Tehnoloģijas kā mūsdienu reliģija. Intervija ar Jurģi Peteru par izstādi “Sintētiskā klātbūtne”

Ir jūlija pēdējā ceturtdiena, manā iemīļotajā galerijā ISSP pasākumā Riga Last Thursdays pasākumā Jurģa Petera personālizstāde, kuru apmeklēju, nezinot, ko sagaidīt. Ieejot galerijas telpās un ieraugot mākslinieka darbus, biju patīkami pārsteigta. Ko tādu iepriekš nebiju redzējusi. Galerijā nebija neviena cita, izņemot mani un darbiniekus, izmantoju šo iespēju un pie centrālās instalācijas pavadīju ilgāku laiku. Darbs mani ļoti aizrāva. Ar skaņu un mainīgajiem tēliem, ko it kā veidoju es - kustinot roku, radīju jaunus tēlus, - un uz mirkli jutos kā citā pasaulē.

Mākslīgais intelekts šobrīd ir mums visapkārt, īpaši pēdējo gadu laikā. Jurģis Peters rada mākslas darbus ar mākslīgā intelekta palīdzību. Darbi iziet ārpus mākslas tradicionālajām robežām, tas ir kas jauns un vēl neredzēts. Izstāde sniedz citu skatījumu uz mākslīgā intelekta un sabiedrības mijiedarbību. Mākslinieks par šo jauno virzienu mākslas pasaulē runā ar pārliecību, sakot, ka tā būs jauna nozare un turpinās attīstīt mākslas pasauli.

Patrīcija Klenoviča, Studentu medijs Skaļāk

Instalācija galerijā. Foto: Patrīcija Klenoviča

Ideja par mākslīgā intelekta spēju glābt cilvēci un pasauli ir viena no galvenajām tēmām izstādē. Vai jūs varētu pastāstīt, kā šī atziņa ir iespaidojusi jūsu darbus?

Tā tas man ir ļoti bieži, kad sāku strādāt pie darbiem, eksperimentēju ar tehniku un vizuālo materiālu, vēlāk nonāku pie konceptuāla pamatojuma. Šoreiz bija diezgan līdzīgi. Darbus ar mākslīgā intelekta svētajiem attēliem sāku taisīt diezgan sen, pirms vairākiem gadiem, un bija jāsaprot, kas ir mans vēstījums, ko vēlos nodot tālāk. Nonācu pie tā, ko sen jau biju pamanījis, ka cilvēki par jaunajām tehnoloģijām runā ar reliģisku ticību. Ir pārliecība, ka tehnoloģijas spēs mūs izglābt. Tad nolēmu, ka to varu savienot ar to, ko daru.

Jūs minējāt, ka mākslīgā intelekta radītie svēto tēli nav pilnībā ticami. Vai varat pastāstīt par to, kā šī svārstība starp ticamību un apšaubāmību pilnveido jūsu māksliniecisko redzējumu? Kādu vēstījumu jūs cerat, ka skatītāji saņems no šī darba aspekta?

Ticamais un neticamais kaut kādā mērā raksturo mākslīgā intelekta estētiku un izmantojumu. No vienas puses tas ir ticams, it kā īsts, bet, ieskatoties var saprast, ka tas ir mākslīgi radīts. Man šķiet, tur vienmēr ir balansēšana starp ticamo un neticamo, starp īsto un neīsto. Refleksija par mākslīgo intelektu un tā ietekmi sabiedrībā ir interesants skata punkts, un līdz ar to arī neizbēgama pozīcija. Savos darbos, arī šīs izstādes centrālās instalācijas kontekstā, runāju par mākslīgā intelekta radītajām būtnēm un par ticamību un apšaubāmību. Tā, manuprāt, ir dualitāte starp īsto un neīsto.

Kā mākslas un tehnoloģiju saplūšana izstādē veicina plašākas sarunas par cilvēces nākotni un mākslīgā intelekta potenciālu?

Es ceru, ka ar šāda veida izstādi un darbiem, kur var redzēt, kā darbojas mākslīgais intelekts, tīri cilvēcīgi radīsies diskusijas par mākslīgā intelekta identitāti. Uzskatu, ka parādīšana no cita rakursa likumsakarīgi novedīs pie tā, ka cilvēki sāks runāt. Pēdējā pusgada laikā par to tiek runāts radio, televīzijā un visos citos medijos. Vēlējos izcelt tieši mūsu attiecības ar jaunajām tehnoloģijām, īpaši ar mākslīgo intelektu.

Izstādē redzami dažādu kultūru svētie tēli. Vai varat pastāstīt par reliģiskās simbolikas izmantošanas nozīmi darbos un kā tā sasaucas ar tēmu par mākslīgo intelektu un ticību?

Manuprāt, uzskatāmākais, kas raksturo ticību, ir vizuālie simboli, kurus redzot, uzreiz iedomājos par reliģiju un ticību. Man tie ir svētie tēli un dievišķie attēlojumi, ar to arī sāku, radīju svēto attēlus ar mākslīgo intelektu. Pirmie darbi bija pirms kāda laika, tie nav redzami šajā izstādē. Es izmantoju pareizticīgo ikonas, kas ir ļoti specifiskas. Tām ir ļoti raksturīgs krāsu izmantojums un kompozīcija. Ar tām "uztrenēju" mākslīgo intelektu, un tas sāka radīt mākslīgas ikonas. Pirmo reizi ieraugot rezultātus, sapratu, ka gribu ar to darboties, tālāk to izvērst un par to runāt. Izmantojot šos simbolus, var un ir viegli runāt par reliģiju un ticības aspektiem.

Kāpēc mijiedarbība ar mākslīgo intelektu centrālajā videoinstalācijā Sintētiskā satikšanās ir tik būtisks jūsu mākslas darba elements?

Taisot darbus, secināju, ka ir interesanti, ja mākslas darbs iznāk ārpus tradicionālajām žanra robežām un formas. Tas ir ne tikai kaut kas, uz ko paskaties, bet spēj ar to mijiedarboties, un veidojas dinamika. Pārdzīvojums skatītājam ir daudz lielāks, un tas var trāpīt daudz vairāk maņām vienlaicīgi.

Tad sāku pētīt veidus, kā to var darīt. Sapratu, ka šī ir liela nākotnes joma un ka ar visām tehnoloģijām, kas pieejamas, ir relatīvi vienkārši uztaisīt darbus, kas var atbildēt skatītājiem.

Vai varat pastāstīt par skaņas lomu videoinstalācijā Sintētiskā satikšanās?

Skaņu parasti taisu beigās. Šoreiz biju domājis, ka tā pildīs tikai noformējuma lomu. Ir skaidrs, ja ir video, vajag skaņu, un, to visu saliekot kopā, būs labs rezultāts. Sākumā radīju fona skaņu, kas ir dzirdama visu laiku, arī tad, kad skatītājs nav klātesošs. Pēc tam sāku domāt, kas būs dzirdams brīdī, kad skatītājs sāk interakciju ar instalāciju, sāk kustināt roku. Es nejauši nonācu pie cilvēku balsīm, un tajā brīdī man salikās kopā, ka rokas celšana augšā, it kā dievišķais žests un attiecīga skaņa veido dieva un radīšanas sajūtu. Cilvēks ir tas, no kā rodas būtnes. Tajā brīdī skaņa darbā kļuva par diezgan centrālu.

Kas jūs mudināja izmantot mākslīgo intelektu kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekli? Vai bija kāds īpašs notikums, kas izraisīja šo interesi?

Viss aizsākās, kad taisīju maģistra darbu Latvijas Mākslas akadēmijā. Sāku eksperimentēt ar mākslīgā intelekta rīkiem, un sanāca brīnišķīgi rezultāti. Kopš tā brīža vienmēr esmu darbojies ar mākslīgo intelektu.

Man ir ļoti tehnisks fons, esmu daudz strādājis ar tehnoloģijām IT jomā, līdz ar to māku programmēt. Mani saista sarežģīti tehniskie rīki. Es redzēju iespēju, ko varu izmantot, un pielietot prasmes, kas nav citiem.

Ar mākslīgo intelektu strādāju jau aptuveni trīs gadus. Tagad ir sajūta, ka pārmaiņas pēc varētu darīt kaut ko citu. Tagad tas ir visur. Līdz šim mākslīgais intelekts ir piedāvājis plašas iespējas, un tās ir maz pētītas. Man to ir interesanti darīt, un varu tikt pie pārsteidzošiem rezultātiem.

Jūs minējāt, ka vēlētos pārmaiņas un strādāt pie darbiem, kas nebūtu veidoti ar mākslīgo intelektu. Vai varat pastāstīt par darbiem, pie kā šobrīd strādājat?

Zinot sevi, paies kāds laiks un turpināšu darboties ar mākslīgo intelektu. Nesen esmu iestājies doktorantūrā, šobrīd dzīvoju Helsinkos, Somijā, un mans pētījums ir par mākslīgā intelekta biosignālu izmantošanu, lai radītu jaunas imersīvas mākslas formas. Domāju, ka no mākslīgā intelekta nekur tālu netikšu, jo tas ir tiešais pētījuma fokuss.

Tas, ko dzirdu no cilvēkiem, ir pretēji tam, ko sabiedrība runā par digitalizēšanos - viss kļūst arvien digitālāks, mēs visi pārvēršamies par metaversa būtnēm. Secināju - jo vairāk mēs darām visu digitāli, jo vairāk gribas atgriezties pie pirmatnējākām lietām.

Es darbojos arī ar mūziku, visu ar mūziku saistīto varētu darīt datorā, jo iespējas ir plašas, bet tomēr gribu, lai ir fiziskais pieskāriens. Esmu iegādājies dažādas iekārtas mūzikas taisīšanai, un man patīk, ka varu pieskarties kloķīšiem,  podziņām, iegūt sajūtu, ka tas, ko daru, ir īsts. Es ceru, ka laika gaitā sanāks vairāk pievērsties praktiskākām lietām. Saistībā ar mākslu gribētu atsākt zīmēt un gleznot.

Kā jūs kā mākslinieks līdzsvarojat savu radošo intuīciju ar mākslīgā intelekta radītās mākslas neparedzamību? Vai procesa laikā bija iznākumi, kas jūs īpaši pārsteidza?

Mākslīgais intelekts galu galā ir tikai rīks, ko izmantoju. Ja apakšā nav radošās domāšanas vai ideja, tad rezultāts arī nebūs interesants. Ļoti daudz redzēts, kā cilvēki vienkārši rada smukas bildes vai taisa gleznas, kas ir absolūti garlaicīgas. Šiem darbiem nav nekādas pievienotās vērtības. Radošums ir visa pamatā.

Pēc tam, kad ir uzdots mākslīgajam intelektam radīt attēlus pēc taviem uzstādījumiem, vienmēr ir gaidīšanas brīdis un tā patīkamā kņudoņa, kad nezini, kas tur būs. Kad tiek uztaisīti attēli, ir interesanti skatīties, kas ir sanācis, jo rezultāti ir neparedzami. Mēdz būt, ka rīkiem ir savas idejas par to, kur tie aizvedīs, un rezultāts ir pavisam cits. Darbojoties ar tradicionālākiem rīkiem, tu zini, kādas ir funkcijas un kāds ir to rezultāts. Šeit tomēr vēl arvien ir nezināšanas moments, un nevari visu kontrolēt. Vari kontrolēt dažus parametrus, bet algoritmam ir savas idejas par to, kas notiks. Līdz ar to tā vienmēr ir tāda kā mešanās nezināmajā. Ir interesanti arī pašam māksliniekam, jo īsti nezini, kur nonāksi.

Kā jūs redzat mākslīgā intelekta attīstību mākslas jomā? Kādas, jūsuprāt, ir mākslīgā intelekta iespējas nākotnē turpināt ietekmēt un veidot mākslas pasauli?

Es domāju, ka šī loma arvien augs, kā tas jau ir redzams. Dažādās industrijās mākslīgā intelekta rīki kļūs arvien populārāki. Fotošopam ir iestrādāts stable diffusion rīks. Šis rīks dod iespēju iezīmēt daļu attēla, ierakstot tekstu, ko gribi, lai tas parāda, un izveidojas vēlamais attēls. Es domāju, ka līdzīgas iespējas būs arvien vairāk. Tas paver jaunas iespējas un radīs jaunas profesijas. Uzskatu, ka radošajās industrijās cilvēki kļūs par kuratoriem, būs iespēja izdomāt saturu un mākslīgais intelekts to izveidos. Pazūd tehniskās un repetatīvās darbības, kā, teiksim, ilustratoriem. Paliks, manuprāt, visas interesantās lietas, piemēram, domāt par idejām un lielo ainu, mazās lietas darīs mākslīgais intelekts.

Jūsu izstāde aplūko attiecības starp cilvēkiem un tehnoloģijām. Vai šī izstāde ir radījusi kādas personiskas atziņas vai mainījusi jūsu skatījumu?

Cilvēkiem patīk mijiedarboties ar mākslas darbu, biju gaidījis, ka tā varētu būt. Esmu dzirdējis daudz atsauksmju, ka cilvēkiem ir interesanti. Tā man ir liela atziņa. Tas motivēja mani uz pētniecību. Vēlos iet virzienā, kur mākslas darbs kļūst dzīvs un ir pieskaņots skatītājam un kur skatītājs var jēgpilni ar to darboties. Šī izstāde man nostiprināja sajūtu, ka to ir vērts darīt.

Runājot par attiecībām ar tehnoloģijām, nekas nav mainījies. Man šķiet, ka mēs esam savijušies ar tehnoloģijām vairāk, nekā ikdienā pašiem šķistu. Par to es centrālajā instalācijā mēģināju runāt, ka ikdienā mums apkārt ir algoritmi, kas dzīvo savu dzīvi, pārtiek no mūsu datiem un nemitīgi novēro katru mūsu soli. Domāju, ka šīs tehnoloģijas tikai augs augumā un būs mums apkārt arvien vairāk. Par to ir būtiski runāt, un tas ir pētniecības vērts.