"Kinofestivāls - tie ir svētki!" Saruna ar Sonoru Broku
Franču beķerejā pie Bastejkalna gaidu RIGA IFF radošo direktori un Latvijas Radio personību Sonoru Broku. Šogad Rīgas Starptautiskais filmu festivāls svinēja desmit gadu jubileju un šādi kino svētki nebūtu iespējami bez cilvēkiem kā Sonora. Uz tikšanos viņa ierodas tieši no Latvijas Radio ēkas, kur tikko veica interviju. Viņa atbrauc ar velosipēdu un siltu smaidu sejā, un uzreiz ir gatava mūsu sarunai. Kafijas smaržas un Rīgas trokšņu ieskautas, mēs runājam par kino, radio, mākslīgo intelektu un to, kā nezaudēt līdzsvaru dzīves straujajā ritējumā.
Elizabete Didža, Studentu medijs Skaļāk
Intervija notika septembrī
Kādi bija jūsu bērnības sapņi un kā nonācāt pie mākslas virziena – kino? Vai jau bērnībā jums bija aizraušanās ar filmām vai tas tikai vēlāk parādījās?
Nē, noteikti nē, man bērnībā bija divi sapņu darbi - es gribēju strādāt vai nu konfekšu vai grāmatu veikalā. Ļoti nopietnasvēlmes. Kad es sāku studēt lietišķo mākslu pēc vidusskolas, tad kinostudijas vienkārši bija tāds sakritības rezultāts, jo bija skaidrs, ka es vēlos turpināt studijas Rīgā un tobrīd tā bija jauna studiju programma. Mēs bijām pirmais kurss, kas studēja Latvijas Kultūras Akadēmijā audiovizuālās kultūras vēsturi un teoriju. Protams, nav arī tā, ka kaut kas rodas absolūtitukšā vietā. Mani vecāki skatījās tādu kino, kuram piemīt arī mākslinieciska vērtība, nevis tikai sižetiska, naratīva vai izklaides vērtība. Tas bija Tarkovskis, kuru mēs mājās skatījāmies. Audiovizuālās kultūras pamati arī tiek ielikti bērnībā, varbūt mēs to paši nemaz neapzināmies, bet, atskatoties kļūst skaidrs, ka kaut kas jau tobrīd ir noticis.
Audiovizuālās kultūras pamati arī tiek ielikti bērnībā, varbūt mēs to paši nemaz neapzināmies, bet, atskatoties kļūst skaidrs, ka kaut kas jau tobrīd ir noticis.
Ko tas nozīmē būt radošajai direktorei filmu festivālā, kādi ir jūsu pienākumi?
No ļoti skaistiem līdz ļoti rutinētiem. Starptautiskos kinofestivālos ir projektu prezentāciju skates, tur notiek filmu projektu vērtēšana ļoti agrīnā formā un var jau laicīgi sākt sekot kādam projektam, kurš tevi interesē. Tad, protams, ir arīstarptautiski kinofestivālu apmeklējumi, kuros ir iespēja iepazīties ar to, kas šobrīd notiek kino ainā, bet ļoti daudz filmu skatos mājās savā datorā, bez braucieniem, arī pēc kovida ir radusies šī tendence - samazināt starptautisko braucienu skaitu, jo bieži vien mēs varam daudz vairāk izdarīt, nekur nebraucot. Protams, ka kinofestivāls ir nesalīdzināma intensitāte un, skatoties filmas tādā režīmā, laikmeta garu ir iespējams nolasīt daudz precīzāk, nekā vakarā pēc dienas darbiem kaut ko paskatoties. Paralēli tam notiek darbs ar fondu piesaisti festivālam, tie ir bezgalīgi projekti, projekturakstīšana, projektu atskaites, plānošana, filmu skaitīšana, Eiropas procentu skaitīšana, sekošana tam, lai būtu dzimumu līdzsvars festivālā, tātad visi šie skaitliskā rādītāja darbi un ļoti, ļoti daudz arī tīri tekstuālu un skaitlisku uzdevumu.
Ņemot vērā, ka jūs esat filmu eksperte, nevaru atturēties no tāda varbūt nedaudz banāla jautājuma, kādas ir trīs jūsu mīļākās filmas?
Tas visu laiku mainās. Es nepārtraukti redzu kaut ko jaunu. Es varu ieteikt noskatīties trīs jaunas filmas, jo trīs filmas, kuras es tiešām vēlētos vēlreiz un vēlreiz skatīties, tādu īsti nav, jo es to nevaru atļauties arī laika ziņā. Es droši vien ieteiktu noskatīties beļģu režisores Džesikas Vudvortas filmu "Luka", kas ir ļoti interesanta kopprodukcija. Tur ir piedalījušās lielās Eiropas valstis, un arī Beļģija, un tad ir Armēnija, kas nozīmē, ka tur ir iesaistīti gan armēņu aktieri, gan armēņu mazā producējošā kompānija, kas, man liekas, ir nākotnes struktūra, kā strādāt ar kino, kurā sadarbojas lielās un mazās valstis. Tas ir ārkārtīgi skaists melnbaltais kino, kurā liela vērība tiek pievērsta tieši kino estētikai un kur vienā no galvenajām lomām ir Džeraldīne Čaplina, Čārlija Čaplina meita. Tas ir tipisks kino, kādu mēs kinoteātrī ikdienas repertuārā varētu redzēt, bet droši vien, ka tikai pāris seansos. Tas, ko es varbūt gribētu pieminēt, ir latviešu animācija, kura ir tiešām ļoti ievērojamas kvalitātes arī Eiropas līmenī, arī pasaules līmenī un man bija liels pārsteigums iepazīties ar Ilzes Ances Kazākas darbu "Gruzis". Ļoti, ļoti īsa filma, kas piedzīvos nacionālo pirmizrādi Rīgas festivāla laikā. Tās ir pāris minūtes, bet šī spēja zīmētam attēlam piešķirt absolūto plastiku ir diezgan unikāla. Tas ir liels un ievērības cienīgs sasniegums tik jaunai māksliniecei,. Vēl man ir ļoti mīļš Lielbritānijas režisores Džoenas Hogas darbs. Viņa jau trešo filmu strādā kopā ar savu draudzeni Tildu Svintoni, savu domubiedri. Tāda tipiska pandēmijas laika spēlfilma, kas saucas "Mūžīgā meita." Mēs šajā filmā titullomā redzam Tildu Svintoni, un vēl tur ir burtiski trīs aktieri. Pandēmijas laika filma, jo tiek izmantota ļoti ierobežota lokācija - tā ir tikai viena ēka ārpus pilsētas, nomaļa viesnīca, muiža, kurā tad galvenā varone pavada laiku ar savu māmiņu, kas ir jau stipri gados, un viņas gremdējas atmiņās par kopā piedzīvoto, pavada ikdienu ļoti sīkās ķildās. Šai filmai ir tāds viegls, gotisks piesitiens, apkārt ir migliņa un krēsla. Lai nepateiktu pārāk daudz, jāsaka, ka mēs ne vienmēr varam ticēt savām acīm.
Kādas ir jūsu domas par mākslīgo intelektu un tā pielietošanu kino? Vai mākslīgais intelekts varētu veidot filmas tā, kā to dara cilvēks?
Kad parādījās mājas video… Nē, pat agrāk, kad parādījās radio, cilvēki bija ļoti satraukušies, kas notiks ar dzīvo mūziku.Kad parādījās mājas video, arī bija liels satraukums sabiedrībā, ka tagad izzudīs prakse apmeklēt kinoteātrus. Kad parādījās 3D, visi bija satraukušies, ka tagad visas filmas būs tikai 3D. Tā ir ar visiem jaunievedumiem, jo mēs līdz galam nesaprotam, kur ir tas limits, kur ir tās spēju beigas un liekas, ka tas ir kaut kas nekontrolējams. Kaut kas tāds, kas beidzotpārspēs cilvēku. Mani noteikti nesatrauc šīs piedāvātās tehnoloģiju iespējas, bet ir jāpaiet vienkārši laikam, lai mēs saprastu, kur šīs iespējas mums var palīdzēt un kur tās ir liekas. Kur viņas rada tiešām sliktu kvalitāti un nav tā vērtas un kur šo tehnoloģiju lietošana mums spēj atslogot darbu. Vienkārši noteikti ir jāizstrādā regulācija. Es saprotu, ka šobrīd, tas risks ir saistībā ar aktieriem, ar aktiera balsīm, ar aktieru vizuālo tēlu, kur šīs jaunās iespējas ļauj tiražēt nekontrolējami ilgi, daudz un tādā garā, bet es domāju, tiklīdz kā tiks izstrādāts regulējums, tad arī satraukums norimsies. Tāpat ir skaidrs, ka tās noteikti ir iespējas, kuras varam izmantot savā labā. Un mākslīgajam intelektam nepiemīt humors, vismaz ne labs humors.
Vai ir bijuši brīži, kuros sāk likties, ka neko jaunu filmu industrijā vairs neredzēsiet, un tad pēkšņi – pārsteigums, ”wow” , šādu filmu, šādu pieeju es vēl neesmu redzējusi?
Man visu laiku ir tā otrā daļa, tās pirmās nav, tāpēc, ka es varbūt esmu ideāliste, visu laiku tiešām redzu kaut ko jaunu. Vai nu tas ir jauns reģions, vai tas ir jauns kino veidotājs, bet, protams, kaut kādā brīdī iestājas sagurums, it īpaši atrodoties festivālos ārpus valsts. Miega trūkums noteikti dara savu, bet vienmēr kādā brīdī man ir izdevies nokļūt kino seansā, kurš mani absolūti pārliecina par to, ka iespējas ir neizsmeļamas. Tāpat kā mūzikā. Robeža nav sasniedzama.
Vienmēr kādā brīdī man ir izdevies nokļūt kino seansā, kurš mani absolūti pārliecina par to, ka iespējas ir neizsmeļamas.
Pārslēdzoties no filmām un filmu festivāla, arī šodien ieradāties tieši no Latvijas Radio ētera. Jums kopā ar režisori Martu Elīnu Martinsoni ir raidījums “Piejūras klimats”, kā nonācāt pie idejas par šo raidījumu?
Ideja neradās man. Tā radās kursabiedrenei, draudzenei, fotogrāfei Agnesei Zeltiņai. Tobrīd biju es un Kristīne Želve, un mēs sākām kopīgi veidot raidījumu. Nav tā, ka man ļoti izdodas pateikt nē. Man viss vienmēr šķiet ļoti interesanti. Radio pasaule man bija absolūts pārsteigums un jaunatklājums. Ārkārtīgi augstu vērtēju profesionāļus, kas strādā radio. Man liekas, tas ir kaut kas maģisks, visa tā radio māja. Tā ir tāda vērtība, ka mums ir šis lielais nacionālaisradio, kurš ir pilns ar cilvēkiem, kuri deg par to, ko viņi dara un, ņemot vērā arī radio vēsturi, man tiešām ir ļoti liels prieks, ka es varu būt kāda niecīga daļiņa no tā visa.
Kā tiekat galā ar stresu pirms intervijām, kā sagatavojaties, vai jums ir kādi specifiski rituāli, ko veicat pirms tam vai esat cilvēks, kurš par to tik ļoti nesatraucas?
Nē, rituāli nē, bet es noteikti uzrakstu interviju jautājumus. Tas nenozīmē, ka viņi visi tiek izmantoti. Arī šodien puse no maniem jautājumiem palika neuzdoti gan tādēļ, ka cienījamā kinorežisore, ko es intervēju, tiešām ir lieliska stāstniece un jautājumiem vienkārši nebija laika. Ja cilvēks ir trenējies stāstīt, pieradis veidot savu stāstījumu, tad tur jau tiek iekļauti arī visi jautājumi, ar kuriem parasti intervētājs mēģina virzīt sarunu.
Kāda bija sajūta pirms pirmās intervijas radio ēterā?
Tas nebija radio, tas bija Nacionālās filmu skolas telpās, tur notika pasākums, kas bija veltījums kinorežisoram Ansim Epneram. Man vienkārši tika iespiests rokā radio mikrofons un uzdots: "ej tagad un nointervē pāris cilvēku." Protams, satraukumu sākumā var noteikti dzirdēt balsī, kas paliek tāda spiedzīgāka un raustīgāka. Sākumā ir bail no cilvēkiem, kuri jāintervē, lai gan būtu jābūt tieši otrādi, intervējamajam kaut kā jāpalīdz atvērties un jāpalīdz tikt uz galvenā intervijas ceļa. Ekspresintervijām, protams, jebkurš sākumā ir gatavs, vienkārši pēc tam jāpaskatās, ko ar to materiālu vispār var iesākt. Tā kā man bija kolēģe Kristīne Želve, kurai tomēr bija pieredze, tad arī sākuma raidījums veiksmīgi tika finalizēts.
Kas, jūsuprāt, ir jūsu augstākais karjeras sasniegums līdz šim?
Es ceru, ka nav vēl līdz šim bijis. Man šķiet, ka galvenais nav augstums, bet noturība karjerā. Tā sajūta, ka es vienmēr labi izdaru savu darbu, vismaz cenšos vienmēr izdarīt maksimumu. Panākt labu sajūtu par to, kas ir izdarīts un, ja ir tā sajūta, tas ļoti bagātina cilvēku, ja tu tiešām esi apmierināts ar to, ka tu esi paveicis, un zini arī, kas jādara nākamais. Mani laikam vairāk interesē tādas procesuālas kvalitātes, nevis kaut kādas virsotnes. Es esmu mēģinājusi ļoti daudz izdarīt vienlaikus. Tas bija tolaik, kad es paralēli strādāju kinofestivālā, rakstīju žurnāliem, strādāju radio un vēl arī studēju maģistru. To visu var izdarīt, bet, manuprāt, tas ļoti noplicina bāzi. Cilvēks vispār zaudē spēju priecāties par dzīvi. Tas nav vajadzīgs ilgtermiņā, es pierādīju sev, ka to spēju izdarīt īstermiņā un, ka man ir kapacitāte, bet es neteiktu, ka jutos ļoti labi, tāpēc šobrīd mani vairāk interesē līdzsvars visā, ko daru. Lai dzīvei arī kaut kas paliktu pāri.
Kādi ir jūsu mērķi vai ieceres karjerā, personīgajā dzīvē, saistībā ar kinofestivālu vai radio raidījumu?
Personīgajā dzīvē noteikti turēties pie līdzsvara, turēties pie darba un ārpus darba līdzsvara, jo tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tas atsaucas uz veselību, gan mentālo, gan fizioloģisko un līdz ar to arī neizbēgami ietekmē pēc tam darbu. Man vajadzēja daudzus gadus, lai to saprastu, bet nu labāk vēlāk nekā nekad. Profesionālajā ziņā - mēģināt paveikt kaut ko tādu, kas varbūt kādam noder. Man ir tāda naiva cerība, ka kinofestivālā kāds cilvēks ieraudzīs filmu, kas atstās viņā kaut kādu nospiedumu, kas liks viņam aizdomāties par kaut ko, par ko viņš iepriekš nav aizdomājies jeb nostiprināsizjūtu, ka viņa izvēles ir bijušas pareizas, jeb varbūt vienkārši - tā būs laba sajūta, kaut vai uz vienu vakaru. Vai arī tieši otrādi, ļoti liels diskomforts uz vienu vakaru, bet kas mainīs šī cilvēka skatījumu uz pasauli. Varbūt es pārāk daudz iedomājos, ko kino var izdarīt, bet, man šķiet, ka tā ir liela vērtība. Mēs varbūt pārāk maz saprotam kultūras iespējas un to, cik daudz tās spēj ietekmēt sabiedrību. Ja varam kaut maziņu pilienu tajā visā ielikt, tad ar to ir pilnīgi pietiekami.
Man ir tāda naiva cerība, ka kinofestivālā kāds cilvēks ieraudzīs filmu, kas atstās viņā kaut kādu nospriedumu, kas liks viņam aizdomāties par kaut ko, par ko viņš iepriekš nav aizdomājies.
Kā vispār kinofestivāli nezaudē savu aktualitāti mūsdienās, jo pirātisma pilnās saitēs visu taču var atrast?
Nekas jau šo nišu nevar aizpildīt, jo Netflix vai Amazon Prime nerādīs festivāla kino. Kino uz lielā ekrāna ir tā forma, kurai tas ir radīts. Tāpēc kino festivāli ir vienīgā platforma, kur mijiedarboties ar kino. Mēs mijiedarbojamies, ejam uzkino, to uztveram. Mūsos rodas procesi, recepcija. Mājās, mazajā ekrānā skatoties, tas nenotiek ar mūsu apziņu, ar mūsu redzi. Vienkārši attēls iedarbojas savādāk. Kino festivāla galvenais uzdevums ir ieslēpts nosaukumā. Festivāls, tātad tie ir svētki. Svētki, kuros var satikties vienādi domājoši cilvēki un ne tikai no Latvijas, arī no citām valstīm, un tā ir ļoti aktīva starptautiska komūna – pilnīgi jukušu cilvēku komūna, kura nodarbojas ar absolūti netveramu lietu un tic kaut kādiem ideāliem.
Kāda ir sajūta, kad filmu festivāls ir jau sācies un jūs redzat cilvēkus, kuri nāk baudīt filmas, kādas ir jūsu emocijas tajā brīdī?
Šausmīgs uztraukums. It īpaši, ja ir atbraukuši paši kino veidotāji, tad vienmēr ir uztraukums, vai tu esi pietiekami par to filmu pastāstījis, vienalga, vai medijos vai festivāla mājaslapā. Vai gadījumā nebūs pustukša zāle, jo, protams, ka nekad nav tā, ka visi seansi ir absolūti pilni, un sajūta, kad tu ar kino veidotāju ieej zālē un tur nav auditorijas, ko viņš varbūt ir iedomājies redzēt, nu tā ir briesmīga sajūta. To ir vienkārši jāiemācās uztvert vieglāk, jo tikpat labi tie būs trīs cilvēki, kuri būs ārkārtīgi laimīgi par to, ko viņi būs redzējuši un ne jau tie skaitliskie rādītāji ir seansa vērtība, bet par to es vienmēr uztraucos.
Kas ir tas, ko šajā industrijā visvairāk novērtē, īpašības, prasmes?
Darba tikums. Tas ir ļoti būtiski. Arī domājot par kino festivāla brīvprātīgajiem, kas īstenībā ir ļoti prestiža pozīcija. Tas nav bezmaksas darbaspēks. Pasaulē festivāla brīvprātīgais ir tāds kā goda amats. Ir cilvēki, kas tiešām gadiem ļoti uzticīgi piedalās festivālos. Piemēram, aktrises Alīsijas Vīkanderes mamma ir rūdīts festivāla brīvprātīgais, viņa katru gadu piedalās šajā festivālā Zviedrijā. Vienu gadu es biju Gēteborgā, mani veda no lidostas uz festivāla centru tāds kungs, kuram bija ļoti nopietns amats ikdienā, bet viņš tiešām katru gadu veltīja savu laiku tam, lai būtu šoferis festivāla viesiem, jo tas bagātina viņa ikdienu. Droši vien tas, ar ko sākt, ir brīvprātīgā amats, tas palīdz saprast, ko tu tur vēlētos vai nevēlētos darīt, jo tā ir iespēja pabūt nedaudz iekšā un redzēt, kā tas notiek. Tie ir paši mazākie, vienkāršākie amati, kas ļauj būt klātesošiem, iepazīt šo pasauli. Vari redzēt, ko dara katra profesija, kas ir lielākie izaicinājumi, kas – lielākās grūtības. Vajag to redzēt no šīs puses, jo varbūt, ja patīk pats skaistākais, tas nenozīmē, ka tajā virzienā jāiet, jo galvenais ir spēja izturēt pašu riebīgāko sadaļu. Tas, uz ko mēs skatāmies, lai cilvēkiem, kuri nāk pie mums festivālāstrādāt, būtu interese par to, ko viņi dara, un lai būtu atbildība. Jo, ja cilvēks ir atnācis, lai labi pavadītu laiku, bet viņam nav nekādas atbildība pret to, ko viņš dara, tad viņš nav uzticams. Jā, divas lietas - interese un atbildība.
Jo varbūt, ja patīk pats skaistākais, tas nenozīmē, ka tajā virzienā jāiet, jo galvenais ir spēja izturēt pašu riebīgāko sadaļu.
Saite uz raidījumu "Piejūras klimats"
