Darbs ar video 24/7. Saruna ar multimākslinieku Tomu Šicu

Ikdienā Toms Šics ir audiovizuālā satura veidotājs Latvijas Radio, bet arī ārpus darba viņš daudz laika velta fotografēšanai un filmēšanai. Intervijā Toms stāsta, kā no datorspēlēm nonācis līdz Latvijas Radio un kā norit darbs pie gada lielākā projekta – labdarības maratona Dod pieci!.

Laura Māliņa, Studentu medijs Skaļāk

Kā aizsākās tavs darbs ar fotogrāfiju? 

Fotografēju jau 10 gadus, un katrā dzīves posmā ir kaut kas nedaudz savādāks. Studēju multimediju dizainu un komunikāciju Dānijā. Divi labi draugi bija fotogrāfi un bija fočējuši dažādiem zināmiem uzņēmumiem. Likās, ka varbūt jāpamēģina, un tā arī sāku fotografēt, un tas ļoti ātri gāja uz priekšu. Saskaitīju, ka pa trim četriem gadiem nav bijusi neviena diena, kad nefotografēju vai neapstrādāju bildes.

Saskaitīju, ka pa trim četriem gadiem nav bijusi neviena diena, kad nefotografēju vai neapstrādāju bildes.

Ko tu fotografēji? 

Fotografēju dabu un draugus, pasākumus. Reizēm tevi kā studentu uzrunā un piedāvā fočēt kādu pasākumu – citreiz par taloniem vai dzērieniem.

Kā bija mācīties dāņu augstskolā? 

Laikam vairs neatceros to, kas bija skolā, bet vairāk atceros to, kādi tur bija cilvēki. Vairāk iemācies no cilvēkiem, jo gan pasniedzēji, gan studenti bija no dažādām valstīm ar dažādiem raksturiem. Klases biedri bija no visas pasaules, sākot ar Āfrikas valstīm, beidzot ar Filipīnām. Viņi katrs bija savā izaugsmes posmā, kaut ko darījuši iepriekš un no katra varēja kaut ko iemācīties. Joprojām varu uzrakstīt un sarunāt satikšanos. Pagājušajā vasarā pie manis ciemos atbrauca draugs no Slovākijas.  

Laikam vairs neatceros to, kas bija skolā, bet vairāk atceros to, kādi tur bija cilvēki. Vairāk iemācies no cilvēkiem, jo gan pasniedzēji, gan studenti bija no dažādām valstīm ar dažādiem raksturiem

Kā bija būt ārzemēs? 

Labi, ieguvu ļoti daudz kontaktu. Dažkārt braucu uz turieni, citreiz viņi man sūta produktus, ja tas ir uzņēmums, kam vajag fotografēt modeļus vai veidot kampaņas. Joprojām ir kontakti. Man ir dažādas pieredzes ar apģērbu zīmolu fotografēšanu. Visu dienu jāiet ārā, ir saplānoti modeļi, produkti, vienkārši staigā un filmē vai fočē. 

Izklausās diezgan interesanti.

Jā, tāpēc, ka bijām ļoti maza komanda ar samērā jauniem cilvēkiem, un tas bija ļoti forši. Mums vecpilsētā bija savs veikals, tur bija ļoti patīkama sajūta un visi bijām ļoti vienlīdzīgi. Visi kopā kaut ko mēģinājām uztaisīt. 

Pastāsti nedaudz par grafisko dizainu!

Manā atbildībā ir visi publikācijas materiāli, kas nonāk sociālajos medijos un mājas lapā, kā arī ir vides reklāmu izveide uz lielveikalu fasādēm vai uz LED ekrāniem un kustīgās, animētās reklāmas. Neesmu no tiem, kas ļoti daudz zīmē vai nodarbojas ar to radoši, bet, ja uzņēmumam ir sava identitāte, tad pie tā pieturos, apspēlēju to, kas jau eksistē.

Kur meklējami tavi grafiskā dizaina pirmsākumi? 

Kad daudz spēlēju datorspēles, mēs ar draugiem forumā veidojām krutākus parakstiņus, tādas kā ādiņas. Ar spēļu industriju gāju uz priekšu, paši izveidojām savus spēļu atzarus, serverus un veidojām mājas lapas dizainu.

Dānijā pieteicos mācību programmai, lai apgūtu grafisko dizainu. Tā bija pilna, un man piedāvāja multimediju dizainu. Tas ir labāk, jo mums papildus bija programmēšana un mājas lapu izstrāde. To jau biju darījis Latvijā, pirms aizbraucu uz Dāniju, jo biju pabeidzis tehnisko koledžu. 

Grafiskais dizains ir mana brīvā laika nodarbe, un programmēšana ir tas, ko iemācījos skolā. 

Kā kovids ietekmēja tavu darbu? 

Ļoti daudz klientu bija sfērās, kas nedrīkstēja strādāt, viņu darbs bija ierobežots klātienē. Viņiem bija zaudējumi, viņi meklēja, ko nogriezt, un, protams, pirmo nogriež aģentūru, nevis savus darbiniekus. Bez reklāmas un dizaina var iztikt. 

Kā nonāci līdz darbam Latvijas Radio? 

Pirms radio darba man bija sava aģentūra. Tā joprojām ir, bet pirms divām nedēļām aizvērām mājas lapu. Man bija ļoti daudz klientu, daudz darbu. Viss bija lieliski līdz sākās kovids. Tad bija jāmeklē pastāvīgs darbs. 

Paziņas teica, ka te ir vakance, aicināja pieteikties, un tā arī tiku. Šobrīd Latvijas Radio strādāju jau divus vai trīs gadus. 

Kas ietilpst tavos darba pienākumos? 

Jānodrošina video materiāls dažādiem raidījumiem. No pirmdienas līdz trešdienai ir raidījums Krustpunktā, ko rāda arī Latvijas Televīzijā. Tur atbildu par video, tiešraidēm, ierakstiem. Ir vēl dažādi citi raidījumi, kurus ieraksta un samontē, un publicē. Arī visiem, kam vajag foto, uztaisu fotogrāfijas. 

Vai šo darbu var darīt no mājām? 

Nē. Retu reizi pirmdienās varu, bet nevienu citu dienu nevaru. 

Pats seko līdzi radio? 

Kopš strādāju radio, vairs neklausos mūziku. 

Kā tā? 

Nevaru, man gribas mieru, jo visu dienu strādāju un klausos. Ir jāzina, kurš runā, lai pārslēgtu kadrus, jāseko līdzi visam, kas skan tiešajā ēterā. Pēc tam, kad eju vai esmu mājās, gribas pilnīgu klusumu.

Kāda izglītība bija nepieciešama, lai šeit nonāktu? 

Godīgi sakot, pat nezinu. Man ir augstākā profesionālā izglītība, tāpēc domāju, ka tādu vajag, kā minimums. Man nebija pieredzes ar tādu studijas aprīkojumu, kur daudz vadu jāslēdz. Tas viss ir diezgan sarežģīti. Materiāls jāieraksta, viss jāsavelk, nu, pavisam kaut kas jauns. Nav tā, kā filmēt reklāmas rullīšus. Ir trīs kameras, viena gaisma un sets. Viss ir forši, līdz brīdim, kad viss ir jāvelk uz lielo kasti, sviči [switch – slēdzis] un rūteri jāslēdz klāt. Tur ir kādas 100 lietas, un katra dara savu darbību. Tas ir pavisam savādāk. Man pirmajās divās, trīs dienās likās, ka to nekad nevarēšu, ka laikam iešu prom, ka tas nav iespējams. Kaut kā tomēr tiku tam pāri, bet sākums bija briesmīgs. Tagad tas liekas vienkārši. 

Papildus piekritu visādām idejām un izbraucieniem. Mums ir arī dažādi pasākumi ārpus radio. Kā režisors filmēju koncertus. Tad salieku visu tehniku, visu sataisu, un man ir divi operatori pie kamerām, vēl trīs kameras kaut kur citur stāv, un pats sēžu pie tādas lielas pults, mainu kadrus un saku operatoriem pa mikrofonu, ko vajag. Ko darīt, ko nedarīt, kas varētu izskatīties labāk, ko man vajag tajā brīdī. 

Man pirmajās divās, trīs dienās likās, ka to nekad nevarēšu, ka laikam iešu prom, ka tas nav iespējams. Kaut kā tomēr tiku tam pāri, bet sākums bija briesmīgs.

Kā pagāja Dziesmu un Deju svētki? 

Esplanādē mums bija sava radio un televīzijas studija, kur visas dienas garumā nāca gan kori, gan diriģenti uz intervijām un dziedāja. Mēs tur arī visu dienu darbojāmies no septiņiem rītā līdz desmitiem vakarā. Kopumā - interesanti, bet šoreiz man nekas nebija jābūvē. Principā atnācu pie pults mainīt kadrus un vēl montēju video. 

Cik liels darbs tiek ielikts video montāžā? 

Radio tā montāža nav tik nozīmīga, jo saturs nav tāds, lai šausmīgi montētu. Lielākoties tas materiāls iet pilnā kamolā. Aptuveni 10 minūtes kāds performē un tiek intervēts, tādas lietas īsti negraiza. Ir raidījuma vadītāji, kas neietur pauzes, jo mums viss audio iet dzīvajā ēterā. Viss ir sadalīts un paužu mums nav.  

Gada lielākais projekts noteikti ir labdarības maratons Dod pieci!. Man ir video komanda, mums jāstrādā 24/7. Televīzija nodrošina video materiālu. Viņi sēž pie pults un maina kadrus, visi vadi atnāk šeit uz radio, un mēs ierakstām. Visu materiālu uzreiz griežam, apstrādājam, tas notiek cauru diennakti. 

Ļoti stresaini, tāpēc, ka 45 minūtes notiek dziedāšana un intervijas, un tev ir 15 minūtes, lai to visu samontētu, pierakstītu kādus labākos momentus, kas varētu būt publicēti. Ja kaut ko iekavē, kaut kas nav tā, kā vajag, sākas jau nākamais. Tam pa vidu vēl jāsamontē kādi pieci, seši video ar hailaitiem [highlights - spilgtākie mirkļi] - kā cilvēki ziedo, viņu emocijas un tamlīdzīgi.