Žurnālists Ģirts Zvirbulis: Esiet patiesi pret sevi un tad būsiet patiesi arī pret savu auditoriju
"Pusaudžu gados, plānojot savu nākotni, biju apņēmies, ka žurnālists noteikti nebūšu, jo man nelikās saistoši sekot vecāku pēdām, bet kaut kā dzīve mani aiznesa līdz tam, kur esmu tagad," atzīst žurnālists Ģirts Zvirbulis, kurš divpadsmit gadus darbojies presē, bet pēdējos piecus gadus strādā televīzijā. Uzrunāju Ģirtu, lai uzzinātu par viņa karjeras ceļu līdz žurnālista profesijai, mediju formāta maiņu, došanos Twitter konvojā, izbēgšanu no darba rutīnas un žurnālistikas izaicinājumiem.
Anete Rebaine, Studentu medijs Skaļāk
Cik gadus strādājat žurnālistikā?
Sajutos vecs. Pastāvīgi strādāju vismaz septiņpadsmit gadus. No tiem pēdējos piecus - Latvijas Televīzijā -, bet pirms tam divpadsmit gadus strādāju Latvijas Avīzē. Tur sāku strādāt 2006. gadā. Mani paņēma darbā pirmajā aprīlī. Tolaik domāju, ka tas ir galvenās redaktores joks. Studiju gados vasarās strādāju gadījuma darbus, tostarp, dzimtās pilsētas Jelgavas vietējā avīzē Zemgales Ziņas.
Esat studējis Rīgas Stradiņa universitātē. Ar kādām atmiņām atceraties studiju gadus?
Mēs bijām pirmais kurss 1998. gadā Eiropas Studiju fakultātē. Es gan nestudēju žurnālistiku, bet politikas zinātni. Dekāne un pasniedzēja atsevišķos kursos bija Ilze Ostrovska. Tāda diezgan audioza personība, kurai tolaik bija liela autoritāte. Kopumā studiju gadus atceros ar gaišām atmiņām.
Kāpēc izlēmāt kļūt par žurnālistu? Vai tā bija spontāna izvēle?
Varētu teikt, ka tas bija jau gēnos ierakstīts. Mani vecāki bija žurnālisti, kuri lielākoties bija iesaistīti presē. Mans tēvs, kurš nu jau ir citā saulē, bija ilgi strādājis laikrakstā Dienas Bizness un vēl vairākos vietējos preses izdevumos gan kā redaktors, gan kā žurnālists. Mamma arī darbojās vietējā presē. Uzaugot pavadīju pirmos gadus Preses namā. Tolaik visi preses izdevumi bija lielā ēkā, kas tagad stāv pamesta. Tētis strādāja vienā stāvā, bet mamma – citā. Pusaudžu gados, plānojot savu nākotni, biju apņēmies, ka žurnālists noteikti nebūšu, jo man nelikās saistoši sekot vecāku pēdām, bet kaut kā dzīve mani aiznesa līdz tam, kur esmu tagad. Īsti kā politologs nekur sev vietu neatradu, jo cik daudz var būt to politologu. Mētājos pa dažādām nozarēm – biju sabiedriskajās attiecībās, reklāmā. Tad pieteicos darbam laikrakstā Latvijas Avīze. It kā tāds stabils medijs, un pats arī gribēju pastāvīgāku darbu. Mani pirmie raksti šajā laikrakstā bija par saimnieciskām un praktiskām lietām – padomi par mājas remontiem un tamlīdzīgi. Tad sāku darboties avīzes ziņu dienestā, un tur arī paliku dažus gadus. Pēc tam mani pārkvalificēja uz politikas ziņu nodaļu. Politika laikrakstā Latvijas Avīze bija īpaša tēma. Tai bija atsevišķa nodaļa ar vairākiem korespondentiem un savu redaktoru. Tur nostrādāju desmit gadus. Savā ziņā bakalaura grāds politikas zinātnē noderēja. Pēc Stradiņiem studēju komunikācijas zinātni maģistrantūrā Latvijas Universitātē, bet neilgi pirms maģistra darba man pazuda motivācija. Laikam tas bija brīdī, kad sāku pastāvīgi strādāt. Biju paņemts štatā, un nepabeidzu maģistra grādu. Uz laikrakstu Latvijas Avīze gāju strādāt ar domu, ka tas būs tāds pagaidu darbiņš, kamēr atradīšu kaut ko labāku, bet, redz, vēl viens apliecinājums tam, ka nekas nav pastāvīgāks kā pagaidu variants.
Pusaudžu gados, plānojot savu nākotni, biju apņēmies, ka žurnālists noteikti nebūšu, jo man nelikās saistoši sekot vecāku pēdām, bet kaut kā dzīve mani aiznesa līdz tam, kur esmu tagad.
Montējot ziņu sižetu kopā ar Baibu Ķēniņu
Kurā gadā bija jūsu pirmais raksts laikrakstā Latvijas Avīze?
Atkal jūtos vecs. Varētu būt, ka 2005. gada rudenī.
Tad jau bija notikusi laikraksta Latvijas Avīze digitalizācija un sāka darboties ziņu portāls LA.LV?
Mājaslapa LA.LV jau pastāvēja. Pašlaik tas ir pārdots citam komersantam, kas vairs nepārvalda Latvijas Avīzi. Pamatā mans darbs bija veltīts avīzei, bet mani raksti tika publicēti arī šajā portālā. Tolaik vienkārša uzņēmuma mājaslapa bija pārtapusi par ziņu portālu. Reizēm sastapos ar kādu jaunumu, kas vairs nebūs aktuāls nākamajā dienā, kad tiks izdota avīze, un reizēm izdevās kaut ko nofotografēt, nofilmēt vai ierakstīt audio, ko avīzē nevarēja izmantot, bet tas varēja būt noderīgi. To tad uzreiz centos nodot portāla labā, bet tādi gadījumi bija reti. Tā ir specifiska žurnālistika, kad jāraksta ziņas, ko cilvēki varēs izlasīt dienu pēc tam, kad tas ir noticis un cilvēki par to jau ir izlasījuši internetā vai redzējuši televīzijā. Tā vienmēr bija tāda kā papildus atbildība – sameklēt ziņu saturam kaut ko tādu, ko cilvēkam būtu interesanti un vērtīgi lasīt arī nākamajā dienā.
Tā kā laikraksts Latvijas Avīze sāka darboties arī digitālajā vidē, vai, jūsuprāt, medijs šādā vidē saglabāja autentiskumu?
Kad iesaistījos šajā medijā, portāls LA.LV jau darbojās. Vai tas kaut kā negatīvi ietekmēja medija darbību? Domāju, ka nē, tomēr zināmā mērā ziņu portāls tika uztverts kā avīzes biedēklis. Varbūt nepamatoti. Varbūt arī izdevējs nenovērtēja to resursu Covid-19 pandēmijas laikā, kad tas tika neizprotamā kārtā pārdots. Par to man ir ļoti žēl. Tas, iespējams, bija šīs mediju grupas perspektīvākais aktīvs.
Vai medijam digitalizējoties mazinās vērtība, ievērojot to, ka ziņu portāla lasītāji var publicēt komentārus?
Tas, ka var komentēt, kritizēt vai troļļot, domāju, ka nē. Pirmkārt, štata darbinieki troļļus izķer un bloķē. Tā, nenoliedzami, ir daļa no medija, kurā ir iespējama atgriezeniskā saite. Kopumā komentāri joprojām ir vērtīgi, par spīti troļļiem, negācijām un rupjībām. Reizēm komentāros varēju gūt jaunu informāciju vai idejas kādas tēmas turpināšanai. Ziņu portāls LA.LV nebija pats komentētākais, salīdzinājumā ar tādiem ziņu portāliem kā delfi.lv vai tvnet.lv. Bija arī personīgi uzbraucieni - Zvirbulis tāds un Zvirbulis tāds. Kopumā man patika sekot līdzi lasītāju atgriezeniskajai saitei un tam, kā viņi uztvēra manus rakstus.
Starp citu, laikrakstam Latvijas Avīze vēl joprojām pastāv tāda interesanta rubrika, kad cilvēki vienu dienu mēnesī var zvanīt žurnālistam un runāt par visu, kas ir uz sirds. Tas ir kaut kas līdzīgs Latvijas Radio raidījumam Brīvais mikrofons. Man nācās ne tikai lasīt komentārus internetā, bet arī telefoniski daudz ko uzklausīt.
Latvijas Žurnālistikas Savienības konkursa GADA BALVA ŽURNĀLISTIKĀ 2007 nominācijā Žurnālistika par cilvēcību esat saņēmis diplomu par cilvēcisko vērtību izcēlumu, darbojoties laikrakstā Latvijas Avīze. Par kādiem nopelniem tas bija un vai tolaik tas šķita kā pagodinājums?
Tad vēl biju zaļš žurnālistiņš. Tikai daži gadi profesionālās pieredzes un saņēmu tādu novērtējumu. Tas bija patīkams pagodinājums, taču nekad īpaši neesmu tiecies pēc balvām. Par labiem sasniegumiem skriešanas vai airēšanas sacensībās lepojos vairāk nekā ar diplomu par cilvēcisko vērtību izcēlumu. Šķiet, tas bija par stāstiņiem par cilvēkiem, kuri brīvprātīgi kopa Rīgas kokus, ko neaprūpēja pašvaldība. Cilvēki brīvajā laikā rūpējās par nokaltušiem kokiem, brauca, laistīja un kopa lapu vainagus. Varbūt vēl bija sanākusi rubrika vai rakstu sērija par vairākiem pozitīviem cilvēkstāstiem. Tās laikam bija tās cilvēciskās vērtības, kuras izcēlu.
Kurā gadā pārgājāt strādāt uz Latvijas Televīziju?
2018. gadā. Tas bija mans simtgades lēmums.
Kā iesākās jūsu profesionālās gaitas Latvijas Televīzijā un kāds iespaids jums radās par šo mediju?
Uz televīziju aizgāju strādāt rudenī, bet konkurss bija pavasarī, kad man bija pirmā saruna ar LTV Ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni un personāldaļas cilvēkiem. Konkursu izturēju. Tad bija vēl viena saruna ar Ivetu, kad viņa prasīja, kad es varētu sākt darbu. Teicu, ka vēl nevēlos sākt, jo negribu pamest darbu laikrakstā Latvijas Avīze līdz trīspadsmitās Saeimas vēlēšanām oktobrī. Viņa nobrīnījās, noplātīja rokas, un pie tā arī palikām. Biju pārliecināts, ka mani pēc tāda lepna izgājiena rudenī nemaz neaicinās strādāt un būšu palaidis savu iespēju garām, bet gribējās noslēgt šo posmu Latvijas Avīzē ar padarīta darba sajūtu, ka vēlēšanas ir aizvadītas. Šķiet, nākamajā vai aiznākamajā dienā pēc vēlēšanām Iveta zvanīja un teica, lai turpinām sarunu, ko iesākām pavasarī. Pēc mēneša nācu uz televīziju jau kā darbinieks. Tas bija 2018. gada 19. novembris – nākamā diena pēc simtgades svētkiem. Ielas bija tukšas un klusas, un valstī nekas nenotika. Tā iesākās mana pirmā darba diena Latvijas Televīzijā. Arī tukšā un klusā dienā kaut kādi stāsti ir jāveido. Toreiz kā tāds praktikants, šķiet, kopā ar Aneti Bērtuli veidojām stāstu par izgaismotām instalācijām Staro Rīga. Tas bija mans pirmais sižets.
Anete Bērtule ir sākusi strādāt Latvijas Televīzijā kā praktikante, un tur arī ir palikusi.
Ļoti daudzi cilvēki, kuri sāk strādāt Latvijas Televīzijā, tur nostrādā atlikušo mūžu. Kadru mainība nav pārāk liela. Es ar saviem pieciem gadiem joprojām esmu kā jauniņais.
Esat pabijis Rīta Panorāmā, aizvietojot savus kolēģus. Kas jums vairāk patīk – veidot ziņu sižetus vai būt ziņu raidījuma tiešajā ēterā?
Teiktu, ka tās ir nesalīdzināmas lietas – visur ir sava garoziņa un savs jaukums. Man patīk gan viens, gan otrs. Kolēģe reizēm smejas, ka esmu emulators [tāds, kas spēj pielāgoties citam, atdarināt, aizstāt citu]. Esmu aizvietojis Rīta Panorāmas puišus, Aneti Bērtuli diskusiju raidījumā Šodienas Jautājums, Gintu Amoliņu raidījumā Pasaules Panorāma, komentējis parādes. Man patīk, ka ir iespēja pamainīt formātu, kādā strādāt. Protams, iešana tiešajā ēterā vienmēr sagādā diezgan lielu stresu un satraukumu. Arī tad, kad tas ir darīts vairākas reizes. Tas nav gluži paralizējošs lampu drudzis, bet tāds patīkams adrenalīns ir katru reizi. Saprotu, ka cilvēkiem no tiešā ētera vai šī adrenalīna pat rodas atkarība. Ļoti ērti un pārliecinoši ziņu studijā joprojām nejūtos, bet pabūt Rīta Panorāmā man ļoti patīk.
Iešana tiešajā ēterā vienmēr sagādā diezgan lielu stresu un satraukumu. Tas nav gluži paralizējošs lampu drudzis, bet tāds patīkams adrenalīns ir katru reizi. Saprotu, ka cilvēkiem no tiešā ētera vai šī adrenalīna pat rodas atkarība.
Kādēļ studijā nejūtaties ērti un pārliecinoši?
Tādēļ, ka katru manu mazāko kļūdu varēs redzēt visa Latvija, un tas uzdzen stresu. Man ir bijusi viena pamatīga izgāšanās. Pandēmijas laikā man bija jāiet Panorāmā stāstīt par kaut kādiem jauniem ierobežojumiem. Ministru Kabineta sēde bija beigusies īsi pirms ziņu raidījuma. Man nebija laika sagatavot sižetu, bet producents piezvanīja un teica, lai velku žaketi un skrienu uz studiju pastāstīt, kas noticis. Ātri uzvilku kreklu un žaketi, aizskrēju un sēdēju studijā. Svarīgi žestikulēdams un stāstīdams kaut ko par jaunajiem ierobežojumiem, nepamanīju, ka manam kreklam ir atsprāgusi vaļā poga un uz galda karājas naba. To nepamanīja ne operators, ne režisors, ne kāds cits pie daudzajiem monitoriem, bet biju skaisti iekadrēts. Tāpēc katru reizi, kad jāiet tiešajā ēterā, pārbaudu, vai krekls ir aizpogāts.
Starp citu, esat devies Twitter konvojā.
Divas reizes [red. publicēšanas brīdī jau trīs reizes].
Varat pastāstīt, kā tas notiek?
Esmu vairākas reizes veidojis sižetus par to, ka ir Twitter konvojs, kam Reinis Pozņaks vāc naudu un automašīnas, arī par to, ka viņiem nozaga akumulatorus. Sākumā to sižetu biju iecerējis Panorāmai, bet sapratu, ka informācijas materiālu sižetam būs par daudz. Ir ļoti forši, ka Latvijas Televīzijai ir arī raidījums Aculiecinieks, kur var paplašināt stāstu, kas neiekļaujas sižetā, līdz ar to var sagatavot trīspadsmit minūšu ilgu raidījumu.
Neatceros, kā man radās doma par piedalīšanos, bet gribējās pašam piedalīties un izstāstīt stāstu līdz galam, kā automašīnas tur nokļūst un kā tās tiek saņemtas. Tad pieteicos pie Reiņa un tiku iekļauts šoferu sarakstā. Mans operators bija ukraiņu puisis, kurš bija ievainots Ukrainas armijā vēl pirms pašreizējā Ukrainas un Krievijas kara. Pieredze bija ļoti forša. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Man joprojām patīk sabiedrība, kas ir Twitter konvojā – kungi un dāmas, kuri bez īpaša patosa un skaistām runām vienkārši dara štelli un palīdz cilvēkiem. Otru reizi braucu bez filmēšanas grupas un kā žurnālists īsti nevarēju darboties. Tad filmēju ar telefonu sociālajiem medijiem.
Žurnālistikas vide ir izaicinājumu pilna. Varat pastāstīt kādu amizantu atgadījumu vai traucēkli sižeta tapšanas laikā?
Kopš Covid-19 pandēmijas sabiedrība ir kļuvusi agresīvāka noskaņota pret medijiem. Žurnālisti tiek vainoti par dažādām lietām, lielākoties nepamatoti. Īpaši daudz negāciju saņem sabiedriskie mediji. Pirms ievēlēšanas Saeimā kāda politiskā partija rīkoja protestus un mēģināja ielauzties Latvijas Televīzijas ēkā. Neatceros tādu gadījumu, kad man būtu fiziski uzbrukts vai traucēts, bet atceros, ka 2009. gada janvārī pie Saeimas notika nemieri un virs galvas lidoja akmeņi. Toreiz tagadējam kolēģim Jānim Gestem gadījās dabūt ar akmeni pa galvu.
Saistībā ar antivakseru aktīvistiem un viņu pasākumiem esmu sastapies ar mēģinājumiem provocēt un pazemot, bet man ir bieza āda, lai to nelaistu sev klāt. Man ir paveicies ar augumu viens metrs un deviņdesmit centimetri un ķermeņa masu virs simt kilogramiem. Ja operators ir tāds pats milzenis, tad reti kurš mēģinās traucēt strādāt. Grūtāk ir kolēģēm dāmām, kurām varbūt ir gadījies, ka viņas sāk raustīt vai grūstīt. Tas ir nepatīkami, taču tā ir daļa no darba. Galu galā, nekļuvu par žurnālistu, lai mani visur slavētu un sagaidītu ar puķēm un pīrādziņiem. Es kļuvu par žurnālistu, lai būtu klāt interesantos notikumos un pastāstītu par to citiem. Interesantie notikumi bieži vien ir ar negācijas daļu, kas var trāpīt arī pašam. Ar to ir jārēķinās.
Nekļuvu par žurnālistu, lai mani visur slavētu un sagaidītu ar puķēm un pīrādziņiem. Es kļuvu par žurnālistu, lai būtu klāt interesantos notikumos un pastāstītu par to citiem. Interesantie notikumi bieži vien ir ar negācijas daļu, kas var trāpīt arī pašam. Ar to ir jārēķinās.
Raksturojiet darba dienu Latvijas Televīzijā!
Tipiska darba diena sākas neilgi pirms pulksten 10.00. Pulksten 10.00 mums ir ziņu korespondentu sapulce ar galveno producentu. Panorāmai ir divi producenti, kas ik nedēļu mainās. Producentu un redaktoru sapulce ir pulksten 9.00, kur izrunā stratēģiskas lietas. Pēc tā attiecīgās nedēļas producents pulksten 10.00 tiekas ar korespondentiem ziņu dienesta telpā un sadala dienas uzdevumus, nedaudz apspriežot, kas ir izdevies un kas nav izdevies iepriekšējā dienā. Dažreiz korespondenti piedāvā savas idejas vai ierosinājumus, ja tādi ir. Gadās arī notikumi, kas sākas agrāk vai nepieciešams braukt tālu prom. Tad darbus sadalām jau iepriekšējā darba dienā. Pēc sapulces cīnos par to, lai tiktu pie filmēšanas grupas, jo Latvijas Televīzijā korespondentu ir vairāk nekā operatoru un šoferu, tāpēc iespējami ātrāk jārezervē viss sižetam nepieciešamais. No pulksten 11.00 līdz pēcpusdienai ir intensīva informācijas materiālu vākšana – braukšana līdz notikuma vietai, filmēšana, intervēšana. Pēc filmēšanas operators iedod čipu, atgriežos Latvijas Televīzijas ēkā, ielādēju informācijas materiālus datorā un rakstu sižeta tekstu, vēlams, noskatoties uzņemtos kadrus, bet tam ne vienmēr pietiek laika. Kad esmu noskatījies kadrus, tos noskatās arī producents, kam, iespējams, ir savas prasības mainīt vai papildināt kaut ko. Kad producents ir apstiprinājis, seko sižeta montāžas process. Tad dodos pie video inženiera un ierunāju sižeta tekstu. Gadās, ka sižetam jāpiemeklē vēl kādi arhīva materiāli. Varbūt nepieciešamas grafikas no grafikas dizaineriem. Tas jāpaveic pirms montāžas, norādot vajadzīgo, piemēram, partiju reitingus, tabulas vai ieskenētus dokumentus. Darba diena ideālā gadījumā beidzas ap pulksten 18.00, bet bieži vien nākas strādāt ilgāk – arī brīvdienās un naktīs.
Cik stundu darba dienā pavadāt pie datora?
Ļoti daudz. Pat pārāk daudz– vismaz četras vai piecas stundas. Starp citu, televīzijā daudz biežāk sastopos ar cilvēcīgo kontaktu, kas man ļoti patīk. Presē bez tā varēja iztikt, jo bieži sazinājos ar cilvēkiem e‑pastā, lietotnē WhatsApp un telefoniski, tomēr pietrūka aizbraukt pie cilvēka un intervēt viņu, parunāt par kaut ko aizkadrā.
Kā atgūstat spēkus no saspringtā darba grafika? Minējāt airēšanu.
Nezinu, vai to var saukt par spēku atgūšanu, bet man ir mazs tūrisma bizness – laivu noma – kanoe laivas un smailītes, ko nomājam Kurzemē. Laivošanas sezona jau ir beigusies, bet vasaras sezonā ikkatrs brīvais brīdis paiet Kurzemē, vadājot, remontējot, apkopjot laivas un nodrošinot atpūtniekiem laivas un telšu vietas. Man ļoti patīk būt ārā un satikt cilvēkus citā vidē. Žurnālistikā bieži vien satieku cilvēkus tad, kad viņiem noticis kaut kas negatīvs vai viņi pastrādājuši kaut ko nelabvēlīgu, un negrib satikt žurnālistu. Tūrismā satieku tikai cilvēkus, kuri grib atpūsties un ir meklējuši manus pakalpojumus, līdz ar to pozitīva komunikācija ar cilvēkiem un būšana svaigā gaisā man palīdz atrauties no darba. Darbavieta ir tik pretimnākoša, ka vasarā man nav dežūru nedēļas nogalēs vai arī izdodas ar kolēģiem sarunāt, lai kāds dežurē manā vietā. Tā es to apvienoju.
Cik konkurētspējīgs ir žurnālistu atalgojums Latvijā un vai jūs apmierina savs atalgojums?
Par atalgojumu esmu apmierināts. Tā kā man ir arī laivu bizness, kā arī īrnieki nekustamos īpašumos, ir iespējams uzturēt ģimeni. Sieva arī strādā. Kopumā Latvijas Televīzijas žurnālisti ir savā ziņā priviliģēti, tā kā strādājam sabiedriskajā medijā, kur nav pieļaujamas manipulācijas ar nodokļu nomaksu. Nodokļi ir nomaksāti, ir sociālās garantijas un sociālā drošība brīžos, kad saslimstu, zinot, ka saņemšu slimības pabalstu. Privātajā sektorā šī situācija ir bēdīgāka, it sevišķi drukātajiem medijiem, kas meklē savu vietu mūsdienu pasaulē un bieži vien ir ne pārāk veiksmīgi. Tajos daudz kas balstās uz žurnālistu entuziasmu, patriotismu un lojalitāti savam uzņēmumam. Darba devēji un darba ņēmēji šādā medijā ir spiesti savilkt jostu. Tiek meklēti dažādi darba ceļi, piemēram, tiek maksāta minimālā alga un honorārs. Vēl ir zināma prakse, kad žurnālisti privātajos medijos darbojas kā mikrouzņēmumi, kas, cerams, jau ir izskausta.
Laikrakstos atlīdzība par rakstu varot būt, tā teikt, smieklīga.
Strādājot laikrakstā Latvijas Avīze, biju apmierināts ar savu atalgojumu. Tas nebija iemesls, kādēļ mainīju darbavietu.
Kā vērtējat pāreju no Latvijas Avīzes uz Latvijas Televīziju?
Sākumā bija pamatīgs kultūršoks par visām izmaiņām. Presē lielāko daļu dienas ievācu informāciju un pats sev biju kungs. Televīzijā ir komandas darbs, kas nozīmē daudz organizēšanas un producēšanas. Turklāt Latvijas Televīzija ir nevis komerctelevīzija, bet gan sabiedriskā televīzija, kas ir kā papildus atbildība. Kopumā domāju, ka visu izdarīju pareizi. Ja nebūtu izdarījis pareizi, tad droši vien būtu nonācis atpakaļ presē. Nenoliedzu iespēju nākotnē atgriezties pie avīzes un ziņu portāla formāta, taču televīzija mani ir ļoti piesaistījusi un no tās nav tik viegli šķirties.
Ja jūs pēkšņi ietu strādāt presē, vai jums liktos, ka tas būtu profesionāli zemāks līmenis, salīdzinot ar darbu televīzijā?
Es neteiktu, ka tas būtu zemāks līmenis. Tas būtu zemāk atalgota darba līmenis, bet tehniskajā ziņā tas būtu kā vienkāršāks līmenis, kur nebūtu jāveic sižeta montāža un tamlīdzīgi darbi. Profesionālā ziņā tas būtu tas pats līmenis.
Vai, jūsuprāt, esat jau sasniedzis pietiekamu profesionālu līmeni žurnālistikā vai arī tiecaties uz lielākiem mērķiem?
Neesmu ļoti ambiciozs cilvēks. Šķiet, visu esmu sasniedzis diezgan labi. Gan jau turpināšu sastapties ar jauniem izaicinājumiem.
Tātad jums patīk tiekties pēc maziem mērķiem?
Jā, bet televīzija neļauj dusēt uz lauriem. Ja būšu kļuvis pārāk mierīgs vai miegains, tad televīzija paspārdīs un atkal nokļūšu kādā izaicinājumā, kas būs svešs un liksies neiespējams. Piemēram, nekad nebiju iedomājies, ka varētu vadīt raidījumu tiešajā ēterā. Nokļūstot Latvijas Televīzijā, šķiet, esmu izdarījis neiespējamo.
Televīzija neļauj dusēt uz lauriem. Ja būšu kļuvis pārāk mierīgs vai miegains, tad televīzija paspārdīs un atkal nokļūšu kādā izaicinājumā, kas būs svešs un liksies neiespējams.
Ko iesakāt topošajiem žurnālistiem?
Tādiem, kas vēl ir pārdomās par to, vai ir vērts cīnīties ar tām vējdzirnavām?
Jā, arī tiem, kas vēl ir pārdomās par karjeru žurnālistikā.
Esiet patiesi pret sevi un tad jūs būsiet patiesi arī pret savu auditoriju – klausītājiem un skatītājiem –, atspēkojot viltus informāciju. Liekas, ka jaunā paaudze ir daudz dabīgāka, patiesāka nekā mana paaudze, kas kaut ko reizēm pārlieku mēģina pierādīt. Manuprāt, žurnālistikā var darboties cilvēki, kuriem ir dažādi talanti un kuriem nav aktiera harismas. Tajā ikviens sevi var apliecināt dažādos veidos – veikt intervijas, analizēt datus, vadīt tiešo ēteru un citādi eksperimentēt.
Esiet patiesi pret sevi un tad jūs būsiet patiesi arī pret savu auditoriju.
