"Ar smaidu var kalnus gāzt!" Intervija ar Daci Stīpnieci

Dace Stīpniece darbojusies dažādās nozarēs un uzņēmumos, kuros ir nācies veikt arī vairāk kā viena darbinieka pienākumus. Pēc pirmās meitiņas dekrēta atvaļinājuma beigām, iepriekšējā darba vietā neatgriezās un meklējot citus darba devējus, ieguva iespēju strādāt pie Lietuvas uzņēmuma, kā starptautiskas franšīzes filiāles vadītājai Latvijā. Pēc dažiem gadiem, pārstrukturizējoties Lietuvas uzņēmumam, Dace pārņēma Latvijas filiāli savā pārziņā un lēnām turpināja attīstīt nu jau savu, jeb kā Dace saka: "savu ģimenes uzņēmumu". Dace savu ikdienu definē par normāli nenormālu, stāstot par to, kā ir strādāt sev pašai, un kā tikt ar sevi galā.

Alise Kate Millere, Studentu medijs Skaļāk

Kāda ir tava profesija, kā tu to raksturo?

Mana profesija ir pasākumu organizators un vadītājs, apmācību treneris, plaša profila speciālists un biznesa organizācijas BNI Segewold grupas direktors. Viss, kas saistās ar pasākuma organizēšanu un komandas saliedēšanu.

Kā to raksturo? Grūti teikt. Es spēju ātri pielāgoties jebkurai situācijai, jo viss notiek tagad un tūlīt. Reizēm vajadzēja vakar, un tev ir jābūt gatavam atbildēt uz jebkuru situāciju, jebkurā brīdī.

Kā tu nonāci šajā amatā?

Pirms astoņiem, deviņiem gadiem es nonācu šajā uzņēmuma, kas tagad ir mans. Stāsts pavisam vienkāršs – biju dekrētā, pēc bērniņa gribēju iet atpakaļ uz iepriekšējo darba vietu, kur manā vietā uz dekrēta laiku tika pieņemti divi darbinieki. Man bija iespēja atgriezties, kā administratorei, bet es sev pateicu, ka nē. Alga nebija slikta, bet izvērtējot par un pret sapratu, ka lai strādātu un maksātu auklītei naudiņu, lai pieskata manu bērnu, kamēr es nopelnu mazliet vairāk vai aptuveni tik, cik jāsamaksā auklītei, tad sapratu, ka darbā neatgriezīšos un savu bērnu varu pati mājās pieskatīt. Meklēju darba piedāvājumus un Catalyst Baltic (Lietuvā esošs uzņēmums) meklēja vadītāju Latvijas filiālei Catalyst Latvia. Pareizāk sakot, Lietuvas kolēģi meklēja vadītāju Latvijā. Pieteicos, pēc divām nedēļām biju uz pirmajām apmācībām Lietuvā, un 2015. gada janvārī oficiāli sāku strādāt.

Pēc divu gadu sadarbības ar Lietuvas uzņēmumu, mūsu kopējie uzskati par uzņēmuma attīstību Latvijā atšķīrās. Nonācām līdz brīdim, kad biju gatava iet prom vai piedāvāt variantu, ka varu pārņemt Latvijas filiāli savā pārvaldībā, jo viņi negribēja vairāk investēt Latvijas tirgū un attīstībā. Mana ideja bija pārņemt. Es piedāvāju šo ideju, viņi akceptēja, līdz ar to mēs noslēdzām līgumu ar Catalyst global.

Kas tev palīdzēja gūt visus dzīves panākumus?

Vecāki, jo abi divi ir bijuši uzņēmēji. Esmu redzējusi, kā viņi strādā. Viņi strādāja neatlaidīgi visu savu dzīvi un panākuši to, ko panākuši. Viņi ir bijuši labs piemērs man, un zinu, ka esmu no tiem, kas darīs, reizēm arī pāri darot mazliet sev. Darbaholisms ir neizbēgama sastāvdaļa, ar kuru mācos sadzīvot.

Linkedin rakstīts, ka piedalījies Erasmus. Kāda tev bija šī pieredze?

Ļoti izcila. Ja ir iespēja, noteikti jāizmanto. Devos uz Portugāli. Nekad nebiju dzīvē domājusi, ka es aizbraukšu uz Portugāli un vadīšu radio programmu. Iepazīšanās dienā universitātē iepazinos ar radio programmas direktoru, kurš bija EVS programmu koordinators, un bija meitene arī no Latvijas. Viena mēneša laikā meitenēm, kas bija iesākušas veidot radio programmas raidījumus, beidzās viņu EVS programma un radio programmas direktors man saka: "Varbūt gribi pārņemt? Lai programma neapstājas." Es saku: "Dod tik šurp!" Vadīju programmu angļu valodā. Tā man bija pilnīgi jauna pieredze. Atvēra acis uz to, kas man patīk. Es atbraucu uz Latviju un arī piedalījos radio intervijās, lai tiktu strādāt radio. Netiku līdz galam, bet viss ir dzīves pieredze. Tāpat stāvu auditorijas priekšā, runāju un vadu pasākumus. Kādreiz smējos, ka nekad negribu būt skolotāja un nemācīšu, nevadīšu nekādas lekcijas un neko tādu. Tagad vadu lekcijas, apmācību seminārus vai palīdzu nopietnāk analizēt situāciju darba ikdienā, vadu komandu saliedēšanu. Līdz ar to beigās mācu pieaugušos. Tāpēc nekad nesaki nekad.

Labs Erasmus piedzīvojums, kas deva ieskatu nākotnes darbā, vai vismaz uz to pusi.

Jā, Erasmus ir fantastiska lieta, tas ir jāizbauda, noteikti ir jāaizbrauc. Viss atkarīgs no valsts, kurā tu nonāksi. Man paveicās ar Erasmus programmas skolotājiem un visu programmu sakombinēšanu. Visi man teica: "Tu esi traka, bakalaura pēdējā gadā braukt Erasmusā!" Atgriezos, nevarēju gluži visus mācību priekšmetus savilkt kopā, jo nesakrita mācību programmas. Bija jāuzraksta bakalaurs, jānokārto septiņi vecie mācību priekšmeti un vēl divi, kas bija tekošajā semestrī.

Visi teica, ka esmu traka un tā tālāk. Viss smuki salikās, nokārtojās un tā nebija neiespējamā misija. Viss ir iespējams, vajag tikai darīt un gribēt. Erasmus ir jāizmanto kaut vai pēdējā gadā. Es mācījos vadības zinātni – aizgāju ar nodomu, jo nezināju, ko dzīvē gribēšu darīt. Bet es zināju - ja izmācīšos vadībzinātnes, tad varēšu darīt jebko. Varu piemācīties papildus, bet man būs pamati, kā veidot biznesu, kā organizēt personāla mārketingu, uzņēmējdarbību, finanses, grāmatvedību.

Vai tev patīk izaicinājumi?

Es teiktu, ka man nekad dzīvē nav licies, ka man patīk izaicinājumi, bet droši vien, ka jā.

Kā tu raksturotu savu mīļāko dienu un kāpēc?

Es nevaru teikt, ka ir viena īpašā, mīļākā diena. Teiktu, ka ir ļoti daudz dienu. Īpaša un mīļa diena ir mana kāzu diena, kuru saplānojām mēneša laikā. Noteikti abu divu bērnu piedzimšana ir īpašas dienas. Nevaru izdalīt vienu, abas divas ir īpašas. Tas pats Erasmus, pilnīgi jauna pieredze. Aizbraukt vienam svešā valstī, nezināt valodu, mēģināt tikt ar visu pašam galā. Dzīvei nav plāna, dzīvei nevar uzrakstīt melnrakstu.

Savā dzīves moto Catalyst mājaslapā ierakstīji: "Smaidīt! Smaids spēj izmainīt pasauli tev apkārt." Kā tu vari būt tik pozitīva un smaidīga visu laiku?

Uz to jautājumu nevaru un nekad nemācēšu atbildēt. Ja dari to, kas tev patīk, dzīvo dzīvi, neiespringstot par to, kas notiek apkārt, tad dzīvot ir vieglāk. Ja dzīvi tver vieglāk, automātiski uztvere par dzīvi ir vieglāka, smaids veidojas. Tā ir mana pārliecība, nedrīkst par visu pārāk daudz bēdāties. Ne vienmēr esmu tikai smaidīgais un laimīgais, starojošais cilvēks. Es raudu un bēdājos. Esmu piedzīvojusi to, ko nenovēlētu nekad un nevienam - kad aiziet pats tuvākais cilvēks aizsaulē, un tev otrajā dienā septiņos no rīta ir jābūt gatavam vadīt pasākumu 250 cilvēkiem. Tajā brīdī neko negribas, bet saproti, nekas nemainīsies, un tu nevari pēdējā brīdī pēkšņi nomainīt aktivitāti. Tas ir šīs nozares skarbais punkts. Mēdz būt arī situācijas, kad jāpārkāpj pāri pašam sev un jāspēj izdarīt labākais. Tāpēc nebūs vienas pareizās atbildes, kā var būt pozitīvs visu laiku. Tas ir mans dzīves moto - smaidi pa dzīvi, dari visu, ko vari, maksimāli labāko, un pasaule tev atdarīs ar to pašu. Ar smaidu var kalnus gāzt. Arī no vistraģiskākajām un grūtākajām situācijām ar smaidu var iziet veiksmīgi. Pozitīvisms pievelk. Tas pievelk apkārt pozitīvo enerģiju un atrisina daudzas lietas, tāpēc saku, smaids spēj izglābt jebkuru situāciju.

Tas ir mans dzīves moto - smaidi pa dzīvi, dari visu, ko vari, maksimāli labāko, un pasaule tev atdarīs ar to pašu. Ar smaidu var kalnus gāzt. Arī no vistraģiskākajām un grūtākajām situācijām ar smaidu var iziet veiksmīgi.

Ļoti daudz kas interesants dzīvē.

Dzīve nav garlaicīga. Šogad bija šoka moments visiem. Pēdējā marta nedēļā izdomāju, ka vajadzētu nolikt motocikla tiesības. Mans vīrs brauc ar motociklu. Bija plānots aprīļa beigās doties uz Horvātiju. Brauciens garš un kādā brīdī, lai viņam vieglāk braukt un var atpūsties, varētu ar viņu samainīties. Lai gan aprīlī pilnīgi neplānoti bija ļoti daudz pasākumu, divu nedēļu laikā nokārtoju motocikla tiesībām nepieciešamo teoriju, braukšanu, pirmo palīdzību un eksāmenus. Standartā tā normāli cilvēki nedara. Īpaši ņemot vērā, ka mana braukšanas pieredze bija nulle, jo es biju braukusi ar motociklu precīzi divas reizes.

Nav nekādi šķēršļi, ko tu nevari izdarīt?

Neesmu atklājusi, no kā man ir bail, nav lielo fobiju. Citi saka, ka ir zirnekļi, čūskas, vai no augstuma, tumsas bail. Visi bērnībā ir kādreiz skrējuši no briesmīgā bubuļa pa kāpnēm augšā vai lejā, kad izslēdz gaismu. Es arī tā darīju. Pieauguša cilvēka prātā, protams, vairāk tā nedari. Bet, kas ir manu baiļu sajūta, nezinu. Es meklēju, eksperimentēju.

Ko tu varētu pateikt jauniešiem, kuriem ir grūtības ar sevi, apjukums par nākotni? Kā sociālie mediji ietekmē viņu viedokli un domas par viņu mentālo un fizisko veselību?

Viegli pateikt, grūti izdarīt. Viss sākas ar sevi, un vislielākais darbs ir jādara pašam ar sevi. Mums ir bail kļūdīties. Mēs dzīvojam baiļu pasaulē, jo visu laiku esam iemācīti, nosacīti, spēlēt spēli dzīvē – ja tev nebūs labu atzīmju, tu nedabūsi labu darbu. Nebūs laba darba, tev nebūs labas algas. Nebūs labas algas, tev būs slikti dzīves apstākļi. Ja tev būs slikti dzīves apstākļi, tu noteikti beigās dzīvosi uz ielas. Tev visu laiku ir baiļu sajūta. Tas tiek audzināts jau no bērna kājas. Tev jābūt tam un šim, bet patiesībā mēs baidāmies, ka mums kaut kas nesanāks un ko citi domās par mums. Ir grūti atslēgt domāšanu. Man joprojām ir grūti to reizēm atslēgt, jo man ir svarīgi, ko par mani padomās, ko klienti padomās, kā mana komanda uzvedas, jo tas ir arī mūsu uzņēmuma prestižs. Daudzi cilvēki ir būrī, īpaši jaunieši, kas ir saskārušies ar apcelšanu skolas laikā. Viņiem tas turpinās un ir ļoti grūti, it īpaši, ja vēl ģimenē varbūt nav kaut kas līdz galam kārtībā, iespējams arī mājās ir kāda psiholoģiskā vardarbība. Šādās situācijās bērnam pašam ir grūti tikt cauri. Jaunietim ir grūti tikt cauri. Tiem, kas tev ir blakus, ir pilnīgi vienalga, kas tev mugurā un kājās. Ja jūties labi, nav svarīgi, vai tu būsi resns, tievs, garš vai īss. Mums gribas, lai citiem patīk tas, ko darām, mums gribas parādīt to no labākās puses, bet reizēm tas tiešām ir galīgi mazsvarīgi. Esmu pedants dzīvē – mājās man vajag ideālu kārtību, pasākumos man vajag visu zināt pēc plāna. Ir grūti tikt pāri pašam sev. Piemēram, es reizēm ar savu neatlaidību un sava veida perfekcionismu nodaru pāri sev, jo tā vietā, lai atpūstos, es turpinu darīt. Vai tev svarīgāk ir atpūsties un varbūt neizdarīt, bet pasaudzēt savu veselību un vienkārši atslēgt smadzenes, vai tev svarīgāk ir izdarīt? Vai tu domā, ka cits par to rūpēsies? Cits par to nerūpēsies.

Kad tu nonāc pie atziņas, ka ir vajadzīgs sakārtot savu domāšanu, tad jau arī viss pārējais sakārtojas, bet līdz tam nonākt ir grūti. Un es nemāku izskaidrot, kā to izdarīt, jo pati to vēl neesmu izdarījusi, un es nezinu, vai to var simtprocentīgi kādreiz izdarīt. Varbūt mūsdienu jaunā paaudze pareizi tiks iemācīta, un būs savādāks dzīves skatījums, savādāka domāšana. Kaut kādā brīdī domāšana paliks atvērtāka, un es ticu, ka mēs ejam tajā virzienā.

Ir svarīgi atcerēties to, ka nav jādomā par to, ko citi domā, jo īstenībā dzīvē tu nekad nezināsi, kā tiešām ir, lai arī liktos, ka cilvēkam viss kārtībā. Tāpēc labāk ir domāt par to, kā tu jūties.

Tāpat, skaties: tu mācies multimedijus. Interneta vidē Instagram un Facebook mēs sekojam influenceriem, iespaidīgām personībām vai tam, kas mums patīk. Ko mēs rādām? Vai tu liec, ka tev ir slikti, ka raudi, bēdājies? Tu liec to, ka tu pārkāpi veselam lērumam darbu pāri, vai cik grūti tev atnāca atpakaļ tas, ko tu izdarīji? Ir grūti, bet tajā pašā laikā tas gala rezultāts ir skaists, kad tu  tur nonāc. Bet kā tu līdz tam nonāci, to neviens neredz. Mūsdienās grūtākais uzdevums ir tikt galā ar savu mentālo prātu. "Bet viņa tik skaisti dzīvo. Es arī tā gribu." Bet tu nezini, ko viņa līdz tam ir izdarījusi, lai tur nonāktu. "Viņi visu laiku brauc ceļojumos. Viņai visu laiku tik viegla dzīve, tikai pa ballītēm dzīvojas." Es to reizēm dzirdu: "Bet tu jau tikai visu laiku ballējies, atpūties un tā tālāk." Aiz tā visa ir liels darbs. Kā nonākt līdz tam, lai tas skaistais pasākums būtu tik skaists? Tur fonā ir liels darbs ieguldīts, bet mūsdienu sociālā vide parāda tikai priekškadru. Mēs neredzam aizmuguri. Mēs nevaram iekāpt otra cilvēka kurpēs un pateikt, kā viņš līdz tam nonāca.

Kā nonākt līdz tam, lai tas skaistais pasākums būtu tik skaists? Tur fonā ir liels darbs ieguldīts, bet mūsdienu sociālā vide parāda tikai priekškadru. Mēs neredzam aizmuguri. Mēs nevaram iekāpt otra cilvēka kurpēs un pateikt, kā viņš līdz tam nonāca.

Par šo tēmu varētu runāt daudz. Nobeidzot, es vēlos pajautāt vēl pēdējo. Ko tu ieteiktu studentiem, kuri vēlas šajā jomā strādāt, kādus padomus vērts dzirdēt?

Primāri jārēķinās, ka tas nav kaut kas viegls un skaists, jo skaistais ir rezultāts, bet pirms tam ir jāiegulda smags darbs. Jārēķinās, ka darbam ir nenormālas darba stundas, nav noteikts laiks, tie var būt agri rīti, vēli vakari. Tās ir sestdienas, svētdienas. Varbūt, kad citi atpūtīsies, tu strādāsi, skatīsies, kā citi ballējas, kamēr tu domāsi par to, kā darīt, lai viss veiksmīgi norisinās. Šajā profesijā tev ir jābūt ļoti elastīgam.

Klientam neinteresēs, ka tev sāp galva, vēders, vai kas tev ir vainas. Mums ir pasākums – ja tu esi izpildītājs, tad klients gribēs saņemt maksimāli labāko. Šī ir nozare, kurā mēs nevaram atlikt "nu, pēc nedēļas". Ja pasākums ir šodien, tad tam ir jābūt šodien. Klientam varbūt brauc 600 cilvēki no citām pasaules valstīm. Viņš nevar pateikt: "Ziniet, piegādātājs aizkavējās. Trešais pakalpojumu sniedzējs kaut ko nenodrošināja, nenotiek." Ja tu esi kā galvenais un atbildīgais, un šajā jomā strādājot, tev ir jārēķinās, ka jāspēj reaģēt uz jebkuru situāciju. Jāsaglabā vēss prāts, pozitīvisms, jo bez tā nevar. Jārēķinās, ka tava dzīve nekad nebūs normāla. Tā ir normāli nenormāla.

Tas ir pilnīgs nestandarts. Neviena diena nebūs vienāda, neviens klients nebūs vienāds. Kādam izdarīsi visu, kā pēc grāmatiņas, bet viņam tāpat kaut kas nepatiks. Tev ir jāspēj saņemt kritiku, jāspēj arī pašam paskatīties uz sevi no malas - šis bija labi, šis nebija labi. Tā ir nozare, kurā nevari garantēt simtprocentīgu stabilitāti. Daudz kas atkarīgs gan no sezonas, gan no apjomiem, gan no klientiem. Jāspēj būt ar atvērtu prātu un sirdi, pozitīvu skatu un gatavam rīkoties.

Tā ir nozare, kurā nevari garantēt simtprocentīgu stabilitāti. Daudz kas atkarīgs gan no sezonas, gan no apjomiem, gan no klientiem. Jāspēj būt ar atvērtu prātu un sirdi, pozitīvu skatu un gatavam rīkoties.