Elita Kļaviņa: Varoņus ar prātu neizvēlas
Elita Kļaviņa ir Jaunā Rīgas teātra vadošā aktrise, bet tikai nedaudzi zina, ka Elitai ir maģistra grāds žurnālistikā un viņa savulaik vadījusi Latvijas lielāko televīzijas ziņu programmu Panorāma. Šobrīd var teikt, ka aktrises karjera ir apmetusi skaistu loku. Pirms vairākiem gadiem Elita ieguva kino režisora diplomu, un viņas pirmie divi darbi ir pētnieciskās žurnālistikas cienīgi - dokumentālās filmas, kas risina sāpīgas un sabiedrībā aktuālas tēmas: vardarbība ģimenē un sociālais taisnīgums, ko spēj vai nespēj nodrošināt Latvijas tiesībsargājošās institūcijas.
Amēlija Gerda Gulbe, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika 2023. gada rudenī, kad par Stambulas konvecijas ratifikāciju vēl notika diskusijas, un tā nebija pieņemta.
Ekrānšāviņš no Elitas Kļaviņas filmas "Iļģuciema māsas"
Vai jūs atceraties savas karjeras “pirmās reizes”? Pirmo reizi, kad uzstājāties Panorāmā? Vai pirmo reizi, kad kāpāt uz skatuves kā aktrise un kad debitējāt kā režisore?
Nu kolosāls jautājums! Tagad ir jāmēģina atcerēties, jo parasti man to nejautā. Aktierim vienmēr sniegt intervijas ir tik dabīga situācija. Es atceros televīzijas pirmo uzstāšanos. Tas bija pamatīgs stress ar vairāku dienu negulēšanām un nesaprotamību, kā to visu savaldīt. Ar laiku rutīna to visu maina. Mana pirmā pašas sniegtā intervija laikam bija pēc filmas "Mērnieku laiki". Intervijās tomēr ir vieglāk, jo ir runa par kādu konkrētu darbu.
Elita Kļaviņa, Andris Keišs un Iveta Pole Jaunā Rīgas teātra izrādē "Ilgu tramvajs". Ekrānšāviņš no izrādes tīzera
Vai šis ar žurnālistiku saistītais uztraukums atšķiras no tā, kas ir, kāpjot uz skatuves vai debitējot filmā?
Ja debitēju filmā kā aktrise vai kā režisore, pēc tam nav jāuztraucas nemaz, jo tas jau ir uz ekrāna, un pirmizrādēs ir ļoti viegli. Teātrī, protams, viss atkarīgs no tā, kā es jūtos saistībā ar lomu. Ja ir sagatavota loma, un, ja pati jūtos stabili, tad vienlaikus ir uztraukums, bet tai pat laikā gribas visu ātrāk piedzīvot – gribas, lai “tas” ātrāk sākas. Vienlaicīgi ir bailes, bet arī nepacietība. Tad es zinu, ka tas ir pareizais kokteilis.
Tas ir tas labais satraukums?
Jā, tas ir tas labais satraukums. Ja ir tikai bailes, tad, visticamāk, kaut kas nav izdarīts.
Jūs kādreiz darbojāties arī žurnālistikā. Kā tas aizsākās?
Es pabeidzu žurnālistikas fakultāti deviņdesmitajos gados, tās bija piecu gadu studijas ar pamatīgu daudzumu ideoloģijas un PSKP lēmumu. Mana pirmā darba vieta bija televīzija. Es biju praksē televīzijā divus gadus vasarās un studiju laikā, tad sāku vadīt Nakts Ziņas un vienu brīdi arī Panorāmu. Tā bija sagadīšanās, jo tobrīd mainījās uzstādījums, un Panorāmu sāka vadīt nevis diktori, bet vadītāji – žurnālisti. Tas bija ļoti izaicinoši, jo bija pārmaiņu laiks visā valstī un televīzijā, protams, ka es tam visam nebiju gatava. Aktuālā žurnālistika mani interesē joprojām, es sekoju tai līdzi, bet tolaik pati sajutu, ka žurnālistika nav īsti mana lieta. Vienmēr intuitīvi jutu, ka, ja būs iespēja, došos vairāk mākslas virzienā, teātra virzienā, jo es paralēli mācījos arī kino aktieru studijā.
Sajutu, ka žurnālistika nav īsti mana lieta. Vienmēr intuitīvi jutu, ka, ja būs iespēja, došos vairāk mākslas virzienā, teātra virzienā.
Kāpēc jums bija svarīgi salīdzinoši nesen izmācīties arī režiju – jūsu pieredze droši vien būtu ļāvusi iestudēt izrādi vai uzņemt dokumentālu filmu arī bez diploma.
Man, pirmkārt, ir vajadzīga atbalstoša vide, lai spētu pati sev noticēt. Nebija tā, ka es zināju – veidošu dokumentālās filmas. Mani intuitīvi vienmēr ir interesējis kino, īstenībā pat vairāk nekā teātris. Arī par aktrisi es kļuvu, manuprāt, kino dēļ; biju pārskatījusies filmas. Man šķiet – es intuitīvi jūtu, kā jādarbojas kadrā. Tāpat bija interesanti domāt arī par režiju. Taču nevar tā vienkārši pateikt: “Es taisīšu filmu”. Ir jāsaprot šī brīža situācija, kas šobrīd ir operatori, ir vajadzīga komanda. To var dot tieši kino skola. Dažkārt man šķiet, ka “avantūras gēns” Latvijā ir pārāk liels. Piemēram, vai viena mēneša kursi padara kādu par psihoterapeitu – es tam īsti neticu.
Nevar nepamanīt, ka jūsu filmu varonēm ir ļoti atšķirīga sociālā situācija un pieredze nekā šobrīd jums pašai. Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šos cilvēkus – ar skarbu pieredzi?
Dokumentālo filmu varoņus jau tā ar prātu neizvēlas. Iepazinos ar Zorjanu un sajutu, ka tam stāstam ir jāseko, tur kaut kas slēpjas. Līdzīgi bija, kad uzzināju par sievietēm cietumā un drāmas pulciņu, kas tur darbojas. Radās intuitīva interese sekot, nezinot, kas vēl tur būs priekšā.
Man liekas, ka mākslas darbam un arī dokumentālajam kino jābūt ar lielām likmēm, lai skatītājos kaut ko atmodinātu, raisītu diskusijas un pārdomas.
Ir daudzi komponenti, kuri dod to, kas vajadzīgs labai filmai un labam mākslas darbam. Cietuma filmas gadījumā (Iļģuciema māsas) klātesošs ir arī dzīvības un nāves jautājums. Man liekas, ka mākslas darbam un arī dokumentālajam kino jābūt ar lielām likmēm, lai skatītājiem būtu interesanti – lai viņos kaut ko atmodinātu, raisītu diskusijas un pārdomas. Sievietes, sieviešu stāsti ir kaut kas, kas mani ļoti interesē, es tos sajūtu ļoti dziļi. Mākslinieki “burbuļojas” savā ierastajā sfērā, man tas nav interesanti. Ir jāiet ārā no sava burbuļa – dzīve apkārt ir daudz plašāka un piedāvā dažādus satricinājums, kuri ir jāšķetina.
Jā, tā neparedzamība; varbūt tas ir pats galvenais trigger, kairinājums, kas pirmais piesaista.
Vai jums nebija bail, ka cietumā jūs atradīsiet pārāk raupjus cilvēkus, par kuriem filmā nekā daudz nebūs ko teikt?
Pieteicos darboties kā režisore cietuma drāmas pulciņā. Kādu pusgadu taisījām citu materiālu - Šekspīra sonetus. Es meitenes vēroju un sāku pamazām apsvērt, vai tur var sanākt filma. Sākumā likās, ka nesanāks, jo šķita tik neiespējami to iefilmēt - visu cietumā uzrauga. Viss kontrolēts, viss ir jāsaskaņo. Kā dokumentālistam – ļoti liela ne-brīvība. Tomēr es noriskēju. Ir jāuzticas sajūtām. Divas sievietes piekrita filmēties, bet trešā varone bija citā “mājā” un vairs neapmeklēja drāmas pulciņu. Taču es kaut kā jutu - ja viņas stāstā nebūs, tad filma zaudēs. Jutu, ka man vajag viņas visas trīs. Kopā ar cietuma kapelāni Rudīti Losāni cīnījāmies ar cietuma administrāciju un pierunājām, lai arī trešā var apmeklēt drāmas pulciņu.
Ekrānšāviņi no Elitas Kļaviņas filmas "Iļģuciema māsas"
Daudz ko nosaka tas, vai tev ir interesanti vai nē. Vai tev ir interesanti, kā šis cilvēks uz tevi skatās, vai nav. Vai tev ir interesanti ar viņu pavadīt laiku un vērot, kas notiek. Dažreiz ar prātu varam aizmiglot normālus instinktus, pēc kuriem būtu jāvadās. Jā, bet risks bija, nevar teikt, ka es uzreiz zināju, kā viss notiks. Vispirms bija drāmas studijas, un tikai pēc tam varones pamazām atklājās ar dzīves stāstiem. Tad gan es sapratu, ka man ir jāiestudē tieši Trīs māsas nevis kāds cits materiāls.
Divas sievietes piekrita filmēties, bet trešā varone bija citā “mājā” un vairs neapmeklēja drāmas pulciņu. Taču es kaut kā jutu - ja viņas stāstā nebūs, tad filma zaudēs.
Pēc “Iļģuciema māsu” noskatīšanās pirmā doma bija, ka cilvēkus vajag vairāk mīlēt. Cenšoties saprast kādēļ sievietes ir nonākušas cietumā, šķiet, ka iemesls slēpjas bērnībā, dažādās traumās, vardarbībā, nepietiekamā mīlestībā. Vai pirms filmas veidošanas jūs jau zinājāt, kādas sajūtas, pārdomas vēlējāties raisīt skatītājos?
Sākumā filmas varones nebija gatavas atklāties. Sarmīte man pateica, lai filmē tikai viņas kājas, un ka citādi viņa nepiekrīt. Es teicu: “Labi,” un kādu nedēļu arī filmēju tikai kājas. Viņas bija ļoti iebiedētas un neticēja, ka kāds viņām noticēs. Protams, ka tagad viņas man ir ļoti… nu jā, viņas man ir pateicīgas. Ginta man saka, ka es mainīju viņas dzīvi. Tagad viņas pašas var skatīties uz savu dzīvi mazliet savādāk.
Ekrānšāviņi no Elitas Kļaviņas filmas "Iļģuciema māsas"
Iļģuciemu māsas ataino smagas un emocionālas tēmas – vardarbību, tās sekas. Vai šie jautājumi jums bija aktuāli arī pirms filmas veidošanas?
Man ir aktuālas humānisma un cilvēcības tēmas. Man liekas, ka māksla var vairot cilvēcību, un, ja man ir materiāls, ar kuru es to varu darīt, tad es to izvēlos. Es tiešām redzu, ka Latvijā ir vienkārši kliedzošas problēmas saistībā ar vardarbību. Tas, ko es atklāju, ir šausmīgi. Latvijā katra trešā sieviete ir cietusi emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību, un tas ir fakts. Taču pārējo attieksme ir tāda, it ka tā būtu nenopietna problēma vai tikai sieviešu un viņu ģimenes problēma. Tā tas bija arī filmēšanas laikā, un to varēja sajust no daudziem, ar ko es runāju. Arī cietumā.
Latvijā ir vienkārši kliedzošas problēmas saistībā ar vardarbību. Katra trešā sieviete ir cietusi emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību, un tas ir fakts. Taču pārējo attieksme ir tāda, it ka tā būtu nenopietna problēma vai tikai sieviešu un viņu ģimenes problēma.
Es biju cerējusi, ka filma kaut ko vairāk iekustinās un mainīs, bet tas nenotika. Varbūt filmai ir kaut kāds nepareizs liktenis, jo tā nonāca JRT*, tas ir mazliet tāds “zelta būrītis”. Iļģuciema māsas būtu jāparāda televīzijā, bet man par filmu ir līgums ar JRT, un pagaidām to nevar. Tomēr to vajadzētu darīt tieši tagad, kad ir diskusijas par Stambulas konvencijas ratifikāciju Latvijā [red. Stambulas konvenciju Latvijā ratificēja 2023. gada 30. novembrī un no 2024. gada 1. maija tā stājusies spēkā].
Kā jums šķiet, cik lielā mērā vajag un vai var palīdzēt tādiem cilvēkiem, kā “Iļģuciema māsas” varonēm? Ja palīdzēt, tad kā?
Es esmu rādījusi filmu paziņām, draudzenēm. Sievietes tagad man uzticas vairāk, un tik daudzas ir piedzīvojušas vardarbību, bet to nekad nepateiksi, skatoties uz viņas seju.
Varbūt mana filma var atvērt acis, ka tas tiešām notiek - tepat Latvijā. Ap katru no šīm sievietēm ir bijusi cilvēku grupa, kas kādā brīdī notiekošo ir pilnīgi ignorējusi. Ginta bija “entās” reizes gājusi uz Baložu policiju, kur viņai lika rakstīt iesniegumu par 15 eiro, kuru viņai nav, un lika gaidīt vairākas stundas, līdz bija iespēja to uzrakstīt. Viņa ir pazemota un viņai ir bijis jāatgriežas mājās. Reiz viņa izsauca policiju, kas viņas vardarbīgo vīru aizturēja, bet tūlīt pat atsūtīja atpakaļ. Vārdu sakot, nemitīgi bija iesaistīti cilvēki, kuri uzskatīja, ka ar vardarbību sieviete pati var tikt galā. Tam ir jāmainās.
Nemitīgi ir iesaistīti cilvēki, kuri uzskata, ka ar vardarbību sieviete pati var tikt galā. Tam ir jāmainās.
Vai cietums palīdz izvairīties no nākamā nozieguma? Ko, jūsuprāt, cietums izdara ar cilvēkiem?
Viennozīmīgu atbildi es nevaru sniegt. Es ticu – ja cietums ir savienots ar rehabilitāciju, programmām, kas palīdz nostāties un atgūties, kaut ko apjēgt, tad tas ir laba lieta. Arī manas filmas sievietes ir bijušas tādā izmisuma vāveres ritenī, kurā viņas nekad nav apstājušās pajautāt, kas es esmu, ko es daru un, vai es esmu kaut ko vērta. Līdz ar to atbilde ir - cietums var palīdzēt, bet nepieciešamas programmas, kas cilvēku maina, ne tikai tā vienkārši spīdzina ar sēdēšanu nebrīvestībā.
Cietums var palīdzēt, bet nepieciešamas programmas, kas cilvēku maina, ne tikai tā vienkārši spīdzina ar sēdēšanu nebrīvestībā.
Vai jūs kādā veidā jūtaties atbildīga par filmas sievietēm?
Protams, ka es esmu atbildīga. Kad filma iznāk, tā var izdarīt cilvēkam vislielāko labumu vai arī sliktumu. Šobrīd es jūtu, ka abas filmas ir tikai palīdzējušas to varonēm, un tas man ir liels atvieglojums. Es negribēju kaut ko noklusēt, bet vienlaikus arī negribēju, lai viņām dzīve pēc filmas paliek vēl sarežģītāka. Es darīju visu, lai atklātu realitāti. Man vienmēr licies, ka filmēt drīkst un vajag visu.
Man vienmēr licies, ka filmēt drīkst un vajag visu.
Kas mums būtu jādara, lai apstādinātu šo ciklu?
Ideāli jau būtu, ja pamazām mainītos politiskā vide, līdz ar to arī cilvēki mainītos. Mēs vēl esam tālu no tādas valsts, kurā vērtība ir cilvēks, nevis vara, nauda un ietekme. Nu tad – ko var darīt “mazais cilvēks”? Viņš ir pilnīgi neaizsargāts. Manas filmas varones – Ginta, Sarmīte un Inga – viņas var spārdīt, darīt jebko, un tur nebūs neviena, kurš viņas aizsargās. Nav drošības sajūtas.
Latvijā ļoti grūti cilvēkam, kas ir piedzimis zonā, kurā vecāki nevar palīdzēt. Vai arī ja nav vecāku, ģimenes mīlestības, kura tevi sargā – valsts baigi arī nepalīdzēs. Diemžēl, tāda ir mana pieredze.
Ja salīdzināt žurnālistiku un tās izteiksmes līdzekļus ar to, ko varat izdarīt uz skatuves kā aktrise un režisore – kurā žanrā jūs visefektīvāk varat uzrunāt cilvēkus?
Es kā aktrise jūtos zināmā pilnbriedā. Tehniski es varu izdarīt daudz, bet kaut kā tās lomas nav tādas, kā es gribētu. Kaut kā manā teātrī pēdējos gados ir bijis virziens uz izklaidēšanu. Nu, okay, es to varu darīt, bet tas mani tā ļoti nesilda.
Tāpēc, uztaisot filmu, es jūtu, ka esmu sevi izteikusi daudz vairāk nekā ar jebko citu, ko es esmu darījusi teātrī pēdējos piecus gadus. Skarba patiesība, bet tā ir. Ceru, varbūt tas mainīsies, jo šobrīd neplānoju taisīt nākamo filmu. Kaut kā mazliet ir jāatgūstas no iepriekšējās.
