Autostopu laikmets pagājis?

Autostopēšana, senāk tik populārs ceļošanas un piedzīvojumu gūšanas veids, mūsdienās šķiet arvien retāk sastopams un izzudis fenomens. Vai tiešām? Kādreiz, ceļojot ar stopiem, varēja ietaupīt naudu, vispār kaut kur nokļūt vai noķert nokavētu autobusu. Vecākās paaudzes pārstāvji ar nostalģiju atceras laikus, kad pacelts īkšķis vai kartona gabals ar vēlamo galamērķi garantēja braucienu vai sarunu ar šoferi, kamēr jaunākie braucēji, iespējams, par šo pieredzi uzzinājuši tikai no vecāku atmiņām vai filmām. Šis stāsts ir par to, kā mainījusies autostopēšanas kultūra un ko tā var sniegt tiem, kas ir gatavi ļauties nezināmajam.

Šoreiz stāstām par cilvēkiem un laiku pirms 2003. gada, kad šis pārvietošanās veids bija gan populārs, gan daudziem arī nepieciešams, un to salīdzinām ar pieredzi, kas gūta 21. gadsimta otrajā un trešajā desmitgadē. Atmiņās dalās dažādu paaudžu pārstāvji: Jānis, Marta un Baiba (vārds mainīts), kā arī jaunieši – Elīna un Laura.

Ārija Bērziņa, Inquisitio
 

Jo vairāk talonu, jo lielāka iespēja uzvarēt

Jānis bijis viens no tiem, kurš 80.–90. gados braucis ar autostopiem. Tā bijusi viņa jaunība. Padomju Savienībā stopēšana bijusi valstiski atbalstīta. Jānis stāsta: “Padomju laikā bija valsts izsniegti stopēšanas taloni, kurus stopētājs iedeva šoferim. Es nezinu, kas tur tālāk notika, vai šoferis varēja tos apmainīt pret naudu, pārtiku vai benzīnu, bet Padomju Savienībā bija tāda sistēma.” 1963. gada avīzē Советская молодёжь[1] (Padomju Jaunatne) rubrikā Для тех, кто в пути (Tiem, kas ceļā) rakstīts, ka autovadītāji, kuri veda stopētājus, vēlāk ar šiem taloniem varēja piedalīties loterijā un laimēt vērtīgas balvas. Jo vairāk talonu uzkrāts, jo lielākas izredzes uzvarēt. Tomēr Jānim tolaik stopēt nebūt nav bijis viegli: “Brīva komunikācija ar svešiem cilvēkiem nebija tas, ko padomju cilvēkam mācīja, ieaudzināja. Man bija salīdzinoši liela neuzticēšanās un varbūt pat bailes.” Viņš atzīst, ka ar laiku pierada stāvēt ceļa malā ar paceltu roku, pakāpeniski pārvarot psiholoģiskās barjeras.

Kāpēc stopēt?

Stopēšanas iemesls Jānim bijis pavisam parasts – sabiedriskā transporta pārvietošanās grafiks nav bijis tik raits, kā tas ir šobrīd. Tāpēc, kad tika nokavēts vilciens vai autobuss, bijis jāstopē, lai nenokavētu darbu vai kādu sapulci.

Kopumā autovadītāji un automašīnas markas bijušas dažādas. Šoferi varējuši būt gan kravas automašīnu tālbraucēji, gan arī pavisam parasti cilvēki, tomēr gadījies apturēt arī ekskluzīvu Jaguar markas automašīnu. Kā atzīst Jānis, sievietes ļoti reti apstājušās, lai uzņemtu stopētājus, atsaucīgi bijuši lielākoties vīrieši. Šī atziņa ir pierādīta Kenija Flanerija (Kenny Flannery) pētījumā[2], kuru viņš veica 2019. gadā, dodoties 68 dienu ilgā ceļojumā ar stopiem, kura laikā viņam izdevās nostopēt 296 automašīnas. Šajā braucienā viņš konstatēja, ka 62,1% gadījumu apstājās autovadītāji vīrieši, bet sievietes – tikai 10,8% gadījumu.

Marta sākusi ceļot ar autostopiem aptuveni trešā studiju kursa laikā – 2002. gadā. Intervijā pēc uzdotā jautājuma “Kādi bija vadītāji – runātīgi vai klusi?” viņa atskārta, ka vairāk atceras mašīnas: “Bija visādas – šausmīgi netīras, vecas vai arī smalkas mašīnas. Reiz iekāpu mašīnā, kas bija tikko izbraukusi no autosalona. Uz sēdekļiem vēl bija aizsargplēve. Atceros, ka tolaik automašīnas radio skanēja Zemfiras [Zemfiras Ramazanovas (1976), tatāru izcelsmes krievu rokmūziķes] izpildītā dziesma.”

Jāpiemin, ka, pēc Oficiālās statistikas portāla datubāzes datiem[3], 2002. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 269 vieglo automobiļu, savukārt, kad Jānis ceļoja ar autostopiem 80.–90. gados, šis skaits bija no 66 līdz 106 auto uz 1000 iedzīvotājiem. Cilvēki stopēja automašīnas, jo ne katram bija pieejams personīgais transportlīdzeklis. 

Marta ceļoja ar autostopiem cita iemesla dēļ – šādi pārvietoties šķita ļoti jautri. “Tas nebija ekonomisku apsvērumu dēļ. Vienkārši ik pa laikam pietrūka naudas, lai aizbrauktu mājās. Es biju taupīga un sapratu, ka tā, par brīvu, varu aizbraukt,” stāsta Marta. Savukārt Baiba bijusi pasīvā stopētāja, tomēr laiku pa laikam arī viņai nācies stāvēt ceļa malā ar paceltu roku, jo trūcis naudas un negribējies vienmēr vecākiem to prasīt.

Marta stopējusi tāpēc, ka no Rīgas vajadzējis tikt uz mājām Kuldīgā, bet Baiba gribējusi tikt līdz baznīcai. Baiba atceras: “Es mācījos 11. klasē, un tieši tolaik sākās baznīcas Jaunā paaudze kults. Tajā piedalījās gan jaunieši, gan pieaugušie. Mēs devāmies arī uz baznīcu, kura atradās Jēkabpilī. Naudas nebija, mammai neprasīšu. Tā mēs braucām nelielā kompānijā ar meitenēm. Katru svētdienu mēs septiņos no rīta braucām ar vilcienu, dažreiz sanāca braukt pa zaķi, tomēr atpakaļ devāmies ar autostopu.”

Bezbailīgās meitenes ārpus Rīgas

Elīna pirmo un vienīgo reizi automašīnas stopējusi ārzemēs. Tas bijis 2016. gadā. Viņa kopā ar savām draudzenēm devusies ceļojumā uz Nīderlandi. Kad pienācis laiks doties tālāk uz Vāciju (no Amsterdamas uz Brēmeni), sarunātais šoferis neatbildējis uz zvaniem. Elīna un viņas draudzenes sapratušas, ka naudas palicis pavisam maz, tāpēc ir jādodas stopēt. Elīna atceras: “Mums nebija nekādas pieredzes, mēs, trīs gudras meitenes, stāvējām uz autobāņa vairāk nekā divas stundas. Mašīnas brauca garām nenormālā ātrumā. Pēc divām stundām piestāja viens furgoniņš. To vadīja vīrietis, kas uz rūpnīcu veda produktus. Viņš mūs aizveda līdz Nīderlandes un Vācijas robežai. Tad mēs gandrīz visu nakti pilnīgā tumsā turpinājām ceļu kājām.” Vēlāk viņām izdevies apturēt vēl kādu mašīnu, kuras vadītājs aizvedis jaunietes gandrīz līdz Brēmenei. Atlikušo maršrutu viņas pievārējušas, ceļojot ar vilcienu.

Elīna stopējot no Amsterdamas līdz Brēmenei.

Arī Laura stopēšanu pieredzējusi ārpus Latvijas. Pirmo un vienīgo reizi viņa ar autostopiem ceļojusi Islandē. Iepriekšējos stāstos visi stopētāji stāvēja ceļmalā un cerēja, ka kāds autovadītājs apstāsies, turpretī Laura stopēja caur Facebook, ierakstot aicinājumu grupā Latvieši Islandē. Pirms doties ceļā no Akureiri līdz Reikjavikai (tur atrodas lidosta), viņa sazinājās ar kādu autovadītāju latvieti un vienojās, ka viņš varētu aizvest Lauru līdz galamērķim. Laura izvēlējas stopēt, pirmkārt, tāpēc, ka negribēja tērēt 80 eiro autobusa biļetei, otrkārt, tāpēc, ka ceļošana ar autostopu bija kas jauns un nezināms, gribējās to pamēģināt.

Mēs dodamies nezināmajā

Katra autostopētāja stāsts un stopēšanas motivācija atšķiras, tomēr visiem ir kas kopīgs – bailes no nezināmā un svešajiem autovadītājiem. Jānim stopēšana vasaras laikā esot tāds kā romantisks ceļošanas veids, tomēr viņš uzsvēra, ka bijuši arī citi iemesli. Viens no tiem – nav bijis naudas. Jānis atzīst, ka bail gan neesot bijis: “Es tomēr biju jauns vīrietis.” Drīzāk viņš baidījies, ka šoferis varētu būt piedzēries.

Arī Marta atklāj, ka vienai stopēt bijis bailīgi, tāpēc viņa to darījusi draugu kompānijā. Parasti Marta devusies ceļā no Rīgas līdz Kuldīgai. Sākumā viņa stopējusi kopā ar draugiem, bet vēlāk braukusi viena. Pēc kāda nepatīkama atgadījuma ar šoferi Marta nolēmusi ar autostopiem vairs neceļot.

Kuldīga, viens no biežākajiem Martas galamērķiem.

Laura un Elīna ir jaunietes, kuras ar autostopiem pārvietojušās pavisam nesen, tomēr viņu emocijas īpaši neatšķiras no vecākās paaudzes stopētāju pieredzētajām. Laura piedzīvojuma sākumā bijusi nobijusies, jo bijis jābrauc ar nepazīstamu cilvēku mašīnā, turklāt vēl citā valstī. Tomēr pēc ilgām sarunām braucēji iepazinuši viens otru un radusies drošības sajūta, pat pozitīvas emocijas. Laura stāsta: “No sākuma vadītājs bija diezgan kluss, nerunāja vispār, bet ar laiku viņš arvien vairāk sāka stāstīt gan par Islandi, gan par savu privāto dzīvi. Bija viena situācija, kad mēs apstājāmies benzīntankā. Es iegāju tualetē, atstāju mašīnā savas mantas un arī pasi. Tobrīd galvā bija tikai viena doma – ja nu viņš aizbrauc prom? Varu pieminēt, ka, izejot no degvielas uzpildes stacijas, man uz sekundi apstājās sirds, jo mašīnu neredzēju. Izrādījās, ka viņš ir noparkojies citā vietā.”

Lauras ceļojums Islandē.

Elīna par piedzīvoto, ceļojot ar autostopiem, atzīst: “Es vēl joprojām esmu pateicīga šiem cilvēkiem, ka viņi mums palīdzēja. Šī autostopu pieredze man vienmēr paliks sirdī. Vai es to vēlētos darīt vēlreiz? Neparko! Manā gadījumā autovadītāji bija atsaucīgi un draudzīgi. Viens no viņiem daudz nerunāja tikai valodas barjeras dēļ, bet otrs visu ceļu ar mums runājās un interesējās, kurp dodamies.”

Elīnas kurpes pēc stopēšanas.

Baiba, ceļojot ar stopiem, esot sastapusi kādu uz koķetēšanu noskaņotu vīrieti: “Toreiz, pirms divpadsmit gadiem, man bija garlaicīgi. Sazvanījos ar draudzeni, smējāmies un izdomājām ar autostopu aizbraukt no Līvāniem līdz Jēkabpilij. Pie šosejas nostopējām mašīnu, es iesēdos aizmugurē, bet draudzene – priekšā. Daudz smējāmies, nedaudz koķetējām ar šoferi. Pastaigājāmies, pasēdējām kafejnīcās, tomēr atpakaļceļā nemaz nebija tik jautri, jo ceļa malā apstājās kaut kāds sūdvedējs. Sanāca braukt ar sešdesmitgadīgu opi, kurš izdomāja ar mums paflirtēt. Šoreiz mēs flirtā neiesaistījāmies.”

Ar bailēm un nepatiku saistītie atgadījumi

Jāņa tēvs bijis šoferis un dažreiz arī uzņēmis stopētājus. Reiz pēc brauciena ar stopētāju tēvs konstatējis, ka no mašīnas salona ir pazudis viņa fotoaparāts.

Marta ir pieredzējusi atgadījumu, pēc kura sapratusi, ka vairs nestopēs: “Man bija viens traks atgadījums. Bija skaidri nojaušams, ka tam džekam [autovadītājam] bija kaut kādi slikti nodomi. Nezinu, kāpēc vienmēr sēdēju priekšā, nevis aizmugurē. Biju šausmīgi naiva. Imantā, kur parasti izbraucu no Rīgas, mani savā mašīnā uzņēma viens džeks. Viņš sāka man prasīt dažādus dīvainus jautājumus, piemēram: “Ko tavs draugs domā par to, ka tu viena stopē?” Nebija man nekāda drauga, bet es izlikos, ka ir. Tas džeks ļoti jocīgi sāka uzvesties, neko tādu nedarīja, tomēr jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Teicu, lai mani izlaiž. Tas bija pie Piņķiem, tādā stopētājiem neērtā vietā. Man bija vienalga, kur viņš mani izlaidīs, lai tikai izlaiž. Tie jautājumi un skatiens! Es pat neatceros, kā viņš izskatījās. Tu vienkārši acīs redzi, ka ir slikts nodoms. Parasti jau tomēr uzdod kaut kādus normālus, parastus jautājumus, nevis par draugu un privāto dzīvi.”

Elīnai, ceļojot ar stopiem, ārzemēs nācies skaidroties ar policistiem. Viņa atceras: “Kad stopējām no Nīderlandes uz Brēmeni, pie mums piebrauca policisti. Tajā brīdī uzzinājām, ka policija mūs meklējusi jau kopš brīža, kad iepriekšējā dienā stāvējām uz autobāņa. Policijai bija zvanījuši noraizējušies cilvēki, kuri redzējuši trīs jaunas meitenes stopējam mašīnas. Šie policisti visas nakts garumā mūs mēģināja atrast, lai noskaidrotu, kas īsti notiek. Mēs ar viņiem parunājāmies, izstāstījām situāciju, un nekādu nepatikšanu nebija. Viņi tikai brīdināja un ieteica, lai labāk braucam ar vilcienu. Mums esot ļoti paveicies, ka esam trijatā, jo stopēšana un piedzīvojums varēja beigties arī daudz sliktāk. No policistiem uzzinājām, ka tepat netālu kāda meitene, kas ceļojusi ar stopiem, esot nogalināta.”

Ne vienmēr ar autostopēšanu saistītās atmiņas un stāsti ir tik biedējoši, bieži vien tie ir neparasti un pat dīvaini. Jānis pirms daudziem gadiem pasniedzis Latvijas Universitātē mūzikas socioloģijas kursu un lūdzis studentiem uzrakstīt eseju par kādu ar mūziku saistītu atgadījumu. Viena no studentēm uzrakstījusi, ka 2000. gadu sākumā, viņai stopējot, piestājusi mašīna, kurā bijusi skaļa kompānija, kaut kas aizdomīgs, bet viņa sadzirdējusi, ka skan Pink Floyd. Viņai tā bijusi zīme, ka viss būs kārtībā, – ja džeki klausās Pink Floyd, tad var sēsties mašīnā!

Baiba ir dzirdējusi arī stāstus par garākiem ceļojumiem: “PSRS laikā mana paziņa ar draudzeni 15 gadu vecumā izdomāja braukt uz Astrahaņu pie vecmammas paēst arbūzus. Viņas brauca ar autostopu pa zaķi un tā tika līdz Astrahaņai. Atpakaļ viņas veda jau vecāki.”

Martas autostopēšana bieži bijusi saistīta ar piedzīvojumiem dažādās Latvijas pilsētās – Madonā, Kaunatā, Valmierā, Cēsīs, Ventspilī un Talsos. Marta atceras: “Mēs diezgan daudz tādā veidā dauzījāmies apkārt. Trijatā ar draudzenēm bijām aizbraukušas uz Ventspili. Tas bija 2001. gads. Plānojām palikt pa nakti Kuldīgā pie maniem vecākiem, taču Ventspilī tik ilgi izklaidējāmies, ka iestājās krēsla. Tad kaut kā tikām prom no Ventspils, nostopējām vienu pilnu mašīnu ar cilvēkiem. Viņi mums teica, lai tik kāpjam iekšā. Priekšā sēdēja viena sieviete, vīrietis – pie stūres. Bet tie, kas sēdēja aizmugurē, bija riktīgi sadzērušies. Mēs bijām tādā izmisumā, ka bijām nokļuvušas šajā mašīnā. Viena no manām draudzenēm sēdēja kādam klēpī. Beigās viss bija ļoti labi, pat aizveda mūs līdz mājām. Kādu citu reizi mūs kaut kāds džeks uz Murmastieni veda. Viņš ļoti ātri brauca, es neskatījos, cik ātri, bet tas bija bailīgi. Es to atceros, jo viņš visu laiku runāja par Murmastieni.”

Ko par autostopiem domā autovadītāji

Bieži vien cilvēki, kas izmanto autostopus, paši ir arī autovadītāji. Jānis dažreiz paņemot līdzi kādu, kas stāv ceļa malā: “Stopētāju nav daudz. Dažreiz laukos sastopu pa kādam cilvēkam, kuram nav savas mašīnas, bet autobuss kursē tikai vienu vai divas reizes dienā.” Arī Marta atzīst, ka vienmēr cenšas paņemt kādu autostopētāju: “Uz Kuldīgu braucot, neesmu redzējusi, ka kāds stopētu. Vasarās, kad stopētāji dodas uz kādu festivālu, mēs viņus uzņemam savā auto. Parasti piestājam, ja redzam jauniešus, kuriem droši vien nav naudas.”

Elīna ir piesardzīga un apgalvo: “Pati neesmu paķērusi nevienu stopētāju, jo nejustos droši pie stūres, ja blakus sēdētu svešs cilvēks.”

Savukārt Anna pati nekad nav stopējusi, tomēr pirms trim gadiem ceļā bija uzņēmusi kādu autostopētāju: “Es braucu no Rēzeknes uz Ogri. Pusceļā bija apvedceļš. Nogriežoties uz Rīgas pusi, pamanīju, ka ceļa malā viens pats stāv jauns puisis ar paceltu īkšķi. Tā kā man stopēšana šķiet aizraujoša un esmu vēlējusies kādreiz stopēt, tad nolēmu, ka jaunam džekam jāpalīdz. Tā es nogriezos no šosejas, apgriezos un braucu viņam pakaļ. Kad viņš iekāpa mašīnā, teica, ka redzējis manu mašīnu, un bija ļoti priecīgs, ka paņēmu viņu līdzi. Mēs daudz runājāmies. Viņam tolaik bija 17 gadi, strādāja Maxima veikalā, gribēja studēt par aktieri Latvijas Kultūras akadēmijā. Sarunas bija interesantas.” Anna atzīst, ka ielaist savā mašīnā nepazīstamu cilvēku ir bailīgi: “Drusku jau bija bail, satraukums, bet tobrīd biju tādā yolo [akronīms, tulkojumā no angļu valodas “jūs dzīvojat tikai vienu reizi”] noskaņojumā. Godīgi sakot, es daudz nedomāju.”

​​​​

Mūsdienīgā autostopēšana - paķer mani!

Tradicionālo autostopēšanu ceļa malā arvien biežāk aizstāj virtuālās platformas, kuru grupās ceļotāji un autovadītāji savstarpēji vienojas par kopīgiem braucieniem. Arī Annai un Martai ir gadījies braukt kopīgā braucienā ar kādu paziņu, pirms tam sarunājot visas brauciena detaļas. Facebook grupas piedāvā drošāku un ērtāku alternatīvu klasiskajai stopēšanai. Grupās autovadītāji publicē savus maršrutus un aicina pievienoties pasažierus, kuri var līdzvērtīgi sadalīt izmaksas par degvielu. Šāda pieeja ir ne tikai ekonomiska, bet arī videi draudzīga, jo samazina braucienu skaitu un veicina automašīnu koplietošanu. Potenciālajiem pasažieriem un vadītājiem ir iespēja iepriekš sazināties, noskaidrojot svarīgu informāciju: par izbraukšanas laiku, bagāžas daudzumu vai citiem ceļojuma nosacījumiem. Turklāt Facebook grupu lietotāji bieži dalās atsauksmēs par saviem braucieniem, tādējādi veicinot savstarpēju uzticēšanos un drošību.

Žurnāls Inquisitio augstskolas paspārnē iznāk jau kopš 2015. gada. Kā norādījusi tā galvenā redaktore, RSU prof. Anda Rožukalne, Inquisitio ir kā treniņpoligons jaunajiem žurnālistikas censoņiem, kuru vārdus kādudien redzēsim Latvijas rakstošajos un raidošajos medijos. Žurnāla dizainu un maketu veidojis Egils Turss. Vāka foto: shutterstock.com