Ziepju trauka meditācija. Intervija ar Kristapu Bērziņu
Stāvot pie sarkanās gaismas vienā no Rīgas trauksmainākajiem stūriem, mums blakus piebrauc divas vizuāli pievilcīgas, pavisam noteikti arī dārgas mašīnas. Kristaps no kabatas izvelk telefonu, nostājas uz ceļa un sāk tās izteiksmīgi filmēt. Tikmēr es, ieņēmusi aizsargpozu, biju gatava, ka kāds no mašīnas īpašniekiem dosies uzbrukumā, ja bez atļaujas sāksim kādu fotografēt vai filmēt.
Kristaps atzīst, ka fotogrāfijas pasaulē sagaidāma nemitīga komforta zonas pārkāpšana, eksperimentēšana un meditēšana kopā ar savu ziepju trauku. Fotografēšana ir arī gatavība tam, ka, iespējams, tev tomēr kāds dosies uzbrukumā.
Kristapam Bērziņam ir 24 gadi, viņš uzaudzis Valdemārpilī un ir uzņēmuma Kilometre Film Works dibinātājs. Viņš filmē mūzikas klipus un to tapšanas aizkadrus, aizraujas ar analogo fotogrāfiju un autosportu. Kristaps stāsta par fotografēšanas izmaksām un uzskata, ka iepriekš veidoto darbu aplūkošana, lai arī cik ļoti to negribētos darīt, ir vissvarīgākais tavā radošajā darbībā.
Laura Šermukšne, Studentu medijs Skaļāk
Redzu tavu cepuri, kuru pašlaik valkā, uz tās ir tava uzņēmuma nosaukums. Parunāsim par Kilometre Film Works, kas internetā tiek raksturots kā zīmols. Vai to tā var saukt?
To var saukt par uzņēmumu!
Kādēļ tu smejies?
Tāpēc, ka tas notika tik tikko, augusta beigās [2023. gada augusts], kad no zīmola pārgājām uz uzņēmumu. Viss ir oficiāli, bet vēl joprojām cīnos. Koledžas 3. kursā, kad nācās veidot gala darbu, taisīju dokumentālo filmu par Meringue modes zīmola mentoriem. Sāku strādāt kopā ar kursabiedru Mārtiņu, kurš, tāpat kā es, veidoja dokumentālo īsfilmu par modi. Mums to visu vajadzēja publicēt, tādēļ nolēmām taisīt zīmolu. Izveidojām profilus sociālos medijos, kur ievietojām kopīgos darbus, bet vēlāk sapratām, ka vajadzētu ar to pelnīt naudu. Bija daži projekti, bet ne tā, ka varētu iztikt, jo peļņa bija diezgan maza. Beigās gājām uz sadarbībām, bet tad sekoja pandēmija. Es laikam centos vairāk, jo negribēju strādāt nekur citur. Viņš aizgāja savu ceļu.
Pastāsti vairāk par nosaukumu un logo!
Kristaps un Mārtiņš saīsinot ir KM jeb kilometrs. Mums teica, ka zīmola nosaukums ir pārāk garš, bet galvenais, lai pašiem patīk, un tā arī palika. Mārtiņš izveidoja logo, kas ir kā filmas kadriņš.
Kā izpaužas tavs darbs šajā uzņēmumā? Cik cilvēku tajā darbojas?
Vairāk nodarbojos ar filmēšanu un apstrādi. Agrāk bijām divi, tagad esmu viens, bet ir ļoti daudz darbu, kur strādāju kopā ar citiem – ap 20 cilvēkiem kopumā. Lielākos projektos piesaistu vēl kādu filmētāju vai gaismotāju. Mani apbēdina, ka ir diezgan daudz veidotu darbu, kurus nevaru atklāt un publicēt. Uzņēmumiem ir savi noteikumi.
Filmēju Mika Galvanovska mūzikas video, kurā viņš brauca pa Brīvības ielu, kamēr bija piesiets pie degošas mašīnas jumta. Pats labākais, ka viss bija saskaņots, un garām braucošā policija neko nedarīja. Tas bija labs projekts. Divas naktis filmējām, naktīs strādāju, pa dienu gulēju. Divreiz filmēju grupas Citi Zēni aizkadrus, kā arī Dionas Liepiņas mūzikas klipu. Esmu filmējis arī grupai Audiokvartāls, uzņēmuma Tet aizkadrus, reklāmas un pamācības. Diezgan daudz ir strādāts ar kosmētikas zīmolu Labrains. Kopumā filmēju mūzikas video, intervijas, kāzas un reklāmas.
Cik ļoti tu vēlies piesaistīt savu vārdu uzņēmumam?
Koledžas laikā sapratu, ka ir jānošķir sava darba puse no privātās, arī sociālie tīkli man ir sadalīti. Man ir vairāki profili: autosportam, uzņēmuma profils un filmu (analogo foto) profils. Sociālos tīklus vajag atdalīt, citādāk baigais rasols. Ir daudz cilvēku, kuriem analogā fotogrāfija nemaz neinteresē.
Kā tu panāc, ka izvēlas tieši tevi? Tu uzrunā citus, vai tomēr uzrunā tevi?
Viss notiek caur kontaktiem. Visvairāk kontaktu man iedeva tieši koledža, kuras laikā nonācu praksē žurnālā UNA. Studiju laikā bija darba uzdevumi, kuros studenti tika sadalīti grupās, un es lielākoties biju katrā no tām, jo filmēju darbus apmaiņā pret citiem darbiem. Šajos trīs gados parasti bija tā: “Kas filmēs? Nu, protams, ka Kristaps un Mārtiņš!”, “Kas bildēs? Kristaps un Mārtiņš!”. Tu vari arī reklamēties Instagram, kas man pašam ļoti nepatīk. Pašlaik klienti atņem laiku, jo savus darbus esmu safilmējis, bet tos apstrādāt un publicēt bieži varu vien pēc diviem mēnešiem.
Man laikam vislabāk patīk veidot aizkadrus, jo tad ir tā čiliņā, bet tas tomēr ir apjomīgāks darbs. Filmējot mūzikas klipu, ir darba uzdevums un viss, bet aizkadros tu filmē visu un pēc tam ej cauri materiālam, un domā, kā to visu salikt kopā, lai ir interesanti. Tas paņem vairāk laika. Bieži vien ir tā, ka mūzikas klips jau ir gatavs, bet es esmu tikai sācis.
Cik svarīga tev kā video veidotājam un fotogrāfam ir otra cilvēka ideja? Vai bieži nākas piekāpties foto un video pasaulē?
Ir konkrēti cilvēku tipi un raksturi, piemēram, modeles. Labāk strādāšu tā, kā modele vēlas, jo svarīgi, lai klients ir apmierināts, un tā būs ātrāk. Kopumā piekāpties nenākas bieži, cilvēki ir redzējuši manu darbu un zina, ar ko rēķināties.
Vai tu dod priekšroku individuālam vai komandas darbam?
Kādreiz uzskatīju, ka vajag strādāt vienam, visu sasniegsi viens un būsi virsotnē, bet tagad domāju pretēji. Labāk strādāt komandā. Apjomīgāks darbs, bet katram ir savs amats. Būs daudzreiz labāka kvalitāte, un gandarījums, ka darbs ir izdarīts.
Fotografēšana un video veidošana pavisam noteikti tev ir ne tikai darbs un peļņas avots, bet arī vaļasprieks. Vai ar laiku neveidojas izdegšana radošajā darbībā, jo kaut kādā mērā esi iestrēdzis vienveidībā?
Par vaļasprieku varētu uzskatīt pašu sākumu, kad tā nebija kā peļņa, bet vairāk kā pieredzes iegūšana. Skolas gaitas bija tas posms, kad to varēja saukt par darbu. Koledžas laiks bija pāreja, un pēc tās beigšanas fotografēšana tiešām bija mana iztika.
Runājot par izdegšanu, tas ir atkarīgs no cilvēka. Ir bijuši mirkļi, kad vienkārši vairs negribi, bet tad apskaties savus vecos darbus, to, ko esi sasniedzis, un tas iedod restartu. Ir periodi, kad atrodi kādu citu taciņu, pa kuru iet un attīstīties.
Tātad pašlaik tev fotografēšana vairs nav tas lielākais vaļasprieks?
Fotografēšana ir kā vaļasprieks, filmēšana man ir iztika. Fotografēju ar filmu [analogā kamera], kas ir kļuvis diezgan dārgi, it īpaši pēc Covid-19, bet esmu atradis savu ceļu, kā būtu lētāk, bet labāk. Tagad atpakaļ modē nāk digitālās kameras, un, ja kamera un filmas maksā ap 1000 eiro, tad tikpat labi vari nopirkt digitālo kameru, kurā var ielādēt presetus (no angļu val. – iepriekš iestatītas funkcijas). Tā tu ietaupīsi naudu un būsi saudzīgāks pret dabu, jo filma tomēr ir ķīmiska.
Fotografēšana ir kā vaļasprieks, filmēšana ir iztika.
Pirms tam tu vairāk fotografēji ar digitālo kameru, kāpēc izdomāji pāriet uz filmiņām? Tas viss diezgan strauji kļuva aktuāli.
Es mācījos Latvijas Kultūras koledžā, un otrajā kursā mums bija tēma par analogo fotogrāfiju, kur mācījāmies fotografēt un attīstīt bildes. Pirms tam uzskatīju, ka tas ir pārāk sarežģīti un ka tā nav fotografēšana. Mums iedeva kameras, protams, sliktas kameras, krievu tehniku: Smena, Zenit, Zorki. Tajā laikā to negribēju, tādēļ ātri nopirku Canon, ar kuru arī fotografēju. Pēc tam diezgan ilgi darbojos ar Kiev. Bieži vien nesanāca, kā vēlējos, jo nepiedomāju pie tā, vai ir jēga fotografēt konkrēto objektu, un nepievērsos pie tehnikas un gaismas. Vēlāk bija iespēja notestēt profesionālo kameru Pentax 67. Tad bija sajūta, ka beidzot kaut kas ir sanācis. Ir patīkami, bet tas ir dārgi un paņem ļoti daudz laika. Lai uzņemtu vienu kadru, tu noliec statīvu, iekadrē, ieliec asumu, pārbaudi gaismu, un tad to visu pārbaudi vēlreiz.
Manuprāt, Latvijā katrs trešais aizraujas ar fotografēšanu, ja ne profesionāli, tad hobija līmenī noteikti. Kā izcelties?
Mūsdienās tas prasīs finanses. Laikam labākais veids būs publicēties sociālajos medijos, daudz fotografēt, skatīties uz savām fotogrāfijām un piefiksēt kļūdas, kuras varētu uzlabot. Var fotografēt ar telefonu – nav vajadzīga jauna kamera, galvenais ir skatījums un vēstījums.
Varbūt tavs izcelšanās veids ietekmēja to, ka profesionāli sāki pievērsties analogajai fotogrāfijai, jo es Latvijā nezinu daudz cilvēku, kas profesionāli fotografē ar filmiņām.
Ja esi tajā nozarē, tad zini daudz cilvēku, un, skatoties viņu fotogrāfijas, man arī tā gribējās. Protams, cenšos. Ar analogo ir jāiekadrē un jādomā, vai kas sanāks, vai ir vērts fotografēt objektu, un tad seko cerība, ka izdosies. Ar šiem procesiem arī vislabāk var iemācīties fotografēt.
Ar analogo ir jāiekadrē un jādomā, vai kas sanāks, vai ir vērts fotografēt objektu, un tad seko cerība, ka izdosies.
Tu mēdz publicēt fotografēšanas aizkadrus. Izskatās pēc ļoti ilga procesa, sava veida meditācija.
Jā, meditācija noteikti. Tas, ko parādu internetā, ir ļoti īss process. Man patīk, kā to dara ārzemnieki, tādēļ iedvesmojos no citu veidotajiem video. Ja ir iespēja, tad kāds mani filmē vai arī daru to pats. Viens kadrs ir aptuveni piecpadsmit minūtes garš, bet Instagram storijā parādās tikai 10 sekundes.
Testēju Pentax kameru. Aizbraucu uz Viļņu ar plānu, ka divas stundas staigāšu pa pilsētu. Kopumā piepildīju vienu filmu un tikai 12 kadrus. Bieži vien ar kameru sanāk nostaigāt daudz kilometru, bet noslēgumā ir tikai viens kadrs, un nezini, vai tas ir izdevies. Viļņā nogāju ap 30 kilometriem ar kameru un statīvu. Kamera sver 2,5 kg.
Kā tu izdomā, ka tieši tur taps konkrēta bilde? Mirkļa iespaidā vai tomēr skaties konkrētas līnijas un kompozīciju?
Vairāk koncentrējos uz to, kā krīt gaisma. Ja ir apmācies, es nefotografēju, jo tad bilde ir plakana. Man patīk saules gaisma. Ar Pentax mirkļa iespaidā nesanāk. Ja kadrs ir sanācis ātrumā, tad forši.
Kas tavos darbos dominē vairāk – stāsts vai kompozīcija?
Ja darbus veidoju tā, kā vēlos, un priekš sevis, tad stāsts. Arī likumus bieži vien vajag pārkāpt, nevajag visu ļoti strikti ņemt. Bet ar klientiem ir citādāk – kā viņi pasaka, tā ir jādara.
Arī likumus bieži vien vajag pārkāpt, nevajag visu ļoti strikti ņemt.
Kā ar attīstīšanu un apstrādi? Vai dari to pats?
To iemācījos koledžā, un man īsti labi nepadevās, jo nepatika filmas ietīšana. Bildes vedu uz Baltijas Foto Servisu, kur viņi to izdara profesionāli un daudz lētāk. Lai iegūtu bildi digitāli, tad skenēju to pats. Bildes skenēšana ir garš process, kas paņem pusi dienas. Ja skenējot ir kāds puteklis, tad to arī noņemu.
Tev patīk rediģēt?
Nepatīk. Ja ir daudz materiāla, piemēram, kāzas ar 800 bildēm, tad šķirot un apstrādāt nepatīk.
Cik kameru un objektīvu tev ir? Vai mēdz tās dēvēt vārdos?
Nē, vienkārši kamera. Man ir viena darba kamera, kad vajag citu, tad seko sadarbība ar Sony, un varu aizņemties tehniku, tikai laicīgi jāpiesakās. Man ir divi veco filmiņu objektīvi, kurus izmantoju uz dažādām kamerām. Ja man vajag objektīvu, tad atkal seko noma vai sadarbība. Piemēram, ja Sony objektīvs maksā 1500 eiro, tad nomājot dienā tie ir 30 eiro.
Kāda ir tava kamera?
Sony A7 III. Tas ir diezgan vecs modelis, šķiet, ka 2018. gada, bet joprojām viena no jaudīgākajām kamerām.
Neesi domājis par savu fotoizstādi vai filmas veidošanu?
Jā, ir doma arī par filmu, bet tā šogad tika atcelta. Vēlējos braukt uz ārzemēm un filmēt, bet varbūt nākamgad, jo gribas tā forši uztaisīt. Tas ir mans mērķis. Protams, gribētu to veidot ar analogo kameru, bet tad seko baigās izmaksas. Esmu izstrādājis grāmatu par Valdemārpils ielām, kur iekļāvu fotogrāfijas. Pēc tam divu nedēļu laikā radās ātrā ideja, ka jāuztaisa fotoizstāde. Man šķiet, ka man bija 16 gadi.
Ko tu pateiktu nākotnes Kristapam?
Nepadoties, iet uz savu mērķi…
Un lasīt vairāk grāmatu!
Jā, lasīt vairāk grāmatu, jāatrod tām laiks. Skatīties filmas. Ja sanāk finanses, tad ceļot un apskatīt pasauli. Galvenais, paņemt kameru, vienalga kādu! Kā arī beidzot iegādāties kameru, kādu vēlos.
Un kas tā būtu?
Pentax 67, Mamiya RB67.
