Skaistuma pielādēta dzīve par spīti visam grūtajam. Intervija ar režisori Ildzi Felsbergu
Novembrī pirmizrādi pieredzēja jaunās režisores Ildzes Felsbergas īsfilma "Sliktie dzīvnieki", kas ir viena no Latvijas Televīzijas konkursa "Latvijas kods, Latvija šodien" 2023. gada uzvarētājām. Intervijā atklājot darba procesu pie filmas veidošanas un savu režisores pieredzi, Ildze ir ar nopietnības pilnu skatienu sejā un pozitīvu noskaņu. Režisore stāsta par profesijām, kuras aptver kino tapšanu, kā arī iedvesmo spert soli skaistumā, kas atrodams, strādājot filmu pasaulē. "Skaistuma pielādēta dzīve par spīti visam grūtajam," - saka Ildze.
Signe Solovjeva, Studentu medijs Skaļāk
Sākumā jūs varētu nedaudz ieskicēt par sevi.
Es sevi varētu saukt par jauno kino režisoru, jo vēl gaidu savas pirmās lielās filmas iznākšanu. Šobrīd strādāju pie sava otrā bakalaura Kultūras Akadēmijā. Pirmais bija audiovizuālajā teorijā, un tagad es studēju filmu režiju. Paralēli savu filmu taisīšanai es strādāju kino industrijā par režisora asistentu dažādos projektos. Mans pienākums ir sagatavot visu filmēšanai. Sagatavot piezīmes, kuras tiek nodotas montāžai, pārbaudīt tehniskas lietas un būt kā režisora aizmugurei, lai viņš varētu domāt par radošām lietām. Pārbaudīt vai nav iefilmētas kļūdas, vai kadrā nav atspīdumi, statīvi, vai kostīmi ir pareizajās vietās, analizēt materiālu un sekot līdzi, vai tas ir maksimāli labi nofilmēts.
Kas jūs iedvesmoja spert soli filmu radīšanā, vai tas bija kāds cilvēks vai specifisks darbs?
Es vienu brīdi dzīvoju mazā pilsētiņā, kur nebija daudz, ko darīt. Sāku skatīties filmas un sapņot par to, ka es varētu tās taisīt. Kino ir vesela, pašpietiekama pasaule, kas ievelk iekšā. Gribēju kļūt par dabas filmu autoru. Bērnībā skatījos ļoti daudz National Geographic filmas. Bet ar laiku izpratne par filmām mainījās. Man patīk mazo cilvēku komēdijas. Mazliet skumjas. Īstenībā mana pirmā filma un tas, kā es strādāju, varētu teikt, ka tā ir dabas komēdija.
Jūsu debijas filma “Sliktie dzīvnieki” iznāca šogad. Tātad, es noprotu, ka režisora darbu uzsākāt nesen. Tā ir tiesa?
Šo filmu es uzsāku pirms diviem gadiem. Kāds laiciņš jau ir pagājis un filmas ideja ir transformējusies. Sākumā es gribēju taisīt filmu par biologu Mihailu Pupiņu, kurš ir iemācījies visas Latvijā esošo krupju dziesmas. Šobrīd mēs aktīvi filmējam, bet ļoti saspringtais darbs sākās šogad un iepriekšējā gada decembrī.
Filmā Latvijas šodienas attēlojumu jūs izvēlējāties parādīt caur dzīvnieku skata punktu. Kādēļ šāda izvēle, kur tika rasta iedvesma?
Mērķis bija uztaisīt tādu antimodes komēdiju, kurā cilvēki sastopas ar savām bailēm, izmantojot materiālu, kas tipisks dabas filmām. Tā būs eksperimentāla filma. Tas bija izaicinājums, jo 26 minūtes priekš eksperimentālas filmas ir diezgan daudz, bet es un mana komanda atrodamies noslēguma fāzē. Filma savā jocīgajā veidā tā strādā.
Šis ir ļoti labs sākums karjerai kā režisoram. Kā jums šķiet?
Jāskatās, kā filmai ies. Mums ir daudz darba pēcapstrādē un montāžā, bet, protams, ir prieks. Režija nav viegla profesija. Mans mērķis ir taisīt mazas un jocīgas filmas. Šis ir pirmais solītis tajā virzienā un ir pirmais lielākais darbiņš, kurā es strādāju. Tā bija ļoti patīkama un vērtīga pieredze.
Jūs pieminējāt, ka vēlaties veidot mazas un jocīgas filmas. Vai Jūs vēlētos ar šīm filmām publiku iepriecināt un uzjautrināt?
Ne obligāti. Galvenais ir, ka filma liek tev domāt par lietām, ko tu iepriekš neesi piefiksējis vai nav sanācis tajās iedziļināties. Man, lielākoties, patīk filmas, kuras nebaidās paironizēt par pasauli. Es lielāko daļu savu darbu gribēšu veidot nedaudz komiskā veidā.
Ar kādām grūtībām nākas saskarties, strādājot par režisoru?
Tas atšķiras, vai tiek veidota spēlfilma, vai dokumentāla filma. Spēlfilmas ir krietni sarežģītāks process, jo ir jādabū daudz resursu vienā brīdī, vienā vietā – komanda, aktieri, visas iespējamās rekvizītu, mākslas pasaules lietas, un vienmēr kaut kas noiet greizi. Režisora svarīgākā rakstura īpašība ir miers un spēja tikt galā ar pēdējā brīdī neparedzētām izmaiņām un noturēt savu fokusu. Dokumentālajās filmās ir mazliet savādāk. Ļoti svarīga ir precīza ideja un milzīgs darbs jāiegulda montāžā. Montāžas režisora ieguldījums ir milzīgs, un par to tik ļoti nerunā kā par režisoriem. Tas ir smags darbs, kas notiek dokumentālajā kino.
Režisora svarīgākā rakstura īpašība ir miers un spēja tikt galā ar pēdējā brīdī neparedzētām izmaiņām un noturēt savu fokusu.
Tieši pretēji, kas visā procesā nāk viegli un bez problēmām, par ko nav jāsatraucas?
Jebkuram cilvēkam, kurš nonāk kino pasaulē, tā ir privilēģija, piedzīvot ļoti daudz skaistuma. Nonākt vietās, kur cilvēki parasti nenonāk, un pieredzēt to, kā uz rūtiņu lapas uzrakstītu ideju, kas lēnām apaug ar miesu. Tas ir ļoti skaisti un daudz grūtības var arī pārdzīvot. To gribas!
Darbs, strādājot ar filmu, ir dažāds, pastāstiet, lūdzu, kāda ir ikdiena, strādājot pie projekta?
Filma sākas ar ideju. Dažiem tā atnāk kā attēls vai atgadījums no dzīves, ko viņi vēlas atdzīvināt. Citiem ideja ir koncepts, diezgan skaidrs, ko gribētu izmēģināt. Nākamais solis ir pabeigt scenāriju un atrast komandu. Komanda ir nepārvērtējami nozīmīga, režisors ir tikai viena profesija, kas tur visu kopā. Operators ir tikpat nozīmīgs, un viņš ir tas, kas visu savā galvā ierauga un spēj iznest uz ārpusi. Producents un montāžas režisors arī. Tad tiek gatavoti story bordi [no angļu val. kadru plāns] vai mood bordi [no angļu val. noskaņas karte], kuros katra lietiņa tiek atrunāta. Dokumentālā filmā notiek savādāk. Būs ļoti daudz filmēšanas. No safilmētā materiāla galā tiek izmantoti pieci vai desmit procenti, kas ir diezgan daudz. Spēlfilmām tā nevar atļauties, jo viss, kas tiek filmēts, vismaz 70 procenti, nonāk gala versijā.
Atgriežoties pie idejas, vai šai īsfilmai ideja nāca ātri vai pie tās bija jāpiestrādā, jāmeklē citu viedokļi? Vai jau bija konkrēta iecere?
Sākumā mans plāns bija doties uz Daugavpili un taisīt filmu par zoologu Mihailu Pupiņu, kurš ir īpatnējs cilvēks ar spēju būt dziļi iekšā savā darbā. Bet, nonākot tajā pasaulē, mēs sapratām, ka interesantāk ir redzēt dzīvniekus tieši. Izdomājām, ka mēs taisīsim eksperimentālu, konceptuālu filmu, kurā nebūs redzams neviens cilvēks. Filma sastāv no "neglīto dzīvnieku" tuvplāniem. Reizēm mēs dzirdam komentārus, ko cilvēki izsaka, kad viņi nonāk saskarsmē ar šiem nepazīstamajiem objektiem. Tās reakcijas ir ļoti dažādas. Lielākajā daļā cilvēku rodas riebums, citiem – apbrīns.
Jūs pieminējāt "neglītie dzīvnieki", kas šie dzīvnieki būtu?
Filma mazliet balstās Mihaila Pupiņa teorijā par to, ka cilvēkam ir nosliece skatīties ar skepsi pret visu, kas ir atšķirīgs. Šie dzīvnieki ir ar daudz pirkstiem, ar maz pirkstiem, ar jocīgu ādu vai garu asti, jocīgu apmatojumu vai vispār nav apmatojuma. Šīs lietas trigerē [no angļu val. trigger – izraisīt, radīt, izsaukt] apslēptas emocijas, kuras cilvēki nekaunējās šaut ārā. Tie ir dzīvnieki, kuriem evolūcija piešķīrusi no mums atšķirīgus atribūtus. Mēs, lielākoties, filmējam tropu mājā Rīgas zoodārzā, nedaudz filmējām arī Daugavpils zoodārzā. Ir dažādi dzīvnieki – čūskas, rāpuļi, vardes, simtkāji, prusaki – visi tropu mājas iemītnieki.
Kāda ir sadarbība starp jums un citiem savas filmēšanas grupas locekļiem?
Kad mēs bijām tikuši galā ar struktūru, bija skaidrs, kas katram ir jādara. Kopā ar operatoru esam sagatavojuši nepieciešamo kadru listi un viņš, dažreiz patstāvīgi, dažreiz kopā ar mani, dodas ķert brīžus, ar kuriem mēs aizpildām vizuālo pasauli. Mana producente vienmēr ir man blakus un palīdz ar dažādiem organizatoriskiem un budžeta jautājumiem. Montāžas režisors šajā filmā iznes vienu no lielākajiem smagumiem, jo viņš ir tas, kuram viss materiāls jāsakārto, jāsaprot, ko ar to darīt. Montāžas režisors bieži ir visgudrākais cilvēks komandā, jo viņa galvā filma iegūst veidolu.
Tātad šai sadarbībai un komandas darbam ir diezgan liela nozīme projektu veidošanā?
Tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Jāatrod cilvēki, kuri līdzīgi saprot tavu ieceri un ir gatavi maksimāli investēties šajā idejā. To nevar izdarīt, ja paņem cilvēku, kuram vienkārši nav naudas vai nav aktīva interese, un cerēt, ka viņš to spēs labi izdarīt. Viņam ir jābūt līdz kaulam iekšā. Katram sevi nedaudz jārežisē. Galvenajam operatoram ir aktīvi jāstrādā pie kadru pasaules. Montāžas režisoram ir jābūt idejām, kādos virzienos varētu doties, lai uzlabotu darba kvalitāti. Režisors ir tam visam pa vidu un mēģina šīs pasaulītes noturēt un saistīt. Režisors ir ļoti svarīgs sākuma procesā pie idejas izveides, jo bez tās nekur nevar tikt. Ja nav idejas, nav arī filmas.
Kā jūs uzturat harmonisku filmēšanas gaisotni, risinot problēmas vai veidojot komunikāciju cilvēku vidū?
Ir ļoti svarīgi atrast cilvēkus, ar kuriem tu jūti, ka būs iespējams kopā strādāt. Jebkurā profesionālā, saspringtākā situācijā ir svarīga laipnība un miers, reizē ir jābūt arī pietiekami prasīgam gan pret citiem, gan pret sevi. Ja ir kādas problēmas, tad ir jābliež uzreiz ārā un nevar gaidīt līdz tās sakrājas. Ja komandā, piemēram, ir četri gudri, pieauguši cilvēki, tad visas problēmas var normāli izrunāt. Šajā projektā es esmu ļoti apmierināta, jo mēs labi sadarbojamies. Tas kadrs ir savā īstajā vietā.
Reizē ir jābūt arī pietiekami prasīgam gan pret citiem, gan pret sevi. Ja ir kādas problēmas, tad ir jābliež uzreiz ārā un nevar gaidīt līdz tās sakrājas.
Jūs jau pieminējāt vairākas cilvēka rakstura īpašības, kas ir nepieciešamas, bet kādām prasmēm un zināšanām būtu jāpiemīt cilvēkam, lai spētu strādāt šādā nozarē?
Ja godīgi, kino ir ļoti prasīga profesija un arī neveselīga. Cilvēki man apkārt – kolēģi, skolas biedri – darbojas nozarē, kurā cilvēki bieži izdeg, jo ir jāliek daudz no sevis ārā un atgriezeniskā saite ir neparedzama. Ir daudz tehnisku lietu, kas jāmācās katrā profesijā. Režisoram tas ir darbs ar aktieriem, tekstu, ideju. Spēja realizēt savas domas, lai citi spētu tās saprast. Operatoram ir jāzina ļoti daudz par tehniku, jābūt labai acij, attīstītai vizuālajai izpratnei. Producentam ir jābūt dzels nerviem, jāspēj tikt galā ar jebkuru problēmu un reizē jābūt radošam. Jebkurā profesijā svarīgākais ir dzinulis un vēlme būt daļai no tās mākslas pasaules. Daudz nākas ziedot, bet ir daudz ieguvumu.
Šīs prasmes un zināšanas, tās tiek apgūtas tikai praktiskā ceļā?
Dažādi. Gudri režisori daudz lasa. Ir jāskatās daudz filmu, jo tas stimulē prāta darbību, un, bieži vien redzot kaut ko, tu izdomā: "Ahā, bet šo varētu paņemt un izdarīt citā veidā." Prakse ir pilnīgi neaizvietojama, un rūdījums, kas ir nepieciešams, lai taisītu lielākus darbus, nāk no pieredzes uz laukuma. Es strādāju uz laukumiem pēdējos sešus gadus un tas, ko es apbrīnoju cilvēkos, ir, kā viņi spēj visās situācijās atrast pēdējos spēkus un atrisināt lietas, kas bieži vien parādās pēdējā brīdī.
Kas, jūsuprāt, padara filmu lielisku un kāpēc?
Katrai labai filmai ir savs iemesls, kāpēc tā strādā. Tas, ko nevar noviltot un, ko var ļoti labi just, ir aizrautība. Jebkurai filmai var labi just, ka apakšā ir tas dzinulīts un, ka cilvēks ir ilgi ar komandu sēdējis un domājis, un neapstājies pie vieglākajiem risinājumiem, bet paracies dziļāk.
Vai, skatoties filmas, jūs saredzat struktūru, kas ir pielietota, vai kādas specifiskas metodes?
Jebkurš kino cilvēks slimo ar to, ka, skatoties filmas, analizē izteiksmes līdzekļus, bet ir ļoti svarīgi ik pa laikam mēģināt to prātā izslēgt un ļauties filmas baudījumam. Ja tā ir izdevusies filma, tad cilvēks spēj aizmirsties un nedomāt par tehnisko izpildījumu. Bieži vien, skatoties filmu, es domāju, kā šis sagaismots, cik interesanti uzrakstīts scenārijs. To visu ir ļoti interesanti redzēt.
Vai jūsu īsfilmas filmēšanas laikā ir bijuši kādi momenti, kur jūs domājat: ”jā, šis izdosies”, vai arī kādi kritumi, kad tomēr jāpadomā cits variants?
Interesanti bija sākumā. Filma bija jāprezentē Akadēmijā [Latvijas Kultūras akadēmija], kamēr es stāstīju par savu ideju, bet nebija vizuālā materiāla, cilvēki nesaprata, kas tas būs. Bet, kad mēs sākām filmēt un rādījām pirmās versijas, visi saprata un tas bija foršs brīdis, ka tu notici sev. Par spīti sākotnējai skatei, tas ir jocīgs, eksperimentāls veidojums un vienā brīdī domājām, ka tas nostrādā.
Sadarbība ir ļoti svarīga starp cilvēkiem. Bet kā risināt situācijas, kad šī sadarbība nestrādā, kad ir jāmeklē citi risinājumi, kad idejas nesaskan un ir domstarpības?
Svarīgs ir sākuma posms. Ja ir sajūta, ka kādas lietas nestrādā, tad nav jābaidās arī sākotnējā fāzē. Ar cilvēkiem var godīgi aprunāties un arī kādu nomainīt. Katra filma ir mazs bērniņš, kas ir jāizaudzina, un, ja sirds nav iekšā, to ir ļoti grūti izdarīt. Pārsvarā, cilvēki izvēlas strādāt ar tiem, kurus viņi jau pazīst, jo ir svarīgi zināt, vai jūs spēsiet saprasties. Es intuitīvi mēģinu sajust, ar kuriem cilvēkiem man varētu būt kontakts un laba sapratne. Ir grūti divu dažādu cilvēku iztēles pasauli apvienot un filmas ietvaros tās bieži ir septiņu, astoņu cilvēku pasaules. Tāpēc jāatlasa cilvēki, jau mazliet zinot par viņu radošajām vēlmēm. Ja ir lielas domstarpības, tad ir jāapsēžas un jāprasa: "Okey, kas notiek?" Godīgas sarunas atrisina lielāko daļu problēmu.
Katra filma ir mazs bērniņš, kas ir jāuzaudzina, un, ja sirds nav iekšā, to ir ļoti grūti izdarīt.
Ja ir situācija, kad diviem režisoriem ir jāstrādā kopā, kas ir labāk – ja režisori ir uz vienas līnijas ar līdzīgu redzējumu vai, viens režisors saskata vienu, otrs citu un veidojas kas jauns?
Situācija, kad divi režisori strādā kopā, Latvijā ir reta. Kaut kādā ziņā ir labi, kad ir iespējamas diskusijas starp komandas locekļiem, bet, ja cilvēkiem ir pilnīgi atšķirīgas vīzijas, tas nav veselīgi un tērēt enerģiju garās diskusijās nav labs veids, kā izmantot laiku. Ir nedaudz jāatsakās no sava ego, jo kino industrija ir diezgan hierarhiska. Ja tev ir kāds savs viedoklis, to nevajag vienmēr izteikt. Ir jārēķinās, ka cilvēks šo filmu ir savā galvā izauklējis vairākus gadus, un cilvēks, kurš atnāk palīdzēt, ne vienmēr spēj tik labi izprast ideju. Tā ir atteikšanās no sava ego par labu kaut kam lielākam.
Strādājot, vai ir kas tāds, kas sagādā uztraukumu vai bailes, iesākot ko jaunu?
Man šobrīd baiļu nav, jo, man kā jaunajai režisorei, ir svarīgi doties uz priekšu. Uzlikt sev jaunu izaicinājumu, bet iespējamības robežās. Katru reizi paspert vairākus solīšus uz priekšu, nevis mēģināt aizlekt kilometru. Man nav bail, jo es jūtu, ka man priekšā ir daudz interesantu darbu, kuros kaut ko iemācīšos. Ne viss būs pilnīgi veiksmīgi, ar to ir jātiek galā. Esot blakus citu cilvēku sapņiem un idejām, es uztrenēju prasmes, kas pēc tam noder, strādājot pie saviem darbiem. Tas ir diezgan labs balanss starp tehnisko darbu un radošo darbu.
Cilvēkam, kas vēlētos iesākt strādāt kino industrijā, kāds būtu pirmais solis, ko spert?
Pirmā lieta ir attīstīt sevī sinefiliju. Aktīvi rakt un meklēt filmas, kas ir grūtāk aizsniedzamas nekā tās, ko piedāvā ikdienā. Bez īpatnējas kino pieredzes ir grūti uztaisīt kaut ko, kas būs interesantāks par virspusītes piedāvājumu. Svarīgi ir ieviest kādu pierakstu kladīti, kurā piefiksēt jocīgus, interesantus notikumus no dzīves un idejas. Noder attīstīt hobiju, kas ir saistīts ar kino industriju, piemēram, fotografēšana. Latvijā lielākā daļa cilvēku iziet caur vienu un to pašu skolu. Ja nav milzīga entuziasma kļūt par autodidaktu, ir jāmēģina tikt iekšā Kultūras akadēmijā.
Vai projektā ideja tiek pa soļiem gatavota vai procesā ideja tiek izmainīta un pārveidota?
Ideja gandrīz vienmēr mainās, bet ir nedaudz arī jāuzmanās. Būs daudz dažādu viedokļu, bet ir jāatceras tas, kādēļ tu gribēji šo filmu taisīt. Jāuzticas savai intuīcijai un dažreiz jāpasaka "nē" dažādiem ieteikumiem no malas. Filma pirmajā versijā ļoti reti tiek īstenota, jānotiek arī tādam organiskam augšanas procesam. Bieži lietas, kas ir izdomātas, nav iespējams realizēt vai nu fizisku ierobežojumu dēļ, vai arī nepietiek naudas un ir jāatrod cits radošs veids kā to apiet.
Jāuzticas savai intuīcijai un dažreiz jāpasaka "nē" dažādiem ieteikumiem no malas.
Vai ar filmu “Sliktie dzīvnieki” ir apmierinātības sajūta vai sajūta, ka varēja darīt savādāk?
Tā sajūta ir vienmēr. Tas ir veselīgi, ka tāda ir. Saprast, ka ir vieta, kur augt. Ir citas filmas, pie kurām ir bijusi lielāka cīņa, varbūt arī rezultāts nav bijis tik apmierinošs. Šī diezgan organiski ir aizgājusi un nav lielu sūdzību. Filma ir atgriezeniska tām stundām, kas pie tās pavadītas, par to domājot, pie tās strādājot. Notiek kino brīnumiņš, un viss sastājās savās vietās.
Vai cilvēki, kas strādā kino industrijā, ir perfekcionisti?
Kinorežisora amatā nepārtraukti notiks kas negaidīts, un sapņi reti īstenojas visprecīzākajā formā. Uztaisi veselīgu rūdījumu. Esi kā kalns, ko nevar izsist no ierindas.
Jā. Tas noved pie izdegšanas, jo pašpārmetumi var būt milzīgi. Ja tu izvēlies strādāt vienā no radošā kodola profesijām, tev ir jāstrādā pie sava rakstura. Jāspēj sadzīvot ar neveiksmēm. Sabrūkot pie katras neizdošanās, pēc desmit gadiem tevis šeit vairs nebūs. Ir jāspēj sev piedot, un piedot citiem. Kinorežisora amatā nepārtraukti notiks kas negaidīts, un sapņi reti īstenojas visprecīzākajā formā. Uztaisi veselīgu rūdījumu. Esi kā kalns, ko nevar izsist no ierindas. Sevī jāatrod resursi, kas ļauj izmanevrēt līdz pietiekami skaistam rezultātam. Ne viss sanāks perfekti, kaut kas sanāks labi, kaut kas sanāks labāk, būs filmas, ko nevienam negribēsies rādīt un tas ir pilnīgi fine.
Ne viss sanāks perfekti, kaut kas sanāks labi, kaut kas sanāks labāk, būs filmas, ko nevienam negribēsies rādīt un tas ir pilnīgi fine.
Radot darbus, kas sagādā vislielāko gandarījumu?
Tu pamosties un saproti, ka tavs darbs ir strādāt kino pasaulē un būvēt darbus, kuros cilvēki varēs kavēties, darbus, kas mudinās domāt par lietām, pie kurām iepriekš nav bijis impulsa mazliet pakavēties. Ir iespējams redzēt daudz skaistuma, redzēt, kā spēlfilmā strādā divdesmit dažādu profesiju mākslinieki. Mēs ikdienā viņus tā nesaucam, bet katrs cilvēks, kurš atbild par savu departamentu vai profesiju, ir mākslinieks savā amatā. Pluss ir tikt iekšā visādās neticami skaistās vietās, visādos diennakts laikos. Redzēt, kā zvaigznes lec pār industriāliem purviem vai būt kādās vecās pilīs. Diezgan skaistuma pielādēta dzīve par spīti visam grūtajam.
Latvijas kods. Sliktie dzīvnieki. Dokumentāla filma.
