Kad zirgi par dzīvi iemāca vairāk nekā grāmatas

Kad prasīju Dārtai, kā viņa nonāca līdz zirgiem, viņa pasmaidīja. “Vectētiņš mani aizveda, ciematā bija zirgi. Man iepatikās, un viņš mani turpināja vest un vizināt ar ponijiem,” viņa atceras. “Es pateicu, ka gribu mācīties jāt, un tā tas dabiski aizgāja.” Patiesi, tā tas notiek. Arī es savu jātnieka ceļu sāku daudz vēlāk, taču nu jau no tā vairs nogriezties nevar. Tā ir kā daļa no tevis, kuru nevar izņemt, jo bez tās nevar dzīvot.

Katrīna Gucaļuka, Studentu medijs Skaļāk

Bildes ir no Dārtas Putniņas personīgā arhīva

Šobrīd Dārta ir sertificēta jātnieku sporta trenere. Viņas paspārnē ir aptuveni desmit audzēkņu, kurus ikdienā trenēt un mācīt. Taču būtiski piebilst, ka tas nav viņas pamatdarbs. Tas ir veids, kā Dārta pavada brīvo laiku un realizē sevi zirgu pasaules profesionālajā vidē.

Viņa sevi raksturo kā mierīgu treneri, kura nekad nemēdz pacelt balsi. Savos treniņos audzēkņiem Dārta sniedz arī teorētiskās zināšanas un cenšas to paskaidrot katram pēc iespējas saprotamāk. Kā Dārta atklāj – viņa pēc dabas nav visai pacietīga un ir ekstrēmiste: “Man vajag ātrus rezultātus. Man patīk asas lietas, esmu šerps cilvēks pēc dabas,”, lai gan treniņu procesā to nevar ievērot. Kā viņa pati atzīst, zirgi ir iemācījuši pacietību, jo tikai ar to var kaut ko panākt zirga un jātnieka sadarbībā. Tas arī ir saistījis Dārtu ar zirgiem – spēja tiem iemācīt lekt pāri šķēršļiem, izpildīt iejādes elementus un daudz citu lietu. “Paši dzīvnieki, man viņi fascinē. Kā viņi domā, kustas, kā reaģē uz cilvēkiem. Tie ir fascinējoši, ļoti skaisti dzīvnieki.” Īpaši daudz Dārtai ir iemācījis viņas zirgs Centebo, citiem labāk zināms kā Sirmais. Abi kopā ir jau vairāk kā 15 gadus, kopš Sirmais bija divus gadus vecs. Nu jau pieredzējušais zirgs ir pensijā, taču Dārtai viņš nemainīgi ir dvēseles zirgs.

Prasīju, kas ir svarīgākais šajā sportā, un viņa viennozīmīgi atbild – pacietība. “Jātnieku sports noteikti nav par ātriem rezultātiem. Tas ir mūža darbs. Tu mācies un dari visu mūžu. To nekad nevar apgūt līdz gala līmenim.” Patiesi, nav tāda gala līmeņa. Visu laiku nāk kaut kas jauns, tu attīsties un konstanti iemācies ko jaunu. Īpaši tad, kad šķiet, ka nekas nesanāk un viss ir slikti. Man ir bijuši neskaitāmi šādi treniņi, kad liekas, ka vairs neko nemāki, ka esi regresējis un šis sports ir jāmet pie malas. Tad es vienmēr atceros savas treneres teikto: “Visvairāk Tu iemācies tad, kad nekas nesanāk,” Viss nāk ar laiku un piepūli. Ir jāatceras, ka šajā sporta veidā cilvēks nav viens pats, ka mums ir partneris. Taču reizēm cilvēki to aizmirst.

Jātnieku sports noteikti nav par ātriem rezultātiem. Tas ir mūža darbs. Tu mācies un dari visu mūžu. To nekad nevar apgūt līdz gala līmenim.

Dārta stāsta, ka jātnieku sportā ir iespējams būt ambiciozam un līdzjūtīgam, tomēr reizēm šie svaru kausi nav proporcionāli. Viņa uzskata, ka ambīcijas mēdz darīt pāri zirgam: “Tas nav tikai sportā, bet arī tad, kad zirgu izmanto nomā vai citām pelnīšanas metodēm, kad zirgs kļūst par inventāru. Tas, diemžēl, ir salīdzinoši bieži izplatīts un dažreiz ir skumji uz to skatīties.” Viņa uzskata, ka, lai ar to cīnītos, ir nepieciešams pilnveidot labturības vadlīnijas, taču primāra ir izglītība. Sabiedrības izglītošana par konkrētām lietām, par to kā vajag un nevajag darīt, palīdzētu izskaust nevēlamas rīcības. Viņasprāt, tas būtu daudz efektīvāk nekā tikai sodu piemērošana.

Dārta pārsvarā brauc uz augstāka līmeņa sacensībām, tādām, kurās lec augstākus maršrutus. Reizēm sanāk aizbraukt arī uz mazākas nozīmes sacensībām. Tajās viņai ir redzējusi zirgus, kuriem nav spodra spalva un spīd ribas. Tādus, kuri nav veselīgi un acīm redzami par viņiem labi nerūpējas. Dārta nesaprot – kā ar tādu zirgu var braukt uz sacensībām? Šādos gadījumos arī tiesneši esot aizrādījuši par zirgu nepietiekamu barošanu. Ir redzēti vecie “kleperīši”, kuriem nav īsti klibums, bet sava veida aritmija. Taču viņi ir labi baroti, apaļi un ir redzams, ka par viņu rūpējas un ka viņu mīl. “Grūti pateikt to robežu”, saka Dārta. Klibus zirgus, kuri nonāk līdz startam nav redzējusi, galvenokārt tāpēc, ka parasti stjuarti neatļauj viņiem startēt. Prasīju viņai raksturot šādu zirgu īpašniekus: “Vai nu viņš nesaprot ko dara, vai viņš ir akls.”

Ņemot vērā to, ka man nav sanācis daudz būt sacensībās, pati neesmu redzējusi šādas situācijas, tāpēc aprunājos ar Tīnu (vārds mainīts), kura zirgu pasaulē ir no bērna kājas un nu jau vairāk nekā piecus gadus ir jaunzirgu grūms – cilvēks, kurš sagatavo zirgu treniņiem, sacensībām un palīdz jātniekam. Tīna, savukārt, klibus zirgus sacensībās redz aptuveni 1-2 reizes sezonā. Tāpat ar tieviem un masā neadekvātiem zirgiem viņa sacensību sezonā sastopas pāris reizes. Viņasprāt, startēt ar šādiem zirgiem nedrīkst, jo tas nodara pāri dzīvniekam. Tīna to uzskata par spīdzināšanu un vardarbību pret zirgu un tas liek aizdomāties par to, vai šiem saimniekiem visi zirgi ir tādi. Jautājumi paliek nemainīgi – kā saimnieki, treneri to nepamana? Ja sacensību organizatori un stjuarti to redz, kāpēc par to nerunā skaļāk? Vai sabiedrības un profesionāļu izglītošana notiek pieteikamā līmenī?

Absolūts kultūršoks

2023. gada novembrī Dārta savā Facebook ievietoja ierakstu par briesmīgu situāciju. Viņa kopā ar savu uzticamo komandu, no Salaspils novada jātnieku sporta kluba “Temps” izglāba teju līdz nāvei nobadinātu zirgu Ivanu. Dārta atminas, ka sākotnēji uz turieni aizbraucot, viņai esot bijis absolūts kultūršoks. Viņa nekad iepriekš nebija redzējusi zirgu tādā stāvoklī – ļoti izkāmējis, grīļojoša gaita, nespēj normāli paiet, taču funkcionē. “Es nejutos droši. Tas ir dīvaini, ka zālēdājs tā uzvedas. Lai jūs saprastu, es paņēmu spaini un man tur bija muslītis vai auzas. Un tad, kad es zirgam parādīju, ka man ir spainis ar barību, viņš man leca virsū tā, ka es to spaini aizmetu prom. Es sapratu, ka nebūs labi.” Dārta nekad iepriekš nebija ko tādu pieredzējusi un viņa nesaprata, ko zirgs var izdarīt. Pēc tam gan tapa skaidrs, ka viņš netaisās brukt virsū un neko ļaunu nedarīs. Lai dabūtu Ivanu piekabē, Dārtai vajadzēja vien parādīt sauju ar auzām un iemest to piekabē, un viņš tajā ieskrēja praktiski rikšos. Viņa nekad nevarēja iedomāties, ka zirgs var būt tik izsalcis, ka ir gatavs mesties pakaļ saujai auzu.

Viņa atceras: “Tur bija tikai kauli un āda. Un…tas tiešām ir brīnums, ka zirgs izdzīvoja, jo atkopšanās periods bija ļoti smags un grūts.” Viņi darīja visu, lai dzīvnieku pēc iespējas ātrāk dabūtu ārā no šīs vietas. Ivanu aizveda uz drošu stalli. Bija vairākas dienas, kad zirgs krita gar zemi. Dārtai naktī zvanīja, jo viņš gulēja pārāk ilgi zemē, nevarēdams piecelties no bezspēka. Vienā vakarā Ivans atkal bija apgūlies un vairs necēlās. Viņi cīnījās 12 stundas, lai pieceltu dzīvnieku, kuram šis ilgais laiks ir praktiski nāvējošs. Paralēli šim visam, Dārta konsultējās ar vetārstiem un bija jau pieņēmusi lēmumu, ka zirgs ir jāatbrīvo no ciešanām. Taču notika Ziemassvētku brīnums – Dārtai zvana staļļa saimniece un saka, ka zirgs ir piecelts un ka viņš kāpj piekabē un tiek vests uz klīniku.

Neviens nezināja, vai viņš izdzīvos ceļu no Ropažiem uz Jelgavas klīniku: “Kad mēs viņu vedām, vienkārši lūdzām Dievu, kaut zirgs nenokristu piekabē.” Zirgam bija izgulējumi, pa virsu visām citām zināmām un nezināmām problēmām. Ivans klīnikā nodzīvoja ļoti ilgi, taču šobrīd viņš jūtas lieliski un ir ļoti labā fiziskā formā. Viņam ir regulāri vieglas slodzes treniņi un dažas reizes viņš pat ir piedalījies sacensībās. Ivans ir iemēģinājis gan iejādi, gan konkūru, lecot mazos maršrutiņus. Dārta atklāj, ka zirgam ir ļoti laba saimniece, kura par viņu rūpējas un uztur formā.

Ivana glābšanā Dārtai bija liels atbalsts, taču tikpat liels bija arī nosodījums. Viņa tika arī intervēta, taču jau gatavajā LTV sižetā izskanēja pārmetumi, ka Dārta rīkojusies nepareizi, vispirms stāstot par situāciju sociālajos medijos*. Tad viņu māca šaubas par to, vai viņa tiešām dara pareizi, vai viņa ceļ brēku par vecu un slimu zirgu. Taču Ivans nemaz tik vecs nav, viņam ir 16/17 gadi. Viņas iekšējā sajūta, kura balstījās uz lielo dzīves pieredzi, teica, ka zirgam slimības, iespējams, ir radušās, jo viņš cieta badu.

Šī pieredze iemācīja Dārtai nebaidīties no tā, ko tu dari. “Es jau biju gatava saskarties ar pretējiem viedokļiem. Kā jau visās lietās ir atbalstītāji, ir noliedzēji un sabiedrības spiediens. It sevišķi tad, ka visu cēla gaismā, kad es vispār sāku saprast, kas ir noticis.” Viņa uzsver, ka nevajag baidīties no finansiālām lietām, jo, viņasprāt, vienmēr būs cilvēki, kas palīdzēs un atbalstīs. Galvenais ir pieņemt savus lēmumus, neskatoties uz to, ka varbūt pie sevis par to šaubies: “Vienkārši nebaidīties un darīt to, kas ir jādara.”

Galvenais ir pieņemt savus lēmumus, neskatoties uz to, ka varbūt pie sevis par to šaubies: “Vienkārši nebaidīties un darīt to, kas ir jādara.”

Gandrīz kā no šausmu filmas

2025. gada 25. martā raidījums “Aizliegtais paņēmiens” publicēja sižetu, kas šokēja sabiedrību**. Babītes staļļa “Barratt Equestrian” īpašnieki pret zirgiem izturas vardarbīgi un regulāri viņus sit. Jātnieku sabiedrībā tas izraisīja lielu nosodījumu un cilvēki izteica lielu neapmierinātību par šādu rīcību. Arī es biju lielā neizpratnē un nevarēju saprast, kā vispār ko tādu var nodarīt kādam, īpaši dzīvniekam. Dārta bija tas cilvēks, kura savos Instagram storijos jeb stāstos dalījās ar cilvēku iesūtītajiem materiāliem – video, attēliem un stāstiem par to, kā tur viss notiek un ko cilvēki ir pieredzējuši. Šie materiāli vēl joprojām ir saglabāti viņas profilā ar nosaukumu “Moku stallis”.

Šajā laikā es ļoti aktīvi sekoju līdzi Dārtas Instagram saturam, jo materiāli un informācija, kas tika iesūtīta patiešām bija baisa. Kā viņa saka: “Tas iesākās pavisam nevainīgi, jo parādījās tas sižets par stalli un es vienkārši to pārpublicēju, lai paklausītos viedokļus. Un tad cilvēki man sāka sūtīt informāciju. Praktiski visi, 99,9% rakstīja – lūdzu anonīmi, ja šo publicēsi; nestāsti, ka es sūtīju; lūdzu anonīmi.” Viņa gan pati nesaprot kā cilvēki tā uzticējās: “Varbūt es atstāju tāda uzticama cilvēka iespaidu. Es, protams, ļoti respektēju šos cilvēkus.” Jo vairāk tika iesūtīta informācija, jo vairāk varēja saprast, cik briesmīga ir situācija. Katrs video, katrs stāsts bija trakāks par iepriekšējo. “Es domāju – nevar būt, ka pieci cilvēki izdomā tādas fantāzijas kā no šausmu filmām. Jūs stādaties priekšā 600/700 kg zālēdāju “slānīt” tik ilgi, kamēr viņš nokrīt bezsamaņā…kādas tās ir sāpes dzīvniekam,” ar smagumu balsī stāsta Dārta. Kad cilvēki viņai sūtīja liecības policijai, viņa nespēja iedomāties, cik neadekvātam cilvēkam jābūt, lai kaut ko tādu darītu.

Kā sods Barratam bija liegums piedalīties nacionāla līmeņa sacensībās un FEI (Fédération Équestre Internationale) sacensībās. Taču tas tika pārkāpts un kāda staļļa jātniece piedalījās Latvijas sacensībās. Pēc sabiedrības sašutuma, rezultāts gan tika anulēts. Tāpat viņi startēja Polijas klubu sacensībās, kas nav FEI. Viņi atrada caurumu likumdošanā. Pavisam nesen stallis savā manēžā organizēja iejādes sacensības. Sociālajos medijos cilvēki izteica sašutumu un neapmierinātību par šo situāciju.

Dārta uzskata, ka lielākā problēma ir likumdošanā. To var labi redzēt ne tikai moku staļļa kontekstā, bet arī nobadinātā zirga Ivana gadījumā, jo kriminālprocess vēl joprojām ir atvērts un viss ir “iestrēdzis birokrātijā”, lai gan ir pagājuši jau vairāki gadi. Pārtikas veterinārais dienests (PVD) viennozīmīgi varētu uzlabot savu darbību un vadlīnijas, lai skatītos lietas pēc būtības nevis pēc protokola. Taču, kā ziņo RETV.lv, no nākamā gada daļa PVD darba tiks “uzkrauta” pašvaldībām***. Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumus ”Dzīvnieku aizsardzības likumā”, kas paredz, ka no 2026. gada 1. jūlija PVD vairs nebūs jāreaģē uz iedzīvotāju sūdzībām par dzīvnieku labturības noteikumu iespējamajiem pārkāpumiem. Tas būs jādara pašvaldībām, atsevišķos gadījumos piesaistot Pārtikas un veterināro dienestu. Dzīvnieku patversmes “Ķepu – ķepā” vadītāja Gundega Bidere to nosauca par “ātrvilcienu uz elli”. Runājot par policijas darbu, Dārta to vērtē pozitīvi – savu darbu viņi veic labi, taču likumdošanas robežās. Kā zināms, ar likumdošanu ir savas problēmas un nepilnības.

Dārta uzskata, ka ir nepieciešami stingrāki sodi. Tas cilvēkam liktu divreiz apdomāt darīt pāri dzīvniekam vai nē. “Reāli runājot, cilvēks vienmēr būs pāri. Nevar piešķirt lielākus sodus par dzīvnieka nogalināšanu nekā par cilvēka. Taču esošajiem sodiem ir jābūt pietiekoši respektabliem,” saka Dārta.

Reāli runājot, cilvēks vienmēr būs pāri. Nevar piešķirt lielākus sodus par dzīvnieka nogalināšanu nekā par cilvēka. Taču esošajiem sodiem ir jābūt pietiekoši respektabliem.

Šī brīža dzīvnieku labturības situāciju Latvijā Dārta raksturotu kā stadiju, kura ir ļoti lielā procesā: “Viennozīmīgi mēs virzāmies uz labām izmaiņām. Jāsaka, ka, diemžēl, gribētos, lai tās izmaiņas notiek ātrāk.” Šobrīd nāk vietā jaunā paaudze, kurai domāšana un pasaules uztvere ir pavisam citādāka. Labklājības līmenis un iespējas izglītoties ir citādākas un plašākas. Kā Dārta ir novērojusi, jaunākas paaudzes cilvēki ir zinātkāri, taču viņas un vecākas paaudzes cilvēkiem ir sava veida intravertums un nedrošība.

Saikne, kas nosaka visu

Kad prasīju Dārtai, ko viņa māca saviem audzēkņiem par atbildību pret zirgu kā dzīvnieku, nevis tikai sporta partneri, viņa atbildēja: “Saikne ar dzīvnieku ir pati svarīgākā. Ja nebūtu šīs saiknes, tad viņš kļūst par tādu, teiksim, inventāru.” Viņasprāt, šajā sportā saikne ar zirgu ietekmē arī rezultātu. “Dažkārt mēs esam pārāk pieraduši pie zirga, jo viņš ir liels un klusējošs dzīvnieks,” saka Dārta. Taču ir svarīgi ieklausīties savā zirgā un klusībā viņu vērot, viņš pateiks visu par sevi. “Reizēm man pietiek paskatīties zirgam acīs un man ir skaidrs, ka viņš nebūt nav saskaņā ar sevi un komfortā,” atzīst Dārta.

Kad pēc ilgākas pauzes no sacensībām es beidzot aizbraucu startēt, mans zirgs nevēlējās lekt. Iesildoties mēs šķērslim pārlecām labi ja divas reizes, pārējās septiņas apstājoties pirms tā. Sacensību laukumā mēs bijām aptuveni 40 sekundes. Zirgs apstājās pie pirmā un trešā šķēršļa, kas nozīmēja diskvalifikāciju. Taisoties uz mājām mana draudzene teica: “Es jau viņai acīs redzēju, ka šodien nebūs.”

Dārta visu šo gadu laikā ir sapratusi, cik ļoti uzticīgi cilvēkam ir zirgi: “Zirgi ir tik nenormāli piedodoši dzīvnieki. Viņi dažkārt zaudē uzticību cilvēkam, tik ļoti zaudē, bet viņi vienmēr dos iespēju to labot. Vienmēr.”

Sarunas beigās es Dārtai prasīju, vai ir kaut kas, ko viņa vēlas pateikt. Pēc nelielas pauzes viņa nedaudz smaidot atbildēja: “Mīliet zirgus. Izturieties pret viņiem labi un jūs redzēsiet, ka zirgs, kuram jūs atdodat visu savu dvēseli…viņš būs gatavs ar jums iet caur uguni.”

*Vai sporta klubs pierīgā ir vainojams zirga nobadināšanā?: https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/311257/vai-sp…

** Aizliegtais paņēmiens. Moku stallis: https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/351995/aizlie…

*** Pašvaldībām plāno nodot dzīvnieku labturības uzraudzību: https://retv.lv/sabiedriba/pasvaldibam-plano-nodot-dzivniek…