Pētījums. Žurnāls "Latvijas Ārsts": ceļojums laikā un atspīdumi mūsdienās

Lai arī varētu šķist, ka ceļojumam laikā būtu jāizvēlas tālas un nezināmas zemes, tikpat tāli un vilinoši gadsimti, tomēr interesants var izrādīties arī ieskats laikā, kas uz kopējā laikmetu fona ir teju vai vakardiena.

1989.gads bija pagrieziena, jaunu iniciatīvu, sen aizmirstu organizāciju atjaunošanas laiks. Tas bija arī laiks, kurā no jauna tika atklātas ne tikai vēstures patiesības un valdošās komunistiskās ideoloģijas radītie "baltie plankumi", bet tika arī aktualizēti tā laika iedzīvotājiem, padomju pilsoņiem, pārsteidzošas dzīves sakarības un jauna informācija visās dzīves jomās. Lai arī ceļojums laikā ir visai izplatīts žanrs ar plašu pielietojumu literatūrā, kino un mākslā un tas ir simpātisks eskeipisma mīlētājiem, tomēr tā ir un paliek individuāla nodarbe. Skatījums uz un par reiz notikušo arvien būs ļoti subjektīvs un atkarīgs no ceļotāja zināšanu, pasaules skatījuma un konkrētā dzīves posma iespaida. Ceļojums laikā var gan bagātināt ar jaunu informāciju un jaunu kontekstu atklāšanu, gan sniegt emocionālus pārsteigumus — gan patīkamus un rosinošus, gan traumatiskus, atklājot līdz tam nezināmas vai nepamanītas kopsakarības.

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

Iespējams, 2019.gadā Latvijas Ārstu biedrības žurnāla "Latvijas Ārsts" iznākšanu 1989.gadā varētu uzskatīt par pašsaprotamu. Latvijas Ārstu biedrība tika dibināta 1988.gadā — tātad tajā pašā, kurā dibināta Latvijas Tautas fronte un atjaunota Latvijas Olimpiskā komiteja. Varētu pat pieļaut, ka uz šī fona žurnāls "Latvijas ārsts" nav nekas īpašs un nozīmīgs. Daļēji tam varētu piekrist, jo 1989.gads bija nozīmīgs pilnīgi visās dzīves jomās un turpināja jau 1985.gadā pie varas nākušā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jeb PSRS un tās vienīgās — Komunistiskās — partijas vadītāja ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova "pārkārtošanās" un "atklātības" ideoloģijas attīstību. Šādā kontekstā žurnāla "Latvijas Ārsts" izdošana nav nekas īpašs.

Varētu pat pieļaut, ka uz šī fona žurnāls "Latvijas Ārsts" nav nekas īpašs un nozīmīgs

Tomēr iedomātais laika ceļotājs varētu ņemt vērā, ka totalitārajā valsts iekārtā, kāda toreiz pastāvēja arī Latvijas teritorijā — Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā jeb LPSR —, katra iniciatīva bija jāsaskaņo ar valdošo un vienīgo (!) politisko spēku, proti, Komunistisko partiju. Un totalitārā sistēmā — kur Komunistiskā partija, tur redzami—neredzamais represīvais aparāts jeb Valsts drošības komiteja. Tātad katra iniciatīva prasīja organizatoriskās, pārliecināšanas, "pareizo vārdu" izmantošanas, konteksta un vienkārši "blata" sistēmas pārzināšanas īpašības un iemaņas. Pie tam — PSRS pastāvēja plāna ekonomika, kas nozīmē, ka katra iniciatīva, t.sk. drukāta, tika plānota, saskaņota un pārraudzīta. Tātad žurnāla "Latvijas Ārsts" iznākšana bija gan īpaša, gan vienlaikus pašsaprotama uz kopējā notikumu fona.  

1.numurs — starts un prezentēšanās

Gan pirms 30 gadiem, gan tagad jauna izdevuma izdošana jebkurā jomā bija un arvien paliek izaicinājums. Vispirms saturiski — ko un kam vēstīt, bet tad — kādā rāmī to ietērpt? Tehniskās iespējas, noformējums, ideju savienojums ar praktiskām iespējām, visbeidzot — un vienlaikus pāri visam — nauda un loģistika. 2019.gadā šim sarakstam kā pirmais punkts varētu būt konkurējošie izdevumi jeb tirgus niša. 1989.gadā par to vēl varēja nedomāt, jo tolaik iznākošā žurnāla "Veselība" auditorija bija "visa tauta".   

Jau pats žurnāla "Latvijas Ārsts" nosaukums definēja mērķauditoriju — ārsti, medicīnas, tolaik sauktas par veselības aizsardzības, sistēmas darbinieki.  Protams, neiztika bez sasaistes ar tā laika ideoloģiskā uzstādījuma — "pārkārtošanas" — netiešas piesaukšanas. Kā 1.numura ievadrakstā "Ievadvārdi" (5.lpp.) definēja ārsts un redkolēģijas loceklis Ilmārs Lazovskis: "[..] Ārstu žurnāls nu atsāk gaitu ceļa pagrieziena brīdī, lielā vērtību un dzīves pamatu pārvērtēšanas laikā, kad no dūņām tiek attīrīta tautas un zemes vēsture. Mūsu žurnālam jābūt degpunktā, vietā, kas rāda ceļu uz mūsu veselības aizsardzības, medicīnas izglītības, medicīnas ētikas un morāles normu īstu atjaunošanu, attīrīšanu, pilnīgošanu, nepieciešamības gadījumos — un tādi būs visai bieži — prasot un veicinot visradikālākos pārveidojumus. Nebūs viegli panākt, lai visu šādu pārveidojumu nepieciešamību saprastu ārsti, un vēl grūtāk — lai to saprastu mūsu pacienti. Jo nekas ne no kā nevienā vietā nekad nevar rasties, un katrs ieguvums parasti ir saistīts ar kādu zaudējumu. [..]"  Ja šos vārdus izmantotu 2019.gada veselības sistēmas reformas kontekstā, varētu domāt, ka 1989.gads nebūt nav pārāk tālu un ka situācija savā ziņā ir mainījusies tikai "eiroremontu" medicīnas iestāžu telpās līmenī.

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

Tematiski 1.numurs ir pieskaņots gan speciālistiem, gan — neraugoties uz auditorijas skaidru definējumu — visiem interesentiem. Savā ziņā loģiski, jo "pārkārtošanās" laiks nozīmēja reālu starpdisciplinaritāti pilnīgi visās dzīves jomās — interešu definēšanu, koalīciju veidošanu un informācijas apmaiņu. Jo lielāka auditorija sapratīs problēmu, jo lielākas izredzes sasniegt mērķi. Tā, piemēram, 1.numurā aiz ievada uzreiz seko nodaļa "Oriģinālpētījumi" ar Alvila Helda rakstu "Difūza toksiska kākšļa konservatīvas ārstēšanas problēmas" (11.lpp.), bet turpinājumā ir sadaļas "Teorija un prakse" un "Stomatoloģija" ar jomas speciālistu — Georga Andrejeva (28.lpp.) un Kārļa Barona (42.lpp.) — rakstiem, kas plašākai publikai būtu grūti saprotami arī 2019.gadā. Ņemot vērā, ka "pārkārtošanās" Latvijā rezultējās kā īpaši intensīva interese par Latvijas Republikas vēsturi no 1918. līdz 1940.gadam, tad četri raksti sadaļā "Medicīnas vēsture" nebūt nav pārspīlēts piedāvājums. Pie tam, raksti par medicīnas vēsturi ir ieturēti populārzinātniskā stilā un varētu būt saistoši arī 2019.gadā. Tas, kas 2019.gadā pilnīgi noteikti nebūtu iedomājams bez atzīmes "Apmaksāta politiskā reklāma"  ir sadaļa "Vārds deputātiem", kurā savu skatījumu par notiekošo pauž deputāti Andrejs Eizāns, Uldis Laucis, Leopolds Ozoliņš un Vilens Tolpežņikovs, tiesa nenorādot, vai viņi ir vēlētāju pārstāji LPSR Augstākajā padomē vai PSRS Augstākajā padomē.

Ņemot vērā, ka "pārkārtošanās" Latvijā rezultējās kā īpaši intensīva interese par Latvijas Republikas vēsturi no 1918. līdz 1940.gadam, tad četri raksti sadaļā "Medicīnas vēsture" nebūt nav pārspīlēts piedāvājums

Tas, kas 1989.gadā varētu šķist "garlaicības iemiesojums", 2019.gadā varētu izrādīties interesanta lasāmviela. Piemēram, sadaļas "Informācija" (īpaši ar Latvijas Ārstu biedrības dibināšanas kongresa 1988.gada 18.decembrī protokola un rezolūciju pilna apjoma publicēšanu), "Veselības aizsardzības sistēmas reorganizācija" (ar viedokļu "kokteili" jau tad, bet risinājumu meklējumu vēl tagad), "Ekoloģija un sociālie jautājumi", "Medicīnas izglītība" (100.lpp.), "Filozofija un ētika", "Kazuistika" (108.lpp.) un "Hronika"  īpaši uzrunātu laikmetu paralēļu cienītājus (jo nav taču nekā jauna uz šīs pasaules).

Jāizceļ 1.numura vizuālais noformējums kopumā (jo īpaši sadaļu noformējums ar krāsaina teksta palīdzību), īpaši pieminot Miervalža Poļa darba "Teriaka gatavošana" reprodukcijas izmantošanu uz 1.vāka. Interesants ir arī 3.vāks, kurā tiek it kā reklamēta mikroautobusu rūpnīcas "RAF" ražotā automašīna "RAF—2915" jeb sabiedrībā zināmā "ātrā palīdzība" (starp citu, aplūkojama arī Rīgas Motormuzeja ekspozīcijā). Par to, kas bija konkrētās reklāmas mērķauditorija (vai tiešām ārsti?) ir grūti spriest (varbūt latviešu ārsti no ārvalstīm, kas jau tad uzturēja kontraltus ar Latvijas kolēģiem?). Taču īpaši jāpiemin kas tāds, ko 2019.gada lasītājs varētu pat nesaprast, proti, 1.numurā bez pieminētās "ātrās palīdzības" nav nevienas teksta vai ilustrāciju vienības, kas kaut cik atgādinātu mūsdienu reklāmas — nav pat tādu jau tajā laikā zināmu "reklāmdevēju" kā fabrika "Dzintars" vai "Rīgas modes", par zāļu ražotājiem pat nerunājot.

Kopumā secinājums ir viens — 1.numurs ir izveidots tik prasmīgi, ka arī 2019.gadā katrs, kuru vilina "ceļošana laikā", tajā atrastu savu rakstu pārdomām, salīdzināšanai vai vienkārši jaunatklājumam.

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

2.numurs — kā gan bez seksa

Lai arī 2.numurs pēc uzbūves un satura turpina 1.numurā aizsākto, proti, tēmu dažādību atšķirīga zināšanu līmeņa lasītājiem, tā pēc būtības "piejaucējot" lasītāju ārstu "pasaulei", tomēr ir arī atšķirība. Proti, izvēlēts ceļš "Numura tēma". Tikai šajā gadījumā izmantotas uzreiz divas. Viena no tām — "Pediatrija" — ar septiņiem rakstiem. Šoreiz gan tematiskā daudzveidība nespētu kompensēt sarežģītību (ja nu vienīgi Ilmāra Lazovska raksts "Par bērniem") un visdrīzāk "vienkāršajiem" padomju vecākiem būtu grūti uztverama un saprotama — gan Petra Kaltena un Vitauta Bačuļa raksts "Mīzalorgānu infekcijas lokalizēšana" un Gaidas Preimanes raksts "Leikozes bērnu vecumā", gan Ivara Ebela un Vijas Švābes raksts "Dažas aktuālas bērnu pulmonoloģijas problēmas Latvijā" un Ināras Kaļķes raksts "Augļa iedzimto attīstības anomāliju prenatālā diagnostika" patiešām ir tikai speciālistiem atšifrējami teksti. 

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

Otra no "Numura tēmām" ir "Seksuāli transmisīvās slimības" ar četriem rakstiem, no kuriem trīs ir pieminēšanas vērti arī 2019.gadā. Artūrs Sočņevs rakstā "AIDS — reāli draudi" (44.lpp.) ne vien apraksta HIV izplatības potenciālu (pie tam jāatgādina, ka 1989.gadā PSRS un līdz ar to Latvijas PSR iedzīvotāji ārpus PSRS ceļoja maz vai ļoti maz, līdz ar to kontaktu līmenis ar HIV uzliesmojuma dzimteni ASV bija apgrūtināts), bet piemin arī virkni jautājumu, kas Latvijas sabiedrībā ir aktuāli arvien. Artūrs Sočņevs  raksta: "Lai aizkavētu tālāku HIV infekcijas izplatīšanos Latvijā, nepieciešams pastprināti attīstīt zinātnikso un praktisko imunoloģiju, epidemioloģiju, narkoloģiju, socioloģiju. Šie virzieni obligāti jāņem vēra, sastādot jauno republikas veselības aizsardzības programmu. [..] Tā kā šobrīd visā pasaulē vēl nav radīta vakcīna un nav atklāti radikāli AIDS ārstēšanas līdzekļi, galvenā nozīme ir AIDS problēmas sociālajiem aspektiem. Var piekrist Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas AIDS globālās programmas direktoram D.Mannam, ka sabiedriskās domas "evolūcija" attiecībā pret AIDS problēmu zināmā mērā atgādina psiholoģisko reakciju secību slimniekam kopš paša pirmā inficēšanās brīža ar šo drausmīgo slimību: neticību un satraukumu sākumā nomaina izmisums, pēc tam seko spēcīga vēlēšanās izveseļoties. [..]" (45.lpp.). Teksts ne vien skaidri definē veicamos darbus un paredzamo sabiedrības stāvokli/attieksmi, bet, iepazīstotes ar Slimību profilakses un kontroles centra aktuālo apkopoto informāciju www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/infekcijas-slimibas/datu-vizualizacija/hivaids, parāda, ka 2019.gadā to varētu publicēt vēlreiz. 

Artūrs Sočņevs raksta: "Lai aizkavētu tālāku HIV infekcijas izplatīšanos Latvijā, nepieciešams pastprināti attīstīt zinātnikso un praktisko imunoloģiju, epidemioloģiju, narkoloģiju, socioloģiju

Turpinājumā tiek piedāvāts Viestura Liguta raksts "Vai praktiskie medicīnas darbinieki ir aizsargāti no inficēšanās ar HTLV—III vīrusu" (51.lpp.), kas atbilstoši virsrakstam informē un brīdina par risku inficēties ar HIV, pildot darba pienākumus jeb kontaktējoties ar pacientiem. Teksts īpaši interesants ar situācijas aprakstu, proti, lai arī lēmumi un instrukcijas par to, kā izvairīties no inficēšanās ar HIV, ir pieņemti, tomēr iztrūkst to sasaistes ar praktisko darba vidi. Vārdu un darbu "spēli" netieši turpina Alfrēda Miltiņa raksts "Seksuāli transmisīvo slimību izplatība Latvijā" (54.lpp.), kas ir bagātīgs ar statistiku un izvairās no moralizēšanas. Alfrēda Miltiņa teksts varētu būt interesants kontekstu konstruētajiem, jo fakti par sifilisa un gonorejas izplatību Kurzemē, Vidzemē un Vitebskas guberņā, kurā reiz ietilpa arī Latgale, ilustrē, ka pat "kristīgās zemēs" vārdu (moralizēšanas) un darbu (tikumu piekopšanas) jautājumiem ne vienmēr ir izdevies kopīgs ceļš.

Vēl 2.numurs piedāvā sadaļas "Medicīnas problēmas pārbūves laikmetā" (63.lpp.) un "Medicīnas izglītība" (temati, kas turpinās arī 2019.gadā), "Medicīnas vēsture" (piemēram, Jura Urtāna raksts "Galtenes svētavots") un "Informācija" (kuras teksti paši jau kļuvuši par daļu no vēstures).

3.numurs — no visa pa drusciņai

3.numurā nav īpašas "Numura tēmas", tāpat tas nav īpaši "tolerants" pret "vienkāršo tautu", proti, lasītājiem, kuri pirms pirkšanas numuru varētu pašķirstīt un ieraudzīt sev ko interesantu. Šoreiz uzmanības centrā — "tīra" zinātne un medicīnas daudzšķautnainā specializācija. Rakstu daudzveidība liek justies kā medicīnas "karuselī" — sākot ar Viļa Purmaļa un Vitālija Zvirgzdiņa rakstu "Apakšējo ekstremitāšu artēriju obliterējošas slimības" (10.lpp.) un Ellas Upmanes un Anitas Andrejevas rakstu "Akūts apendicīts un grūtniecība" (21.lpp.), turpinot ar Daiņa Ģīļa rakstu "Pārdomas par terapijas iespējām komplicētu uroseptisku slimnieku ārstēšanā" (38.lpp.) un Jāņa Ģīļa rakstu "Vīriešu neauglības mikroķirurģiska ārstēšana" (39.lpp.), noslēdzot ar Annas Nicmanes rakstu "Salmoneložu problēma rūpnieciskajā putnkopībā" (97.lpp.) un Jāņa Vētras rakstu "Veterinārās farmācijas problēmas Latvijā" (99.lpp.).

Lai arī cik nesaistošs un tikai "izredzētajiem" domāts tolaik nešķita 3.numurs, tajā ir atrodama arī kāda "pērle". Proti, raksta "Kazuistiski gremošanas trakta asiņošanas gadījumi" (46.lpp.) autori ir Leodors Juhins un Dzintars Slaucītājs. Vai tas kāds pārsteigums? Ir gan — minēti autori ir Baltijas Kara apgabala hospitāļa, kā mūsu dienās varētu teikt, pārstāvji. Nav norādīts, vai Leodors Juhins un Dzintars Slaucītājs ir ārsti, taču abi ir tērpušies militārās formās (dienesta pakāpe gan nav norādīta). Grūti spriest, vai tekstam ir īpaša saturiskā vērtība un tāpēc tas tika publicēts. Galu galā militārā medicīna arī ir pelnījusi uzmanību. Taču uz kopējā 1989.gada noskaņojuma fona militāro ārstu "publicitāte" ir "pērle" arī 2019.gadā.

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

4.numurs — skarbā sociālisma realitāte

4.numurā ir "atgriezusies" "Numura tēma". Līdzīgi kā 2.numurā uzreiz divos blokos — ""Latvijas Ārsts" Cēsu rajonā" un "Stomatoloģija". Līdzīgi kā 2.numurā neizpaliek rakstu grupēšana sadaļās — šoreiz visspēcīgākā ir jaunā sadaļa "Teorija un prakse" ar 11 rakstiem. Taču nekur nepaliek "pārbūves" vēsmas — sadaļā "Medicīna un pārbūve" gan tikai divi raksti, seko "Medicīnas vēsture" ar vienu rakstu (tiešā veidā tās tematika ir arī sadaļā ""Latvijas ārsts" Cēsu rajonā") un "Informācija", kas vienību ziņā kompensē tās minimālo klātesamību gan 1., gan 2., gan 3.numurā.

Sadaļa ""Latvijas ārsts" Cēsu rajonā" ir interesanta ne vien ar to, ka aplūko medicīnu un tās vēsturi vienā rajonā kopumā, bet arī kā laikmeta liecība — tās pieteikumā rakstīts: "[..] Mēs vēlējāmies dokumentēt aizgājušo un aizejošo laikmetu. Paies tikai daži gadi, un Latvija ieies Eiropā. Latvija strādās, zels un plauks, latvieši pļaus bagātu ražu savas zemītes laikos. Pienāks brīdis, kad mazās lauku slimnīcas kļūs lepnas, savrupas klīnikas, kurp dosies ārstēties pilsētnieki, jo tur būs tikpat eiropeiska aparatūra, iespējas un medikamenti kā Rīgā, kā arī svaigs gaiss un lauku miers. Bet mēs varēsim šķirstīt Latvijas Ārstu biedrības atdzimšanas gadu žurnālus un brīnīties, kā varējām strādāt tādos apstākļos un ar tādiem līdzekļiem?" (10.lpp.) Tik tiešām, kā cilvēki varēja gadiem ilgi dzīvot tādos apstākļos? Ilustratīvais materiāls par tā laika slimnīcām Līgatnē (14.lpp.), Raunā (16.lpp.) un Vecpiebalgā (18.lpp.) ir skaudrs ne vien tāpēc, ka fotogrāfijas ir melnbaltas, bet arī tāpēc, ka atainoja gadiem ilgušās sociālisma "celtniecības" īstenību — izlikšanās, ka viss ir kārtībā, bija noslēgusies. Savā ziņā 1989.gada fotogrāfijas ir kā "aizkaru noraušana", atsedzot sen zināmo patiesību, ka "karalis ir pliks". Bet kurš gan toreiz to nezināja?

Pienāks brīdis, kad mazās lauku slimnīcas kļūs lepnas, savrupas klīnikas, kurp dosies ārstēties pilsētnieki, jo tur būs tikpat eiropeiska aparatūra, iespējas un medikamenti kā Rīgā, kā arī svaigs gaiss un lauku miers

"Numura tēma" sadaļā "Stomatoloģija" piedāvā visdrīzāk speciālistiem saistošus materiālus — Irēnas Rēveles un Ritas Kundziņas rakstu "Bērnu pastāvīgo zobu periodontīta patoģenēze un konservatīvā ārstēšana" (27.lpp.), Rūtas Cares rakstu "Stomatoloģisko slimību profilakse agrīnā bērna vecumā" (31.lpp.), kā arī Ilgas Urtānes un Ingūnas Hartmanes rakstu "Zobu un žokļu anomāliju profilakses un agrīnās ārstēšanas problēmas" (34.lpp.), taču tēma "bērns un zobārsts" varētu likt "iespringt" arī tiem vecākiem, kas no medicīnas ir visai tālu.

Lai arī cik aizraujošu ceļojumu laikā nepiedāvā viss 4.numurs, tomēr tā "nagla" ir uz 3.vāka publicētā reklāma. Šoreiz patiešām to var uztvert kā reklāmu, uz ko nepārprotami norāda teksts: "Ja jūs šogad esat nolēmuši iegādāties magnetolu, pērciet "VEF—290"." Šķiet, ka pēc šāda piedāvājuma, pēdējais laiks ir atgriezties 2019.gadā.

Ieskenēts no žurnāla "Latvijas Ārsts"

1989.gadā iznāca četri žurnāla "Latvijas Ārsts" numuri, kas saturiski centās būt ne tikai ārstu, bet arī plašākas sabiedrības pieņemti. No satura izvietojuma redzams, ka redkolēģija ir eksperimentējusi gan ar rakstu izvietošanu sadaļās, gan ar vienkāršu vienlaidus publicēšanu, bez īpašas grupēšanas. Iespieduma kvalitāti noteica pieejamais papīrs, kas pilnīgi noteikti ietekmēja to, kā tiks uztverts saturs. Tajā pašā laikā žurnāla "Latvijas Ārsts" 1989.gada četri numuri apliecina izdevēja — Latvijas Ārstu biedrības — uzstādījumu pēc augstvērtīga un tam laikam moderna noformējuma. Laiki ir mainījuši sabiedrību, taču vienu par žurnāla "Latvijas Ārsts" pirmajiem numuriem var teikt droši — rūpīgs darbs ir pamanāms arī pēc 30 gadiem.

Autors: Tālivaldis Kronbergs