mana mamma

Mūsu mājās ir atvilktne, kurā glabājas viss – sākot no veciem “Maxima” čekiem un beidzot ar dzimšanas apliecībām, dokumentiem un pogām. Atceros, kad biju maza, tā bija aizliegtā atvilktne. To nedrīkstēja vērt vaļā, un nedrīkstēja rakāties pa papīru gūzmu. Agrāk aizliegtajai atvilktnei bija pat slēdzene, un tas padarīja to vēl interesantāku. Tagad atslēga ir nolauzta, un aizliegtā atvilktne ir brīva. Man vairs nav bail, tāpēc kārtīgi esmu izskatījusi tās saturu. 

Studentu medijs "Skaļāk"

Foto no personīgā arhīva

Varētu teikt, ka šajā atvilktnē mētājas visa manas mammas materiālā pasaule. Viņai nepieder daudz. Parasti mammām ir drēbju skapis, smaržas, mīļākie zābaki vai auskari, grāmatas vai kolekcionētas kartītes. Kaut kas tāds, par ko mammas ārkārtīgi satraucas, lolo un kopj, baidās saplēst vai pazaudēt. Manai mammai nekā tāda nav. Kādreiz man likās, ka mammai ir mīļi zīmējumi no skolas, ko mēdzu viņai dāvināt. Man šķita, varbūt viņa tos kolekcionē un noglabā aizliegtajā atvilktnē. Tur manu zīmējumu nav. Tur nav arī kabatiņās saliktu skolas liecību vai diplomu. Toties tur ir vecas fotogrāfijas. Ar mammu. 

Viņa viegli smaida, skatās tieši kameras objektīvā. Brūnās acis zibspuldzē mirdz. Mati sakārtoti pārāk lielā copē. Viņa man atgādina kādu ārzemju aktrisi. Fotogrāfiju ir daudz – vienā viņa pārāk nopietnu seju skatās tālumā, stāv kaut kur Rīgā pie Daugavas un skatās ūdenī, citā dejo pļavā. Mammai tur nevarētu būt vairāk par trīsdesmit gadiem. Liekas – viņai ir tik daudz cerību un sapņu, un iespēju! Viņa varētu paveikt tik daudz ko. Viņa varētu, piemēram, aizbēgt. 

Skatos uz fotogrāfijām, un tas ir kā skatīties filmu. Es zinu, kā šī filma beigsies, bet jaunā, smaidošā sieviete fotogrāfijās to pat nenojauš. Man gribas mainīt scenāriju, gribas mainīt filmas beigas, gribas pakliegt viņai un brīdināt – mammu, nu, lūdzu, lūdzu nekad nesāc dzert! To man gribas pateikt šai sievietei, kas dejo pļavā. Bet viņa jau mani nedzird. 

Vienā no fotogrāfijām viņa smejas, vaigi ir sārti, un viņai rokās ir stikla glāze. Mamma sēž krēslā, un fonā ir cilvēki, ko nepazīstu. Viņa izskatās laimīga. Laimīgi iereibusi. Kopš atceros mammu, atceros arī, ka viņa ir dzērusi. Viņa dzēra dzimšanas dienās, izlaidumos, Ziemassvētkos. Viņa nevarēja ierasties uz skolas koncertiem vai pasākumiem, vai vecāku sapulcēm. Atceros, ka viņa nekad nezināja, ko dāvināt Ziemassvētkos vai Dzimšanas dienās. Kad ar māsām bijām mazas un mums patika spēlēties, mamma dāvināja no humpalām sagrābstītas lelles, kas nevienai no mums īsti nepatika. Toreiz man bija žēl mammas, jo likās – viņa to dāvina, jo nav naudiņas. Bet nauda nebija problēma, viņa vienkārši nezināja, ko dāvināt, jo mūs nepazina. Tad dāvanas pazuda pavisam. Tās aizstāja saujā iespiestas naudas banknotes. Kaut mamma saprastu, ka es labprātāk saņemtu viņas pirktu lelli ar izspūrušiem matiem. 

Vēl atvilktnē ir fotogrāfija ar mammu un vecomāti. Abas skatās tieši objektīvā. Viņām ir līdzīgs smaids un tās pašas acis. Rokas abām saliktas taisni gar sāniem, it kā viņas joka pēc kādu atdarinātu. Mamma uzauga sliktā ģimenē un, būdama maza, nosolījās nebūt tāda pati, kā viņas vecāki. Kad mammas mājās notika briesmīgi strīdi un kautiņi, viņa staigāja pa piemājas kapiem un sarunājās ar kokiem. Tā mamma teica, kad biju mazāka. Parasti mammas atmiņas plūda virtuvē. Es sēdēju uz ķeblīša pie plīts, mizoju kartupeļus. Un mamma stāstīja. 

Reizēm viņa klīda pa mežiem pamatīgā salā un vēlējās kaut viņas dzīve būtu citāda. Kaut viņai būtu siltas vakariņas uz galda vai māte, kas lasa pasakas un māca rēķināt. Mammai arī bērnībā nav piederējis daudz. Viņas tēvs dusmu uzplūdos mēdza dedzināt drēbes. Reiz viņš sadedzināja mammas mīļāko mēteli, kurā viņa jutās ļoti glauni. Un tad tas liesmās dega kopā ar kleitām, blūzēm un grāmatām. Manai mammai nācās agri pieaugt – viņai bija jāauklē mazā māsa, citādi bērns būtu nomiris. Jārūpējas par govīm, trušiem un jāpabaro suņi. Visgrūtāk bija uztraukties par tēvu, kurš dusmās paķēra dunčus, līdz šausmām pārbiedējot. Es zinu, ka mana mamma nekad nav gribējusi būt tāda. Es zinu, ka viņa bija tikai salauzts bērns ar saplaisājušu skatījumu uz pasauli. Un, lai arī viņa līdz kaulam labi zināja, cik briesmīgi ir tā uzaugt, pieaugot mamma atkārtoja gandrīz ikvienu kļūdu, ko pieļāva viņas vecāki. 

Skatos uz mamma tagad un liekas, ka skatos uz ēnu. Viņa ir, viņa fiziski eksistē, bet...

Savas diena mamma pavada guļot gultā un skatoties televizoru. Viņa smejas par krievu seriāliem, ko skatās atkal un atkal, tad aizmieg. Mammai vairs nekas nepatīk. Kādreiz viņa zīmēja. Aizliegtajā atvilktnē, zem papīru kaudzēm, atradu dažus viņas zīmējumus. Nebiju redzējusi viņas roku darbu gadiem ilgi, un biju aizmirsusi, cik jauki viņa mēdza izmantot krāsas. Mamma kādreiz stundām ilgi sēdēja pie galda – pa visām malām bija izmētāti krāsainie zīmuļi. Viņa bija ļoti mierīga, kad zīmēja. Man patika sēdēt mammai blakus un tikai skatīties. Parasti viņa zīmēja saulainās ziemas pēcpusdienās, kad ārā viss mirdzēja kā kristāli. Tas bija viņas mīļākais laiks zīmēšanai. Tagad viņai vairs nav mīļākā laika. 

Foto no personīgā arhīva

Ieraudzīju fotogrāfiju, kurā mēs abas stāvam lauka vidū zem liela koka. Mammai patika pastaigāties ar mani un stāstīt jokus vai norādīt uz jocīgu koku, māju vai akmeni, kas viņai likās skaists. Tas bija šausmīgi sen un man ļoti pietrūkst tās mammas, ko kādreiz pazinu. Varbūt vienkārši mans bērna prāts viņu atceras savādāk. Varbūt tās mēģina pieķerties pie kādas glītas ilūzijas par pastaigām un zīmējumiem un mēģina nedomāt par iztrūkstošo. Bet es atceros smaržu. Mammai patika petūnijas. Pagalms bija krāsains un smaržīgs. Tagad tas izskatās miris pat vasarās. Man tās ir skaistas un trauslas atmiņas, bet tikpat blāvas un senas. Bail, ka tās ar laiku izgaisīs pavisam un vienīgais, ko atcerēšos par mammu, būs tas, kā viņa paģiraina skatās “Saša&Taņa”. 

Tomēr viss nav tik drūms. Man ļoti patīk, kad mamma vakaros gatavo. To viņa dara joprojām. Reizēm viņa ieslēdz radio, skan pasaka vai latviešu dziesmas. Un, ja skanēs Raimonds Pauls, viņa dziedās līdzi. Mammai ir jauka balss, un, viņai dziedot, es pat varētu iztēloties, ka viņa ir tā pati sieviete, kas dejo pļavā. Pa visām istabām smaržo mammas gatavotais ēdiens. Tas ir pārāk īss mirklis, kurā es mūsu mājā jūtos kā mājās. Tādos brīžos mamma patiešām ir mamma, nevis rēgs, kuram dzīvības krāsas atņēmis alkohols. Tajos retajos brīžos, kad mājas patiešām ir mājas, man patīk nedomāt par kontekstu – par vēsturi, nākotni, atmiņām vai iedomām, par saplaisājušām bērnu dvēselēm vai to, kāpēc aizliegtajā atvilktnē nav manu zīmējumu. Jo man patīk iedomāties, ka mamma nekad, nekad vairs nepieskarsies lētajam šņabim, nekad vairs nekliegs, nekad vairs neuzbruks tētim, nekad vairs nenolādēs pasauli un mani, nekad vairs nedauzīs virtuves durvis, nekad vairs nerunās par nāvi. Tomēr burbulis vienmēr pārplīst. To pārspridzina smagais, asais, pēc posta dvakojošais spirta smārds. 

Mamma nekad nespēja aizbēgt no savas bērnības. Viņa to paņēma līdzi pat tad, kad izauga. Varbūt, ja scenāriju varētu mainīt, es viņu filmas beigās izglābtu, un viņa kļūtu par aktrisi vai mākslinieci. Par cilvēku, kurš tomēr izraujas no indes saldās garšas. Patiesībā jau pietiktu vienkārši ar to, ka, filmai beidzoties, viņa teatrāli saplēš fotogrāfiju ar stikla glāzi. Viņa mācētu atgriezties laikā, un mēs abas atgrieztos tajā brīdī, kad zem koka stāvam pļavā un viss vēl ir gluži labi. 

Bet es neesmu scenārists, un vienīgais, ko darīšu, – glīti sakārtošu fotogrāfijas, dokumentus un pogas. Tad es aizvēršu aizliegto atvilktni.

Foto no personīgā arhīva