Uz profesionālā viļņa jau no pirmsskolas. Saruna ar Inesi Vaikuli

Ineses Vaikules agrīnā interese par stāstiem un cilvēkiem pārtapa par apzinātu mērķi kļūt par žurnālisti. Inesei piemīt apbrīnojama mērķtiecība un zinātkāre, kas viņu pārliecinoši no vietējā laikraksta Salaspils Vēstis ir aizvedusi līdz darbam Latvijas Televīzijā un Radio SWH.

Lai gan pirms mūsu sarunas jutu patiesu satraukumu, Ineses atvērtība, sirsnība un vieglā komunikācija acumirklī radīja pārliecību, ka viss būs labi. Tā arī notika – mūsu tikšanās bija sirsnīga, iedvesmojoša un pilna gaišuma, atklājot gan viņas profesionālo ceļu, gan cilvēku, kurš ar smaidu un pārliecību iemieso visu, ar ko aizraujas.

Ivita Leite, Estere Pļavinska, Studentu medijs Skaļāk

Kā jūs nonācāt žurnālistikā?

Jau agrā bērnībā zināju, ka man ļoti patīk rakstīt. Pirmsskolā taisīju gan grāmatiņas, gan sienas avīzes. Kad gāju pamatskolā, diezgan mērķtiecīgi sāku interesēties, kas jādara, lai iestātos Latvijas Universitātes žurnālistos, jo toreiz tā bija viena no populārākajām studiju programmām. Lai tur iestātos, vajadzēja iesniegt publikācijas un sižetus. Man tas likās sarežģīti, tādēļ jau 9. klasē sāku tam gatavoties.

Noskaidroju, ka Salaspilī ir laikraksts Salaspils Vēstis. Atradu telefona numuru un zvanīju uz redakciju, bet tur atbildēja automātiskais atbildētājs, par ko biju pārsteigta, jo nebiju dzirdējusi par tādu, un uzreiz noliku klausuli. Saņēmos zvanīt vēlreiz – pirms tam uzrakstīju uz lapiņas, ko gribu teikt, un visu tā arī nolasīju: ka esmu 9. klases skolniece, ka man ir liela doma iestāties žurnālistos, bet man vajag publikācijas, un varbūt vasarā varu kaut ko darīt kā praktikante. Visu to arī nobēru.

Vēlāk, kad sāku darboties laikrakstā redaktore Inga Rača teica, ka viņi, atnākot uz darbu, esot nosmējušies līki, jo tādā bērna balsī biju ierunājusi garu penteri. Protams, viņi man uzreiz atzvanīja un es sāku strādāt tajā vasarā.

Sākumā man bija mazāki darbiņi, piemēram, apkopot iesniegtos sludinājumus. Faktiski biju jaunākā redakcijā, bet man bija interesantas tēmas, ko piedāvāt – par skolu, par brīvlaiku, par to, kā jaunieši to pavada. Man bija liels paziņu loks, jo biju tur augusi kopš bērnības. Piemēram, mamma strādāja Salaspils stacijā, un tur tieši stacijā piedzima bērns – man bija īsta sensācija un vāka raksts.

Klausoties jūs, nodomāju, ka es 8. klasē, varbūt pārspīlēju, bet iespējams vēl ar lellēm gribēju spēlēties!

Es nezinu, no kurienes tā ideja radās – tik skaidra un mērķtiecīga. Kad mācījos vidusskolas 10. klasē, pieteicos žurnāla Jaunā Avīze žurnālistu atlases konkursā, un tiku uzņemta pirmajā kārtā. Tā arī sāku rakstīt žurnālā Jaunā Avīze.

Tā bija ļoti interesanta pieredze jaunietim, kurš vēl nebija ne studējis, ne īsti mācījies, nonākt īstā, lielā redakcijā. Tāpēc vien sāku pīpēt, jo man likās, ka visinteresantākās sarunas notiek pīpētavā. Tur sēdēja gan Rimants Ziedonis, gan Viktors Avotiņš, gan arī citas pazīstamas personības.

Tā bija ļoti interesanta pieredze jaunietim, kurš vēl nebija ne studējis, ne īsti mācījies, nonākt īstā, lielā redakcijā. Tāpēc vien sāku pīpēt, jo man likās, ka visinteresantākās sarunas notiek pīpētavā.

Liekas, ka tajā vecumā bērniem interesē citas lietas, piemēram, tikties ar draudzenēm, bet jūs jau zinājāt, kurā augstskolā gribat iestāties!

Domāju, ka lielā mērā atslēga bija tā, ka es nojautu, kurā augstskolā gribu būt. Un šie iestāšanās kritēriji man burtiski iedeva kā ar bomi pa galvu – ir jāsāk darīt, nav citu variantu. Tas, manuprāt, tajā laikā bija pat ļoti pareizi, jo tas mani piespieda rīkoties. Visi, kas stājāmies tajā gadā, stājāmies ar lielām mapēm, kurās jau bija publikācijas, kādam pat bija televīzijas pieredze. Bija tādi īsti portfolio!

Kas jūsu bērnībā noteica, par kādu personu esat kļuvusi šodien?

Interesanti, ka mēs no bērnudārza pirmās grupiņas līdz 9. klasei bijām vieni un tie paši cilvēki. Kā mēs, tā teikt, uz podiņa apsēdāmies, tā 9. klasi arī pabeidzām kopā. Dzīvojām visi vienā rajonā, bijām ļoti tuva draugu kompānija. Jau no tā brīža biju tā, kas vienmēr kaut ko izdomā un ierosina. Tā, manuprāt, ir žurnālista profesijas būtība – esi ārkārtīgi zinātkārs pēc dabas. Un ziņkārīga esmu bijusi jau kopš agras bērnības.

Domāju, ka profesijas izvēle bija saistīta ar to, ka man ļoti gribējās, lai dzīve būtu interesanta, un žurnālista profesija, manuprāt, ir absolūti interesantākais, kas var būt. Protams, dzīve iegrozās dažādi, un arī tagad mediju lauks ir ļoti mainījies. Jebkurš var būt žurnālists, izmantojot sociālos medijus vai podkāstus.

Man ļoti gribējās, lai dzīve būtu interesanta, un žurnālista profesija, manuprāt, ir absolūti interesantākais, kas var būt.

Kuras, jūsuprāt, ir vērtīgākās īpašības, kas palīdz dzīvē piepildīt sapņus un sasniegt mērķus?

Mērķtiecība nāk pirmā prātā. Man liekas, ka arī zinātkāre, vēlme darboties, izzināt, nepadoties ir ļoti svarīgas. Mērķtiecība to visu zināmā veidā ietver. Atbildība, protams, nepieciešama pilnīgi visās profesijās. Ienākot darba vidē, jauni cilvēki, kas ir ļoti atbildīgi, punktuāli un dara vairāk nekā no viņiem tiek prasīts, ar lielu pašiniciatīvu, ārkārtīgi ātri tiek pamanīti un novērtēti. Un viņu karjera ļoti strauji aug. Domāju, ka tas ir arī mans stāsts, jo es ar tik lielu entuziasmu ieguldījos, pati meklēju darba iespējas un piedalījos konkursos. Katrs nākamais solis, patiesībā bija iepriekšējā soļa mērķtiecīgs rezultāts.

Kad nonācu Jaunajā Avīzē, pēc pāris mēnešiem mani pamanīja Liene Kilbloka un teica: “Klausies, televīzijas programmai ir avīze, negribi rakstīt intervijas?” Mācījos vēl vidusskolā, un es teicu: “Jā!” Mans uzdevums katru nedēļu bija sagatavot vienu lielo interviju ar kādu no televīzijas vai radio cilvēkiem. Tas bija ļoti interesants darbiņš, jo man bija iespēja satikties ar šiem cilvēkiem.

Intervēju Viju Ķenavu, kura tajā laikā bija viena no televīzijas producentēm, un viņa teica: “Oo, baigi foršā intervija, vai negribi nākt uz televīziju pastrādāt?” Ja sāc vērt vaļā vienas durvis, tās atver aizvien jaunas un jaunas durvis, kurām pateikt jā.

Ienākot darba vidē, jauni cilvēki, kas ir ļoti atbildīgi, punktuāli un dara vairāk nekā no viņiem tiek prasīts, ar lielu pašiniciatīvu, ārkārtīgi ātri tiek pamanīti un novērtēti. Un viņu karjera ļoti strauji aug.

Katrs nākamais solis, patiesībā bija iepriekšējā soļa mērķtiecīgs rezultāts.

Jums nešķiet, ka atbildība ir mūsdienu problēma?

Varu teikt, ka piederu pie tiem, kas, satiekot jaunu cilvēku, dod šo uzticības kredītu. Tu vari kaut ko neizdarīt – jā, tev ir jaunība, tu vari aizgulēties, tu drīksti kaut ko aizmirst, un tas ir normāli. Mēs visi zinām, kā bija mums pašiem.

Brīdī, kad saproti, ka nekādus kredītus nav jādod un cilvēks ir atbildīgs, ieinteresēts un motivēts, tu viņu novērtē vēl vairāk, jo saproti, ka tur būs “lietas koks”. Tā atslēga ir atbildība, ieinteresētība un pašiniciatīva – tas ir panākumu noslēpums.

Tā atslēga ir atbildība, ieinteresētība un pašiniciatīva – tas ir panākumu noslēpums.

Vai jūs aizvien satraucaties pirms svarīgām intervijām vai pasākumiem? Kā jūs mazināt stresu – vai ir kāda tehnika?

Šis, manuprāt, nepāriet nekad. Man ir raksturīgs ļoti liels lampu drudzis. Kad biju pavisam maziņa, mūzikas skolā, kāpjot uz skatuves, vismaz divas reizes esmu uzkāpusi un nokāpusi, nenospēlējot nevienu noti. Tas liecina par manu lampu drudža līmeni. Lai gan pirms tam biju izvirzīta kā labākā spēlētāja, es nevarēju nospēlēt. Skolotāja man teica: “Nu labi, tevi vairāk nesūtīšu uz konkursiem, jo tu nevari neko nospēlēt.”

Savulaik universitātē mums bija praktiskās nodarbības, kur mūs filmēja. Ieraugot kameru, man vienkārši plakstiņi čik-čik-čik-čik-čik, un skolotāja skatās uz mani un saka: “Nē, tu tik ļoti uztraucies, ka diez vai jebkad varēsi ko darīt kameras priekšā. Nu, varbūt uz rakstošajiem...” Tas liecina par to, cik liela apņēmība manī bija, lai to pārkāptu. Dzīve ir pierādījusi, ka varu to izdarīt, bet tas nemazina iekšējo tremolo, kas ir pastāvīgs pirms tam. Varbūt uz ziņu izlaidumiem vairs neuztraucos kā agrāk, bet tiklīdz ir mazliet ārpus ierastā – jebkura intervija “Ar dziesmu par dzīvi” vai pasākumu vadīšana, kas ir lielāka, man ir milzīgs uztraukums.

Par tehnikām esmu daudz lasījusi un domājusi, un ir lietas, kas strādā. Man ļoti patīk kolēģa Naura Brikmaņa ieteikums. Viņš vada lielos pasākumus un kabarē vakarus. Pagājušajā sezonā bija viņa pirmie kabarē vakari, un viņš teica, ka nekad mūžā nav bijis tik uztraucies. Viņa ieteikums bija – pirms kāpšanas uz skatuves nostāties aiz skatuves un teikt “Visi mani mīl!”

Tas izklausās jocīgi, bet līdz tam ir jānonāk, jo iekšējais kritiķis un bailes, ka kaut kas nesanāks, mūs savažo. Ja atslēdz to slēdzeni, notici sev un spēj sev iestāstīt, ka visi tiešām ir priecīgi tevi redzēt, tad iekšējo satraukumu var pārvērst no “Ak Dievs, kā esmu nobijusies!” uz “Ak Dievs, cik forši!” – tā ir maģija un spēle ar savu iekšējo nervu sistēmu. Un dažreiz tas izdodas.

Kad notici sev un zini, ko gribi teikt, var noķert to stāvokli, ka 100% uzticies sev, un spēj performēt vislabākajā līmenī. Man tas bija “FuckUp Nights” – apmēram pirms gada, novembrī, biju ļoti nobijusies, un tur tieši noķēru to sajūtu. Bet ko tieši es varu zaudēt “FuckUp Nights”, ja es nofuckupojos? Tieši neko. Tā ir īstā vieta, kur to darīt.

Man ir bijušas arī diezgan briesmīgas situācijas, kad esmu aizmirsusi tekstu un piedzīvojusi visu, ko vien var iedomāties tiešajā ēterā. Reiz man bija klepus lēkme tiešā ētera laikā, turklāt ar Slimību kontroles un profilakses centra vadītāju, kura stāstīja par gripu. Tā bija kā uzvesta etīde. Varbūt kāds tā arī padomāja, bet tā bija pilnīgi patiesa apstākļu sakritība.

Bet ko tieši es varu zaudēt “FuckUp Nights”, ja es nofuckupojos? Tieši neko. Tā ir īstā vieta, kur to darīt.

Vai pēc intervijām un raidījumu vadīšanas jūtaties gandarīta par padarīto? Vai tomēr domājat, ka varēja labāk?

Vienmēr var labāk. Manī ir milzīgs kritiķis. Latvijā, varbūt ne tikai Latvijā, mēs tos labos vārdus tikai padomājam un ne vienmēr tos pasakām. Tāpēc cenšos, ja man kaut kas ir paticis, kolēģiem aizrakstīt, jo pozitīvu atgriezenisko saiti saņemam diezgan reti.

Ja intervija ir bijusi emocionāla un redzi, ka otram nobirst asara, tad saproti, ka ir izdevies runāt par svarīgām lietām. Nevis tikai pa virsu, bet tā, ka cilvēks ir atvēries. Tad ir tā īstā gandarījuma sajūta. Ja vēl kāds pēc tam atraksta, tad vispār ir ļoti jauki un patīkami. Bet iekšējais kritiķis – tas, protams, ir milzīgs.

Kas jūs būtu, ja nebūtu žurnāliste?

Domāju, ka pasākumu vadītāja. Tā ir vēl viena tēma, kas mani interesē un ko es joprojām daru par brīvu. Piemēram, ar draugiem rīkojam Jaungada svinības. Vienkārši ņemam Priekuļos milzīgu viesnīcu 150 cilvēkiem. Visi pārsvarā ir draugu draugi. Paši šo pasākumu taisām, un tas ir ļoti interesanti. Tā mēs savulaik kopā ar draugiem izveidojām deju kolektīvu, kurā dejojam joprojām. Vienīgais – man absolūti pietrūkst materiāla, vienmēr iebraucu mīnusos. Nekad nemāku paņemt. Vienmēr domāju: “Ai, to izdarīšu pati, to novadīšu pati, to man māsa atvedīs!” Un tad saprotu – ārprāts, ar šo pelnīt vēl nemāku!

Vai spējat bez sirdsapziņas pārmetumiem kādam pateikt “nē”?

Tā ir problēma. Varbūt tādēļ, ka man, tīri mentāli, ir dziļa iekšēja pārliecība – sakot “jā”, tu ver kādas durvis vaļā. Ja jūtu, ka tas mani interesē un kādam palīdz vai dod labumu, tad lielākoties neatsaku. Nekad to neesmu nožēlojusi, jo nekad nezini, kuras durvis tev atvērsies.

Tādā veidā es nonācu līdz scenāriju rakstīšanai. Esmu divu dokumentālo filmu scenārija autore. Vadīju “Nāc līdzās!” pasākumu, kur piedalījās bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām. Tur ieraudzīju divus brāļus – viens bija ratiņkrēslā, un otrs brālis viņu veda uz skatuves. Brālis ratiņkrēslā repoja. Tas mani ļoti aizkustināja.

Sazinājos ar viņiem, un mēs uztaisījām mazu sižetiņu “4. studijai”, kuru es pati uzfilmēju. Biju tik ļoti pārņemta, ka, nonākot lejā kafejnīcā, satiku savu kolēģi Sandiju Semjonovu un stāstīju viņam, cik tie puiši ir forši un cik superīgi. Un viņš teica: “Taisām filmu!” Nodomāju: “Kādu filmu? Es taču netaisu filmas!” Viņš turpināja: “Nu kā, “Latvijas kodiem” jāiesniedz scenārijs pēc divām nedēļām.”

Un tā mēs uztaisījām “Dāvids un Goliāts”. Tā bija mana pirmā filmiņa. Jau tad, kad veidojām deju kolektīvu, sapratu, ka tur ir stāsts, ko var arī pārvērst filmā. Un tā ir vēl viena lieta, ko faktiski var darīt jebkurš, bet žurnālistam, manuprāt, ir lielāka izpratne par to, kur un kā to visu izdarīt.

Ja tev ir dots ieraudzīt stāstus, tad tev ir arī iespēja tos izstāstīt. Programma “Latvijas kodi” dod iespēju ikvienam kļūt par scenārija autoru. Man likās, ka jābeidz baigās filmu skolas un jābūt ļoti pietuvinātam kino nozarei, bet tā nebūt nav. Ja ir ideja, tad ap to var savākt komandu un kļūt par šī kino piedzīvojuma kodolu. Tas ir brīnišķīgi.

Kas ir tas, kas jūsu acīs otru cilvēku padara interesantu?

Gandrīz viss. Man liekas, ka katrā cilvēkā, ja patiesi sāc iedziļināties viņa dzīves stāstā un teiktajā, vienmēr ir kādas pērles.

Man reiz bija raidījums “Tikko atgriezušies” radio SWH ēterā. Tas ir viens no maniem mīļākajiem projektiem. Tas tika veidots ar Mediju atbalsta fonda palīdzību un mums bija piecas sezonas. Tur bija daudz atgriezeniskās saites, jo cilvēki, to noklausoties, bieži rakstīja. Ipaši tad, ja kāds no viņu mītnes zemes bija atgriezies Latvijā. Man šis projekts patika tāpēc, ka tās nebija slavenības – tie bija vienkārši cilvēki. Vienīgais kritērijs bija tas, ka viņi kādu laiku bija dzīvojuši ārzemēs un tad atgriezušies mājās. Mūsu sarunas bija par to, kāpēc viņi aizbrauca, kā viņiem tur klājās un kāpēc nolēma atgriezties.

Es secināju, ka tās ir vienas no visemocionālākajām intervijām, kādas man jebkad bijušas. Šie stāsti atklāja ļoti svarīgus cilvēka dzīves pagrieziena punktus. Bieži vien aizbraukšana bija saistīta ar lielu vilšanos, ekonomiskām problēmām vai krīzēm. Tad sajūti tās patiesās emocijas – par dzīvošanu, ilgošanos pēc mājām, par to, kā iedzīvojas citur.

Un tad atgriešanās – tik izsvērta un pamatota, ka tie cilvēki var izstāstīt, kāpēc viņi grib šeit dzīvot, kāpēc viņiem te patīk, kāpēc viņi tik ļoti ilgojas. Tagad, to stāstot, man jau gribas raudāt.

Jūsos ir ļoti liela patriotisma deva.

Jā, un šis darbiņš to ir tikai vēl vairāk būvējis, jo caur šiem stāstiem es katru reizi atkal iemīlos savā Latvijā. Tas ir brīnišķīgi.

Caur atgriešanās stāstiem es katru reizi atkal iemīlos savā Latvijā.

Jums ir bijusi kāda intervija vai pasākums, par kuru vēl nedēļu vai divas domājāt?

Jā, tas bija “Nāc līdzās!”. Man piedāvāja novadīt intervijas Ziemassvētku koncertiem – bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Kad piekritu, pat īsti neiedziļinājos tajā, ko tas nozīmē.

Jā, biju vadījusi kaut ko līdzīgu ar “Latvijas Bērnu fondu”, bet pirmo “Nāc līdzās!” Ziemassvētku koncertu atceros tā, ka nedēļu pēc tam nevarēju atiet. Pat intervijas novadīt bija ļoti grūti, jo visu laiku raudāju. Tur bija ļoti daudz gaišuma, bet es vienkārši nebiju tam gatava.

Tas bija arī laiks, kad man bija mazi bērni, un, iespējams, tas viss manī iekšēji kaut kādā līmenī saslēdzās. Kopš tā laika esmu ar “Nāc līdzās!” projektu katru gadu. Tagad ir vienkāršāk, jo es visus pazīstu un visi pazīst mani. Tagad uz to skatos citādi – saprotu, ka tas ir satikšanās prieks un mēģinu aprunāties ar katru bērnu. Pirmajā reizē man tas bija šoks.

Pēc stāstītā noprotu, ka dejas ir savijušās kopā ar profesionālo vidi.

Pavisam nejauši – tā ir absolūta zvaigžņu sakritība. Man ir pārliecība, ka ir lietas, kas notiek pašas no sevis, ja tām ir kāda providences labvēlība. Piemēram, tā notika ar filmām un līdzīgi ir sanācis arī ar deju kolektīvu. Ir cilvēki, kas nāk tev pretī, kas palīdz – burtiski, sadodoties rokās, stumt visu uz priekšu.

Ir bijuši arī projekti, kur jūti, ka sities pret aizvērtām durvīm un saproti, ka tad nav vērts. Ja neveras, tad kaut kā trūkst un varbūt nav pareizais laiks. Būs brīdis, kad durvis atkal vērsies, bet ja tu baigi sit un klauvē, tad lai gaida.

Tā ir absolūta zvaigžņu sakritība. Man ir pārliecība, ka ir lietas, kas notiek pašas no sevis, ja tām ir kāda providences labvēlība.

Vai jums ir kāds bērnības nepiepildītais sapnis? Piemēram, spēlēt klavieres, iemācīties slēpot vai varbūt intervēt Vairu Vīķi-Freibergu?

Vairu Vīķi-Freibergu esmu intervējusi. Biju šausmīgi nobijusies. Man ir bijusi tā laime runāt ar viņu raidījumā “100. pants” un Radio SWH. Atceros, ka pirms abām intervijām svīdu aukstus sviedrus. Radio intervijā man bija īsts blekauts [no angļu val. blackout]. Uz pāris minūtēm nesapratu, kur esmu. Šīs reizes, kad esmu runājusi ar kādu no saviem elkiem vai lielākajām autoritātēm, ir ļoti spilgtas. 

Tātad šo sapni esat jau piepildījusi, bet vai jums ir vēl kāds sapnis, ko vēlaties piepildīt?

Ceru to piepildīt februārī, dodoties uz olimpiskajām spēlēm [Milano Cortina 2025. gada Ziemas olimpiskās spēles]. Nevaru pateikt, kad šis sapnis manī iemiesojās. 2014. gadā, tuvojoties Soču olimpiskajām spēlēm, strādāju Latvijas Televīzijā, bet nebiju saistīta ar sporta žurnālistiku. Braucu uz dažādiem sporta pasākumiem, un, iespējams, sociālajos medijos biju iezīmējusies kā meitene, kura seko līdzi futbolam un hokejam. Futbola čempionāta laikā kāds no kolēģiem mani intervēja kā netipisku piemēru. Iespējams, tieši šo apstākļu sakritības dēļ man tika piedāvāta iespēja vadīt “Olimpisko studiju” kopā ar Reini Ošenieku. Viņi bija izdomājuši, ka olimpiādes laikā sportam līdzi seko arī cilvēki, kas ikdienā tam neseko. Būtu forši, ja intervijas vadītu ne tikai divi sporta žurnālisti, kas ļoti iedziļinās niansēs, bet arī dāma, kas varētu paskatīties no malas un uzdot jautājumus, kas interesētu sievietes un citus, kas nav sporta entuziasti.

Man šī loma likās fantastiska un ļoti piemērota. Pirmkārt, tās bija spēles tepat Eiropā. Visi centrālie notikumi bija pie mums. Uzreiz pēc lielajiem notikumiem, piemēram, pēc hokeja, mums bija studija. Reitingi bija abnormāli augsti un tajā brīdī jutos mazliet slavena – pat Raimonds Pauls atrakstīja pēc viena no raidījumiem. Likās, ka visi skatās, visi ir redzējuši, visi zina, visi ir iekšā. Tā bija divu nedēļu zvaigžņu stunda. Mēs patiešām labi sadarbojāmies un mūsu darbs tika novērtēts. Laikam jau tajā brīdī, būdama dziļi iekšā olimpiskajā ciklā, es piedzīvoju kaut ko līdzīgu inception [no angļu val. - sākums] sajūtai.

Šobrīd tas izskatās pēc absolūtas zvaigžņu sakritības, un man vēl bail teikt “hop”, pirms tas notiek. Formāli akreditācija ir, bet vēl jātiek galā ar visām prasībām un jātic, ka viss izdosies. Naktī no 22. uz 23. februāri būs noslēguma ceremonija un tajā brīdī man paliks 45 gadi. Ceru, ka būšu Milānā šajā ceremonijā. Tas ir mans sapnis. Viens liels, liels sapnis. Man ir tik lielas ekspektācijas par šo dienu, ka mazliet bail, ka tās var novest pie vilšanās.

Vai jums ir kāds mīļākais latviešu raidījums?  

Šobrīd esmu aizrāvusies ar podkāstiem, kas, visticamāk, drīzumā pārņems mediju vidi. Viens no maniem mīļākajiem ir “The Diary of a CEO”. No latviešu podkāstiem īpaši patīk Lauras Dennleres “Cilvēkjauda”.

Man patiesībā ļoti patīk līdzīga formāta intervijas kā “Ar dziesmu par dzīvi”, ko vadu es un mani kolēģi. Tāpat arī “Monopols”, kas ir Latvijas Radio raidījums. Man ļoti patīk dzīvas sarunas.

Ziņu raidījumi gan vairs neuzrunā tik ļoti. Kādreiz biju pilnīgākais ziņu frīks – strādāju ziņu dienestā un sekoju visam līdzi. Toreiz man likās: kā var neskatīties visu pēc kārtas? Tas bija neiedomājami. Tagad gan sanāk ļoti reti noskatīties kādu ziņu raidījumu, bet par to nepārdzīvoju.

Kā jums šķiet, kuras profesijas neaizstās mākslīgais intelekts?

Viss, kas saistīts ar roku darbu un cilvēku saskarsmi, jebkas, kur mēs attālināmies no tehnoloģijām. Tādēļ, iespējams, psihologu un psihoterapeitu profesijas pat kļūst arvien populārākas. Mēs paši sevi esam nedaudz “sačakarējuši” un tagad meklējam ceļus, kā atgriezties pie komforta, iemācīties sarunāties un būt attiecībās. Spēja runāt ar cilvēkiem, stāstīt stāstus, būt patiesam, īstam un autentiskam – tās ir īpašības, kas, manuprāt, neizzudīs arī mākslīgā intelekta laikmetā.

Domāju, ka es varētu būt pēdējā paaudze, kas strādā kā voiceover [no angļu val. balss ieraksts]. Šī profesija drīz, iespējams, izzudīs. Es ierunāju reklāmas, bet redzu, ka tuvāko piecu gadu laikā tas var pazust – angliski to jau arvien biežāk dara tehnoloģijas, un latviski tas būs tikai dažu gadu jautājums. Tāpat arī dizains, PR un citas līdzīgas jomas mainās.

Manam dēlam, piemēram, bija doma par pilota profesiju. Zinot, cik dārga ir izglītība un kā tehnoloģijas ietekmē šo nozari, es nezinu, cik ilgtspējīga tā būs nākotnē. Droši vien daļa vadības paliks cilvēku rokās, bet daudzi procesi, visticamāk, tiks automatizēti.

Domāju, ka šajā laikmetā “olas jātur dažādos groziņos”. Ļoti skaidri redzu, ka mana karjera kādā brīdī var diezgan strauji izbeigties. Latvijā pastāv neliels eidžisms [no angļu val. – vecuma diskriminācija], kadrā arī mūžīgi nevarēšu iet. Jūtu, ka televīzijas kā normu pieņem, ka ierunātāji ir roboti. Mediju vide, īpaši saistībā ar globālo reklāmas tirgu, ir nestabila – nekad nevari zināt, kas var sašūpoties.

Daudz domāju par to, ko vēl varētu darīt. Piemēram, pasākumu organizēšana man šķiet interesanta un varētu būt kā turpinājums, ja kaut kas mediju jomā mainīsies. Man ir plašs cilvēku loks, ko pazīstu, tādēļ to varētu īstenot, vienīgi jāpieslēdz nedaudz matemātika.

Spēja runāt ar cilvēkiem, stāstīt stāstus, būt patiesam, īstam un autentiskam – tās ir īpašības, kas, manuprāt, neizzudīs arī mākslīgā intelekta laikmetā.

Ko jūs šodien pateiktu divdesmitgadīgajai Inesei?

Viss būs labi! 

Tieši tik īsi un kodolīgi?

Jā, es nenožēloju nevienu savu izvēli. Nesen uzstājos Rīgas Franču licejā, un tur man tieši jautāja, vai ieteiktu studēt žurnālistiku. Tas pat bija sarežģītāks jautājums, jo es nezinu. Es sev pirms 20 gadiem teiktu: “Jā, dari un viss būs labi!”