Aigars Mamis: Negribu būt dumpinieks dumpja pēc

”Ja tavs mērķis ir radīt, būvēt, atjaunot, tad Latvija ir fantastiska vieta,” pauž Overpriced dizaina studijas vadītājs Aigars Mamis, kurš savu ikdienu saista ar Latvijā esošās kultūras un dizaina uzturēšanu. Aigars pavada savu ikdienu, vadot dizaina studiju, bet brīvdienās dodas uz maiznīcu un liek maisiņos maizītes. Dizainera dzīve, aizraušanās un vērtību meklēšana sev apkārt, par to vairāk lasi intervijā.

Miks Olafs Matevičs, Studentu medijs Skaļāk

Kā izskatās tava ikdiena?

Tas ir ļoti atkarīgs no nedēļas un no sezonas. Es neesmu tikai dizaineris, esmu arī studijas vadītājs. Tas uzreiz sevī ietver ļoti daudz atbildības, kas ir ārpus dizainēšanas – juridiskās, grāmatvedības, finanšu, pārdošanas, komandas, dažādu jautājumu risināšana.

Ikdiena diezgan ātri aizpildās ar daudziem pienākumiem, kur dizaina izstrādāšana nemaz nav priekšplānā. Tajā pašā laikā dizaina amats nekur nepazūd. Dienas ir ļoti krāsainas, daudz laika aiziet, tiekoties ar klientiem. Citkārt varbūt ir vairāk iespēju kaut ko radīt.

Katrā ziņā darbs nav monotons. Nav viena ritma, kas iziet cauri visām nedēļām vai visām dienām. Tas ir gan forši, gan slikti. Forši ir tas, ka rutīna nav tik izteikta. Sliktais varbūt ir tas, ka ir grūtāk paļauties uz ritmu un plānot.

Kādā vecumā tu saprati, ka vēlies strādāt šajā jomā?

Es nezināju, kas vispār tas ir, kad es biju jauns. Man patika veidot, zīmēt dažādus fake [no angļu val. neīstus] plakātus brīvajā laikā. Tajā laikā bija ļoti aktuāla ielu māksla, grafiti pasaule, kur es arī piedalījos. 16 gadu vecumā uzrakstīju draugiem, kuriem bija dizaina studija, tagad zināma kā Asketic. Aizsūtīju, ar ko nodarbojos brīvajā laikā un teicu, ka labprāt viņiem palīdzētu. Viņi mani pieņēma strādāt, kad man bija tikko palikuši 17 gadi. Mana pirmā alga bija 90 lati. Es varēju darīt to, ko es darīju brīvajā laikā, bet man par to maksā. Pirms 15 gadiem tas viss vēl bija ļoti neskaidrs un Latvijas kontekstā ļoti nestabils, nozare vēl bija pašos autiņos.

17 gadu vecumā sāki strādāt. Vai pēc tam kaut kur mācījies vai arī visu iemācījies pašmācības ceļā?

Pārsvarā pašmācībā, es mācījos no cilvēkiem, kas man bija apkārt un kas arī bija mācījušies pašmācības ceļā. Jau bija jūtams paaudžu pārrāvums, tas ir laiks, kad dators vēl tikai tiek lēnām apgūts, ir padomju varas sabrukums un arī tehnoloģiskais mainīgums.

Bija jūtama tāda neveiksmīga pēctecība. Mums bija iekšējā sajūta, ka ir jārok pašiem un jābūt kā pionieriem, jāsāk no nulles. Nebija mums sagadījies tikt pie izcilajiem dizaineriem, kas mums ir šobrīd. Tāpēc pašmācības ceļš bija vienīgais. Tā mēs neaizgājām nekur mācīties, bet, protams, ka pieredze un nozares veidošana izmāca. Tu uz savas ādas redzi, kas strādā un kas ne, kas ilgtermiņā nes un nenes labumu.

Cilvēkiem parasti ir vēlme darboties, bet, iespējams, trūkst motivācijas. Kā tu sevi piespiedi vai saņēmies pašmācības ceļā apgūt šo profesiju?

Man liekas, ka pat nebija nekāda piespiešanās, tā bija ļoti aktīva interese. Ja tevi interesē uzbūvēt māju, tad tev nav jāpiespiež sevi lasīt par to, kā uzbūvēt māju. Tā ir tava interese, tu gribi par to izglītoties, gribi izdarīt gudras izvēles un tu centies informāciju atrast visur, kur vari.

Tajā laikā vēl nebija tik daudz blogu, interneta komūna tikai veidojās un bija slāpes pēc laba satura. Tagad ir drusciņ cits laiks, bet es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai interese ir tas dzinulis, kas dzen uz priekšu. Pēc tam disciplīna, kā jau jebkuru lietu mācoties. Ieejot rutīnā, ritmā, izveidojot sev ieradumus, kas tevi noliek situācijās, kur tu sastopi vēl citus dizainerus, labus skolotājus. Ritmiņš izveidojas noskatoties lekciju, izlasot blog postu, vai grāmatu, nekādas maģijas jau nav.

Vai bija kāds, kurš tevi mēģināja atrunāt no šīs profesijas? Kā jau teici, tajā laikā tas nebija tik attīstīts tieši Latvijas mērogā. Kāpēc tu tik un tā turpināji virzīties uz priekšu?

Man bija ļoti liela interese par to pasauli, un man ļoti paveicās ar vecākiem, kuri atbalstīja un uzticējās manām interesēm. Protams, tajā laikā nebija labi precedenti kā ar vizuālo dizainu izveidot labu karjeru, bet nu paldies Dievam sanāca tīri okey. Man bija pārliecība, ka cilvēkiem tas tomēr vienmēr būs vajadzīgs un joprojām būs tā vērtība. Dizainera darbs vienmēr ir bijis un būs aktuāls.

Kad veido dizainu vai piedalies dizaina izstrādes procesā, kas būtu galvenais mērķis, ko tu, vai kolēģi, vēlas sasniegt ar dizainu?

Mums komandā ir dažādas personības, katram drusciņ savas ambīcijas, es varu atbildēt par sevi. Manuprāt, dizains var darīt divas lietas. Dizains var sargāt, kopt un atjaunot, un dizains var būt agresīvs, uzmācīgs, uzmanību piesaistošs. Mēs ar dizainu gribam pasauli lāpīt nevis vēl vairāk fragmentēt, saprast kā atjaunot labo, kas ir aizmirsts. Mums nevar būt ambīciju tikai sava ego dēļ izdarīt kaut ko traku un dīvainu, kas īstenībā nedod nekādu prieku. Es gribu domāt, ka savā darbā cīnos par labo un skaisto un cīnos pret haotisko un bezjēdzīgo.

Pieminēji komandu. Vai vari pastāstīt, kā izveidojās Overpriced dizaina studija? 

Overpriced studija gājusi cauri pārmaiņu posmiem, domāju, ka mēs šodien nedarbojamies ar tām pašām aksiomām, ar kurām mēs darbojāmies pašā sākumā. Sākumā Overpriced tika radīts kā dizaina uzņēmumu stratēģisks instruments, kur dizains tika prezentēts kā attīstoša investīcija, pozicionējot dizainu kā nozīmīgu pārdošanas sastāvdaļu. Tā mēs varam palīdzēt dažādiem uzņēmumiem, kas vēl joprojām ir patiesi. Galvenais, kas ir mainījies aizvadītajos gados, ir tas, ka negribas izvirzīt priekšplānā tos utilitāros uzstādījumus, kas labāk pārdodas un strādā. Gribas izvirzīt priekšplānā tradicionālos uzstādījumus, ka dizains ir svētība mums visiem ne tikai kādam uzņēmumam. Tā ir bijusi domas maiņa aizvadītajos gados Overpriced komandā.

Strādājot dizaina jomā, cik svarīga ir savstarpējā saprašanās un komunikācija starp kolēģiem, lai gala produkts vai galamērķis tiktu izpildīts?

Mūsu studijā hierarhija ir diezgan plakana, tas nozīmē, ka viss centralizēti neiet caur mani. Man nav bijusi vēlme izveidot studiju, kas ir centrēta ap mani, tādēļ katram dizainerim ir ļoti liela atbildība un loma. Mums ir ļoti pieredzējusi, spējīga dizaineru komanda, kur katrs ir personība, katram ir sava vīzija, specifiskais skill set [no angļu val. prasmju kopums] un spējas.

Sadarbība ir ļoti būtiska tādēļ, ka tā vienmēr pienes ekstra vērtību jebkuram projektam, lai arī cik izcils būtu viens dizaineris. Praktiski tas nozīmē to, ka, ja mums katram ir savi projekti, kurus konkrētais dizaineris vada, mēs tāpat lūgsim palīdzību no citiem dizaineriem. Mēs cenšamies dabūt citu dizaineru komentārus un viedokļus, lai vēl vairāk augtu, lai darbu padarītu vēl kvalitatīvāku un labāku. Augt vēl ir daudz kur.

Kad sāku trenēties iestāšanās eksāmenam Mākslas Akadēmijā, gāju pie mākslas skolas skolotājas mācīties. Pirmajā reizē viņa man teica: “Dizaina industrija nogalina māksliniekus!” Es vēlētos dzirdēt tavas domas par tādu izteicienu.

Es saprotu, ko viņa domā, tāpēc ka, piemēram, ja mēs skatāmies uz Amerikas dizaina skolu, tās dizaina mērķis ir problēmu risināšana. Tu esi dizaineris tādēļ, ka pasaulē pastāv problēma, kas ir jāatrisina. Caur tādu skatījumu, kas ir ļoti utilitārs, loģiski, ka mākslinieciskais un dvēseliskais elements bieži vien pazūd vai tas nav svarīgs - svarīgāk ir atrisināt problēmu. Tur es varu piekrist, ka, ja augstākā vērtība ir uzlikta problēmu risināšana un mērķu sasniegšana, tad grūti ir pabarot dvēseli.

Savukārt tas nenozīmē, ka visa dizaina nozare vadās pēc šiem principiem. Dizainā utilitārie aspekti vienmēr būs svarīgi. Tas būtu pārāk vienkāršoti sacīts, ka visa dizaina nozare nogalina māksliniecisko. Manuprāt, cilvēki ir izsalkuši un izslāpuši pēc jēgpilnības, pēc naratīva un simbolu sistēmas, un dizaineri ir labākajā pozīcijā, lai to dotu. Šobrīd modernisma izraisītā krīze pasaules dizainā ir izteikti nogalinājusi dvēselisko izpausmi. Tā kā es varu saprast, ko pasniedzēja domājusi ar to. Man liekas, ka tas nav punkts, tas ir komats.

Runājot par radošo. Vai tev ir kāds aizraujošs projekts, ko tu vēlētos izstrādāt, vai jau esi veidojis?

Mēs šogad izveidojām tādu projektu kā Poor Latvian (Nabaga latvietis). Projekta mērķis ir saprast, ko nozīmē radīt lietas, kurām saknes ir šeit - Latvijā. Projekts ir satikšanās vieta akadēmiķiem, profesoriem, teorētiķiem, amatniekiem, namdariem, kā arī dizaineriem. Projekts notika arī Kuldīgā. Uztaisījām mazu saietu - slēgtu gan - saaicinājām dažādus dizainerus, arhitektus, amatniekus un runājām par tām lietām, kas mums šobrīd rūp. Mēs Overpriced studijā gribam būt vieta, kur cilvēki var runāt par šīm lietām un cerams arī nonākt pie kādiem jēgpilniem secinājumiem un ietekmēt savu darbību.

Vai tu teiktu, ka tas būtu tavs pēdējā laika nozīmīgākais karjeras sasniegums? Ja nē, tad kas būtu nozīmīgais karjeras sasniegums līdz šim?

Man liekas, ka sasniegums ir tajā, ka cilvēki arvien vairāk uzticas mums, redz, ka mēs darām labu un, ka mums rūp mūsu zeme, uzņēmumi, pašvaldības. Sasniegums ir darīt arvien vairāk dažādās nozarēs. Nav noslēpums, ka mēs pēdējos gadus vairāk ejam telpu dizainā, arhitektūrā un strādājam arī ar ilustratoriem un animatoriem. Mūsu prakse ir diezgan plaša un vairs nav balstīta tikai zīmolu dizainā. Sasniegums ir tajā, ka projekti ir labi, jo tas vienmēr ir risks, ieejot jaunā teritorijā.

Protams, arī tādi vienkārši nozīmīgi projekti kā Rīgas zīmola tēla izveide un komunikācijas izveide sadarbībā ar komunikācijas departamentu. Ir daudz nozīmīgu projektu, bet “Poor Latvian” ir galvenais mērķis. Mums šeit ir ko sargāt, brīnišķīga kultūra, kas mums ir jāatdzīvina. Mums nav jāskrien ne uz austrumiem, ne uz rietumiem, mums pašiem ir ļoti daudz kas dots. Mums ir uzdevums to atkal aktualizēt un ienest šodienā.

Jauniešu vidū bieži rodas vēlme pamest Latviju, jo viņi uzskata, ka Latvijā nekā nav, te neko nevar sasniegt. Kā jauniešus varētu pārliecināt palikt Latvijā?

Tāds uzskats ir cilvēkiem, kuri grib, lai viņiem dod kaut ko, kuri nav gatavi būvēt paši. Ja tava izejas pozīcija ir, kur man jābūt, lai es pēc iespējas vairāk dabūtu, tad Latvija nav labākā vieta. Latvijai nav tik daudz finansiālo un ekonomisko resursu, ko dot, kā citām Eiropas valstīm. Ja tavs mērķis ir radīt, būvēt, atjaunot, tad Latvija ir fantastiska vieta, kur to darīt, jo te vēl ļoti daudz kā nav. Ļoti daudz nozaru, kuras Latvijā nav attīstītas un izkoptas, un mums nepieciešami tieši jauni, spējīgi, talantīgi cilvēki, kas var tās kopt. 

Latvijai nav tik daudz naudas, ko piedāvāt par to darbu, bet tā noteikti var piedāvāt jēgpilnību. Man ir baigi žēl redzēt to, ka jauni cilvēki brauc prom. Es ceru, ka viņi, aizbraucot prom, plāno braukt atpakaļ, tas varbūt ir labākais modelis, jo nav jau nekas slikts aizbraukt prom, tur mēs varam iegūt ļoti daudz brīnišķīgas informācijas no citiem, atvest atpakaļ daudz vērtību, bet man liekas svarīgākais ir atbraukt atpakaļ.

Runājot par neseniem projektiem. Gribēju pajautāt par “Suņa Fuņa” zīmola izstrādi, varbūt vari mazliet pastāstīt tieši par šo projektu un kas vispār ir zīmola izveide?

Tas ir Ziedoņa muzeja iniciatīvas projekts. Viņi ir bijuši lielā lokomotīve, kas to visu ved uz priekšu. Mūsu pieeja šim projektam bija radīt nevis attālinātu zīmolu, kuram ir kādas vadlīnijas, bet radīt tēlu, radīt multenīti. Suņa Fuņa projekta mērķis ir pirmsskolas vecuma bērniem pastāstīt par Latviju, tās vērtībām, varoņiem, par to, kas šeit ir nozīmīgs. Šajā gadījumā bija būtiski izveidot patīkamu un veselīgu galveno tēlu, viņa pasaulīti, iedzīvināt to animācijā, mūzikā, ilustrācijā un tālāk jau arī arhitektūrā un muzeja noformējumā, kas ir Ziedoņa muzejs Murjāņos.

Katram uzdevumam pieejam no jauna, katru no aspektiem izveidojam no nulles. Katra lieta ir ļoti rūpīgi izstrādāta ar mīlestību un uzmanību. Tā rezultātā projekts ir dzīvs un dzīvo. Zīmols nav logotips, grāmatas un krāsu palete, bet kā tu liec cilvēkiem justies, kā organizācija paliek atmiņā un rada emocionālo saistību.

Kad es augu, man un maniem vienaudžiem vispopulārākās bija amerikāņu multenes, tāpēc varbūt daudzi jaunieši labāk izvēlas ārzemju kultūru un nepievērš tik ļoti daudz  uzmanības tam, kas mums notiek apkārt. Vai uzskati, ka jauniešiem vajadzētu vairāk iedziļināties tieši tajā, kas notiek tepat un tagad?

Vajadzētu, bet to ir grūti izdarīt, jo visa informācijas un izklaides telpa ir ļoti amerikanizēta. Mēs uzaugām laikmetā, kurā Latvija ģeopolitiski pārgāja no vienas politiskās un sociāli ekonomiskās sistēmas uz pilnīgi citu. Skaidrs, ka šīs jaunās kapitālistiskās sistēmas vadītāja bija Amerikas kultūra. No tās daudz esam iedvesmojušies un paņēmuši, un tajā ir daudz kas labs un slikts. 

Man ļoti patīk šī gada sporta scēna gan hokejā, gan basketbolā. Patīk redzēt stāju, kas ir sportistiem, un mums nevajag, lai citi pateiktu, ka mēs darām labi. Mazvērtības komplekss ir jādzen ārā. Mums ir ļoti daudz labā, skaistā, jāmāca mazajiem to novērtēt un pamanīt, to sargāt, nest ar lepnumu.

Cik ilgi jau dzīvo Kuldīgā un kad, tev šķiet, varēsi sevi saukt par kuldīdznieku?

Dzīvoju tagad jau divus gadus. Man vēl grūti sevi nosaukt par kuldīdznieku, bet nejūtos arī vairs kā rīdzinieks. Mums izdevās iegādāties nelielu māju Kuldīgā, kas tagad jāsakopj un jāatjauno. Man liekas, ka tad, kad ir īpašums, tad lēnām var sākt sevi tā saukt. 

Kuldīga ir bijusi ļoti labvēlīga pret mums - fantastiski cilvēki, brīnišķīga vide, pašvaldība. Mums šeit ir tikai un vienīgi laba pieredze. Ir dzirdēts, ka draugi un paziņas kādreiz pārvācās no Rīgas uz mazpilsētām un tad ir izaicinoši ieiet sabiedrībā.

Pieminēji sadarbību ar pašvaldību: Kuldīga - Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. Kā vislabāk atrast to elementu, kas pilsētai rezonētu ar mērķauditoriju?

Runājot par identitāti un identitātes veidošanu, svarīgi ir saprast, kas ir tie elementi, kas mūs atšķir no citiem. Kāpēc Kuldīga nav tēls vai kāpēc Kuldīga nav Liepāja. Bieži uzņēmumi un pašvaldības izdara kļūdu, viņi sevi definē tikai pēc labajām vērtībām, bet tās vērtības ir visiem. Visi grib būt kvalitatīvi, draudzīgi, laikmetīgi. Nosaucot vērtību sarakstu, labās vērtības - uzticamība, pieejamība – tas neveido identitāti, tādēļ, ka visi grib tām sekot. Identitāte veidojas tad, kad tu saki - šis nav ceļš visiem, šis ir ceļš mums.

Kuldīgas gadījumā mēs atsaucāmies uz vairākiem Kuldīgas īpašā ceļa elementiem - viduslaiku arhitektūras saglabāšana un svinēšana. Ceļš uz UNESCO ir ceļš pret modernisma krīzi un vājprātu, kas ir noticis citās pilsētās. Domājām par pilsētvidi, par to, kā Kuldīga prioritizējusi tās iedzīvotājus un centusies gādāt par tiem.

Bija daudz aspektu, kur mēs sapratām, ka tā ir iešana pret straumi, kur pilsēta ir izvēlējusies iet grūtāku ceļu, un lielāko atrakciju pavasarī - zivtiņu lēkāšana rumbā - simboliski savienojām ar Kuldīgas ceļu. Ejot savu ceļu arī izveidojās ļoti loģisks zīmola stāstījums. Identitāte būvējās uz elementiem, kas vietai vai organizācijai būs unikāli.

Ceļš uz UNESCO ir ceļš pret modernisma krīzi un vājprātu.

Vai tu pats teiktu, ka esi tāds, kas iet pret straumi?

Es nezinu, noteikti mani nekad nav interesējis iet pa straumi. Mani nav interesējis vieglākais un garlaicīgākais ceļš. Es ceru, ka neeju tā pašmērķīgi pret straumi, vienkārši būt dumpiniekam dumpja pēc.

Es zinu, kas ir tās lietas, par kurām cīnos tagad. Ceru, ka par tām varēšu cīnīties visu mūžu un kaut ko arī uzvarēt. Man gribas domāt, ka tomēr cīnos par kaut ko, ka mērķis nav tikai dumpoties, bet izdarīt, uzbūvēt kaut ko jēgpilnu un vērtīgu visu cilvēku acīs, nevis tikai dizaina elitei.

Dizaina industrija ir ļoti plaša sfēra. Man kā studentam, kurš vēlētos saistīt savu dzīvi ar šo industriju, kā pareizāk atrast to nišu, ko skatīties, ko meklēt, vai arī nav nemaz tādas lietas kā niša?

Mūsu studijā ir generalist approach [no angļu val. vispārēja pieeja] pieeja, mums ir Šveices nazīši, kas spēj spēlēt dažādās nozarēs un tehnikās. Nozare ir tik labi attīstījusies, ka viena niša galīgi nav slikta un var specializēties konkrētā lietā, bet, kā mēs zinām, visa nozare un industrija ļoti mainās, it īpaši tehnoloģiski.

Labākā stratēģija ir atrast nozarē, ko tu darītu par brīvu.

Ja tu uzliec visus čipus uz vienas nišas, tur ir risks ilgtermiņā, bet man liekas, ka labākā stratēģija ir atrast nozarē to, ko tu darītu par brīvu. Ja redzi tam jēgu un tev tas sagādā prieku un vērtību, vienalga ko tu darīsi, ja tu būsi izcils tajā, tu izveidosi labu karjeru. Manuprāt ir jāsaprot, kas ir tas, ko tu gribi darīt ar savu dzīvi, savu laiku. Cerams, ka tu negribi vienkārši nodzīvot un nomirt. Ja tu gribi savu dzīves darbu ieguldīt lietās, kurām tici un uz to nofokusēsies ar aktīvu interesi, es ticu, ka finansiālais aspekts vienmēr sakārtosies pats. Tas būs garāks ceļš, neērtāks, bet savas dzīves beigās tu būsi daudz laimīgāks cilvēks.

Cerams, ka tu negribi vienkārši nodzīvot un nomirt.

Kā tev patīk pavadīt savu brīvo laiku, kad tev nav jāstrādā un kā tu atpūties?

Man nav hobiju, jo man ir bērni. Brīvajā laikā es pavadu laiku ar ģimeni. Tas, kas mums ļoti patīk, ir būt pie dabas, pavadīt laiku ar draugiem. Tagad kopā ar draugiem atvērām maiznīcu Celms maize un, lai gan tas ir darbs, es to izbaudu kā atpūtu, jo man patīk atpūsties kaut ko darot, nevis vienkārši sēžot dīvānā. Es atjaunojos, strādājot aiz letes, vai liekot maizītes maisiņā un iekārtojot maiznīcu. Tā tās dienas šobrīd aiziet. Nu, kad mazie būs paaugušies vairāk, tad jau būs cita sezona. Šobrīd vēl maziņi - pirmsskolas vecums - gribas investēt viņos laiku un enerģiju, lai mums ir vairāk labu pilsoņu.