu paskatos uz fotogrāfiju mirklī, kad esmu [fotogrāfijas uzņemšanas] procesā.

Tu esi piedalījies dažādos projektos. Vai nav tā, ka kādā mirklī tev paliek garlaicīgi, jo šķiet, ka viss jau kādreiz pieredzēts?

Esmu pateicīgs, ka manā darbā ir ļoti radoši cilvēki, jo pat zīmoli, ar kuriem esmu strādājis jau gadiem, piemēram, for lovers and trees, ir attīstījušies. Nav bijis tā, ka līdz pat šim mirklim mēs fotografējam vienu un to pašu. Mainās modeles, drēbes un lokācijas, arī vīzijas mainās. Katrā projektā es ieraugu kaut ko jaunu, ko varu izdarīt.

Tas, ka blakus ir cilvēki, ar kuriem strādā jau ilgi, arī ir forši. Ir viegli komunicēt, jo viņi var dot idejas par to, kā kaut ko izdarīt, un man tas liekas interesanti, jo pirms tam es varbūt nemaz nebiju iedomājies, ka tā var izdarīt.

Tu jau minēji, ka fotografē for lovers and trees un nesen redzēju tavas bildes arī žurnālā Pastaiga. Vai nākotnē ir kāds projekts, ko tev pašam gribētos īstenot?

Uzreiz prātā nāk tas, ka šobrīd mācos 3. kursā un man ir jāraksta bakalaura darbs. Tas ir tāds liels projekts, kuru tuvākajā laikā vēlos īstenot.

Kad pabeidzu Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu, bija jātaisa gala darbs, un izdomāju, ka vēlos uztaisīt arī savu izstādi. Tas bija iespējams ar vecāku palīdzību un es izveidoju izstādi ar savām fotogrāfijām un gleznām. Tā bija vienīgā reize, kad ko šādu esmu izveidojis. Atceros, cik īpašs bija tas process. Vajadzēja iet dziļāk, apskatīt dažādus piemērus un izdomāt, ar ko es vēlos sasaistīt to visu. Izveidot tādu projektu, kas ir ilgāks kā viena fotosesija, kuru iepostoju Instagram un pēc nedēļas aizmirstu, ka esmu tur piedalījies.

Pirms aptuveni pusgada atkal sāku likt kopā pāris idejas, bet sapratu, ka nevēlos, lai būtu sajūta, ka kaut ko nokavēju. Ka, ja to neizdarīšu tuvākajās nedēļās, mēnešos vai gados, notiks kaut kas slikts. Tāpēc šobrīd ir tikai tāda research phase (no angļu val. izpētes fāze). Var teikt, ka esmu uzlicis pauzi, jo man jāraksta bakalaurs.

Kas ir lielākais izaicinājums, strādājot par fotogrāfu?

Man patīk ieiet dziļāk un redzēt to, ka es varu palīdzēt zīmolam vai cilvēkam realizēt kādu vīziju. Man patīk process no sākuma līdz beigām. Tāpēc laikam nav tāda lieta, kas būtu grūtākā tieši fotografēšanas procesā.

Bet es teiktu, ka ikvienam, kas ir pašnodarbināts, grūtākā puse ir apzināties, ka tavs darbs nav tikai par un ap bildēšanu. Ir jāveido rēķini un jātaisa visādi ekseļi, jākomunicē ar klientiem, jāuztur zīmola tēls, jāmeklē klienti. Dažreiz ir tā, ka ļoti daudz jāieguldās behind the scenes (no angļu val. aiz kadra), lai varētu darīt to, ko vēlies. Tas ir katrā darbā - ir kaut kādas lietas, kas ir patīkamākas un lietas, kas nav.

Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju studēt starptautisko mārketingu. Gribēju vairāk saprast no teorijas puses, ko varu izdarīt. Protams, var iziet kādus kursus, bet man patīk akadēmiskā vide, man patīk rakstīt darbus un pētīt. Ļoti daudz esmu sapratis un iemācījies, pat daudz augstākā līmenī nekā šobrīd varu realizēt savā darbā.

Tu minēji, ka esot pašnodarbinātam, tev ir jāmeklē klienti, jākomunicē ar viņiem. Vai izjūti lielu konkurenci, strādājot par fotogrāfu Rīgā?

Šeit man patīk viens teiciens, ko pateica Madara [Šaicāne] pēdējā reizē, kad tikāmies: ''Visu tu jebkurā gadījumā nenofotografēsi.'' Man liekas, tas man palīdzēja apzināties, ka tā arī ir, visu nenofotografēsi. Arī šobrīd, skatoties uz visu, ko daru, kamēr studēju, mans laiks fotogrāfijai ir sadalīts uz divi. Un vēl vajag arī pagulēt.

Tas, ko varu fotografēt šobrīd, ir bijis pietiekamā daudzumā, lai būtu, ko darīt. Konkurence ir. No šī semestra sākšu pasniegt lekcijas fotogrāfiem un satura veidotājiem Latvijas Kultūras koledžā, un liekas, ka arvien vairāk cilvēku vēlas iet šajos lauciņos. Tā nozare attīstās, industrijā ienāk jauni cilvēki. Konkurence ir, tā vienmēr būs.

Kad es aizbraucu uz Spāniju ar vēl mazāk zināšanām nekā tagad, kādu pusgadu strādāju tikai uz portfolio darbiem. Mēģināju ar visiem dabūt fotosesijas, visu laiku postoju (no angļu val. post - publicēt), liku Meta-ads (no angļu val. reklāmas, kas publicētas Meta platformās Instagram un Facebook) ar savām fotogrāfijām, lai mani kāds pamana arī Spānijā. Un beigās arī strādāju ar aptuveni trīs vai četriem zīmoliem.

Man likās interesanti, kāpēc lai kāds Spānijā nolīgtu fotogrāfu, kurš nemāk spāņu valodu? Spānijā ļoti maz cilvēku runā angliski. Bet viņi stāstīja, ka viņiem nav daudz creative (no angļu val. radošu) fotogrāfu, kuri varētu realizēt šādus projektus. Un tad beigās es ar tik maz zināšanām varēju viegli ieiet industrijā. Protams, man vajadzēja pusgadu, lai, kāds pamanītu, ka es tur esmu un fotografēju, bet konkurence toreiz likās ļoti maza.

Tu noteikti saskaries ar brīžiem, kad liekas, ka radošā enerģija ir izsmelta. Kā tu cīnies ar to?

Šeit laikam esmu pateicīgs tam, ka mani ir ieinteresējusi akadēmiskā vide. Tas, ka esmu sācis studēt, ir palīdzējis dabūt kontrastu dzīvē. Mirklī, kad apnīk vai radošumā izveidojas tukšums, saprotu, ka varu ielēkt savās studijās - rakstīt esejas, taisīt darbus un prezentācijas. Radošums atlec atpakaļ, jo beidzu domāt par fotografēšanu un sāku domāt par studijām. Tad, kad man apnīk akadēmiskā vide, varu aiziet atpakaļ uz fotogrāfiju, un pēkšņi ir tā enerģija un radošums.

Atceros, ka tad, kad biju Spānijā, bija grūtāk. Bija mirkļi, kad likās, ka vienkārši konstanti fotografēju, editoju (no angļu val. edit - rediģēt) un sazinos ar cilvēkiem. Vienā mirklī es sajutu riktīgu izsīkumu un nezināju, ko darīt. Tad sāku vairāk sportot, tas palīdzēja. Kontrasts man palīdz. Kaut kā to vajag atrast, lai turpinātu attīstīties savā darbā un lai būtu ko pamainīt tajā mirklī, kad ir grūtāk.

Kontrasts man palīdz. Kaut kā to vajag atrast, lai turpinātu attīstīties savā darbā un lai būtu ko pamainīt tajā mirklī, kad ir grūtāk.

Vai ir kas tāds, kas tevi ikdienā iedvesmo?

Gribētos teikt, ka laikam nejūtu, ka varu uzkrāt iedvesmu un tad to tērēt. Es laikam varētu to noraksturot kā kaut ko, kas vienkārši plūst man cauri. Un lai to vilni, upi, kas plūst, saglabātu, mēģinu ielikt sevi situācijās, kurās citi cilvēki var turpināt palīdzēt to upi pludināt uz priekšu. Man gribas iztēloties, ka esam sabiedrība, kurā visi ir kaut kādā veidā konektoti (no angļu val. connected - saistīti) un ja sēdi mājās, vienā vietā, vienkārši savā kastē, tad tā upe iet uz riņķi un vienā mirklī izkalst.

Tātad apkārtējie cilvēki ir galvenais, kas tev palīdz uzturēt radošumu?

Jā, vai arī vide.

Drīzāk vide kā daba. Mēs parasti ģimenes pasākumus atzīmējam Sabilē. Tur vecākiem ir vasaras māja kalnā pie meža. Apkārt nav cilvēku. Un pēkšņi saproti, ka dzirdi dabu.

Tāpat arī atceros, kā Spānijā braucu apkārt pa dažādām vietām un pilsētām. Tas arī palīdzēja kustināt to upi. Katram tas noteikti ir kaut kas cits. Pats nemaz iepriekš nebiju aizdomājies par šo, tāpēc domas tagad ļoti strauji iet uz priekšu un nāk ārā.

Kas tu esi, neskaitot fotogrāfa profesiju?

Es sāku fotografēt tajā mirklī, kad sāku veidoties pats par sevi un saprast, kas esmu, tāpēc liela daļa no manis vienmēr ir bijusi fotogrāfija. Nezinu vai varētu kaut kā fiziski raksturot sevi, ja noņemu fotogrāfiju. Bet tie vārdi, kas nāk prātā psiholoģiskā līmenī, ir saistībā ar to, ka paliek mazliet haoss, mazliet miers un mazliet stress par detaļām. Tāds lidojums pa pasauli un ticība, ka mana būtne nonāks tur, kur viņai jānonāk. Tāda sajūta, ka, ja noņemu fotogrāfiju, noņemu visu savu fizisko ķermeni. Šobrīd liekas, ka, parādoties papildus lietām, ko daru, izveidojas jaunas definīcijas tam, kas esmu bez fotogrāfijas. Bet domāju, ka vēl joprojām ir tāds posms, ka, ja noņemu fotogrāfiju, paliek tikai mans gars.

Ja noņemu fotogrāfiju, noņemu visu savu fizisko ķermeni, paliek tikai mans gars.

Tu minēji, ka tevi raksturo stress par detaļām. Vai tu esi ļoti strukturēts un vienmēr sagatavojies vai tomēr ļaujies arī spontanitātei?

Jā, tas laikam ir interesants apvienojums, jo, no vienas puses, ļoti koncentrējos uz detaļām. Piemēram, tagad taisu pirmās prezentācijas priekšmeta pasniegšanai Kultūras koledžā. Runājot ar savu partneri, viņš man jautāja: ''Vai tu esi redzējis kādu pasniedzēju, kurš tik detalizēti un vizuāli skaisti noformē prezentācijas?'' Un es sāku domāt, ka nē. Parasti ir balts fons, virsraksts un pieci teikumi, kas iet pēc kārtas, bez nekādiem attēliem. Es piemeklēju fontus, izvēlos visu vienā stilistikā. Bet man tas ir svarīgi! Un tas izpaužas visos dzīves aspektos, ne tikai fotogrāfijā.

No otras puses, esmu tāds, kas plūst pa visurieni. Bieži vien man dzīvē nav konkrētu mērķu, bet vienkārši sekoju plūsmai, kur tā mani ved. Man ir aptuvena sajūta, ko vēlētos no dzīves, un redzu, ka šobrīd, bez tādu konkrētu mērķu esamības, bet ar ideju, kur gribētu būt, dzīve tur arī aizved.

Un, kas ir tas, ko tu vēlies no dzīves?

Nenožēlot pieņemtos lēmumus. Ko tas nozīmē rīcību ziņā? Ka šobrīd vajadzētu visam teikt ''jā''. Kaut kā iekšā ilgi ir bijusi sajūta, ka vēlos nodzīvot dzīvi tā, lai nenožēloju neko. Es vienkārši esmu sapratis, ka jādara viss, kur dzīve ved.

Iekšā ilgi ir bijusi sajūta, ka vēlos nodzīvot dzīvi tā, lai nenožēloju neko. Es vienkārši esmu sapratis, ka jādara viss, kur dzīve ved.

Vai šobrīd ir tā, ka nožēlo vai ļoti pārdomā kādas lietas, ko esi darījis gan profesionālajā vidē, gan ikdienā? Vai arī jau tagad esi tajā posmā, kad ļaujies visam?

Ļaujos.

Es teiktu, ka tieši pēdējie seši vai septiņi gadi ir bijuši tādi, ka eju ar vīziju, ka dzīvi vēlos nodzīvot ar domu, ka ''jā, es piekrītu'', ''jā, es eju'', ''jā, es varu izdarīt''. Ja kaut kam piekrīti, kaut kur aizej, kaut ko veido, bet beigās saproti, ka, bāc, bija tik briesmīgi, tas palīdz pēc tam [iet] tālāk. Nedomāju, ka kļūdas ir kaut kas, ko nožēlot.

Vai pēc tam tu piedomā, mēģini darīt citādāk?

Nē. Noteikti ir bijuši brīži, kad vajag pieļaut vienu un to pašu kļūdu vairāk nekā vienu reizi, bet, otro reizi pieļaujot to pašu kļūdu, kaut kur jau procesā saprotu, ka esmu bijis šādā situācijā. Tad tajās pēdējās minūtēs zinu, ko vajag darīt citādāk, lai rezultāts nebūtu tik slikts. Mācos praktiski nevis teorētiski. Mana dzīve vispār ir ļoti praktiska.

Kad tu fotografē, kā tu zini, ka esi noķēris īsto kadru?

Kad strādāju ar personīgajiem projektiem, tā ir iekšējā sajūta, kad paskaties un ir wow. Tā sajūta ir saistīta ar pašizaugsmi. Brīdis, kad redzi, ka vari izdarīt kaut ko, ko nevarēji izdarīt iepriekš.

Kad strādāju ar klientiem, tad skatos uz viņiem. Ja nevaru dabūt, ka pasaka, ''jā, šis ir tas, ko iztēlojos,'' mēģinu vienkārši nolasīt sajūtu, kas ir ap mums un komunicēt par to. Mēģinu saprast vai kaut kas nav labi, vai kaut kas nav kārtībā. Kadrs ir iegūts tajā mirklī, kad klients paskatās uz bildi un saka: ''Šis ir tieši kā iztēlojos, pat labāk.''

Tavā darbā liela loma ir emocijām un stāstam. Kā tu izstāsti stāstu caur fotogrāfijām?

Tādā virspusējā līmenī tās ir vienkārši tehniskās lietas, ko var izmantot, piemēram, poza, leņķis, gaismas. Izmantojot šādas tehnikas vai rīkus, var ietekmēt to, kā skatītājs pēc tam jūt situāciju. Bet te mēs nerunājam par, piemēram, dokumentālo fotogrāfiju, kur ir pilnīgi cits stāsts, kas parasti ir saistīts ar kaut kādu asociāciju. Asociācijas veido sajūtu par to, kas bildē notiek, pat nezinot konkrētas lietas. Strādājot modes fotogrāfijā, lielākoties tā tomēr ir tehniku izmantošana.

Vai tev ir bijis kāds mīļākais stāsts, ko esi izstāstījis caur fotogrāfiju?

Laikam teikšu, ka mīļākais stāsts, ko esmu izveidojis ar fotogrāfijām, ir kaut kur vēl nākotnē.

Ko tu ieteiktu jaunajiem speciālistiem, kuri vēlas iekļūt ne tikai fotografēšanas pasaulē, bet vispār radošajā un mediju sfērā?

Ja tavs mērķis ir izaugt, attīstīties un lai šis radošais darbs kļūst par tavu profesiju, visvērtīgākā lieta, kas man ir palīdzējusi, ir mana mentore. Tajā mirklī tas gadījās pavisam netīšām. Satikāmies vienā modeļu skolas nometnē, kur viņa bija fotogrāfe. Fotografējām divas dienas, iepazināmies un izveidojās draudzība. Nākamos divus gadus pēc iepazīšanās, viņa man tiešām pavēra pasauli, kam būtu nepieciešami gadi, lai līdz tai nonāktu. Ja mērķis ir attīstīties radošajā industrijā, mentori ir viena no labākajām lietām, kas var palīdzēt. Bet es nebūšu tas, kam jautāt, kā viņus atrast.