Ko mākslā sēsi, to "Kultūrdevā" pļausi
Henrieta Verhoustinska ir latviešu kultūras un mākslas pārzine, kas savu atpazīstamību ieguvusi ar raidījumu Kultūrdeva. Paralēli televīzijas raidījumu vadīšanai viņa nodarbojas ar dokumentālo filmu veidošanu. Vairākas viņas veidotās dokumentālās filmas saņēmušas Lielā Kristapa apbalvojumu.
Latvijas mākslas un kultūras vide turpina mainīties līdz ar sabiedrību, un Kultūrdeva kopā ar Kultūršoku Henrietas pavadībā seko tām līdzi. Pēc viņas domām “valsts seja ir tās kultūra un mums par to ir attiecīgi jārūpējas”. Intervijā Henrieta sniedz ieskatu savā profesionālajā dzīvē žurnālistikas un dokumentālā kino jomā.
Anna Junga, Studentu medijs Skaļāk
Kā nonācāt līdz žurnālistikai un televīzijas šovu vadīšanai? Vai gājāt cauri arī citām profesijām?
Es beidzu pirmo teātra kritiķu kursu pie Silvijas Radzobes. Jau studējot 2. kursā, preses izdevniecība mūs izķēra kā karstus pīrādziņus, rakstījām recenzijas. Redakcijās nebija jaunās paaudzes. Augstskolas laikā regulāri publicēju savus teātra kritikas darbus, un vēlāk mani pieņēma darbā laikrakstā Diena. Tur veicu dažādus uzdevumus, kas neattiecas uz teātra kritiku, jo tur jau bija leģendārais teātra kritiķis Normunds Naumanis. Rakstīju dažādus informatīvus rakstus, veicu zvanus un apstiprināju informāciju, veicu arī nelielas intervijas. Mana pirmā intervija bija ar aktrisi Esmeraldu Ermali. Pamazām laikrakstā Diena brīnišķīgās Sarmītes Ēlertes vadībā mācījos un apguvu ziņu rakstīšanu, reportāžu veikšanu un interviju aprakstu veidošanu.
Līdz tam es biju teātra kritiķe, tāda diezgan snobiska būtne, kas uzskatīja, ka rakstīs tikai par mākslu un teātri. Laikrakstā Diena man paplašinājās redzes loks līdz žurnālistikai, bet paliku kultūras jomā. Esmu strādājusi arī vairākos sieviešu žurnālos. Es strādāju par žurnālisti žurnālā Lilit, kur Alla Petropavlovska man mācīja, jā rakstīt interesanti un garšīgi, pēc tam digitālajā žurnālā Lillá par galveno redaktori. Vēlāk mani uzaicināja strādāt televīzijā par raidījuma 100 g kultūras galveno redaktori. Es arī biju pirmā producente Kultūras ziņās. Kopā ar vīru Andreju [kinooperators, režisors Andrejs Verhoustinskis] sākām veidot televīzijas cikla Personība. 100 g kultūras sērijas un vēlāk jau filmas. Tā ielauzos kino lauciņā, paralēli strādājot televīzijā. Mārtiņš Ķibilds bija pirmais Kultūrdevas vadītājs, diemžēl viņš paspēja novadīt tikai 7 raidījumus pirms aizgāja mūžībā. Es jau biju aprobējusi sevi Kultūršokā un Kultūras ziņās, tāpēc man piedāvāja viņu aizstāt.
Ļoti svarīgi ir mentori, pie kuriem nonācu. Žurnālistikā man bija profesionālie audzinātāji, no kuriem es varētu minēt Sarmīti Ēlerti un Allu Petropavlovsku. Kārlis Streips ievirzīja tieši televīzijas žurnālistikā.
Es biju teātra kritiķe, tāda diezgan snobiska būtne, kas uzskatīja, ka rakstīs tikai par mākslu un teātri.
Kultūrdeva, Kultūršoks un Kultūrdobe. Kā tie radās?
Kultūrdevā es ielecu Mārtiņa Ķibilda vietā. Tas ir 50 minūšu garš šovs svētdienu vakaros ar daudzām sastāvdaļām un sižetiem. Tas ir ļoti komplicēts, pie tā strādā milzīga komanda.
Kultūrdobe, savukārt, bija pilnīgi mana ideja. Pati vispār neesmu ar savu dārzu aizrāvusies. Mums ir mauriņš un viena hortenzija. Neesmu nekādā gadījumā dārzniece, bet es piefiksēju Facebook, ka ļoti daudz kultūras cilvēku ar lepnumu izliek savus tomātus un ziedus. Man tā likās feina tēma, un tā radās Kultūrdobe. Gunta Gaidamaviča bija šī projekta režisore un nosaukuma idejas autore. Kultūrdobe tika izveidota kā papildinājums Kultūrdevas, Kultūras ziņu un Kultūršoka raidījumiem.
Vai jums ir bijis kāds mīļš projekts, ko gribējās realizēt, bet to neapstiprināja vai neiedeva finansējumu?
Šobrīd mēs ar kolēģi Lieni Laviņu kopīgi strādājam pie projekta par interesantu personību Gunāru Bindi. Tas būs atkārtoti iesniegts projekts.
Viņam šogad paliek 90 gadi, un viņš ir ļoti ievērojams gan portretu, gan aktu žanrā fotogrāfijā un joprojām strādā, piedalās plenēros. Mēs uzrakstījām šo projektu, bet neiekļāvām projektā viņa pretrunīgās puses. Mums sanāca tāda jauka jubilejas filma, pārāk slavinoša, un projektu noraidīja. Pa šo laiku ir atklājušās dažādas peripetijas par viņa attiecībām ar modeļiem un faktori, kas var ļaut mums filmu padarīt pretrunīgāku.
Kā jūs izvēlaties personas, par kurām veidot dokumentālās filmas?
Tā ir nejaušība. Tur nav pilnīgi nekādas sistēmas. Šobrīd veidojam filmu par Reini Runci [red. 2023. gada LTV dokumentālo filmu ciklā "Latvijas kods"]. Reinis ir dzejnieks, kurš ir paralizēts, un viņa dzejoļus es uzgāju Facebook. Es kļuvu ieinteresēta viņa darbos un sāku viņam skaitīt ikmēneša ziedojumu. Tā mēs sākām sarakstīties, un, uzzinot vairāk par viņa dzīvi, es teicu Andrejam: “Liekas, ka te ir filma.”
Dokumentālajām filmām nepietiek, ka ir varonis. Ir jābūt aktuālam tematam, lai projektu atbalstītu. Tas vienmēr atkarīgs no finansējuma, un tā ir tāda laimes spēle. Projektu noraidīšana nav retums, bet dokumentālais kino man ir sirdslieta, tāpēc turpinu to darīt.
Vai ir bijis gadījums, kad filmēšanas laikā notiek kāds negaidīts pavērsiens, kas dokumentālo filmu padara citādu?
Mums tā nav bijis, diemžēl. Ivaram Zviedrim tā bija, kad viņš filmēja savu leģendāro filmu Dokumentālists, kur galvenā varone bija Purva Inta. Filmēšanas laikā gadījās nepārtraukti notikumu pavērsieni, jo Inta vienkārši bija neprognozējama. Mēs esam pārsvarā filmējuši filmas par personībām, nevis par kādu notikumu vai atgadījumu, tāpēc nav bijusi šāda privilēģija. Mēs ļoti daudz sarunājāmies ar cilvēkiem pirms filmēšanas un ārpus kadra. Līdz ar to es teiktu, ka visas mūsu ieceres ir izdevušās.
Vienīgais, kas nāk prātā, ir pilnīga paļaušanās uz likteni filmā Lidija. Tā ir pusstundu gara filma par disidenti Lidiju Doroņinu-Lasmani. Viņa padomju laikā 14 gadus nodzīvojusi dažādos ieslodzījumos. Mēs ļoti daudz viņu intervējām, to ierakstījām audio celiņā un izveidojām viņas dzīves stāstu. Filmas iecere bija tāda, ka mēs uzliekam viņu uz plosta, laižam lejā pa upi un filmējam to, kā viņa klausās savu dzīvesstāstu. Jānofilmē viss vienā kadrā un to var darīt tikai vienreiz, jo emocijas un reakcija parādās nepastarpināti tikai pirmajā reizē. Tur varēja būt jebkas, varēja atnākt strīpainos peldkostīmos atpūtnieki krastā, varēja vējš ne tā sagriezties, varēja sākt līt, bet mēs tās 33 minūtes nobraucām veiksmīgi. Mums šī klusējošā viena kadra filma izdevās, un no prieka varēja dejot. Kādi augstāki spēki bija ar mums, un tas viss realizējās par simt procentiem.
Vai no dokumentālajām filmām jums ir kāda favorīte un kāpēc?
Sastapšanās ar to pašu Lidiju Doroņinu-Lasmani. Viņa ir unikāla personība un netur ļaunu ne uz vienu. Katru reizi, kad viņa atver muti, viņai ir kāda prātula, kāda pieredze, ko var vienkārši ierakstīt blociņā un pielikt 1000 izsaukuma zīmju klāt. Mēs joprojām ar Lidiju sazināmies un mēdzam aizbraukt pie viņas ciemos.
Pie dokumentālajām filmām daudz strādājat kopā ar savu vīru. Kā nonācāt līdz sadarbībai profesionālajā vidē?
Es gribēju veidot sērijas Personība. 100 g kultūras, un tajā brīdī televīzijā bija ļoti noslogoti režisori. Piedāvāju Kultūras redakcijai, ka to varētu veidot kopā ar Andreju, un tā mēs sastrādājāmies. Notika vēlāk pretējais process, kad viņam radās iecere par Lidijas filmu, un viņš uzaicināja mani. Tas bez šaubām bija iemesls, kāpēc vispār sāku veidot dokumentālās filmas.
Vai ir kāds režisors, ar ko gribētu sastrādāties nākotnē?
Es esmu strādājusi ar režisori Agitu Cāni, Lieni Eicēnu, Zitu Kaminsku. Šobrīd es sadarbojos ar Lieni Laviņu filmā par Gunāru Bindi. Interesanti, ka esmu sastrādājusies tikai ar sievietēm, izņemot Andreju. Kopumā neesmu par to ļoti domājusi.
Jūs pārsvarā veidojat dokumentālas filmas par leģendārām personībām. Vai ir kāds jaunāks cilvēks, ar kuru jūs labprāt sadarbotos līdzīgā veidā?
Man bija interesanta tikšanās Kultūrdevā ar reperi Fiņķi. Viņš atstāja ārkārtīgi pozitīvu iespaidu, un man likās, ka viņu būtu interesanti papētīt. Viņa repa teksti ir diezgan šerpi, bet studijā viņš atstāja ārkārtīgi inteliģentu iespaidu. Runāja pilnīgi paplašinātiem teikumiem un viņam bija domas par dažādiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.
Kāds ir jūsu viedoklis par mazo cilvēku procentu, kas patērē kultūras vidi?
Tā ir bijis vienmēr. Tas ir mazs slānītis, kas interesējas par kultūru un par vēl ko citu, izņemot, ko šodien apēst un paskatīties. Neskatoties uz to, kultūras joma ir ārkārtīgi nepieciešama, jo valsts seja ir tās kultūra, un mums par to ir attiecīgi jārūpējas.
Svarīgas ir instalācijas publiskajā vidē. Tās dod iespēju arī cilvēkam parastajam, kurš dodas savā ikdienas ceļā no veikala uz darbu un tālāk uz mājām, apstāties un paskatīties. Publiskās instalācijas dod iespēju nofiksēt un padomāt, protams, viss atkarīgs no cilvēka, jo mākslu nevar uzspiest.
Kultūras joma ir ārkārtīgi nepieciešama, jo valsts seja ir tās kultūra, un mums par to ir attiecīgi jārūpējas.
Vai pēdējā laikā ir bijis kāds darbs, izstāde vai izrāde, kas jums lika nodomāt: “Šis jau ir par tālu”?
Es ļoti ilgu laiku esmu kultūras jomā, un man liekas, ka māksliniekam ir ārkārtīgi svarīgi mēģināt kāpt pāri robežām. Mākslinieka uzdevums ir parādīt, kā viņš redz pasauli, un savu personību. Nekad visiem nepatiks visa māksla un tas ir normāli, bet viens no mākslas uzdevumiem ir izraisīt jautājumus.
Nekad visiem nepatiks visa māksla un tas ir normāli, bet viens no mākslas uzdevumiem ir izraisīt jautājumus.
Vai ir vēl kāda kultūras vai mākslas nozare, kurā jūs gribētu iesaistīties?
Mans pamats ir teātra kritika, vēsture un teorija. Tā ir joma, kurā orientējos. Es dažkārt domāju, kā būtu piedalīties kādā teātra izrādē, bet tad sapratu, ka man joprojām, pēc tik daudziem publikas acī pavadītiem gadiem, ir grūti runāt lielas publikas priekšā.
Spēlmaņu naktī mani ir lūguši kaut ko teikt no žūrijas viedokļa visai Dailes teātra lielajai zālei. Es vienmēr esmu atteikusies, jo man ir bail. Man liekas, ka uzstāšanās publikas priekšā ir baigā drosme.
Man ir skaidrs, ka vizuālajā mākslā vai mūzikā es nekad neiesaistīšos, jo vienkārši neesmu profesionāle šajās jomās. Es varu prieka pēc uzdziedāt, bet piederu pie cilvēkiem, kas novērtē kompetenci un profesionalitāti, tāpēc labāk no tām izvairīšos.
