Biedrības “Liberta” vadītāja: “Dzīvnieks negaida darba laiku.”

Dienā, kad devos pie Ildzes, ārā bija skaidrs, silts un pavasarīgi viegls laiks, lai gan kalendārā strauji tuvojās rudens. Tā kā daļa suņu voljēru atrodas pagalmā, nopriecājos, ka apstākļi ir tik patīkami un varēšu katru no viņiem mierīgi apskatīt. Jo tuvāk nonāku Dzīvnieku aizsardzības biedrībai “Liberta”, jo skaidrāk saprotu, ka atrodos teju “nekurienes vidū” – apkārt ir plašums un klusums, un uzreiz redzams, ka dzīvniekiem šeit netrūkst svaiga gaisa un vietas, kur skraidīt un rotaļāties.

Evelīna Jansone, Studentu medijs Skaļāk

Pie ēkas ieejas mani sagaida Dāvis, Ildzes vīrs, kurš, kā vēlāk uzzinu, visas ēkas un būves pagalmā piecu gadu garumā darinājis pats savām rokām. Sekoju viņam iekšā biedrības telpās, taču skaļo suņu reju dēļ parunāt gandrīz nav iespējams. Tikai viena sunīte ar ogļu melnu kažoku klusi sēž stūrītī, kamēr pārējie droši un skaļi vēsta apmeklētājiem par savu klātbūtni, it kā ar skatienu lūdzot – varbūt tieši tu mani paņemsi sev līdzi?

Tādi cilvēki kā Ildze Saulīte ir īsts Latvijas lepnums. Viņas mājās mīt četri suņi, pieci kaķi un divas jūrascūciņas, bet ik dienu viņa rūpējas arī par vairāk nekā 70 dzīvniekiem Dzīvnieku aizsardzības biedrībā “Liberta”. Katram no viņiem Ildze zina vārdu, stāstu un pat rakstura nianses – un viņa dzīvniekus atceras vēl ilgi pēc tam, kad tie jau atraduši savas jaunās mājas.

Ildze šajā darbā nonāca pavisam jauna – “Libertu” viņa nodibināja 19 gadu vecumā, un biedrība šobrīd darbojas jau vienpadsmito gadu. Viss sākās Liepājā ar pirmo izglābto kaķēnu un izsaukumiem, uz kuriem reizēm nācās doties pat nakts vidū. “Dzīvnieks negaida darba laiku,” viņa sarunā stāsta.

Izglābt, aprūpēt, atrast mājas

Dzīvnieku glābšana sākās vēl skolas laikā – ap 14 gadu vecumu. Kad Ildze mācījās Liepājas ģimnāzijā, viņa sāka vest mājās nelaimē nonākušus dzīvniekus. “Nezinu, kāpēc, bet klases audzinātāja bija iedomājusies, ka jau palīdzu dzīvniekiem, lai gan toreiz tikai dalījos sociālajos medijos ar Rīgas patversmju un citu organizāciju ierakstiem,” viņa smej. Vēlāk tieši klases audzinātāja bija tā, kas sazinājās ar Ildzi, kad kādam dzīvniekam bija nepieciešama palīdzība. No cilvēka uz cilvēku izplatījās ziņa: “Ildze palīdz dzīvniekiem.” “Tā tas viss arī iesākās,” viņa atminas.

Sākumā par visu Ildze maksāja no savas kabatas – vasarās strādāja, un viss aizgāja dzīvniekiem. Taču glābšanas apjomam pieaugot, auga arī izdevumi, un vienai pašai to vairs nebija iespējams segt.

Lēmumu dibināt biedrību Ildze pieņēma brīdī, kad kļuva skaidrs, ka nepieciešamās palīdzības apjoms tikai augs. “Cilvēki saprata, ka ir kāds, kas uzņems dzīvniekus, un ziņa izplatījās pa visu Liepāju,” viņa stāsta.

Uz laiku viņa aizbrauca mācīties uz Smilteni, taču no dzīvnieku glābšanas nespēja “aizbēgt” arī tur. “Reizēm pavadīju gandrīz visu diennakti ceļā, pārsēžoties autobusos Liepāja–Rīga–Smiltene un atpakaļ, jo bija gadījumi, kad kādam vajadzēja palīdzību, un es zināju – neviens cits to neizdarīs.” Bija arī naktis, kad pulksten divos nācās zvanīt policijai, bet jau sešos sēsties autobusā atpakaļ uz Smilteni, jo pa nakti bija vienīgā iespēja palīdzēt suņiem.

Bija gadījumi, kad kādam vajadzēja palīdzību, un es zināju – neviens cits to neizdarīs.

Brīvība un tiesības dzīvot

Sākumā “Liberta” darbojās pieticīgos apstākļos: daži kaķi mitinājās pie Ildzes mājās, biedrība izmantoja nelielas biroja telpas. Drīz kļuva skaidrs, ka vajadzīga plašāka vieta, un uz kādu laiku biedrība pārcēlās uz 200 kvadrātmetru ēku Liepājā.

Arī nosaukuma izvēle bijusi garš un piņķerīgs process, jo daudziem dzīvnieku projektiem nosaukumos jau ir “dzīvnieku” tēma, un Latvijā atrast vārdu, kas būtu saprotams arī citās valodās runājošiem, ir grūti. “Mums dzīvniekus dažkārt vēlas adoptēt arī cilvēki no ārzemēm, un nosaukumam, manuprāt, ir milzīga nozīme. Tāpēc ilgi domāju. Un tad kādu nakti vienkārši pamodos ar skaidrību: būs “Liberta”.”

Tad viņa sāka pētīt arī vārda nozīmi. Latīņu valodā “liberta” saistās ar brīvību un tiesībām – tieši to organizācija cenšas dot dzīvniekiem: tiesības dzīvot un brīvību atrast savas mājas.

Kad nācās pamest telpas un pagaidu risinājumam pārcelties uz lauku mājām Virgā, kas ir aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Liepājas, Ildze uzrunāja Dāvi: vai viņš varētu palīdzēt ar praktiskiem darbiem, jo dzīvoja netālu, Priekulē. “Man tas ir vaļasprieks – brīvajā laikā kaut ko uzbūvēt, ielikt logus, salabot,” viņš stāsta.

Tagad abi ir precējušies, un viņiem ir meitiņa Emīlija – bērns, visticamāk, ar kuplāko mājdzīvnieku skaitu savā vecuma grupā. Ildze atzīst, ka ģimenes dzīvi ar šo darbu savienot nav viegli, taču gribas ticēt, ka viņi ir vieni no tiem, kam izdodas. “Kad Emīlija bija mazāka, viņa vēl īsti neizprata mūsu dzīvnieku pasauli, bet tagad, pieaugot, pati iesaistās – palīdz barot kaķēnus, auklē viņus,” stāsta Ildze.

Tagad “Liberta” ieguvusi citu īpašumu netālu no Priekules. Vispirms ēku vajadzēja pārbūvēt un pielāgot biedrības vajadzībām. Būvniecība ilga piecus gadus, un visu šo laiku Dāvis strādāja bez apstājas. “Tagad pirmo reizi pa šiem gadiem man patiešām vairs nav, ko darīt – palikuši vien sīkumi. Līdz šim tas bija darbs dienu no dienas, septiņas dienas nedēļā, visu gadu,” viņš saka.

Tas bija darbs dienu no dienas, septiņas dienas nedēļā, visu gadu.

Ēka pirms tam bija stāvējusi tukša divdesmit gadus. Otrajā stāvā nebija pat grīdu – viss tapa ar pašu rokām. “Patiesībā otrais stāvs nemaz neeksistēja – to uzbūvējām no nulles,” piebilst Dāvis. 

Tās ir pirmās telpas, kas pilnībā pieder pašai biedrībai. “Neviens mūs vairs nevar izlikt. Ir drošības sajūta, ka viss ieguldītais paliek,” viņi saka. 2020. gada vasarā, kad biedrība tika pie šī īpašuma, Dāvim nācās pamest savu ikdienas darbu – no tā brīža viņš katru dienu strādāja pie jaunbūves.

Dāvim dzīvnieki vienmēr bijuši tuvi, taču līdz brīdim, kad viņu uzaicināja palīdzēt remontā, viņš nebija bijis nevienā patversmē. “Tā bija mana pirmā reize – un tā es arī paliku,” viņš smej.

Brīvdienu šajā darbā nav

Lai darbs būtu kvalitatīvs, nepieciešami cilvēki uz vietas ik dienu – tie, kas pazīst katru dzīvnieku, seko veselībai un pamana izmaiņas. “Brīvprātīgie ir ļoti vērtīgi – priecājamies par ikvienu, kas atbrauc izvest suni papildu pastaigā vai samīļot kaķus –, taču ikdienas atbildība gulstas uz pastāvīgo komandu.”

Ikdienas slodze ir milzīga. “Uz vietas esam trīs cilvēki,” skaidro Dāvis. Lai visam tiktu līdzi – suņu pastaigas divreiz dienā, mazgāšanās, guļvietu tīrīšana, kaķu ķemmēšana, visu telpu uzkopšana – tas ir pilna laika darbs, ja ne pat visas diennakts.

Kārtību un tīrību nodrošina “Libertas” darbinieces – viņas gādā, lai ciemiņiem patversmē vienmēr būtu patīkami. Uz Dāvi gulstas visi remonti, tehniskie darbi un arī ekskursiju vadīšana, bet Ildze rūpējas par organizatorisko pusi un uztur sociālos medijus.

“Cenšos sociālos medijus vadīt pati, bet reizēm trūkst ideju,” atzīst Ildze. “Ir sajūta, ka cilvēki vai nu nedzird, vai negrib dzirdēt, un brīžiem iestājas izmisums, jo vairs nezinu, kas patiesībā strādā. Tikmēr ienāk brīdinājuma vēstules par rēķiniem.”

Lai gan patversmē pagaidām nav pastāvīga veterinārārsta, atsaucība no speciālistiem esot liela. “Viņi ir braukuši pie mums, pazīst mūsu ikdienu, ir sasniedzami jebkurā diennakts laikā un ir mūsu lielākais balsts – pat tad, ja parāds jau ir milzīgs, palīdzību neatsaka, jo saprot, kā strādājam,” uzsver Ildze.

Brīžiem iestājas izmisums, jo vairs nezinu, kas patiesībā strādā. Tikmēr ienāk brīdinājuma vēstules par rēķiniem.

“Atšķirībā no pašvaldību patversmēm, kas strādā no deviņiem līdz pieciem un brīvdienās nereti nav sazvanāmas, mēs esam pieejami visu diennakti,” stāsta Ildze. “Tas ir mans niķis, ko laikam vajadzētu mazināt – arī vēlu vakarā ceļu telefonu, ja cilvēki zvana. Bet dzīvnieks jau negaidīs.”

Tas ir mans niķis, ko laikam vajadzētu mazināt – arī vēlu vakarā ceļu telefonu, ja cilvēki zvana. Bet dzīvnieks jau negaidīs.

“Dzīvojam no mēneša uz mēnesi”

Biedrība visus vienpadsmit gadus darbojas tikai no ziedojumiem – ar tiem sedz komunālos rēķinus, barību, ārstēšanu, telpu iekārtošanu un arī darbinieku algas. “Paši dzīvojam pieticīgi, jo visu laiku ieguldām šeit – tas ir mūsu sirdsdarbs,” saka Ildze un Dāvis.

Viņi paši dzīvo netālu – Priekulē. “Ziedotāju nav daudz,” viņi atzīst. “Rīgā un Pierīgā patversmēm, iespējams, klājas labāk – iedzīvotāju ir vairāk, arī atbalsta iespēju. Mums bieži zvana cilvēki, kas grib atvest segas vai izvest suņus, bet, kad saprot, ka neesam Rīgā, doma izplēn.”

“Laukos tas viss ir krietni grūtāk,” piebilst Dāvis. Biedrība pastāvīgi balansē uz robežas – lai varētu uzelpot, jādzēš aptuveni 10 000 eiro parāds. Ildze savukārt uzsver, ka Latvijā par patversmēm joprojām valda aplami priekšstati. “Daudzi domā, ka mums tek “Eiropas naudas”, ka miljoni krīt no gaisa. Patiesībā šis darbs prasa milzīgu pašatdevi,” uzsver Ildze.

Daudzi domā, ka mums tek “Eiropas naudas”, ka miljoni krīt no gaisa. Patiesībā šis darbs prasa milzīgu pašatdevi.

Pēdējos mēnešos Dāvis sācis strādāt arī papildus, lai gan laika jau tā nav daudz. Tā kā ēkas būve ir teju pabeigta, vakaros un brīvdienās viņš brauc uz biedrību “otrajā maiņā”. “Pabeidzu vienu darbu, sēžos mašīnā un turpinu te sakārtot atlikušos sīkumus,” viņš stāsta.

Šobrīd biedrības darbību ierobežo Dzīvnieku aizsardzības likuma izmaiņas – “Libertai” jāreģistrē patversmes statuss, bet tam nepieciešamas jaunas pārbūves. “Katru mēnesi raizējamies, vai spēsim savilkt galus,” saka Ildze. “Dzīvojam no mēneša uz mēnesi, pārskatām rēķinus un izšķiramies, ko varam un ko nevaram atļauties.”

Dzīvnieks nav tikai “instinkti”

Kā ļoti spilgts piemērs Ildzes spēcīgajai motivācijai un neatlaidībai, par spīti jebkādiem šķēršļiem, ir 2018. gads, kad pēc kāda cilvēka nāves policija aicināja “Libertu” paņemt divus suņus. Viena bija grūsna kucīte ar lauztu mugurkaulu, tomēr dzīvotspējīga. “Neizvēlējos eitanāziju – sociālajos medijos lūdzu palīdzību ārstēšanai un aprūpei. Tas, protams, ne visiem patika,” atceras Ildze.

Dzīvnieku neredzējuši, cilvēki izdarīja kategoriskus secinājumus un informēja iestādes, apgalvojot, ka kucīte mokās un obligāti jāeitanazē. “Mēs tā nedarījām – suns joprojām dzīvo “Libertā”, pārvietojas ar ratiņiem un ir aprūpēts. Šādi apgalvojumi, manuprāt, ir necienīgi arī pret cilvēkiem, kuri ikdienā pārvietojas ratiņkrēslos,” viņa saka.

Abi ar Dāvi uzsver: cilvēki nereti aizmirst, ka arī dzīvnieki ir dzīvas būtnes ar raksturu un personību. Sabiedrība joprojām līdz galam nav pieņēmusi, ka dzīvnieks nav tikai “instinkti”.

Man iekšēji ir ļoti spēcīga sajūta – es varu dzīvniekiem dot otro iespēju.

“Man iekšēji ir ļoti spēcīga sajūta – es varu dzīvniekiem dot otro iespēju,” saka Ildze. “Tu redzi, vai dzīvnieks jau ir padevies un skatienā izdzisusi tā dzirksts, vai tomēr viņš vēl grib dzīvot. Man joprojām ir svarīgi būt tam balstam, kas stāv līdzās, dod iespēju un tic, ka viņa likteni var mainīt.” Arī kucīte, kuras dēļ izcēlās tiesvedības, šobrīd ir dzīva tikai pateicoties Ildzes neatlaidībai un spītībai.