Lieta Nr. 862

Paveroties šaurām durvīm, sejā iespīd spilgta dienas gaisma, kas kontrastē ar aiz muguras atstāto tumšo gaiteni. Logs ir pirmais, ko pamana ienākot. Aiz tā slejas ķiršu koki, zem kuriem sakuplojušas baltas peonijas un papardes, bet tālāk paveras lauki – cik tālu vien acis rāda. Telpa spēj būt gaiša un tumša vienlaikus. Pa kreisi pie sienas pieslieta tumša sekcija. Esmu pārliecināta, ka vienā no skapīšiem glabājas konfektes. Itin nekas telpā neliecina par tās iemītnieces pagātni svešumā.

Kate Katrīne Kalniņa, Studentu medijs Skaļāk

Pa labi no loga atdodas smilšu krāsas dīvāns, kas saskaņots ar tapetēm. Tam pārklāts kodīgs vilnas deķis. Blakus atstutēts kruķis. Pret galvgalī guļošo spilvenu atspiedies sīciņš augums. „Kas tur ir?” atskan jautājums, kas netrenētai ausij nebūtu iztulkojams. „Es, večmamm,” atbildu. „Ā,” Anna novelk, nomurmina kaut ko nesaprotamu un cenšas pasmaidīt. Viņas īsie, baltie mati kā vienmēr ir atglausti atpakaļ. Ir pusdienlaiks, par to liecina arī sienas pulkstenis. Iepretim dīvānam novietotajā televizorā noteikti rāda kādu multeni. Viņa nomaina kanālu, un tur parādās Betmens. Tā kādu brītiņu sēžam dīvānā, veroties ekrānā. Māja ir klusa, esam divas vien. Ir ļoti silti. Kaktā blakus televizoram atrodas gara sudraba krāsas krāsns. Gaiss ir karsts un smacīgs. Pirms aizeju, viņa noteikti saujā iespiedīs pāris dzeltenā vai zaļā papīrītī ietītas vafeļu konfektes. Man tās negaršo, bet viņai to nesaku. Paņemšu konfektes, pateikšu paldies un atdošu pirmajam, kas nāks pretī. Nākamreiz, kad apciemošu viņu vai atnesīšu pusdienas, noteikti dabūšu vēl.

Foto: Kate Katrīne Kalniņa

Tā tas bija pirms vairāk nekā 12 gadiem – laikā, kad Anna vēl bija starp mums. Kā liecību par teju 98 gadus garo dzīvi aiz sevis šajā pasaulē viņa atstāja dēlu Andri un meitu Rūtu, vairākus mazbērnus, kā arī mazmazbērnus. Un izrādās arī vēstules – apskrandušus un nodzeltējušus papīra gabalus, kas aprakstīti no visām pusēm. Vēstules mērojušas garu ceļu no Tālajiem Austrumiem un septiņas desmitgades glabājušās pie to adresāta – Annas māsīcas Intas. Kad pēc Intas nāves tika izvākts viņas mājoklis, dienas gaismu atkal ieraudzīja senās ziņas no izsūtījuma. Tālāk tām bija lemts nonākt pie mums, Annas pēctečiem, lai vēstītu par mūsu vecvecmāmiņas likteni izsūtījumā.

Vēstules mērojušas garu ceļu no Tālajiem Austrumiem un septiņas desmitgades glabājušās pie to adresāta – Annas māsīcas Intas.

1949. gads

Madonas apriņķis, Lazdonas pagasts, Viļvāni. Ir parasta marta diena, divdesmit piektā, ja esam precīzi. Todien mājās bija tikai vecvecmamma Anna un viņas dēls Andris. Annas mamma bija devusies ciemos pie savas vecākās meitas. Viņai paveicās. Bet liktenim labpatikās mētāt kūleņus, un pie Annas ciemos ieradās mātes māsa Emma. „Tante ielidoja,” stāsta Rūta. Emmas tantei bija 60 gadi. Andrim tolaik bija 9 gadi. Anna bija 36 gadus veca. Tā bija vien kārtējā diena zaļojošā viensētā, kas tikko atmodusies no ziemas miega. Līdz viņu sētā pajūgu iebrauca sveši vīrieši.

„Mamma stāstīja, ka tie īsti bagātie saimnieki, kurus patiešām varēja nosaukt par budžiem, tie visi atpirkās un palika mierīgi mājās,” stāsta Rūta, mana vecmamma. „Un arī kaimiņiene ar meitu, kuras dzīvoja netālu, nebija nekādas budzenes, bet vienkārši cipars. Viņiem vajadzēja skaitu – cik cilvēki jāaizved, tik viņi aizveda. Annas brālis ir gājis rakt grāvjus citiem saimniekiem un kaut kur piepelnījies. Viņš bija zirgu grābekli vai zirgu pļaujmašīnu nopircis, lai varētu strādāt, tāpēc bija pieskaitīts pie budžiem,” stāsta Rūta.

Annas rakstītā vēstule 1951. gadā

Tālie Austrumi, Zejas elektrostacijas paplatinājums, ciemats Kamenka. Nav tālu no Ķīnas robežas. Ir pagājuši jau divi gadi. Pulkstenis ir četri no rīta. Visapkārt tumsa, naktī atkal bijusi salna, pūš nemierīgs vējš. Anna ceļas, lai dotos uz darbu. Viņas apgādībā šobrīd ir 30 kolhoza teliņi. Piens sanāk tikai jaunākajiem, vecākos viņa padzirda ar siltu ūdeni. Viena telīte ir slima un Anna vēstulē aizlūdz par viņu: „Lai Dievs nāk man pa palīgu, un tā telīte paliktu vesela, un visi dzīvotu, tāpat kā šitos gadus man palīdzēja Dieviņš.” Laika gaitā divi no teļiem, kurus Anna kopa, nomira: „Man tas bija liels pārdzīvojums, jo es viņus kopu ar labāko sirdsapziņu un domāju kaut tik viņiem viss būtu labi, un veseli visi,” raksta Anna.

Anna vēstulē aizlūdz par slimo telīti: „Lai Dievs nāk man pa palīgu, un tā telīte paliktu vesela, un visi dzīvotu, tāpat kā šitos gadus man palīdzēja Dieviņš.”

Annas rakstītā vēstule. Gads nav zināms

Kādu dienu priekšnieks Annai izsaka piedāvājumu: tā kā Annai nav pašai savas mājvietas, viņš uzcels mājiņu, ja Anna pati savāks siena vezumus un mālu. Kad priekšnieks visu apsēšot, tad uztaisīšot tādu pašu māju kā pirms laba laika vienai slaucējai. No ārpuses tā ir nokrāsota balta, arī iekšā viss gaišs. Priekš Annas nebūšot dārgi. Viņa apsver šo domu – katru gadu kolhozam maksāt rūmes naudu arī dārgi, nauda tik viegli nenāk, tomēr pa kuru laiku savākt materiālus? Annai tomēr jākopj lopiņi un citus pie teļiem nelaidīs.

„Mamma, tante, Andris un es – tātad mēs četri un divas kaimiņienes dzīvojām vienā mājiņā. Tā robeža starp kaimiņiem bija vienkārši striķis un palags. Kaimiņu nejaukā tante izmantoja to, ka Andris gādāja malku, un sildījās no viņa sagādātās malciņas. Caur palagu, protams, tas siltums gāja arī uz viņas pusi,” par mājvietu stāsta Rūta.

„Mamma, tante, Andris un es – tātad mēs četri un divas kaimiņienes dzīvojām vienā mājiņā. Tā robeža starp kaimiņiem bija vienkārši striķis un palags,” par mājvietu izsūtījumā stāsta Rūta.

Annas rakstītā vēstule. 16. novembris, gads nav zināms

Sniega kārtiņa vēl plāna, bet ezeri un upes jau aizsaluši. Kolhozs pamazām tukšojas, cilvēki dodas uz pilsētām. Strādnieku paliek arvien mazāk. „Bet mums tad uzmauc sakas kaklā un dzen kā vecu zirgu katru dienu, atpūtas mēs neredzam un nezinam, kas tā ir. [..] Bij vasaras, rudens puse, kad nezināju, kas ir tīrs palags,” raksta Anna. Togad  viņa rūpējās par 65 teļiem. Saviem lopiem gan priekšnieki neļāva sienu pļaut, tādēļ tie paši ganījās un meklēja ēdienu. Tik kolhoza lopi ar sienu tiek baroti, kā pienākas. „Mums priekšnieks kolhozā ne visai labs, nav taisns cilvēks, priekš acīm labs, bet aiz muguras melo un savu solījumu, ko sola nepilda,” stāsta Anna.

Vēstules beigās viņa lūdz: „Kad raksti, tad pastāsti arī par Mildu un ko Ziedons dara. Vai Milda dzīvo atsevišķi vai tāpat kopā ar Haroldu? Un ko par mammīti ar zini, vai nekā. Vai Irene nav sagājusi ar Zeltiņ Jāni kopā? Un, ja nav pa grūti, tad uzraksti kaut ko par bijušajiem kaimiņiem, ko zini. Jo tā gribas kaut ko zināt no bijušajiem laikiem. Tad pēc tava rakstījuma mans krustdēliņš Kārlīts jau Arvīdu pāraudzis. Tik lai viņš būtu tik labs un savu veselību pietaupa, lai tik daudz nenododas sportam. Cik ziemu vēl Intai jāiet vidusskolā kamēr beidz? Un lai visiem trim labas sekmes skolā. Kā onkuls jūtās savā veselībā? Visiem labu veselību un izturību vēlam mēs. Ar buču, Anne.”

Annas rakstītā vēstule. Gads nav zināms

Laiks rit, bet Anna joprojām ir turpat. Savas dienas viņa vada strādājot un darbojoties pa lauku. Labāk tā, nekā gatavot ēst vai krāmēties pa māju. Savās vēstulēs mājiniekiem viņa raksta, ka visi ir veseli kā rutki. Pašai ir jau 7 vistas, gailis, 16 cāļi un tele Obesjana. Emmas tante vistām samācījusi lekt virsū, kad tās grib ēst. Vienu dienu kāda raiba vista uzleca Annai uz galvas, norāva lakatiņu un ielaida savus nagus viņas galvā. Attapusies no uzbrukuma, viņa vistu ienesa istabā, pabaroja un iznesa atkal ārā. Ar pārtiku neiet spoži. Ja nebūtu gotiņas, būtu bads. Miltus nereti nākas aizņemties no kaimiņiem, citādi bez maizes jādzīvo. Krūze piena un maizes gabals dienā, no tā ir jāpārtiek.

Annas rakstītā vēstule. Gads nav zināms

Un tad nāca plūdi. Zejas upe appludināja kolhoza dārzus un mājas, aiz sevis atstājot noslīkušas  govis, vistas, cūkas, bites, kā arī sabojātu ražu. Annas vārdiem: „Bij mums jūra un mēs dzīvojām kā uz salas. Mazākie krūmiņi bij galīgi apsegti no ūdens, bet lielākajiem galotnes ārā no ūdens. Tad variet iedomāties, cik dziļš ūdens bij, kad pa tīrumiem, pļavām taisnā līnijā pie pašas sādžas atbrauca tāds pamazs kuģīts. [..] Mums lopi visi dzīvi. Es pie saviem teļiem nezcik reiz pa dienu bridu pa ūdeni līdz ceļiem, bet ūdens salts kā velns bij. [..] Zābaku nav man un tā staigāju basām kājām. Varbūt Dievs palīdzēs mums tikt pie apaviem.”

Anna par plūdiem raksta: „Tad variet iedomāties, cik dziļš ūdens bij, kad pa tīrumiem, pļavām taisnā līnijā pie pašas sādžas atbrauca tāds pamazs kuģīts. [..] Es pie saviem teļiem nezcik reiz pa dienu bridu pa ūdeni līdz ceļiem, bet ūdens salts kā velns bij.”

Annas rakstītā vēstule 1954. gadā

Tajā vasarā vecvecmammas Annas ģimenei pievienojās mana vecmamma Rūta. Vēstulē, kas tapusi novembrī, viņa raksta: „Labdien, tante! Jau sen, sen es vairs nerakstu un negribas man rakstīt nevienas rakstu rindiņas, pēc visa tā, kas nolemts manā dzīvē man pārciest un pārdzīvot. Grūts mans liktens. Bet, kur paliksi, ka ir tā jādzīvo. Mīļš paldies man jāsaka tantei Emmai, ka viņa mani nepameta vienu. Kādreiz jau ir viņai kas pa neprātam, bet gluži visu es nevaru nekādi izdarīt pa viņas prātam. Tas tik manu sirdi nomierina, ka viņa tik mīļi runā ar manu mazo Rūtiņu. Rūtiņa ir tā, kas mani tagad nomierina un priekš kā man jādzīvo. Viņa man ir mīļa, klusa meitenīte, ar viņu man dienas ātrāk aizrit. Un ar katru dienu palieku vecāka. Andrītis ar man ir mīļš dēliņš. Bet visu nedēļu prom no mājas. Svētdienās abi braucam pēc žagariem, kādus nu var dabūt, lai drīzāk tiekam mājā. Andrītis svētdienas pēcpusdienās iet uz skolu un man jātiek drīzāk mājā Rūtiņu barot. Ij tad piecas stundas bij bez ēšanas. Kā tante tika ar viņu galā. Kad iebraucu mājā, raudāt jau neraudāja. Svētkus jau ļauži lustīgi pavada, iz šodien vēl visās malās dzied un dzer, tas ir 9. nov. Es ar biju pie Māliņiem, jo tie ir vienīgie, ar kuriem es varu saieties un parunāties kā ar cilvēkiem. Teli šodien norunāju pa 600 rubļi. Tik viņiem patreiz naudas nav, kad atdos, tos es nezinu. Visiem jums sveicieni no manas ģimenītes, kas labu vēl man. Kad satiec manu mīļo mammucīti, ar mīļu buču nodod viņai no manis, arī mana Andrīša un Rūtiņas. Beigšu, jo vairāk nevaru, birst kaut kas no acīm, nevaru redzēt. Un tā skumji ap sirdi. Visu mīļu, ar buču, Anne.”

Anna vēstulē raksta: „Kad satiec manu mīļo mammucīti, ar mīļu buču nodod viņai no manis, arī mana Andrīša un Rūtiņas. Beigšu, jo vairāk nevaru, birst kaut kas no acīm, nevaru redzēt. Un tā skumji ap sirdi. Visu mīļu, ar buču, Anne.”

1958. gads

Pēc deviņiem gadiem svešumā Anna atgriezās dzimtenē. Viņai bija 45 gadi. Rūta, mana vecmamma, bija 4 gadus veca, bet viņas brālis Andris atgriezās kā astoņpadsmit gadus vecs vīrietis. Patiesībā Annai amnestija bija pasludināta jau 1956. gadā, bet to, ka viņa drīkst atgriezties mājās, viņai pateica tikai 1958. gadā. Pagāja laiks, kamēr viņa izpārdeva iedzīvi un lopiņus, lai iegādātos vilciena biļeti uz Latviju.

Patiesībā Annai amnestija bija pasludināta jau 1956. gadā, bet to, ka viņa drīkst atgriezties mājās, viņai pateica tikai 1958. gadā.

„Mamma man to visu pasniedza tā, ka nemaz jau tik briesmīgi tur nebija. Bet patiesībā jau smagi mums gāja,” atklāj Rūta.

Divus gadus pēc Annas nāves Zejas upe noskaloja Kamenku no zemes virsas. To nenojauzdama, 2019. gada vasarā Rūta kopā ar vīru un diviem dēliem devās meklēt vietu, kur piedzima. Taču tur it nekas vairāk neliecina par izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Dzīvs ir vien krūmājs un plašās pļavas.

Foto: Kate Katrīne Kalniņa

…

Šodien Anna ir viens no tūkstošiem vārdu, kas ierakstīti Latvijas Valsts arhīva izsūtīto sarakstā. Tur melns uz balta rakstīts: Bebre Anna Pētera m., dz. 1913, Viļvāni; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Mazanovas raj., atbrīv. 27.08.56. Lieta Nr. 862. Jāpiebilst gan, ka Rūta nepiekrīt šeit norādītajam dzimšanas gadam – viņa uzstāj, ka mamma ir dzimusi 1914. gadā. Atlikušo mūžu Anna nodzīvoja lauku idillē pie nelielās Sabiles pilsētiņas, netālu no meitas un dēla, kuri joprojām ik dienas ilgojas pēc mammas.